Ministru kabineta rīkojums Nr.38

Rīgā 2013.gada 4.februārī (prot. Nr.5 30.§)

Par Administratīvo sodu sistēmas attīstības koncepciju

1. Atbalstīt Administratīvo sodu sistēmas attīstības koncepcijas (turpmāk – koncepcija) kopsavilkumā ietvertos risinājumus.

2. Noteikt Tieslietu ministriju par atbildīgo institūciju koncepcijas īstenošanā.

3. Nozaru ministrijām un Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam sadarbībā ar institūcijām, kuras šobrīd piemēro administratīvos sodus, līdz 2013.gada 1.maijam izvērtēt visus to kompetencē esošos koncepcijas informatīvās daļas pielikumā minētos administratīvos pārkāpumus un iesniegt Tieslietu ministrijā priekšlikumus par šo pārkāpumu turpmāku saglabāšanu administratīvo pārkāpumu sistēmā, ņemot vērā nodarījuma bīstamību, sabiedrisko kaitīgumu, nodarījuma sekas, nodarījuma aktualitāti un nodarījuma attiecināmību uz publiski tiesiskajām attiecībām.

4. Kontrolējošajām institūcijām, kuras šobrīd piemēro administratīvos sodus un kuru kompetence izskatīt administratīvo pārkāpumu lietas šobrīd pārklājas ar Valsts policijas kompetenci izskatīt minētās administratīvo pārkāpumu lietas, līdz 2013.gada 1.maijam izvērtēt nepieciešamību turpmāk iesaistīt Valsts policiju administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanā un iesniegt Tieslietu ministrijā ar Valsts policiju saskaņotus priekšlikumus par kompetences maiņu.

5. Tieslietu ministrijai pēc šā rīkojuma 3. un 4.punktā minētās informācijas apkopošanas sagatavot un tieslietu ministram līdz 2013.gada 1.augustam iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā administratīvo pārkāpumu sistēmas ieviešanas plānu.

6. Tieslietu ministrijai izstrādāt un tieslietu ministram līdz 2014.gada 1.janvārim iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā administratīvo sodu procesa likumprojektu.

7. Divu gadu laikā pēc Administratīvo sodu procesa likuma spēkā stāšanās dienas Tieslietu ministrijai sagatavot un tieslietu ministram iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā informatīvo ziņojumu, iekļaujot tajā apkopojumu par administratīvo naudas sodu izpildi divu gadu laikā (ietverot arī statistiku par brīvprātīgi samaksātajiem un nesamaksātajiem naudas sodiem un zvērinātu tiesu izpildītāju veiktās administratīvo naudas sodu piedziņas rezultātiem), kā arī iesniegt attiecīgus priekšlikumus tiesiskā regulējuma uzlabošanai atbilstoši citu valstu pieredzei naudas sodu izpildē.

8. Jautājumu par Iekšlietu ministrijai Administratīvo pārkāpumu uzskaites sistēmas pilnveidošanai un uzturēšanai 2015.gadā un turpmākajos gados nepieciešamo papildu finansējumu izskatīt, sagatavojot likumprojektu par valsts budžetu 2015.gadam.

9. Nozaru ministrijām tām piešķirto valsts budžeta līdzekļu ietvaros izstrādāt tiesību aktu projektus atbilstoši šā rīkojuma 5.punktā minētajam plānam.

10. Atzīt par spēku zaudējušu Ministru kabineta 2006.gada 28.jūlija rīkojumu Nr.568 "Par Administratīvo sodu likumprojekta koncepciju" (Latvijas Vēstnesis, 2006, 120.nr.; 2009, 75.nr.).

 Ministru prezidents V.Dombrovskis

Tieslietu ministrs J.Bordāns

(Ministru kabineta
2013.gada 4.februāra
rīkojums Nr.38)

Administratīvo sodu sistēmas attīstības koncepcijas
kopsavilkums

I. Problēmu formulējums 

Šobrīd Latvijā pastāvošais administratīvās atbildības regulējums ietverts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā (turpmāk – kodekss). Kodekss ir spēkā no 1985.gada 1.jūlija. Ar Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1991.gada 29.augusta lēmumu tika noteikts, ka līdz attiecīgo Latvijas Republikas kodeksu vai citu likumdošanas aktu pieņemšanai Latvijas Republikas teritorijā piemēro Latvijas PSR Administratīvo pārkāpumu kodeksu. Sākotnējā kodeksa redakcija atspoguļoja padomju juristu viedokļus par administratīvās sodīšanas būtību un tās piemērošanas kārtību. No kodeksa spēkā stāšanās līdz šim laikam tas ir grozīts vairāk nekā 130 reizes. Šādā veidā ir attīstījusies Latvijas administratīvo sodu piemērošanas un izpildes kārtība, tomēr, sakārtojot atsevišķus jautājumus, atceļot iepriekšējos un ieviešot jaunus tiesību institūtus, administratīvo sodu tiesības ne vienmēr tika uztvertas kā tiesību sistēma. Šobrīd saistībā ar kodeksu un administratīvās atbildības regulējumu ir konstatētas šādas problēmas:

1. Sodu sistēma neatbilst efektīvas sodu sistēmas prasībām. Administratīvais arests nav uzskatāms par adekvātu sodu administratīvo sodu sistēmā. Šobrīd nepastāv arī strikts dalījums pamatsodos un papildsodos, līdz ar to daļu pamatsodu var piemērot kā papildsodus.

2. Kodeksa 14.¹ pants nosaka juridiskās personas administratīvo atbildību, paredzot, ka kodeksā un pašvaldību saistošajos noteikumos īpaši paredzētos gadījumos par administratīvajiem pārkāpumiem pie atbildības ir saucamas juridiskās personas. Tomēr viens no administratīvās atbildības priekšnoteikumiem ir vaina, kas izpaužas kā personas psihiska attieksme pret notikumu. Juridiskai personai psihiska attieksme nevar būt.

3. Lai gan kodeksa uzdevums būtu izsmeļoši aptvert vienu nozari regulējošās tiesību normas, šobrīd nedz administratīvo pārkāpumu sastāvi, nedz administratīvo pārkāpumu procesuālās normas kodeksā izsmeļoši nav regulētas. Papildus administratīvajiem pārkāpumiem, kas ietverti kodeksā, administratīvo pārkāpumu sastāvi ietverti arī nozaru speciālajos likumos un pašvaldību saistošajos noteikumos. Tātad administratīvo atbildību regulējošās normas šobrīd nav kodificētas.

4. Tiesās tiek izskatīts salīdzinoši liels administratīvo pārkāpumu lietu skaits, dažkārt pārsūdzības iemesli ir pilnīgi formāli un pēc būtības neattiecas uz tiesisku strīdu. Tādējādi tiesas tiek nelietderīgi noslogotas situācijā, kad tām jāizskata ļoti daudz krimināllietu. Papildus tam rajona (pilsētas) tiesa kodeksa 213.panta lietās nevis izskata tiesību strīdu, bet pieņem sākotnēju lēmumu pēc būtības, tātad darbojas kā iestāde.

5. Izskatot administratīvo pārkāpumu lietas, šobrīd tiek piemērots gan kodekss, gan Administratīvā procesa likums, kura 18.panta pirmā daļa nosaka, ka administratīvais process iestādē privātpersonai ir bez maksas, ja likumā nav noteikts citādi. Tomēr kodeksa atsevišķos pantos ietverts pienākums personai atlīdzināt ar lietvedību saistītos procesuālos izdevumus.

6. Administratīvo sodu piemērošanas un izpildes kārtība Latvijā tika veidota atbilstoši padomju tiesību sistēmai. Līdz ar to vairākas kodeksā ietvertās tiesību normas neatbilst mūsdienu valsts tiesiskajai iekārtai. Lai gan kopš kodeksa spēkā stāšanās tajā ir veikti vairāk nekā 130 grozījumu, joprojām nav sistēmiski pārskatītas kodeksa normas. Vienlaikus jānorāda, ka milzīgais grozījumu apjoms kodeksā būtiski apgrūtina tā piemērošanu, izpratni, pārskatāmību un tajā ietvertā regulējuma interpretāciju, jo haotiski izdarītie grozījumi bieži vien kodeksā ietvertās normas padara savstarpēji pretrunīgas.

7. Šobrīd pārkāpējam trūkst motivējoša pamatojuma maksāt uzlikto naudas sodu. Šī iemesla dēļ pārkāpējs izvairās maksāt naudas sodu un neizpilda savas saistības pret valsti pat vairāku gadu garumā. Uzlikto administratīvo sodu izpildes sadaļa kodeksā ir morāli novecojusi un neefektīva, tā ne reizi nav sistēmiski pārskatīta, lai efektivizētu sodu izpildi.

8. Šobrīd Latvijas tiesību akti neparedz iespēju Latvijā atzīt un izpildīt ārvalsts lēmumu, ar kuru personai piemērots administratīvais sods. Tiesiskā sadarbība administratīvo pārkāpumu lietās tieši netiek regulēta ar Eiropas Savienības tiesību aktiem vai starptautiskajiem līgumiem. Līdz ar to trūkst tiesiskā regulējuma, lai varētu izpildīt tādu ārvalsts lēmumu, ar kuru personai piemērots administratīvais sods, vai varētu nosūtīt Latvijā pieņemtu lēmumu izpildei ārvalstī.

 II. Problēmu risinājumi

 Lai risinātu koncepcijas kopsavilkuma I nodaļā minētās problēmas, piedāvāti šādi atbalstītie problēmu risinājumi:

1. Administratīvo sodu sistēma

Izvērtējot koncepcijas kopsavilkuma I nodaļas 1.punktā minēto problēmu saistībā ar pastāvošo administratīvo sodu sistēmu, secināts, ka ir nepieciešama administratīvo sodu reforma, samazinot pamatsodu veidu skaitu un pilnveidojot un dažādojot papildsodus. Tādēļ jaunajā Administratīvo pārkāpumu procesa likumā tiks paredzēti tikai divi pamatsoda veidi: naudas sods un brīdinājums.

Brīdinājums. Administratīvo sodu sistēmā ir jābūt kādam salīdzinoši mazāk bargam sodam. Personai, kura administratīvo pārkāpumu izdarījusi pirmo reizi, ir jābūt iespējai vispirms tikt brīdinātai. Minētais soda veids ir vērsts uz personas tiesisko apziņu un jaunu pārkāpumu prevenciju, un tas ir piemērojams tādos gadījumos, kad ar administratīvo pārkāpumu nav radīts būtisks kaitējums vai izdarītais pārkāpums ir mazsvarīgs. Turklāt brīdinājums ir viegli un saprotami piemērojams un izpildāms, neradot nekādas papildu finansiālās izmaksas tā administrēšanā. Tāpat brīdinājums nav saistīts ar pārkāpēja brīvību un tiesību ierobežošanu un finansiālām piedziņām. Šī iemesla dēļ brīdinājums ir saglabājams administratīvo sodu sistēmā kā pamatsods.

Naudas sods ir praksē visbiežāk piemērotais sods par administratīvo pārkāpumu. Teorētiski atzīts, ka tas ir piemērotākais un efektīvākais sods par administratīvo pārkāpumu. Tādēļ administratīvo sodu sistēmā naudas sodam piešķirama primārā soda nozīme. Šobrīd naudas sodu var piespriest gan kā pamatsodu, gan kā papildsodu. Tā kā pamatsodi no papildsodiem ir nošķirami, naudas sods turpmāk saglabājams vienīgi kā pamatsods. Naudas soda minimālā robeža nosakāma 10 latu apmērā. Izvērtējot koncepcijas kopsavilkuma I nodaļas 1.punktā minēto problēmu attiecībā uz tādiem soda veidiem kā personai piešķirto speciālo tiesību atņemšana, kā arī tiesību atņemšana ieņemt noteiktus amatus vai tiesību atņemšana veikt zināma veida vai visu veidu komercdarbību, jānorāda, ka šie soda veidi turpmāk ir jāparedz kā papildsodi, jo šie soda veidi ir specifiski un piemērojami tikai atsevišķu nozaru politikas īstenošanā. Līdz ar to minētos soda veidus nevajadzētu attiecināt uz visu administratīvo sodu sistēmu. Savukārt attiecībā uz šobrīd kodeksā esošo soda veidu – administratīvā pārkāpuma priekšmeta un izdarīšanas rīka konfiskācija – jānorāda, ka turpmāk šis soda veids netiks paredzēts ne kā pamatsods, ne kā papildsods, bet gan kā procesuāls piespiedu līdzeklis, kura tiesiskais regulējums tiks ietverts Administratīvo pārkāpumu procesa likumā. Tā kā kontrolējošām iestādēm ir ierobežotas iespējas izvēlēties savai nozarei atbilstošākos sodus, jaunajā administratīvo sodu sistēmā nepieciešams dažādot papildsodu veidus atbilstoši katras nozares specifikai. Vienlaikus jāpiebilst, ka arī turpmāk iestādēm tiks paredzēta iespēja piemērot vienlaikus vairākus papildsodus, turklāt papildsodu administrēšana būs tās iestādes kompetencē, kura attiecīgo papildsodu būs piemērojusi.

Jaunajā Administratīvo pārkāpumu procesa likumā ir jāparedz dažādi papildsodi, kas saistīti ar pārkāpējam piešķirto speciālo tiesību ierobežošanu, noteiktu pienākumu uzlikšanu un valsts sniegto pakalpojumu un jaunu tiesību iegūšanas ierobežošanu. Papildsodu sistēmā būtu lietderīgi iekļaut arī šobrīd Ceļu satiksmes likumā paredzētos soda punktus.

Vienlaikus jānorāda, ka jaunajā Administratīvo pārkāpumu procesa likumā netiks regulēts jautājums par to, kura līmeņa amatpersona ir tiesīga uzlikt administratīvo sodu un kādā apmērā. Atsevišķā Administratīvo pārkāpumu procesa likuma nodaļā būs uzskaitītas tās institūcijas, kas ir tiesīgas veikt administratīvo sodu procesu. Administratīvo sodu būs tiesīga uzlikt tā amatpersona, kura būs kompetenta sastādīt protokolu par administratīvo pārkāpumu. Tas neizslēgs izņēmuma gadījumus, kad administratīvā pārkāpuma protokolu sastādīs vienas iestādes amatpersona, taču administratīvā pārkāpuma lietu izskatīs citas iestādes amatpersona. Šādi izņēmumi pastāv jau šobrīd. Līdz ar to Administratīvo pārkāpumu procesa likumā netiks uzskaitītas konkrētas amatpersonas, kuras būs tiesīgas uzlikt administratīvo sodu. Šobrīd kodeksā pastāv princips, ka bargākus sodus var uzlikt augstāka ranga amatpersona un, jo lielāks sods, jo augstāka ranga amatpersona to var piemērot. Šāda pieeja soda uzlikšanai ir nepamatota. Soda piemērošanā ir svarīgi veikt pareizu juridisko kvalifikāciju. Ja tā ir veikta pareizi, tad nav nozīmes, vai naudas sods paredzēts 15 vai 150 latu apmērā. Savukārt, ja juridiskā kvalifikācija veikta nepareizi, lēmums ir prettiesisks neatkarīgi no tajā paredzētajiem soda sankciju apmēriem. Līdz ar to nav svarīga kontrolējošās amatpersonas dienesta pakāpe, bet gan noteiktas profesionālās spējas. Ikvienai amatpersonai, kura veic uzraudzību un kontroli, ir jāspēj pareizi kvalificēt lietas apstākļus un piemērot tiesību normas. Papildus minētajam norādāms, ka sistēma, kuras ietvaros likumā precīzi tiek ierakstīts, kuras amatpersonas vienas kontrolējošās iestādes ietvaros var uzlikt konkrētus sodus, ir neelastīga un neefektīva.

Administratīvā soda veids – administratīvais arests –, kas šobrīd atbilstoši kodeksa 24.panta pirmajai daļai tiek piemērots tikai kā pamatsods, ir pārāk bargs, nav samērīgs ar izdarīto administratīvo pārkāpumu, ir sarežģīti administrējams un dārgs. Viena diennakts administratīvajā arestā vienai personai izmaksā 12–15 latu. Šajās izmaksās ietilpst ēdināšana, nodrošinājums ar higiēnas piederumiem, apsardze, telpu uzturēšana, komunālie maksājumi. Vidējais termiņš, kāds tiek piespriests personām administratīvajā arestā, ir 6,5 dienas. Parasti uzliktais sods ir trīs, piecas vai 10 diennaktis administratīvajā arestā. 2009.gadā administratīvais arests izpildīts 4795 reizes, 2010.gadā – 4709 reizes. Gada ietvaros aresta izpildei tiek tērēti vairāki simti tūkstošu latu. Turklāt administratīvais arests neatbilst kodeksa vienotajai juridiskajai konstrukcijai, un tā piemērošana nepamatoti noslogo tiesas, jo tām ir jādarbojas ārpus savas kompetences kā sākotnējai iestādei, izskatot administratīvā pakrāpuma lietas un piemērojot administratīvo sodu, nevis īstenojot tiesu varas funkcijas.

Daudzi pārkāpumi, par kuriem paredzēts arests, it sevišķi tie, kas saistīti ar alkohola lietošanu, ir saistīti ar nelabvēlīgu sociālo vidi. Aresta piemērošana bieži vien nesasniedz savu mērķi un neattur pārkāpēju no turpmākas pārkāpumu izdarīšanas, jo persona atrodas nelabvēlīgā sociālā vidē, kas veicina atkārtotu pārkāpumu izdarīšanu. Administratīvo sodu sistēma nav vērsta uz to, lai risinātu šādus sociālus jautājumus. Tas ir sociālo dienestu uzdevums. Tādēļ administratīvais arests nav izmatojams kā sociālās ietekmēšanas līdzeklis personām, kuras īpašo sociālo apstākļu dēļ sistemātiski nepakļaujas likuma prasībām. Arī attiecībā uz visai bieži sastopamu administratīvo pārkāpumu – sīko huligānismu, jāsecina, ka lielākoties pārkāpumi tiek izdarīti, pārkāpējam atrodoties alkohola vai citu apreibinošo vielu ietekmē. Tādējādi šīm personām nekavējoties ir jānodrošina atskurbšana, nevis jāpiemēro administratīvais arests, kas tiks izpildīts pēc visu pārsūdzības termiņu notecēšanas un laika ziņā ir ievērojami attālināts gan no pārkāpuma izdarīšanas brīža, gan nav saistīts ar pārkāpumu veicinošo faktoru – alkohola reibumu. Tādējādi amatpersonas administratīvo pārkāpumu izdarījušo personu uzreiz pēc pārkāpuma konstatēšanas nogādās atskurbšanas iestādē, kurā persona būs spiesta uzturēties līdz atskurbšanas brīdim, savukārt pēc atskurbšanas tā tiks saukta pie administratīvās atbildības par savu pārkāpumu.

Atskurbtuvju uzturēšanas problēma ir atsevišķi nodalāma un atsevišķi risināma problēma. Saskaņā ar 2012.gada 19.jūnijā Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas pieņemto lēmumu Ministru kabinetam bija jānosaka atbildīgā ministrija par atskurbtuvju sistēmas uzturēšanu valstī. Tādējādi pārskatāmā laikposmā tiks sakārtots arī jautājums par pienācīgu iespēju iereibušos pārkāpējus nogādāt atskurbtuvē. Jau 2006.gada 28.jūlijā Ministru kabinets ar rīkojumu Nr.568 apstiprināja Administratīvo sodu likuma koncepciju, kurā kā atbalstītais risinājuma variants bija paredzēta atteikšanās no administratīvā aresta. Līdz ar to konceptuāls lēmums par atteikšanos no administratīvā aresta Ministru kabinetā jau ir pieņemts. Minētais jautājums ir saistīts arī ar likumprojektu par grozījumiem Krimināllikumā (Nr.9/Lp11)¹. Likumprojektā paredzēts noteikt, ka Krimināllikumā īpaši paredzētajos gadījumos par kriminālpārkāpumiem var noteikt īslaicīgu brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim mēnešiem, turklāt šī īslaicīgā brīvības atņemšana paredzēta kā alternatīva sodam – arests –, kuru ar minēto likumprojektu plānots izslēgt no Krimināllikuma. Līdz ar to secināms, ka administratīvais arests pēc būtības ir kriminālsods, un tam nav vietas administratīvo sodu sistēmā.

Šīs koncepcijas ietvaros precizēts modelis, kādā notiek administratīvā aresta izslēgšana no administratīvo sodu sistēmas. Atteikšanās no aresta notiek, panta sankcijā kā pamatsodu paredzot naudas sodu. Atsevišķos gadījumos, ja pārkāpuma raksturs to pieprasa, naudas soda apmērs varētu tikt palielināts, lai kompensētu soda bardzības samazināšanos, tomēr katrs gadījums būs jāvērtē atsevišķi. Atsakoties no administratīvā aresta, lai kompensētu administratīvā aresta soda vispārējo prevenciju, ir jānodrošina uzliktā soda neizbēgamība un izpilde, kaut arī tas salīdzinājumā ar administratīvo arestu nav tik bargs. Tātad atteikšanās no administratīvā aresta ir jākompensē ar papildu pasākumiem soda neizbēgamības nodrošināšanai. Koncepcijas ietvaros tiek piedāvāts gan soda izpildes veicināšanai piemērot sodītajai personai dažādus publisko pakalpojumu saņemšanas ierobežojumus, gan efektivizēt naudas soda izpildes kontroles administrēšanu, uzlabojot Sodu reģistra soda izpildes uzskaites sadaļu.

2. Juridisko personu administratīvā atbildība

Jaunajā Administratīvo pārkāpumu procesa likumā saglabāts juridisko personu administratīvās atbildības institūts. Vienlaikus tiek noteikti diferencēti administratīvās atbildības priekšnoteikumi juridiskai personai un fiziskai personai, izejot no attiecīgā tiesību subjekta īpatnībām. Turklāt nepieciešams pārskatīt kodeksā esošās sankcijas, kas paredz juridisko personu atbildību par pārkāpumiem, ko tās pēc savas būtības nevar paveikt, piemēram, kapa bojāšana. Gadījumos, kad administratīvo atbildību varētu piemērot juridiskai personai (sakarā ar fiziskās personas darbību juridiskās personas uzdevumā vai interesēs), nepieciešams regulējums, kas noteiktu konkrētus kritērijus fiziskas personas darbības attiecināmībai uz juridisko personu.

3. Administratīvās atbildības regulējuma sadrumstalotība

Reforma īstenojama ar pārejas periodu. Tiek pieņemts un stājas spēkā Administratīvo pārkāpumu procesa likums. Reizē ar to tiek noteikts, ka kodekss zaudē spēku pēc trim gadiem. Šai pārejas periodā pakāpeniski tiek īstenota nozares kodifikācija. Grozījumi nozares likumos, kuros ietverti pārkāpumu sastāvi, kā arī grozījumi kodeksā, no kura izslēgti attiecīgie pārkāpumu sastāvi, nestājas spēkā parastā kārtībā, bet gan šādā kārtībā:

1) likumi, kas pieņemti 2013.gadā, stājas spēkā 2014.gada 1.janvārī;

2) likumi, kas pieņemti 2014.gadā, stājas spēkā 2015.gada 1.janvārī;

3) likumi, kas pieņemti 2015.gadā, stājas spēkā 2016.gada 1.janvārī.

Pēc noteiktā pārejas perioda kodekss zaudē spēku. Reizē ar to zaudē spēku tie administratīvo pārkāpumu sastāvi, kas nav pārnesti uz speciālajiem nozaru likumiem.

4. Tiesu pārslogotība un ilgstošais administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanas process

Lai atrisinātu koncepcijas kopsavilkuma I nodaļā minēto 4.problēmu, kas saistīta ar tiesu noslogotību un ilgstošo administratīvo pārkāpumu izskatīšanas procesu, nepieciešams veikt vairākus pasākumus:

4.1. mainīt kodeksa 213.pantā minēto administratīvo pārkāpumu lietu piekritību. Šobrīd minētās administratīvo pārkāpumu lietas izskata rajonu (pilsētu) tiesu tiesneši. Šajos gadījumos tiesa darbojas iestādes statusā, pieņemot sākotnējo lēmumu un uzliekot administratīvo sodu. Tādējādi pilsētas (rajona) tiesai tiek palielināta slodze, un tai daļēji ir jāuzņemas iestādes kompetence, pildot tiesai neraksturīgas funkcijas. Līdz ar to, nosakot kodeksa 213.pantā paredzēto administratīvā pārkāpuma lietu pakļautību iestādei, ievērojami samazināsies rajonu (pilsētu) tiesās izskatāmo administratīvo pārkāpumu lietu skaits. Tādējādi tiks daļēji atslogotas tiesas un samazināsies tiesās pārsūdzēto lietu izskatīšanas termiņš. Šobrīd rajona (pilsētas) tiesās strādā 257 tiesneši. Ņemot vērā administratīvo lietu relatīvo vienkāršību, prognozējams, ka 6,9 administratīvo pārkāpumu lietu vietā katrs tiesnesis varēs ik mēnesi izskatīt trīs lietas no lietu uzkrājuma. Kopā tas veido papildus izskatītu 771 lietu mēnesī un 9252 lietas gadā. Tātad atteikšanās no administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanas 213.panta kārtībā ļauj prognozēt, ka tādā veidā ik gadu varētu tikt izskatītas papildus 9252 civillietas un krimināllietas. Ņemot vērā to, ka šobrīd neizskatītās lietas vai tā saucamais "lietu uzkrājums" ar katru nākamo gadu pieaug par aptuveni 5000 lietu (2009.gadā bija 34 055 neizskatītas lietas, bet 2010.gadā – 39 079 lietas), šāda reforma ļauj prognozēt, ka neizskatīto lietu pieaugums varētu tikt apturēts un kopējais neizskatīto lietu skaits ar katru nākamo gadu nedaudz mazināsies;

4.2. ieviest rakstveida procesu iestādē lēmuma apstrīdēšanas stadijā. Tādējādi administratīvā pārkāpuma process iestādē kļūst ātrāks un efektīvāks. Augstākai iestādei nebūs pienākums klātienē uzklausīt administratīvā pārkāpuma lietas dalībnieku viedokļus un argumentus, ja nepieciešamā informācija lēmuma pieņemšanai būs pieejama lietas materiālos. Vienlaikus nepieciešams paredzēt, ka augstākai iestādei būs tiesības uzaicināt lietas dalībniekus sniegt paskaidrojumus mutvārdos, ja iestāde to uzskatīs par nepieciešamu efektīvākai lietas izskatīšanai. Ieviešot rakstveida procesu lēmuma apstrīdēšanas stadijā, tiks panākts, ka netiek kavēta lēmuma pieņemšana, jo praksē bieži vien lietas dalībnieki neierodas uz lietas izskatīšanu mutvārdos, tādējādi kavējot administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanu;

4.3. veicināt plašāku rakstveida procesa izmantošanu administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanai tiesā. Tiesvedība notiek rakstveida procesā, izņemot gadījumus, ja kāds no procesa dalībniekiem ir lūdzis lietu izskatīt mutvārdu procesā. Tiesa (tiesnesis) pēc saviem ieskatiem, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus, var noteikt lietas izskatīšanu mutvārdu procesā, piemēram, ja lietā savāktie materiāli nav pietiekami lietas pilnīgai izvērtēšanai un nepieciešams iegūt papildu paskaidrojumus un liecības. Administratīvo pārkāpumu procesa likumā var paredzēt arī citus kritērijus lietas izskatīšanai mutvārdu procesā. Šādā gadījumā tiesnesis nozīmē lietas izskatīšanu mutvārdu procesā;

4.4. ieviest valsts noteiktu maksājumu. Paredzēt, ka personai, kura atzīta par vainīgu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, tāpat kā kriminālprocesā būs pienākums atlīdzināt procesuālos izdevumus. Procesuālos izdevumus sedz no valsts vai pašvaldības līdzekļiem, ja persona, no kuras tie ir piedzenami, ir maznodrošināta vai tai ir piešķirts trūcīgas personas statuss. Samaksu par tulka darbu sedz no valsts vai pašvaldības līdzekļiem.

Šādā gadījumā personas tiesības pārsūdzēt lēmumu netiek ierobežotas ar tādu maksājumu, kura mērķis ir atturēt personu no nepamatotas sūdzēšanās, tomēr, ja persona ar galīgo nolēmumu tiek atzīta par vainīgu un tātad nepamatoti ar savu sūdzību noslogojusi valsts iestāžu un tiesu sistēmu, tai ir jāsamaksā daļa no visiem lietvedības izdevumiem – jāatlīdzina procesuālie izdevumi. Šādu apsvērumu izdarīšana varētu personu atturēt no tādas lietvedības turpināšanas, kurā ir mazas izredzes uz labvēlīgu lietas iznākumu. Šobrīd ir identificēti šāda veida procesuālie izdevumi: summas, ko izmaksā cietušajiem, lieciniekiem, ekspertiem un tulkiem, lai segtu ceļa izdevumus, kas saistīti ar ierašanos procesuālās darbības izdarīšanas vietā un atgriešanos dzīvesvietā, un maksu par naktsmītni; summas, ko izmaksā lieciniekiem un cietušajiem kā vidējo darba samaksu par laiku, kurā viņi sakarā ar piedalīšanos procesuālajā darbībā neveica savu darbu; samaksa ekspertiem un tulkiem par darbu, izņemot gadījumus, ja viņi piedalās procesā, izpildot savus dienesta pienākumus; summas, kas radušās sakarā ar administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas un dokumentu nodošanu glabāšanā, glabāšanu un iznīcināšanu; summas, kas izlietotas ekspertīzes izdarīšanai; summas, kas saistītas ar alkohola koncentrācijas, narkotisko vai citu apreibinošo vielu ietekmes konstatēšanai veiktajām pārbaudēm;

4.5. ieviest administratīvā pārkāpuma lietvedību vienošanās procedūrā. Ieviest jaunu administratīvās lietvedības procedūru, kuras mērķis ir samazināt administratīvo pārkāpumu lietvedības ilgumu situācijā, kad personas pilnībā atzīst savu vainu un piekrīt noteiktā soda veidam un apmēram. Ja izdarīts vienkāršs administratīvais pārkāpums, kurā nav iesaistīti cietušie, nepilngadīgie, kur pārkāpums nav izraisījis īpaši kaitīgas sekas, amatpersona, noskaidrojot, ka persona atzīst savu vainu pārkāpumā un piekrīt uzliktā soda veidam un apmēram, varēs piedāvāt vienoties par savas vainas pilnīgu atzīšanu un uzliktā pamatsoda apmēra samazināšanu ar nosacījumu, ka šāds lēmums nebūtu pārsūdzams. Šāda vienošanās var notikt, tikai personai brīvprātīgi tam piekrītot. Ja persona vēlāk tomēr izlemtu vienošanās procedūrā pieņemto lēmumu pārsūdzēt, vispārējā kārtība paredzētu šāda iesnieguma neizskatīšanu, tomēr likumā būtu jānosaka atsevišķi gadījumi, kuros šādas lietas pārskatīšana būtu pieļaujama, piemēram, sodīta nepilngadīga persona bez pārstāvja klātbūtnes vai jaunatklāti apstākļi. Ja persona vai kontrolējošās iestādes amatpersona kādu iemeslu dēļ nevēlas noslēgt šādu vienošanos, administratīvā pārkāpuma lietvedība veicama parastajā procedūrā. Piemēram, ja persona, kas pārgājusi ielu pie sarkanās gaismas, atzīst savu vainu un piekrīt uzliktajam naudas sodam 15 latu apmērā, amatpersonas var piedāvāt samazināt uzlikto naudas sodu likumā noteiktās likmes apmērā. Likumā ir jāparedz robežas, kādās pieļaujams naudas soda samazinājums.

Paredzams, ka šādas procedūras ietvaros lietas izskatīšanā būs iesaistīta viena valsts amatpersona, procedūra varētu ilgt 15–30 minūtes, un lietvedības laikā tiktu sastādīts īpašas formas lēmums uz vienas veidlapas. Personai varētu noteikt tiesības uzreiz pēc lēmuma sastādīšanas samaksāt uzlikto naudas sodu, bet vienīgi tad, ja to būtu iespējams nodrošināt ar POS termināli bezskaidras naudas pārskaitījuma veidā. Ja naudas sodu nav iespējams iekasēt bezskaidras naudas maksājuma formā, persona veiktu naudas soda maksājumu likumā noteiktajā parastajā termiņā un kārtībā. Līdz ar to administratīvā pārkāpuma lietvedība par attiecīgo pārkāpumu būtu beigusies, tādējādi nodrošinot īsu un vienkāršu lietvedības procedūru. Līdzīga kārtība vienkāršo administratīvo pārkāpumu lietvedībā darbojas Vācijā.

5. Skaidras naudas aprites aizliegums administratīvo sodu izpildē

Izvērtējot koncepcijas kopsavilkuma I nodaļā minēto 6.problēmu (vai nepieciešams saglabāt skaidras naudas apriti administratīvo sodu izpildē), tika secināts, ka skaidras naudas aprite, lai gan stiprina soda neizbēgamību, administratīvo sodu izpildē rada korupcijas risku un apgrūtina tās personas darbu, kura ir tiesīga sastādīt administratīvā pārkāpuma protokolu un piemērot sodu, jo tai ārpus savas kompetences ir jānodarbojas ar naudas līdzekļu iekasēšanu un administrēšanu. Ja skaidras naudas aprite administratīvo sodu izpildē būtu aizliegta, privātpersonas apzinātos, ka skaidras naudas piedāvāšana kontrolējošai amatpersonai no amatpersonas puses tiks uzskatīta par mēģinājumu dot kukuli, savukārt skaidras naudas pieprasījums no kontrolējošās amatpersonas puses privātpersonai tiks uzskatīts par kukuļa pieprasījumu. Šādā gadījumā tiek novērsti dažādi pārpratumi par mērķi, ar kādu amatpersonai tiek dota skaidra nauda, jo legāla skaidras naudas aprite nebūs paredzēta.

Personām, kas šobrīd iekasē naudas sodu skaidrā naudā uzreiz notikuma vietā, ir jārūpējas par šīs naudas pienācīgu uzskaiti, glabāšanu un inkasāciju. Tas tieši neietilpst kontrolējošo amatpersonu darba pienākumos, nav arī procesa posms, bez kura pienācīga naudas soda izpilde nav iespējama, bet ir viens no alternatīvajiem veidiem, kādā naudas sodu var izpildīt. Līdz ar to, lai risinātu minēto problēmu, Administratīvo pārkāpumu procesa likumā tiks ietverts regulējums, kas noteiks, ka administratīvo pārkāpumu sodu izpildes procesā turpmāk netiks paredzēta skaidras naudas aprite, bet gan tiks izmantoti bezskaidras naudas norēķini (rēķins vai POS terminālis). Vienlaikus jāpiebilst, ka šobrīd valsts un pašvaldību institūcijās ir tendence atteikties no skaidras naudas aprites, izvēloties samaksas iekasēšanu par sniegtajiem pakalpojumiem ar kredītiestādes vai citas iestādes starpniecību, kurai saskaņā ar finanšu iestāžu darbību regulējošajiem normatīvajiem aktiem ir tiesības atvērt kontu. Minētā risinājuma ieviešana ļaus atrisināt skaidras naudas aprites problēmu administratīvo pārkāpumu sodu izpildes procesā.

6. Nozares kodeksu veidošana un Administratīvo pārkāpumu procesa likuma izstrāde

Izvērtējot koncepcijas kopsavilkuma I nodaļā minēto 7.problēmu – kodekss ir novecojis, tas neatbilst juridiskās tehnikas prasībām, pastāvošajai tiesību sistēmai un juridiskajai konstrukcijai kopumā –, secināts, ka nepieciešams izstrādāt jaunu Administratīvo pārkāpumu procesa likumu. Minētajā likumā tiks ietverts kodeksa vispārīgās daļas un procesuālās daļas regulējums.

Vispārīgajā daļā tiks regulēts administratīvās atbildības pamats, administratīvā pārkāpuma jēdziens, administratīvās atbildības subjekts un speciālais subjekts, apstākļi, kas izslēdz administratīvo atbildību, administratīvo sodu veidi – pamatsodi un papildsodi, to detalizēts uzskaitījums, administratīvā soda noteikšana, kā arī administratīvās atbildības noilgums, kā arī ietverts regulējums par pašvaldību lomu administratīvo sodu sistēmā, saglabājot to kompetenci administratīvo sodu piemērošanā.

Administratīvo pārkāpumu procesa likuma procesuālajā daļā tiks regulēta administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanas kārtība, administratīvo pārkāpumu lietu piekritība, lietvedība administratīvo pārkāpumu lietās, procesuālie termiņi administratīvo pārkāpumu lietās, to personu tiesības un pienākumi, kuras piedalās administratīvo pārkāpumu lietu lietvedībā.

Savukārt nozaru speciālajos likumos tiks ietverti kodeksa sevišķajā daļā paredzētie administratīvo pārkāpumu sastāvi. Nozaru speciālajos likumos tiks noteiktas arī kompetentās iestādes, kas izskatīs administratīvo pārkāpumu lietas.

Ņemot vērā to, ka dažas kodeksa sodošās normas attiecināmas uz pārkāpumiem sabiedriskās kārtības un drošības jomā, kas šobrīd netiek regulēta ar speciālo normatīvo aktu, tiks izstrādāts Sabiedriskās kārtības un drošības likums.

7. Ar naudas soda izpildi saistītie risinājumi

1. Administratīvo pārkāpumu procesa likumā paredzēt iespēju piemērot pārkāpējam ierobežojumu iegūt labumu attiecībās ar valsti vai liegumu saņemt valsts sniegtos nodrošinājumus, kamēr netiks nokārtotas saistības pret valsti. Šāda veida ierobežojums vai liegums tiks piemērots, ja uzliktais naudas sods netiks samaksāts noteiktajā termiņā. Tādējādi pārkāpēji tiks stimulēti samaksāt tiem uzliktos naudas sodus. Vienlaikus nepieciešams paredzēt, ka noteiktais ierobežojums attieksies tikai uz tām tiesībām, kas būs saistītas ar izdarīto administratīvo pārkāpumu. Piemēram, personai, kurai ir uzlikts administratīvais sods par Medību likuma tiesību normu neievērošanu, būs liegta iespēja saņemt medību atļauju. Jāņem vērā tas, ka jau šobrīd noteiktās jomās šādi ierobežojumi pastāv un ir efektīvi, taču atsevišķās jomās šādi ierobežojumi vispār nebūtu ieviešami un arī nebūtu efektīvi, jo attiecīgos pakalpojumus no valsts personai nepieciešams saņemt ļoti reti. Ierobežojumus varētu saglabāt ceļu satiksmē, jūras transportā un vides aizsardzībā, kā arī atsevišķos gadījumos noteiktās jomās paredzēt iespēju liegt juridiskajām un fiziskajām personām saņemt dažādas licences, speciālās atļaujas un sertifikātus, ja nav samaksāts administratīvais naudas sods.

2. Divus gadus pēc Administratīvo pārkāpumu procesa likuma spēkā stāšanās dienas Tieslietu ministrijai sagatavot un tieslietu ministram iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā informatīvo ziņojumu, iekļaujot tajā apkopojumu par administratīvo naudas sodu izpildi divu gadu laikā, paredzot arī statistiku par brīvprātīgi samaksātajiem un nesamaksātajiem naudas sodiem, par zvērinātu tiesu izpildītāju veiktās administratīvo naudas sodu piedziņas rezultātiem. Vienlaikus Tieslietu ministrijai jāturpina darbs pie ārvalstu tiesiskā regulējuma izpētes naudas soda izpildes mehānisma uzlabošanai, tajā skaitā jāturpina darbs pie ārvalstu prakses apzināšanas un izpētes jautājumā par brīvprātīgu naudas soda aizvietošanu ar sabiedriskajiem darbiem, kā arī iespējām ieviest progresīvo naudas sodu sistēmu.

8. Ar lēmumu pārrobežu izpildi saistītie risinājumi

Eiropas Savienības dalībvalstu, piemēram, Zviedrijas, Čehijas, Portugāles, Igaunijas, tiesību akti atbilstoši Padomes pamatlēmumam 2005/214/TI par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz finansiālām sankcijām (turpmāk – Padomes pamatlēmums 2005/214/TI) paredz iespēju atzīt un izpildīt dalībvalsts lēmumu, ar kuru personai piemērotas finansiālas sankcijas. Padomes pamatlēmums 2005/214/TI pamatā attiecas uz krimināllietās pieņemtajiem lēmumiem. Tomēr Padomes pamatlēmuma 2005/214/TI 1.panta "a" punkta "iii" apakšpunktā noteikts, ka atzīstami un izpildāmi ir arī lēmumi, kurus pieņēmusi izdevējas valsts iestāde, kas nav tiesa, attiecībā uz darbībām, kas ir sodāmas atbilstīgi izdevējas valsts tiesību aktiem, jo ir pārkāptas tiesību normas, ar nosacījumu, ka attiecīgajai personai ir bijusi iespēja iesniegt šo lietu izskatīšanai tiesā, kam ir īpaša jurisdikcija krimināllietās. Savukārt Padomes pamatlēmuma 2005/214/TI 1.panta "a" punkta "iv" apakšpunktā noteikts, ka atzīstami un izpildāmi ir arī lēmumi, kurus pieņēmusi tiesa, kam ir īpaša jurisdikcija krimināllietās, ja lēmums pieņemts attiecībā uz "iii" apakšpunktā minēto lēmumu. Padomes pamatlēmuma 2005/214/TI 5.panta pirmajā punktā ir uzskaitīti nodarījumi, attiecībā uz kuriem lēmums ir atzīstams un izpildāms, nepārbaudot nodarījuma abpusējo sodāmību. Lielākoties uzskaitītie nodarījumi ir krimināli sodāmi. Tomēr Padomes pamatlēmuma 2005/214/TI 5.panta trešajā punktā noteikts, ka ir izpildāmi arī lēmumi par nodarījumiem, kas nav uzskaitīti pamatlēmuma 5.panta pirmajā punktā. Šajā gadījumā izpildes valsts var saistīt lēmuma atzīšanu un izpildi ar tādu nosacījumu, ka lēmums ir saistīts ar darbību, ko atzītu par nodarījumu saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem. Ir paredzēts, ka no 2012.gada administratīvo pārkāpumu lietas divās instancēs skatīs vispārējās jurisdikcijas tiesas. Vispārējās jurisdikcijas tiesa ir tiesa, kam ir īpaša jurisdikcija krimināllietās. Ievērojot minēto nosacījumu, uz Latvijā pieņemto lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā, ar kuru personai tiek piemērots naudas sods, varētu attiecināt Padomes pamatlēmumu 2005/214/TI, un šo lēmumu varētu atzīt un izpildīt citā dalībvalstī. Jaunajā likumā būtu jāietver tiesību normas, kas paredz Padomes pamatlēmumam 2005/214/TI atbilstošu kārtību, kādā Latvijā izpilda citas dalībvalsts lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā un kādā Latvija nosūta citai dalībvalstij lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā. Minētā kārtība attieksies uz lēmumiem, ar kuriem piemērots naudas sods. Vienlaikus jānorāda, ka pamatlēmums paredz valstīm noteikt kompetento iestādi vai iestādes, kuras ir kompetentas atzīt un izpildīt lēmumu. Pamatlēmums paredz iespēju valstīm noteikt arī centrālo iestādi vai iestādes, kuras ir atbildīgas par lēmumu administratīvu pārsūtīšanu un saņemšanu, kā arī palīdzības sniegšanu kompetentajām iestādēm. Ieviešot pamatlēmumu krimināltiesību jomā par tiesu nolēmumu savstarpējo atzīšanu, Latvijā tika ieviests modelis, kurā ir gan kompetentā iestāde (šajā gadījumā tiesas), gan centrālā iestāde (Tieslietu ministrija). Tiesu nosūtītie izpildes lūgumi un no citām valstīm saņemtie izpildes lūgumi tiek sūtīti caur Tieslietu ministriju. Līdzīga shēma būtu jāievieš arī attiecībā uz sadarbību administratīvo pārkāpumu jomā, jo:

1) vienu un to pašu pamatlēmumu nevar ieviest pilnīgi atšķirīgos mehānismos, jo sevišķi tāpēc, ka lielā daļā Eiropas Savienības valstu nepastāv strikts dalījums noziedzīgajos nodarījumos un administratīvajos pārkāpumos;

2) kodeksa ietvaros Latvijā kā kompetentās iestādes būtu nosakāmas apmēram 150 iestādes, kas ir nesamērīgi liels kompetento iestāžu skaits. Pamatlēmums pārsvarā ir veidots krimināllietām, kur kompetentā iestāde parasti būs tikai tiesa vai atsevišķās valstīs izņēmuma kārtā vēl viena iestāde;

3) ņemot vērā inspektoru kvalifikācijas līmeni dažādās valsts iestādēs un pašvaldību iestādēs, kā arī iestādes pilnvaras un resursus, ir bažas, ka viņi nespēs izmantot šo instrumentu, jo nespēs identificēt valsti, kur atrodas pārkāpējs vai kur viņam ir īpašums, kā arī būs problēmas ar kompetentās iestādes identificēšanu attiecīgajā valstī.

Savukārt attiecībā uz tādu lēmumu izpildi, kuri saņemti no ārvalstīm, jānorāda, ka, saņemot izpildei pieprasījumu par finanšu sankcijas izpildi administratīvo pārkāpumu lietā:

a) pirmkārt, ir jāidentificē, vai atsūtītā lieta ir kāda no Padomes pamatlēmuma 2005/214/TI 5.panta 1.punktā minētajām lietām;

b) ja atsūtīta lieta, kas neatbilst Padomes pamatlēmuma 2005/214/TI 5.panta 1.punktā minētajiem nosacījumiem, nepieciešams pārbaudīt abpusējo sodāmību;

c) otrkārt, ir jākonstatē, vai nepastāv kāds no Padomes pamatlēmuma 2005/214/TI 7.pantā minētajiem neatzīšanas un neizpildīšanas iemesliem (pavisam tādi ir 10, un tie ir pietiekami sarežģīti, piemēram, nepieciešams pārbaudīt, vai izdevējvalstī lēmums nav pieņemts aizmuguriski).

Attiecībā uz soda izpildi krimināltiesību jomā kā kompetentā iestāde ir noteikta tiesa un iepriekš minētos nosacījumus tiesa pārbauda, rīkojot tiesas sēdi.

Ir apšaubāms, vai administratīvo pārkāpumu kontroli veicošās iestādes Latvijā (piemēram, pašvaldību administratīvās komisijas) būs pietiekami profesionāli kompetentas, lai veiktu Padomes pamatlēmuma 2005/214/TI 7.pantā minēto apstākļu pārbaudi.

Tātad kompetentās iestādes statuss arī administratīvo pārkāpumu lietās būtu nosakāms tiesai. Tas nozīmē, ka administratīvo pārkāpumu procesā ir jāievieš jauna tiesā veicama procedūra, kas, cita starpā, bez tiesas sēdes organizēšanas var ietvert arī blakus sūdzības iesniegšanas iespēju. Tas nozīmē, ka šāda procedūra radīs papildu slodzi šobrīd jau tā noslogotajām rajona (pilsētas) tiesām. Iespējams, šādas procedūras ieviešanai nepieciešamas papildu tiesnešu vietas vai citi risinājumi kopējās tiesu noslodzes mazināšanai.

Atbilstoši Padomes pamatlēmuma 2005/214/TI 18.pantā noteiktajam šis pamatlēmums neliedz piemērot divpusējos vai daudzpusējos nolīgumus vai pasākumus dalībvalstu starpā tiktāl, ciktāl šādi nolīgumi vai pasākumi ļauj pārsniegt šā pamatlēmuma prasības un palīdz vienkāršot vai atvieglot finansiālu sankciju izpildes procedūras, līdz ar to Latvija var noslēgt arī nolīgumus ar dalībvalstīm par tiesisko sadarbību administratīvo pārkāpumu lietās.

Attiecībā uz valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis, savstarpēja administratīvo sodu atzīšana un izpilde ir iespējama, ja tiek noslēgti attiecīgi līgumi par tiesisko sadarbību administratīvo pārkāpumu lietās. Nozīmīgākās valstis, ar kurām būtu jāmēģina uzsākt sarunas par divpusējo līgumu noslēgšanu, ir, piemēram, Krievija, Baltkrievija un Ukraina.

 III. Ar koncepcijas ieviešanu saistītās izmaksas

 Šobrīd secināts, ka Sodu reģistrā, kas apkopo informāciju par izdarītajiem administratīvajiem pakāpumiem un administratīvi sodītajām personām, saistībā ar koncepcijas ieviešanu būs nepieciešamas atsevišķas izmaiņas.

¹ Likumprojekts "Grozījumi Krimināllikumā"; http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/webAll?SearchView&Query=([NumberTxt]=9)&SearchMax=0&SearchOrder=4.

 Tieslietu ministrs J.Bordāns