Andrejs Lepse, Latvijas Satversmes tiesas tiesnesis, Latvija

1941. gada 14. jūnija deportācijas starptautiskā skatījumā

Ir vispārzināms, ka Vācija zaudēja Pirmajā pasaules karā. Bet pirms Vācijas kapitulācijas separātu miera līgumu ar Vāciju noslēdza Padomju Krievija. Brestļitovskas miera līguma nosacījumi, saskaņā ar kuriem Krievija atdeva Vācijai milzīgas teritorijas, norāda uz to, ka Krievija atzina savu sakāvi.

Tas izraisīja tālāku Krievijas koloniālās lielvalsts sabrukumu. Krievijas rietumos, dienvidos un austrumos tika izveidotas neatkarīgas valstis. Pēc Vācijas kapitulācijas Padomju Krievija uzsāka pret šīm valstīm militāru intervenci un lielāko daļu no tām no jauna iekļāva Krievijas (PSRS) sastāvā. Somijai, Polijai, Igaunijai, Latvijai un Lietuvai izdevās nosargāt savu neatkarību. Tādējādi Pirmais pasaules karš Krievijai beidzās ar teritoriāliem zaudējumiem.

Ievērojamas teritorijas un kolonijas zaudēja Vācija, bet tās sabiedrotā Austroungārija sašķēlās vairākās jaunās neatkarīgās valstīs.

Antantes valstu uzvara Pirmajā pasaules karā sekmēja daudzu Eiropas tautu pašnoteikšanās tiesību īstenošanu. Tautu Savienības Līgums garantēja Eiropas valstu teritoriālo un politisko iekārtu neaizskaramību. Loģiski, ka jaunās valstis uzlūkoja Franciju un Lielbritāniju kā savas neatkarības garantus.

Eiropā izveidojās divi valstu bloki. Pirmais — Francija un Lielbritānija un uz tām orientētās jaunās neatkarīgās Eiropas valstis, kuras iestājās par status quo saglabāšanu Eiropā. Otrajā ietilpa Padomju Krievija (PSRS), kura no savas pastāvēšanas pirmajām dienām par savu stratēģisko mērķi sludināja jauna pasaules kara sagatavošanu, kura sekas būtu vispasaules proletāriskā revolūcija un komunistiskās diktatūras nodibināšana visā pasaulē.

1933. gadā par Vācijas kancleru kļuvušais Ādolfs Šiklgrūbers (Hitlers) arī iestājās par pēckara Eiropas pārdalīšanu un “jaunās kārtības” iedibināšanu.

Tādējādi galvenajā jautājumā nacionālsociālists Hitlers bija vienisprātis ar komunistu Staļinu — nepieciešama jauna Eiropas pārdale. Divu ar pasaules kundzības idejām apsēstu diktatoru tuvināšanās bija tikai laika jautājums. 1939. gada 23. augusta Molotova — Ribentropa pakts un tā slepenie protokoli noslēdza divu agresoru vienošanos par trešo valstu sadalīšanu un okupāciju.

PSRS kā Tautu Savienības dalībvalsts, parakstot šos protokolus, pārkāpa visas starptautiskās saistības, ko tā bija uzņēmusies, iestājoties šajā organizācijā.

1939. gada 1. septembrī hitleriskā Vācija uzbruka Polijai, izraisot Otro pasaules karu. Pildot starptautiskos līgumus, Francija un Lielbritānija pieteica karu Vācijai. Padomju Savienība pasludināja Franciju un Lielbritāniju par agresoriem un 1939. gada 17. septembrī saskaņā ar PSRS–Vācijas paktu uzbruka Polijai no austrumiem.

1939. gada septembrī PSRS vadība ar lepnumu paziņoja, ka “Polija — šis Versaļas līguma nelikumīgi dzimušais bērns” — ir pārstājusi eksistēt, ar to apliecinot savu attieksmi arī pret visām pārējām pēc Pirmā pasaules kara izveidotajām valstīm.

Uzbrūkot Polijai, arī Padomju Savienība pārkāpa Tautu Savienības līgumu un saskaņā ar šī līguma 16. pantu ipso facto bija uzskatāma par agresorvalsti, kura nodarījusi kara aktu ne tikai pret Poliju, bet arī pret visiem pārējiem Savienības locekļiem.

Kad Polijas iznīcināšana tuvojās beigām, Padomju Savienība informēja Vāciju, ka tā nolēmusi sākt Baltijas jautājuma risināšanu. Igaunija jau piekritusi t.s. savstarpējās palīdzības paktam ar PSRS, bet, ja Latvija pretotos, Sarkanā armija izrēķināsies ar to visīsākā laikā.

Turpmākie notikumi Baltijas valstīs liecina par to, ka šo valstu aneksija un inkorporācija PSRS sastāvā notika atbilstoši Molotova — Ribentropa pakta slepenajiem protokoliem un pretrunā ar Tautu Savienības līgumu.

1939. gada 28. septembrī Igaunijai, 5. oktobrī Latvijai un 10. oktobrī Lietuvai, (Tautu Savienības dalībvalstīm) cita šīs organizācijas dalībvalsts — Padomju Savienība — uzspieda t.s. savstarpējās palīdzības paktu un padomju militāro bāzu ierīkošanu.

Somija atteicās noslēgt šādu savstarpējās palīdzības paktu un 1939. gada 11. novembrī PSRS uzbruka Somijai. Beidzot 1939. gada 14. decembrī Tautu Savienība atzina PSRS par agresoru un izslēdza to no šīs organizācijas.

1940. gada jūnija sākumā Francija bija sagrauta, bet Lielbritānija atradās Vācijas invāzijas draudu priekšā.

Šajā situācijā Padomju Savienība stājās pie Baltijas jautājuma “galīgas atrisināšanas”, kas noslēdzās ar neatkarīgo Baltijas valstu likvidāciju un iekļaušanu PSRS sastāvā.

Neraugoties uz to, ka PSRS rīcība attiecībā pret šīm Tautu Savienības dalībvalstīm bija pretrunā Tautu Savienības līgumam, atkal un atkal tiek izvirzīts apgalvojums, ka Padomju Savienība ir rīkojusies atbilstoši tā laika starptautiskajām tiesībām un saskaņā ar Baltijas valstu tautu gribu.

Vienlaikus tiek ignorēts fakts, ka šo tautu “griba” tika panākta svešas valsts karaspēka klātbūtnē.

Visas citas marionešu valdības, kas tika izveidotas Vācijas okupētajās valstīs ne tikai netika atzītas par likumīgām, bet tieši pretēji — tās tika uzskatītas par noziedzīgām.

Varmācība pret savu tautu pārstāja būt par katras valsts iekšēju lietu. Šim starptautisko tiesību principam tika piešķirts atpakaļejošs spēks un par šāda veida noziegumiem noilgums neiestājas.

Nacistiskās Vācijas vadītājiem Nirnbergā bija jāatbild ne tikai par noziegumiem pret cilvēci, mieru un kara noziegumiem, ko tā veikusi anektētajās un okupētajās valstīs un teritorijās, bet arī par noziegumiem, ko tā veikusi pret savu tautu.

Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām 1941. gada 14. jūnija un citas Latvijas iedzīvotāju un citu anektēto valstu un teritoriju iedzīvotāju deportācijas ir noziegums pret cilvēci neatkarīgi no veida, kādā šīs valstis un teritorijas tika iekļautas PSRS sastāvā.

Pārējo referātu tēzes — seko