Pēc ilgām diskusijām un apspriešanas Saeima 7. jūnijā 3.lasījumā pieņēma likumprojektu "Grozījumi likumā "Par dzīvojamo telpu īri"", balsojot ar 56 balsīm "par", 30 balsīm "pret" un 3 deputātiem atturoties. Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga vēstulē Saeimas priekšsēdētājam Jānim Straumem paudusi atbalstu Saeimas centieniem sakārtot īres likumdošanu, taču, izmantojot Satversmes 71.pantā noteiktās pilnvaras, nosūtījusi likumu "Grozījumi likumā "Par dzīvojamo telpu īri"" atpakaļ Saeimai otrreizējai caurlūkošanai. Savu nostāju prezidente pamato ar to, ka grozījumi uzliek Latvijas pašvaldībām jaunas, līdz šim neparedzētas funkcijas, kā arī paplašina jau esošās funkcijas. Arī likuma spēkā stāšanās termiņš — 2001.gada 1.jūlijs — tika atzīts par neatbilstošu likuma "Par budžetu un finansu vadību" prasībām, kas nosaka: Saeimas pieņemtajos likumos saimnieciskā gada laikā jānorāda, no kādiem valsts budžeta līdzekļiem tiks segti izdevumi, kas radīsies, pašvaldībām pildot neparedzētās funkcijas. Arī likums "Par pašvaldībām" noteic, ka līdz ar jaunu pastāvīgu funkciju uzlikšanu pašvaldībām likumā nosakāmi jauni pašvaldību ienākumu avoti.

Likuma "Par dzīvojamo telpu īri" grozījumi neparedz jaunu ienākuma avotu noteikšanu, kaut tiek paplašināts to personu loks, kurām pašvaldībām būs jāpalīdz, risinot dzīvokļu jautājumus. Valsts prezidente lūgusi izvērtēt iespēju līdzsvarot arī īrnieku, pašvaldību un izīrētāju tiesības un pienākumus, izvērtējot pašvaldību pienākumus rūpēties par maznodrošināto īrnieku izvietošanu dzīvošanai derīgās dzīvojamās telpās, kā arī pārskatīt likumā "Par pašvaldībām" noteiktās pašvaldību pastāvīgās funkcijas, likumprojektus "Par kārtību, kādā pašvaldības sniedz palīdzību iedzīvotājiem dzīvokļu jautājumu risināšanā" un likumprojektu "Par mājokļu valsts aģentūru", lai tajos iekļautu konkrētu sadarbības iespēju starp valsti un pašvaldībām mājokļu politikas īstenošanā.

Kāpēc likumā nepieciešami grozījumi

Likums "Par dzīvojamo telpu īri" pieņemts 1993. gada 16.februārī, bet izmaiņas tajā izdarītas kopumā tikai četras reizes 1997. un 1998.gadā. Likums sagatavots un pieņemts tajā pārejas periodā, kad valstī tikai sāka veidoties privātais izīrējamo dzīvokļu fonds un privātīpašums atšķirībā no šodienas pastāvēja tikai kā privātmājas vai atsevišķas telpas īpašniekiem piederošajās mājās.

Šobrīd gan namīpašumu denacionalizācijas un atdošanas likumīgajiem īpašniekiem procesā, gan ražošanas objektu privatizācijas procesā izveidojies privātpersonām piederošs dzīvojamais fonds. Kā "Latvijas Vēstnesim" atzinis Jānis Lagzdiņš (skat. "LV" Nr. 25 (2412) 14.02.2001.), līdz šim spēkā esošajā īres likumā ietvertas daudzas gan pārejas periodam, gan arī sociālistiskās saimniekošanas periodam raksturīgās iezīmes, bet likums ir jāpielāgo pēdējos gados notikušajām izmaiņām. Jānis Bunkšs, paužot "Latvijas ceļa" frakcijas viedokli pēc Saeimas 30.maija plenārsēdes, kad Saeima sāka skatīt minēto likumprojektu trešajā lasījumā, atzinis, ka šobrīd īrnieku un dzīvokļu īpašnieku struktūra pilnīgi atšķiras no tās, kurai tika radīts šobrīd spēkā esošais dzīvokļu likums. Noapaļojot tautas skaitīšanas rezultātā iegūtos datus, apmēram 60 procenti cilvēku uzrādījuši, ka dzīvo savā privatizētajā dzīvoklī, bet šī gada beigās skaitlis varētu palielināties līdz divām trešdaļām Latvijas iedzīvotāju. Astoņi procenti īrējot dzīvokļus no privātīpašniekiem, pārējie dzīvo pašvaldību vai arī nelielā skaitā valsts īpašumā esošo māju. Tāpēc, nedaudz vienkāršojot likuma grozījumu nepieciešamības pamatojumu, līdz ar privatizēto dzīvokļu skaita pieaugumu un izpratnes par efektīvāku īpašuma apsaimniekošanu tirgus ekonomikas apstākļos attīstību tika izstrādāti grozījumi likumā "Par dzīvojamo telpu īri".

Pret ko iebildušas lielākās pašvaldības

Pašvaldības iebildušas pret vairākiem likuma grozījumiem, lūdzot Valsts prezidenti neizsludināt likumu un nosūtīt tā normas otrreizējai caurlūkošanai Saeimā. Argumenti atzīti par pietiekami pamatotiem, jo likums pēc dažādu argumentu uzklausīšanas tomēr nodots Saeimai otrreizējai caurlūkošanai.

Svarīga likumā paredzētā izmaiņa bija pretrunīgā norma, kas nepieļautu maznodrošinātos īrniekus parādu dēļ izlikt no dzīvokļa bez citas dzīvošanai derīgas dzīvojamās platības ierādīšanas. Tā tiek uzskatīta par būtisku sociālo garantiju, kas aizsargātu daudzas trūcīgas personas no izlikšanas uz ielas bez citas dzīvojamās platības ierādīšanas. Likums tika papildināts arī ar vienādām prasībām attiecībā uz tām dzīvojamām telpām, kurās pēc izlikšanas tiks iemitinātas trūcīgas personas. Likuma izmaiņas vairs neparedz nevienu gadījumu, kad īrnieki varētu tikt izlikti no dzīvokļa bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas gadījumos, kad mājai ir nepieciešams kapitālais remonts. Mēneša laikā, kad tiks konstatēts, ka māja ir avārijas stāvoklī un draud sabrukt, pašvaldībai būs jāierāda īrniekiem cita dzīvojamā platība. Normas realizācijai būtu nepieciešami pašvaldību līdzekļi, kā arī likumā noteiktajos gadījumos privātīpašnieka līdzekļi. Bet Valsts prezidente vēstulē Saeimas priekšsēdētājam norādījusi, ka likuma redakcija, kas nosaka īpašnieku tiesības prasīt no pašvaldības to zaudējumu atlīdzību, kas radušies sakarā ar to, ka pašvaldība mēneša laikā nav ierādījusi mājas īrniekiem citu dzīvošanai derīgu dzīvojamo telpu dzīvojamās mājas nojaukšanas un kapitālā remonta gadījumā, var radīt situāciju, ka pašvaldībām finansiālu un juridisku apstākļu dēļ prioritāra būs nevis maznodrošināto īrnieku nodrošināšana ar dzīvojamo platību, bet gan to pieteikumu apmierināšana, ko iesniegs mājas īpašnieki kapitālo remontu vai mājas nojaukšanas gadījumos.

Jānis Lagzdiņš Saeimas 7.jūnija plenārsēdē, runājot par maznodrošinātajiem būtisko grozījumu, pret ko iebilst lielāko pašvaldību vadītāji, atzinis, ka "šobrīd spēkā esošā likuma "Par dzīvojamo telpu īri" 29.pants nosaka, ka jebkuru īrnieku, arī vistrūcīgāko, daudzbērnu ģimeni ar pieciem sešiem bērniem, pirmās grupas invalīdu, ja šis īrnieks ir parādā īres vai komunālos maksājumus, var izlikt no dzīvokļa bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas". Taču pašvaldības 7.jūnija plenārsēdē aizstāvēja Egils Baldzēns, atgādinot deputātiem lielāko Latvijas pilsētu pausto nostāju, kas atbalsta likuma grozījumu nepieciešamību, bet aicina reāli izvērtēt pašvaldību situāciju un noteikt loģisku spēkā stāšanās mehānismu, jo pašvaldības nespēj reāli nodrošināt nepieciešamo dzīvokļu skaitu. Pašvaldības iebildušas pret finansējuma neparedzēšanu jaunuzdotajām funkcijām, kam piekritusi arī Valsts prezidente.

Taču jāpiebilst, ka vairāki pozīcijas deputāti pauduši uzskatu, ka likuma grozījumos paredzētās funkcijas pašvaldībām bijušas visu laiku. Jānis Gailis debatēs 7.jūnijā atzinis, ka pašvaldībām pastāvīgi "jātur rokās groži, kas kontrolē tās īpašumā esošo dzīvojamo fondu un tā saglabāšanu", ko īsteno jau izveidotās pašvaldību institūcijas, un jāvēršas pret ierēdņiem, kas nepilda savus pienākumus. Paužot frakcijas TB/LNNK viedokli, viņš piebildis, ka funkcijas nepaplašinās, jo līdz šim spēkā esošā likumdošana paredzējusi gan palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā, gan palīdzību ar kompensācijām īres un pakalpojumu apmaksai, ja īrnieki nevarēja tās nosegt. "Pašvaldību zināmu neapmierinātību var saprast, jo šī sociālā funkcija pastiprinās arī sankcijas, ja pašvaldības uzdevumus neveiks, taču tām nāksies vairāk strādāt un daudz rūpīgāk kontrolēt savu ierēdņu darbību un situāciju savā teritorijā." Viņam piekritis arī J. Lagzdiņš, atzīmēdams, ka jau kopš 1993.gada spēkā ir likums, kas nosaka, kādā kārtībā pašvaldībām jāsniedz palīdzība dzīvokļu jautājumu risināšanā. "Ja tiek tērēti lieli līdzekļi dažādiem ne tik sociāli būtiskiem projektiem, nauda būtu jāatrod arī sociālo māju būvniecībai," 11.jūnijā intervijā Latvijas Televīzijai norādījis J. Lagzdiņš.

Lielāko pašvaldību vadītāji atzinuši, ka pašvaldību finansējums likumā noteiktajam uzdevumam šobrīd nav pietiekams. Liepājas domes priekšsēdētājs Uldis Sesks teicis, ka likumprojektā ietvertas deklaratīvas nostādnes, kuru realizācijai pašvaldībai nav un tuvākajā laikā nebūs ne materiālu, ne finansiālu resursu, tāpēc atzinīgi novērtējis Valsts prezidentes lēmumu atdot atpakaļ likumprojektu Saeimā, piebilstot, ka tas varētu uzlabot likumdevēja un pašvaldību savstarpējo sapratni. E. Baldzēns, pauzdams Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcijas viedokli, pēc Saeimas 7.jūnija plenārsēdes piekritis U. Seska izteiktajam viedoklim, ka jaunā funkcija — namīpašnieku labklājības nodrošināšana — pašvaldībām nav pa spēkam, jo normas ļaus namīpašniekam lauzt īres līgumu, rūpes par īrnieka izmitināšanu uzliekot pašvaldībai. Arī Rīgas domes priekšsēdētājs Gundars Bojārs atzinis, ka likuma grozījumi ir pretrunā ar vairākiem spēkā esošiem normatīviem aktiem, tajā skaitā Civillikuma pantiem, likumu "Par pašvaldībām" un citiem, uz kuriem norādījusi arī Valsts prezidente.

Arī Rēzeknes pilsētas dome vēstulē Valsts prezidentei Vairai Vīķei–Freibergai lūgusi neizsludināt 7.jūnijā pieņemto likumu "Grozījumi likumā "Par dzīvojamo telpu īri"", jo pēc pašvaldības dzīvojamo māju privatizācijas esot krasi samazinājusies Rēzeknes pilsētas pašvaldības iespēja sniegt iedzīvotājiem palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā. Rēzeknē šā gada 31.maijā no kopējā pašvaldības māju skaita 96,5 procenti ir nodoti privatizācijai. Sakarā ar spēkā esošo likumdošanu palīdzība dzīvokļu jautājumu risināšanā ir jāsniedz 129 ģimenēm. Pilsētā ir denacionalizētas 128 mājas, kurās dzīvo vairāk nekā 430 ģimeņu, kas šos dzīvokļus īrē no namu īpašniekiem. Vairums šo denacionalizēto māju ir ar augstu nolietojuma pakāpi, nav pieslēgtas pilsētas inženierkomunikācijām un tām ir nepieciešams kapitālais remonts. Vēstulē norādīts: "Palielinoties īres maksai denacionalizētajās mājās un kļūstot pieejamākiem banku ilgtermiņa kredītiem dzīvojamo māju renovācijai, šo māju īpašnieki tuvākajos gados centīsies savas mājas sakārtot atbilstoši mūsdienu prasībām, tādējādi ģimeņu skaits, kurām būs nepieciešama palīdzība dzīvokļu jautājumu risināšanā, pieaugtu par 150–200 ģimenēm." Lai atrisinātu šos jautājumus tuvāko pāris gadu laikā, dzīvokļu iegādei vai to būvei, pilsētas pašvaldībai būšot nepieciešams vairāk nekā miljons latu, šī summa pilsētas budžetam bez valsts dotācijām nebūtu reāla, un grozītā likuma normas nebūtu izpildāmas.

Valsts prezidente piekritusi, ka šobrīd pašvaldību rīcībā esošais dzīvojamo telpu fonds, tā stāvoklis, iedzīvotāju pieprasījums pēc dzīvojamās platības un pašvaldību finansiālā situācija nedod iespēju Latvijas pašvaldībām, īpaši jau valsts lielākajām pilsētām, sagatavoties likuma izpildei, kā arī var izraisīt neparedzamas sekas jau apstiprināto pašvaldību budžetu izmatošanā, jo likumam izsludināšanas gadījumā būtu bijis jāstājas spēkā jau šā gada 1.jūlijā.

Ko vēl paredz likuma grozījumi

Likumā tika ietverta arī norma, kas izīrētājam dos tiesības izbeigt dzīvojamās telpas īres līgumu, ierādot īrniekam citu līdzvērtīgu dzīvojamo platību tajā pašā mājā, ja īrniekam tiek kompensēti izdevumi, kas radušies sakarā ar pārcelšanos. Saskaņā ar grozījumiem noteikts: ja dzīvoklis atrodas denacionalizētā vai likumīgajam īpašniekam atdotā mājā un īrnieks dzīvokli lietojis līdz īpašuma tiesību atjaunošanai, dzīvojamās telpas īres maksa tiek noteikta, pusēm rakstveidā vienojoties, iekļaujot īres maksā attiecīgās dzīvojamās mājas apsaimniekošanas izdevumus un peļņu, bet, ja vienošanās nav panākta, dzīvokļa īres maksu nosaka izīrētājs, un tā laikā līdz 2004.gada 31.decembrim par vienu kvadrātmetru īrētās dzīvokļa platības nedrīkst būt augstāka par: 2002. gadā — Ls 0,24 par kvadrātmetru, 2003.gadā — Ls 0,36 un 2004.gadā — Ls 0,48. Grozījumi paredz, ka īrniekam tiesības prasīt pagarināt īres līgumu būs vienīgi tad, ja līgumā šāda norma būs paredzēta. Pārējos gadījumos pēc līguma termiņa beigām dzīvoklis būs jāatbrīvo.

Dienesta viesnīcas īri saskaņā ar grozījumiem regulēs arī Civillikuma normas, kas atsevišķos gadījumos ir īrniekiem nelabvēlīgākas nekā pašreizējās normas likumā "Par dzīvojamo telpu īri". Paredzēts, ka grozījumi atvieglos arī īrnieku izlikšanu parādu dēļ, jo neprasa summēt īres un komunālo maksājumu parādus. Īrnieku varēs izlikt, ja viņš būs parādā trīs mēnešu īres maksu vai arī trīs mēnešu maksu par komunālajiem pakalpojumiem. Īrnieku izlikšana izīrētājam saskaņā ar jaunajām normām tiks atvieglota, dodot tiesības izlikt īrnieku, ja izīrētājs tiesā varēs pierādīt, ka īrnieks bez viņa atļaujas ir iemitinājis dzīvoklī tā sauktās citas personas. Grozījumi paredz, ka īrniekam pēc kapitālā remonta nebūs tiesības atgriezties iepriekšējā dzīvojamajā telpā, jo likums uzliek pienākumu visiem īrniekiem, kuri tiek izlikti no dzīvokļa sakarā ar kapitālo remontu, ierādīt citu dzīvojamo telpu. Saskaņā ar izmaiņām valsts un pašvaldību komunālo dzīvokļu īrniekiem būs pirmtiesības iegūt lietošanas tiesības uz brīvajām istabām, tādējādi pakāpeniski likvidējot valsts un pašvaldību komunālos dzīvokļus.

Likuma grozījumi piešķir tiesības nepilngadīgu bērnu aizbildņiem, kā arī rīcības nespējīgu personu aizgādņiem iemitināties dzīvoklī bez izīrētāja un īrnieka pilngadīgo ģimenes locekļu piekrišanas. Grozījumi paredz saglabāt dzīvokļa lietošanas tiesības tikai tiem īrnieka bijušajiem ģimenes locekļiem, kuri pilda pienākumus, kas izriet no īres līguma, tai skaitā maksā īri un komunālos pakalpojumus. Grozījumi reglamentē arī to, kādos gadījumos īrnieks vai viņa ģimenes loceklis varēs prasīt citu ģimenes locekļu, kuri pārkāpj likumu vai īres līguma normas, izlikšanu no dzīvokļa.

Izmaiņas likumā paredz arī precīzu kārtību, kādā īrnieks varēs atteikties no komunālajiem pakalpojumiem, kas jaunajā redakcijā nosaukti par "pamata un papildu pakalpojumiem". Grozījumi noteic, ka gadījumos, kad tiek paaugstināta maksa par dārgākajiem un nozīmīgākajiem komunālajiem pakalpojumiem — apkuri, ūdeni, kanalizāciju, sadzīves atkritumu izvešanu —, īrnieks būs jābrīdina trīs mēnešus iepriekš. Līdz šim īrnieks bija jābrīdina vienu mēnesi iepriekš. Grozījumi piešķir īrniekiem tiesības gadījumos, kad tiek paaugstināta maksa par pamatpakalpojumiem, saņemt informāciju par paaugstināšanas iemesliem un pēc pieprasījuma arī detalizētu finansiālu pamatojumu. Grozījumi ievieš arī drošības naudas jēdzienu, paredzot tās apmēru ierobežošanu — tā nevarēs pārsniegt 12 mēnešu īres maksas apmēru. Drošības naudu nevarēs iekasēt no maznodrošinātajām personām, kurām tiek izīrēta valstij vai pašvaldībai piederoša dzīvojamā telpa. Izmaiņas likumā paredz, ka pilngadīgie ģimenes locekļi, kuri pilda dzīvojamās telpas īres līgumā noteiktos pienākumus, ja tam piekrīt pārējie pilngadīgie ģimenes locekļi, būs tiesīgi prasīt dzīvojamās telpas īres līguma noslēgšanu ar viņu iepriekšējā īrnieka vietā, nemainot iepriekšējā īres līguma nosacījumus, ja īrnieks ilgstoši nepiedalās dzīvokļa īres maksas, maksas par īres līgumā paredzētajiem pakalpojumiem, kārtējā remonta un citu izdevumu segšanā. Saskaņā ar grozījumiem īrniekus izlikt, pamatojoties uz to, ka dzīvoklis vajadzīgs izīrētājam vai viņa ģimenes loceklim, varēs tikai denacionalizētu māju īpašnieki. Ar pieņemtajiem grozījumiem bāriņtiesām tiek uzlikts pienākums uzraudzīt, lai īrnieka apgādībā esošie nepilngadīgie bērni un aizgādnībā esošās personas, kuras, pamatojoties uz tiesas spriedumu, tiek izliktas no dzīvojamās telpas, ievērojot likuma normas, tiktu nodrošinātas ar dzīvošanai derīgu dzīvojamo telpu. Grozījumi paredz reglamentēt kārtību, kādā pašvaldības veiks pārraudzību pār to, kā namīpašnieki, īrnieki, dzīvokļu īpašnieki, dzīvojamo māju apsaimniekotāji ievēro normatīvos aktus, kas reglamentē dzīvojamo telpu izīrēšanu. Pašvaldībām paredzētas iespējas novērst likumpārkāpumus un aizsargāt īrnieku un namīpašnieku intereses.

Otrreizējai caurlūkošanai nosūtīto likumprojektu nolemts izskatīt Saeimas ārkārtas sesijā jau 5. jūlijā.

Kristīne Valdniece, "LV" pašvaldību lietu redaktore