* neieskaitot Fondēto pensiju shēmas līdzekļus

3.2. Valsts parāda vadība

Latvijā pastāv šāda valsts parāda vadības institucionālā atbildība - atbilstoši likumam "Par budžetu un finansu vadību" finansu ministrs ir pilnvarots valsts vārdā gadskārtējā valsts budžeta likumā atļautajos apmēros ņemt aizņēmumus valsts budžeta fiskālā deficīta finansēšanai, valsts parāda refinansēšanai un citiem gadskārtējā valsts budžeta likumā noteiktiem mērķiem, kā arī, gadskārtējā valsts budžeta likuma ietvaros, dot valsts galvojumus, kas uzliek netiešās saistības valsts budžetam. Saskaņā ar finansu ministra pilnvarojumu valsts parāda vadību veic Valsts kase - analizē finansu riskus, veic finansu tirgus izpēti, izstrādā valsts parāda vadības stratēģiju vidējam termiņam un finansējuma plānu kārtējam budžeta gadam un atbilstoši tiem veic aizņēmumu līgumu sagatavošanu, nodrošina līgumu oriģinālu uzglabāšanu, valsts parāda apkalpošanu, valsts vārdā noslēgto aizņēmumu, aizdevumu un sniegto galvojumu uzskaiti. Valsts kase ir finansu ministram pakļauta institūcija.

Latvijas valsts parāds, salīdzinot ar pasaulē pastāvošo praksi, ir relatīvi neliels - 2000. gada beigās tas bija 570,0 milj. latu liels, kas sastāda 13,2% no IKP. Analizējot valsts parāda attīstības dinamiku, jāatzīmē, ka maksimālais valsts parāda lielums attiecībā pret IKP bija 1995. gadā, kad tas sasniedza 16,1% no IKP, bet pēc tam, uzlabojoties fiskālajai situācijai, tā apjoms 1998. gadā samazinājās līdz pat 10,4% no IKP. Pēdējais valsts parāda lielākais pieaugums bija 1999. gadā, kas bija saistīts ar Krievijas krīzes negatīvo ietekmi uz Latvijas budžetu.

Valsts parāda dinamika

(milj. Ls)

Kopējo valsts parādu veido valsts iekšējais parāds un valsts ārējais parāds. Valsts iekšējais parāds 2000. gada beigās bija 222,9 miljoni latu, un tā īpatsvars kopējā valsts parādā bija 39%. Valsts ārējais parāds bija 347,3 miljoni latu - attiecīgi 61% no kopējā valsts parāda.

Kopējā valsts parāda vidējais ilgums 2000. gada 31. decembrī bija 3,71 gads. Fiksētās likmes parāda īpatsvars kopējā valsts parāda portfelī bija 57%.

Valsts ārējā parāda valūtu sadalījums ir veidots, ņemot vērā pastāvošo Latvijas Bankas valūtas kursa politiku, kas realizē lata piesaisti pie SDR. Valūtas risks tiek praktiski samazināts, denominējot valsts ārējo parādu SDR vai tajā ietvertajās valūtās atbilstoši to proporcijām SDR.

Ārējais parāds sadalījumā pa valūtām un procentu likmēm 31.12.2000.

(milj. Ls)

2000. gadā valsts parāda apkalpošana izmaksāja 39,3 milj. latu, no kuriem 19,6 miljoni latus prasīja iekšējā, bet 19,5 milj. latus ārējā parāda apkalpošana. Citi valsts parāda apkalpošanas izdevumi veidoja 0,2 milj. latus. Kopsummā valsts parāda apkalpošanas izmaksas veido 0,9% no IKP.

Atbilstoši fiskālās politikas virzieniem, kas paredz vidēja termiņā tuvoties sabalansētam budžetam, valsts parāda apjoms, sākot jau ar 2002. gadu, nepieaugs straujāk kā IKP, kas nozīmē, ka tā attiecība pret IKP pakāpeniski samazināsies.

Valsts parāda prognoze

(milj. latu)

Valsts parāda vadības politika attiecībā uz valsts ārējā un iekšējā parāda sadalījumu paredz palielināt nacionālā valūtā atmaksājamo aizņēmumu apjomu, attīstot ilgāka termiņa finansu resursu bāzi, lai izvairītos no zaudējumiem, kas var rasties valūtu riska ietekmē. Attiecībā uz ārējā parāda valūtu kompozīciju, tiks turpināta tās sasaiste ar SDR. Latvijai pievienojoties Eiropas Savienībai, lats tiks piesaistīts eiro, tāpēc tiek pieļauta novirze no valūtu kompozīcijas etalona eiro virzienā.

Stabilas valsts parāda apkalpošanas izmaksas var nodrošināt aizņēmumi ar fiksētu likmi, jo tādējādi tiek izslēgta iespēja, ka tirgus likmju svārstību rezultātā valsts parāda procentu izmaksas būs augstākas nekā plānots. Tomēr, pastāvot normālai peļņas līknei, valsts parāda apkalpošanas izmaksas ilgākam laika periodam fiksētās likmes gadījumā var būt pārāk augstas. Turklāt, fiksējot likmes ilgākam laika periodam, tiek izslēgta iespēja attiecīgajā laika periodā samazināt valsts parāda apkalpošanas izmaksas, likmēm finansu tirgū samazinoties. Valsts parāda vadības politika, lai panāktu stabilas valsts parāda apkalpošanas izmaksas, paredz vismaz 60% no valsts parāda fiksēt procentu likmi. Procentu likmēm finansu tirgos esot relatīvi zemā līmenī, jāveic fiksētas likmes aizņēmumi un atbilstoši jāpaaugstina fiksētās likmes vēlamais īpatsvars valsts parāda portfelī.

Tālākaizdevumu un kredītriska vadība

Tālākaizdevumi Latvijas uzņēmējsabiedrībām un citu līmeņu budžetiem līdz šim tika izsniegti tādā valūtā, kādā jāveic valsts aizņēmumu atmaksa, līdz ar to iespējamo valūtu risku uzņēmās aizdevuma saņēmējs. Izsniegtie tālākaizdevumi lielākoties ir ilgtermiņa. Tā kā to saņēmējiem ir mazākas iespējas nodrošināties pret valūtu kursu svārstībām, vidējā termiņā Valsts kase uzņemsies vadīt valūtu risku, izmantojot atvasinātos finansu instrumentus, lai segtu valūtu atklāto pozīciju, kas varētu rasties starp uzņēmējsabiedrībām vai citu līmeņu budžetiem valsts aizdoto valūtu un valsts ārvalstu aizņēmumu valūtu. Līdz ar to jaunie tālākaizdevumi tiks izsniegti aizdevumu saņēmējiem izdevīgākā valūtā.

Tālākaizdevumu un valsts aizņēmumu atmaksas termiņiem un procentu likmju veidiem jāsakrīt, ja tālākaizdevumi ir saskaņoti ar attiecīgajiem aizņēmumiem. Ja tālākaizdevums nav saskaņots ar aizņēmumu, tad tālākaizdevuma termiņam un valūtai ir jāsakrīt ar kredītportfeļa attiecīgās valūtas parāda vidējo ilgumu. Tālākaizdevuma pirmstermiņa atmaksas gadījumā jāveic naudas līdzekļu atkārtota tālākaizdošana vai arī to izvietošana.

Pirms tālākaizdevumu izsniegšanas jāveic kredītriska analīze, jāpieprasa atbilstošs aizdevuma nodrošinājums, kā arī jāizdara riska procentu aprēķins. Ne retāk kā reizi pusgadā jāizvērtē tālākaizdevumu saņēmēju finansiālais stāvoklis, pieprasot finansu pārskatus un organizējot auditorpārbaudes. Tādā pašā veidā jākontrolē arī valsts galvojumu saņēmēju finansiālo stāvokli.

Valsts parāda apkalpošanas

izmaksu prognoze

(milj. latu)

Valsts parāda pieaugums nenovēršami rada papildus ar parāda apkalpošanu saistītus budžeta izdevumus, kurus nav iespējams novirzīt citiem mērķiem. Atbilstoši parāda pieauguma dinamikai, pieaug arī tā apkalpošanas izmaksas. 2000. gadā parāda apkalpošanas izdevumi pieauga par 14,6 milj. Ls salīdzinājumā ar iepriekšējā gada izdevumiem, un tas galvenokārt bija saistīts ar 1999. gada finansēšanas nepieciešamības nodrošināšanai emitētajām eiroobligācijām. Sagaidāms, ka 2001. gada parāda apkalpošanas izdevumi pieaugs par apmēram 5 milj. Ls, un tas galvenokārt būs saistīts ar 5 gadu obligāciju emisiju iekšējā finansu tirgū un Pasaules Bankas Programmatisko strukturālo pārkārtojumu aizņēmumu. Nākamo gadu izdevumu pieaugums galvenokārt saistīts ar iekšējā parāda apkalpošanu, jo saskaņā ar valsts parāda vadības stratēģiju, lai samazinātu valūtu risku valsts parāda portfelī, finansu resursus finansēšanas nepieciešamības segšanai galvenokārt plānots piesaistīt latos.

3.3. Deficīta finansēšana

Valsts kase pēc gadskārtējā valsts budžeta projekta sagatavošanas izstrādā attiecīgā budžeta gada finansējuma plānu ar mērķi nodrošināt valsts parāda vadības stratēģijas ieviešanu un ievērošanu. Plānā tiek iekļauti konkrēti pasākumi valsts parāda vadības mērķu sasniegšanai un uzdevumu izpildei.

Lai noteiktu kopējo finansēšanas nepieciešamību, izvērtētu likviditātes un finansu tirgu riskus un izvēlētos finansēšanai piemērotākos finansu instrumentus, ir izstrādāts finansējuma plāns 2001. gadam, kurā analizēta likumā "Par valsts budžetu 2001. gadam" ietvertie riska faktori, esošās valsts parāda saistības un noteikta kopējā finansēšanas nepieciešamība. Pēc veiktās finansēšanai pieejamo instrumentu un risku analīzes pieņemts lēmums, ka Valsts kase 2001. gadā finansēšanas nepieciešamības nodrošināšanai galvenokārt izmantos valsts iekšējā aizņēmuma finansu instrumentus, vienlaikus apgūstot arī starptautisko finansu institūciju resursus saskaņā ar iepriekš noslēgtajiem līgumiem.

Resursu piesaistīšanai iekšējā finansu tirgū tiks izmantota gan valsts iekšējā aizņēmuma īstermiņa parādzīmju - trīs un sešu mēnešu, viena gada parādzīmju - emisija, gan arī vidēja termiņa - trīs un piecu gadu - obligāciju emisija. Īstermiņa parādzīmju emisijas apjomus plānots nedaudz palielināt, salīdzinot ar 2000. gadu, tādā veidā papildus piesaistot 19,3 milj. latu, tomēr lielāko daļu no nepieciešamā finansējuma plānots piesaistīti, pārdodot vidēja termiņa obligācijas atbilstoši finansējuma plānā apstiprinātajam emisijas plānam. Šādā veidā tiks palielināts fiksētas likmes parāda īpatsvars un valsts parāda vidējais garums. Finansējuma plānā apskatīta iespēja finansēšanas nepieciešamības nodrošināšanai izmantot arī 10 gadu obligāciju emisiju, tomēr pēc papildus veiktās analīzes pieņemts lēmums, ka 2001. gadā tās nav lietderīgi emitēt ne iekšējā, ne ārējā finansu tirgū.

Resursu piesaistīšanai no ārvalstu finansu resursiem tiks apgūti starptautisko finansu institūciju resursi ilgtermiņa investīciju projektu realizēšanai un pieprasīta Pasaules Bankas Programmatiskā strukturālo pārkārtojumu aizdevuma otrā daļa 40 milj. USD ekvivalentā, papildus veicot analīzi un pieņemot lēmumu par parāda vadības stratēģijai un valūtu tirgus situācijai atbilstošākās izmaksu valūtas izvēli.

Īstermiņa likviditātes nodrošināšanai 2001. gadā papildus tiks veikta finansu tirgus analīze un pieņemts lēmums par latu un/vai valūtas kredītlīnijas atvēršanu vai valsts vērtspapīru emisijas ar dzēšanas termiņu līdz trim mēnešiem veikšanu atkarībā no resursu nepieciešamības un situācijas finansu tirgū.

Lai nodrošinātu pastāvīgas iespējas aizņemties nepieciešamos resursus un finansēšanā izmantot plašāku instrumentu klāstu, 2001. gadā Valsts kase veiks pasākumus, lai latu reģistrētu kā EUROCLEAR vai CEDEL norēķinu vienību.

Realizējot šādu aizņemšanās scenāriju, vienlaikus tiks nodrošināts vienmērīgs un sabalansēts iekšzemes vērtspapīru emisijas grafiks, kā arī nodrošināta iespēja finansēties no alternatīviem finansu avotiem ārējā finansu tirgū.

3.4. Fiskālie riski

Galvenie fiskālie riski tiek saistīti ar prognozēto ieņēmumu neizpildi ekonomikas attīstības tempu samazināšanās rezultātā, kas palielinātu fiskālo deficītu. Nodokļu ieņēmumi ir cieši saistīti ar ekonomisko situāciju valstī. To var novērot, analizējot 1999. un 2000. gada nodokļu ieņēmumu zemos rādītājos, kas galvenokārt saistīts ar Krievijas krīzes sekām un uzņēmējdarbības apstākļu pasliktināšanos. Būtiska loma nodokļu ieņēmumos ir eksporta apjomiem, valūtas kursam, pasaules naftas cenām un investīciju apjomiem.

Samazinoties eksporta apjomiem, samazinās arī iekšzemes kopprodukts. Tas attiecīgi samazina arī iekšzemes pieprasījumu, kā rezultātā krītas pievienotās vērtības nodokļa un akcīzes nodokļa ieņēmumi. Samazinoties eksporta apjomiem, samazinās tautsaimniecībā nodarbināto skaits, vidējā darba samaksa un pazeminās iedzīvotāju pirktspēja. Tātad eksporta samazinājuma gadījumā samazināsies arī darba samaksas nodokļu ieņēmumi - iedzīvotāju ienākuma nodoklis un sociālās apdrošināšanas iemaksas. Eksporta samazinājums saistīts arī ar uzņēmumu noieta samazināšanos un peļņas krišanos - uzņēmuma ienākuma nodokļa ieņēmumu samazināšanos.

Nelabvēlīgs valūtas kurss būtiski var izmainīt dažādu Latvijas kompāniju produkcijas noietu un samazināt vai likvidēt uzņēmumu iespējamo peļņu. Šādas izmaiņas tiešā veidā ietekmēs uzņēmumu ienākuma nodokļa ieņēmumus, tos samazinot.

Liela ietekme uz nodokļu ieņēmumiem ir pasaules naftas cenām. Tās tieši ietekmē naftas produktu cenas Latvijā un līdz ar to arī patēriņu. Tiek novērots, ka cenu pieauguma rezultātā naftas produktu patēriņš samazinās, samazinot arī ieņēmumus. Cenu pieauguma rezultātā tiek meklēti alternatīvi veidi - izmantota lētāka degviela (dīzeļdegviela, gāze), kā arī krītas nobraukto kilometru daudzums uz vienu automobīli. Naftas produktu sadārdzinājums var ietekmēt arī daudzu uzņēmumu darbību, kas nodarbojas ar dažāda veida pārvadājumiem vai izmanto naftas produktus kā kurināmo.

Kapitāla ieplūde ietekmē gan makroekonomisko, gan mikroekonomisko situāciju valstī. Investīciju samazinājums samazinās naudas piedāvājuma pieauguma līmeni, pasliktinās kreditēšanas nosacījumus, paaugstinās īstermiņa procentu likmes un palēninās ekonomikas pieaugumu. Samazinoties ārvalstu investīcijām Latvijā, samazināsies arī uzņēmumu apgrozījums, kas samazinās ražošanu un tās atdevi. Šāda situācijā būtiski samazināsies budžeta ieņēmumi no nodokļiem, īpaši ieņēmumi no uzņēmumu ienākuma nodokļa, pievienotās vērtības nodokļa, iedzīvotāju ienākuma nodokļa un sociālās apdrošināšanas iemaksām.

Ieņēmumus samazinošie faktori ir cieši saistīti savā starpā, tomēr arī būtisks ieņēmumu samazinājums un fiskālā deficīta palielinājums nevar radīt monetārās vai strukturālas problēmas, ko apliecina Krievijas krīze un pašreizējās situācijas pakāpeniska uzlabošanās.

Sākot ar 2002. gadu, tiks ieviests vidēja termiņa budžeta plānošanas process un skaidri apzinātas visas eksistējošās valsts saistības, kas izriet no pieņemtajiem likumiem un noteikumiem, iepriekšējo gadu saistībām u.c., kas ļautu līdz minimumam samazināt ar tām saistītos fiskālos riskus. Arī pensiju sistēma pašlaik tiek reformēta, un ir izanalizēta demogrāfiskā situācija valstī un pakāpeniski palielināts pensijas vecums, kā arī ar 2001. gada 1. jūliju tiks ieviestas valsts fondētās pensijas. Līdz ar reformu ieviešanu, straujš sociālā budžeta izdevumu pieaugums nav iespējams.

Analizējot fiskālos riskus, īpaša uzmanība tiek pievērsta arī valsts netiešajām saistībām, kas izriet no valsts galvojumiem. Valsts galvojumi izsniegti kopsummā par 160 miljoniem latu, no tiem 91,6 milj. valsts uzņēmumiem, 65 milj. pašvaldībām, pašvaldību iestādēm un uzņēmumiem un tikai 3,3 milj. privātajiem uzņēmumiem. Valsts izsniegto galvoto aizdevumu uzņēmējsabiedrībām un pašvaldībām atlikums 2000. gada beigās bija 85,5 miljoni latu, kas ir samērā maz un veido 2,0% no IKP.

4. Strukturālās reformas

4.1. Privātais sektors

un uzņēmējdarbības vide

4.1.1. Privatizācija

Pašreizējā situācija un politika

Privatizācijas process Latvijā tika uzsākts 1991. gadā, un tā galvenais mērķis bija samazināt valsts līdzdalību tautsaimniecībā un radīt labvēlīgu vidi privātā kapitāla un privātās iniciatīvas attīstībai. Privatizācijas procesā tika izmantoti dažādi privatizācijas paņēmieni. Emitējot privatizācijas sertifikātus, privatizācijā tika iesaistīti arī valsts iedzīvotāji.

Valsts mazo un vidējo uzņēmumu privatizācija ir pabeigta. Lielo valsts uzņēmumu (VAS "Latvijas kuģniecība", SIA "Lattelekom" un a/s "Ventspils nafta" valsts kapitāla daļa) privatizācijas nodrošināšanai 2000. gadā notika konkursi privatizācijas konsultantu (starptautiski atzītu investīciju banku u.tml.) noteikšanai.

Ir būtiski paātrināta valstij piederošo zemesgabalu privatizācija. 2000. gadā noslēgti 757 pirkuma līgumi (1999. g. - 382). Pašvaldību privatizācijas komisijas 2000. gadā ir privatizējušas 292 pašvaldību zemesgabalus (1999. g. - 133).

Saskaņā ar Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas datiem, līdz 2000. gada 31. decembrim valstī privatizācijai piedāvāti 448424 valsts un pašvaldību dzīvokļi, kas ir 90% no kopējo dzīvokļu skaita, t.sk. 2000. gadā - 68648 dzīvokļi. Līdz 31.12.2000.  valstī privatizēti 326114 valsts un pašvaldību dzīvokļi, kas ir 65,2% no kopējo dzīvokļu skaita.

Politikas virzieni

2001.-2002. gadā galvenie privatizācijas politikas virzieni būs:

- lielo uzņēmumu privatizācijas turpināšana;

- zemes privatizācijas paātrināšana;

- valsts dzīvojamo māju privatizācijas pabeigšana.

Jānodrošina 56 valsts īpašuma objektu (uzņēmums, statūtsabiedrība, nekustamais īpašums) un 60 uzņēmējsabiedrību valsts kapitāla daļu privatizācija, kā arī plānots pārdot 5% a/s "Ventspils nafta" akciju Rīgas Fondu biržā. Galvenais uzdevums ir nodrošināt caurskatāmu privatizācijas procesu, kas gūtu maksimāli iespējamo labumu Latvijas ekonomikai. Tā panākšanai ir piesaistīti starptautiskie konsultanti, kas palīdzēs izstrādāt privatizācijas plānu katram lielajam uzņēmumam.

Zemes privatizācijas jomā paredzēts palielināt privatizēto valsts zemesgabalu noslēgto pirkuma līgumu skaitu, sasniedzot tempu - vismaz 100 līgumi mēnesī. 2001. gadā paredzēts arī pamatā pabeigt valsts daudzdzīvokļu dzīvojamo māju nodošanu privatizācijai un valsts dzīvokļu pārdošanu.

Privatizācijas politikā, saglabājot iepriekš izvirzītos mērķus un realizācijas infrastruktūru, notiek privatizācijas procesa beigu posma organizatoriskā pilnveidošana. 2001. gadā plānots izstrādāt normatīvos aktus zemes tirgus liberalizācijai Latvijas Republikā.

4.1.2. Konkurences politika

Pašreizējā situācija un politika

Konkurences politikas uzdevums ir nepieļaut tirgus koncentrācijas līmeni, kas var būt kritisks patērētājam, radot dominējošus uzņēmumus un tirgus struktūru, kas nenodrošina pietiekami efektīvu konkurenci.

Konkurences politikas pamatu Latvijā veido normatīvo aktu bāze, kas līdzīgi Eiropas Savienībā un citās OECD valstīs piemērotajām konkurences tiesību normām nosaka:

- aizliegto vienošanos - līgumu starp uzņēmumiem, to saskaņotas darbības un uzņēmumu apvienību lēmumu, kuru mērķis vai sekas ir konkurences ierobežošana, kavēšana vai deformēšana tirgū, sniedzot šādu vienošanos neizsmeļošu uzskaitījumu-pasludināšanu par automātiski spēkā neesošām. Tai pašā laikā likums paredz, ka aizliegumu var nepiemērot, ja vienošanās sniedz ievērojamu labumu ražošanai, tirdzniecībai, ekonomiskajam progresam vai patērētājam un neizslēdz konkurenci tirgū vispār;

- uzņēmumu dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu tirgū. Aizlieguma piemērošanā nekādi izņēmumi nav paredzēti;

- kārtību, kādā tiek kontrolēta uzņēmumu apvienošanās (koncentrācija), kādas darbības ir uzskatāmas par apvienošanos, pie kādiem kritērijiem uzņēmumu pienākums ir ziņot uzraudzības institūcijai par paredzēto apvienošanos, pēc kādiem kritērijiem vadās uzraudzības institūcija, atļaujot vai aizliedzot apvienošanos.

Normatīvā bāze paredz konkurences uzraudzības sistēmas caurskatāmību, uzliek par pienākumu uzraudzības institūcijai uzklausīt iespējamo pārkāpēju un arī citu tirgus dalībnieku viedokli, publicēt lēmumus.

Konkurences politikas stūrakmens ir likuma piemērošanas efektivitāte, nodrošinot tiesības ikvienam tirgus dalībniekam veikt uzņēmējdarbību brīvas un vienlīdzīgas konkurences apstākļos. Uzraudzības funkcijas realizē Konkurences padome, kurai kā valsts pārvaldes institūcijai likums uzliek tiesības un pienākumus, kā arī nosaka atbildību konkurences uzraudzības jomā.

Latvijā ir sasniegts būtisks progress konkurences politikas realizēšanā - izveidota likumdošanas bāze un darbojas uzraudzības institūcija. Tomēr progresu objektīvi varēs novērtēt tikai ilgtermiņā, analizējot likumu piemērošanas efektivitāti gan pēc atklāto pārkāpumu skaita, gan tiesvedības procesu rezultātiem, gan arī analizējot konkurences ieviešanas un attīstības rezultātus tautsaimniecības sektoros, kuros dažādu administratīvo un citu ierobežojumu dēļ pastāv augsta tirgus koncentrācija.

Būtisks priekšnoteikums konkurences politikas realizācijā ir tirgus dalībnieku izpratne par konkurences politikas mērķiem un iespējām nodrošināt aizsardzību pret nelikumīgām darbībām. Sistemātiska uzraudzības institūcijas darbības atspoguļošana sabiedriskās saziņas līdzekļos pēdējo gadu laikā ir ievērojami uzlabojusi uzņēmēju zināšanas par savām tiesībām konkurences aizsardzības jomā. Sniegto konsultāciju un skaidrojumu apjoms un informācija sabiedriskās saziņas līdzekļos ir bijis arī kā preventīvs pasākums, lai novērstu iespējamos pārkāpumus un administratīvā procesa uzsākšanu, kā rezultātā tiktu patērēti gan sabiedriskie, gan privātie resursi.

Konkurence ar atšķirīgiem koncentrācijas līmeņiem pastāv pārsvarā visos tautsaimniecības sektoros, kuros neeksistē tehnoloģiska rakstura vai likumdošanas ierobežojumi. Izņēmums ir sektori, kuros darbojas t.s. dabīgie monopoli. Šajos sektoros, ņemot vērā objektīvus apstākļus (nenodalītā infrastruktūra, tirgus kapacitāte, tehnoloģiskie risinājumi, apjoma efekts) ir ierobežota konkurences attīstība. Attīstoties tehnoloģiskajām iespējām un nodrošinot arī likumdošanā šo sektoru atvēršanu brīvai konkurencei, ir iespējams panākt konkurences ieviešanu dabīgo monopolu darbības sfērā. Viens no konkurences politikas uzdevumiem ir veicināt monopolsektoru atvēršanu konkurencei, kas nodrošinātu efektivitātes palielināšanos šajos tautsaimniecības sektoros un no tā izrietošu monopolcenu īpatsvara samazināšanos ražošanas izmaksās. Tas pozitīvi ietekmētu katras nozares un arī visas tautsaimniecības konkurētspēju, kas ir būtisks rādītājs Latvijas integrācijai Eiropas Savienībā.

Liela loma konkurences attīstībā būs vispārējiem ekonomikas globalizācijas procesiem, kas, ņemot vērā Latvijas plānoto iekļaušanos šajos tirgus integrācijas procesos, ietekmēs tirgus atvērtības pakāpi. Šo procesu rezultātā saasināsies konkurence Latvijas tirgū, ko tikai nosacīti varēs uzskatīt par iekšējo tirgu. Uzņēmējiem būs jāiztur konkurences spiedieni, kas ekonomikas globalizācijas, kā arī ražošanas un pakalpojumu specializācijas rezultātā atsevišķās nozarēs būs īpaši izteikti. Šie procesi ir izaicinājums konkurences politikai, jo līdz ar to mainās tirgus struktūra un uzņēmumu darbības metodes. Iepriekšminētais veicina uzņēmumu konsolidāciju.

Politikas virzieni

Likumdošana konkurences aizsardzības jomā turpmāk būs balstīta uz līdzīga rakstura normām, kādas pastāv Eiropas Savienībā un citās OECD valstīs, kas realizē aktīvu konkurences aizsardzības politiku. Galvenie principi, kas arī turpmāk tiks ievēroti likumdošanā, ietvers:

- tirgus dalībnieku dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu;

- tirgus dalībnieku vienošanās, kuru mērķis vai sekas ir konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana, aizliegumu;

- tirgus koncentrācijas ierobežošanu, kontrolējot tirgus dalībnieku apvienošanās un saplūšanas procesus;

- negodīgas konkurences aizliegumu.

Tas nodrošinās vienādu pieeju konkurences aizsardzības pasākumu īstenošanā Latvijā un ievērojamā tirgus daļā, ko nākotnē veidos vairāk kā 500 milj. patērētāju Eiropas Savienības iekšējā tirgū.

Vienlaicīgi aktivizēsies Konkurences uzraudzības institūciju starptautiskā sadarbība, adekvāti tirgu integrācijas un uzņēmumu koncentrācijas procesiem.

Konkurences uzraudzības funkciju efektīva nodrošināšana eksteritoriālā (pārrobežu) mērogā ir viena no pastāvošajām problēmām, lai efektīvi vērstos pret ekonomikas globalizācijas rezultātā izveidotajiem transnacionāli dominējošiem uzņēmumiem vai to grupām, tai skaitā nelikumīgiem karteļiem, kā arī uzņēmumu apvienošanām, kuru sekas var atstāt negatīvu ietekmi uz konkrētiem tirgiem, ko nosacīti varētu izdalīt kā atsevišķu ģeogrāfisko teritoriju.

Latvijas Konkurences politikas uzdevums ir nodrošināt efektīvu uzraudzību iekšējā tirgū adekvāti tirgus integrācijas procesiem, veidojot divpusējos un piedaloties daudzpusējos konkurences tiesību aizsardzības instrumentos. Šādu starptautisku konkurences aizsardzības instrumentu radīšana Latvijai radītu iespēju aizsargāt tirgu no potenciāli dominējošu transnacionālo kompāniju darbības, kuru darbība ir pretrunā ar iekšējiem konkurenci regulējošiem normatīvajiem aktiem, bet kuru jurisdikcija nav pakļauta Latvijas konkurences uzraudzības institūcijas iedarbībai.

Sadarbība ar PTO, OECD, Eiropas Savienības, Baltijas valstu, kā arī NVS valstu konkurences uzraudzības institūcijām nodrošinās Latvijas iekļaušanos konkurences aizsardzības starptautiskās koordinācijas attīstības procesos un nākotnē nodrošinās modernu un efektīvu konkurences politiku, kas spēs aizsargāt patērētājus un vietējos uzņēmējus no sekām, ko izraisa pret konkurenci vērstas darbības.

4.1.3. Sabiedrisko pakalpojumu

regulēšana

Pašreizējā situācija un politika

Latvijā ekonomiski pamatota ir ierobežota konkurences attīstība atsevišķās tautsaimniecības nozarēs, kurās preču ražošanai un pakalpojumu sniegšanai ir nepieciešama sarežģīta infrastruktūra un tās ir: enerģētika, telekomunikācijas, pasts, dzelzceļa transports, ūdensapgāde un kanalizācija, atkritumu apsaimniekošana.

Ir skaidrs, ka monopoluzņēmumu sniegtie pakalpojumi (arī piegādātās preces) ir dārgāki un to kvalitāte ir nekontrolējama gadījumā, ja šo uzņēmumu darbība netiek regulēta.

Regulēšana ietver monopoluzņēmumu - sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju darbības licencēšanu, sabiedrības interesēs nosakot prasības pakalpojumu (preču) kvalitātei, drošībai, stabilitātei, ietekmei uz vidi un cilvēku. Sabiedrisko pakalpjumu tarifi tiek aprēķināti pēc noteiktas un pārdomātas metodikas. Regulatora apstiprinātie tarifi ietver vienīgi ekonomiski pamatotas izmaksas.

Latvijā nepieciešams pilnveidot regulatoru sistēmu. Ministru kabinets jau 1999. gadā akceptēja Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas koncepciju. Ļoti svarīgi ir panākt neatkarīga regulatora efektīvu darbību, pirms tiek privatizēti minēto tautsaimniecības nozaru monopoluzņēmumi - sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji.

Neatkarīga regulatora galvenie uzdevumi ir:

- patērētāju interešu aizsardzība, lai tiktu sniegti kvalitatīvi pakalpojumi par pamatotiem tarifiem un nepieciešamības gadījumā arī strīdu izskatīšana starp monopoluzņēmumiem un patērētājiem;

- investoru aizsardzība no valdības ekonomiski nepamatotiem (sociāli orientētiem) lēmumiem;

- efektivitātes veicināšana nosauktajās nozarēs, kā arī efektīva starpnozaru sadarbība un koordinācija.

Likums "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" ir pieņemts Saeimā 2000. gada 19. oktobrī un stāsies spēkā 2001. gada 1. jūnijā. Atsevišķi likuma panti par Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (valsts regulatora) amatpersonu iecelšanu stāsies spēkā jau 2001. gada 1. martā.

Likums paredz divu līmeņu regulēšanas sistēmas izveidi, nodalot valsts regulējamās nozares:

- enerģētika, izņemot siltumapgādi, kur ražošanas procesā netiek izstrādāta elektroenerģija;

- telekomunikācijas;

- pasts;

- dzelzceļa transports (tai skaitā pasažieru pārvadājumi pa dzelzceļu);

- kur regulējamo sabiedrisko pakalpojumu veidus noteiks Ministru kabinets;

un pašvaldību regulējamās nozares:

- sadzīves atkritumu apsaimniekošana, izņemot sadzīves atkritumu pārstrādi;

- ūdensapgāde un kanalizācija;

- siltumapgāde, kur ražošanas procesā netiek izstrādāta elektroenerģija;

- kur regulējamo sabiedrisko pakalpojumu veidus noteiks attiecīgās pašvaldības.

Saskaņā ar šo likumu daļēji tiks regulēti arī pasažieru regulārie autopārvadājumi, nosakot tarifu aprēķināšanas metodiku un maksimālo robežtarifu.

Likuma "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" mērķis ir nodrošināt nepārtrauktu iespēju sabiedrisko pakalpojumu lietotājiem saņemt drošus un kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus, kuru tarifi (cenas) atbilst ekonomiski pamatotām izmaksām, kā arī veicināt ekonomiski pamatotu konkurenci un attīstību regulējamās nozarēs.

Ļoti būtisks aspekts ir regulatora finansējums, kas garantē regulatora neatkarību. Likumā "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" paredzēts, ka regulatora darbība tiks finansēta no valsts nodevas par sabiedrisko pakalpojumu regulēšanu, kas veidosies no sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju valsts nodevas maksājumiem un minētie ieņēmumi tiks izlietoti tikai un vienīgi regulēšanas funkciju nodrošināšanai.

Likuma "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" nostādnes par regulēšanas funkciju finansēšanu Energoapgādes regulēšanas padomes gadījumā lielā mērā jau funkcionē praksē. Saskaņā ar pastāvošo kārtību, tiek piemēroti dažādi tarifi licences maksas aprēķināšanai dažādās enerģētikas nozarēs dažādiem energoapgādes veidiem.

Turpmāk - vēl

"Latvijas Vēstneša" normatīvo aktu virsredaktores

 Ausma aldermane,  Dace Bebre s