Kārlis Kangeris Stokholmas universitātes Baltijas studiju katedra, Zviedrija

Padomju okupācija un 14. jūnija deportācijas — nacionālsociālistiskās Vācijas propagandā Latvijā

1. Nacionālsociālistiskā Vācija, gatavojoties karagājienam pret Padomju Savienību, aktīvajai propagandai, kura izvedama okupācijas pirmajos mēnešos, izstrādāja divu veidu propagandas konceptus: pirmais attiecās uz visu Padomju Savienību un visām tās tautām, bet otrs koncepts bija pielāgots atsevišķiem reģioniem (Baltija, Ukraina, Kaukāzs, lielpilsētas Maskava un Ļeņingrada). Vispārējai, uz visu PSRS vērstai propagandai bija jāpauž, ka PSRS ir viens vienīgs cietums, ka vācieši nāk kā atbrīvotāji no boļševisma un "žīdisma" un ka tie padzīs pašreizējo caru Staļinu, kas darbojas lielkapitāla un "žīdisma" pavadā. Vispārīgi propagandā uzsvars bija jāliek uz "žīdu" lomu, "žīdus" gan kā indivīdus, gan kā grupu saistot ar visām PSRS nebūšanām un noziegumiem.

Speciālajā Baltijai paredzētajā propagandā uzsvēra atbrīvošanu no "Maskavas žīdu verdzības", kā arī lietuviešu, latviešu un igauņu tautu izglābšanu no galīgas iznīcināšanas, kas neatvairāmi notiktu, ja vēl dažus gadus būtu turpinājies "žīdiski boļševistiskais terors". Komunisms, resp., boļševisms, Latvijā bija parādījis savu īsto seju, un tāpēc okupācijas sākumā šajā jautājumā daudz neko nevajadzēja iedzīvotājiem iestāstīt vai pierādīt. Citi vācu propagandas temati bija: Latvijas valstiskuma noliegšana, tās ārpolitikas un vadošo politiķu kritizēšana. Latvija izturējusies nedraudzīgi un pat naidīgi pret Vāciju un tāpēc padomju okupācija ar sekojošo teroru bijusi nenovēršama. Tāpat arī tika izvirzīta tēze par Latvijas valstsvīriem kā valsts nodevējiem (sevišķi Vilhelms Munters un Kārlis Ulmanis). Latviešu tauta varēšot tikai tad izdzīvot, ja tā kopā ar Lielvāciju piedalīšoties "Jaunās Eiropas" veidošanā.

2. Ja vācu propagandas plānotāji pareizi bija paredzējuši, ka Latvijā vācu armiju sagaidīs ar sajūsmu kā atbrīvotājus, tad citā punktā viņi bija maldījušies: spontāni masveida "žīdu" grautiņi nenotika. Plānos bija paredzēts, ka "žīdu" jautājums padomju okupētajās teritorijās lielā mērā atrisināsies tādā veidā, ka vietējie iedzīvotāji paši no sevis izrēķināsies ar galvenajiem vainīgajiem — "žīdiem" — ja tikai tiem atstās brīvu vaļu. Kā izrādījās, tad vietējie iedzīvotāji nezināja un/vai nesaprata, kādi uzskati nacionālsociālistiskās Vācijas vadībai bija par Padomju Savienību. Lai veicinātu vācu rases politikas un dzīves telpas plānus, vācu propagandas vienībām pēc pirmajām kara nedēļām speciāli bija jāizceļ, ka karš tiek vests pret "žīdiem" kā galvenajiem boļševisma barvežiem ( Drahtzieher ). Tā visu 1941. gadu Latvijas presē tika pausts viedoklis, ka "žīdi" kā kopums saistāmi ar padomju okupāciju un teroru. Toties 1942. gadā izdotā brošūra "Baigais gads" un sagatavotā filma "Sarkanā migla" vācu propagandai kalpoja kā savu propagandas tēžu pierādījums, ka pie Latvijas un latviešu tautas nelaimēm vainīgi ir galvenokārt "žīdi".

Komunisma ideoloģijas, resp., boļševisma, apkarošanu propagandas priekšplānā pirmo reizi izvirzīja 1942. gada pavasarī, kad bija jāvervē sastāvs policijas bataljoniem. To vēlāk pastiprināja, kad bija jāformē Latviešu leģions.

3. Latvijas valsts bojāeja, padomju valdīšanas gads, komunisma ideoloģijas vārdā praktizētais individuālais un masveida terors bija Latvijas iedzīvotājus skāris gan garīgi, gan fiziski. Tāpēc, sākoties Vācijas — Padomju Savienības karam, vācu propagandisti varēja cerēt uz zināmiem panākumiem.

Turpmāk — vēl