Lai mūsu augstskolu beidzējiem atvērtos Eiropa

Dr.chem. Andrejs Rauhvargers, Lisabonas Diplomatzīšanas konvencijas starptautiskās komitejas prezidents, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

No 3. līdz 5. jūnijam Rīgā notika Eiropas nacionālo diplomatzīšanas un mobilitātes informācijas centru tīkla (ENIC) un akadēmiskās diplomatzīšanas nacionālo informācijas centru tīkla (NARIC) starpvalstu apspriede.

Konferencē piedalījās 103 eksperti no 47 valstīm un trim starptautiskajām organizācijām — Eiropas Savienības (ES), Eiropas Padomes un UNESCO. Tajā piedalījās diplomatzīšanas speciālisti no visām Eiropas valstīm, kā arī valstīm, kuras ģeogrāfiski neatrodas Eiropā, taču ir iesaistījušās ENIC diplomatzīšanas tīklā, jo ir ieinteresētas sadarboties ar Eiropu: ASV, Austrālijas, Izraēlas, Kanādas un vairākām bijušajām PSRS republikām, kas atrodas Āzijā. Tieši šie cilvēki turēs rokās Latvijas augstskolu beidzēju diplomus un izvērtēs to atzīšanas iespējas savās valstīs.

Eiropas diplomatzīšanas tīklu pārstāvji satiekas reizi gadā. Starplaikā strādā birojs un darba grupas, kas sagatavo jaunus dokumentus un diplomatzīšanas principus. Tikšanās reizēs tiek izvērtēti izstrādātie dokumenti, ko eksperti papildina un tālāk rekomendē Lisabonas Diplomatzīšanas konvencijas starptautiskajai komitejai pieņemt.

Daudz jauna diplomatzīšanas procesā ieviesa 1999. gada 29 valstu izglītības un zinātnes ministru Boloņā parakstītā deklarācija "Par vienoto Eiropas augstākās izglītības telpu". Līdz ar to diplomatzīšana no formālas pārbaudes, ko varēja salīdzināt ar muitas kontroli, pārvērtās par vienu no galvenajiem uzdevumiem. Boloņas deklarācijas mērķis ir radīt vienotu Eiropas augstākās izglītības telpu, kurā augstskolu absolventi ir derīgi Eiropas vienotajam darba tirgum. Ja viena valsts neatzīst to, kas ir apgūts otrā valstī, tad nav iespējams izveidot ne vienotu augstākās izglītības telpu, ne Eiropas darba tirgu. Tāpēc diplomatzīšanas jautājumi pēdējos divos gados ir ieguvuši daudz lielāku nozīmi.

Cilvēki parasti domā: ja Latvijas diplomu kādā valstī neatzīst, tad Latvija ir vainīga, jo ir izsniegusi sliktu diplomu. Patiesībā tā nav. Pirmkārt, katra diploma liktenis ir individuāls. Otrkārt, dažādās Eiropas valstīs atšķiras gan vidējās, gan augstākās izglītības ieguves ilgums. Latvijā vidējās izglītības iegūšanai nepieciešami divpadsmit gadi, pēc tam seko trīs vai četru gadu ilgas bakalaura studijas. Ja mūsu augstskolas beidzējs aizbrauc uz valsti, kurā vidējā izglītība tiek iegūta pēc vienpadsmit gadus ilgām mācībām, nekādu problēmu nav. Turpretī valstī, kur vidējā izglītība tiek iegūta trīspadsmit gados, piemēram, Lielbritānijā, Nīderlandē, Vācijā, izglītības dokuments tiek rūpīgi pārlūkots un izvērtēts.

Lisabonas konvencijā ir teikts: diplomus savstarpēji atzīstam tādā gadījumā, ja nav būtisku atšķirību. Tātad ne jau kādā valstī izsniegtais diploms ir slikts, bet gan var izrādīties, ka tas būtiski atšķiras no citas valsts diploma. Piemēram, dažas Eiropas valstis ir aizgājušas to ceļu, ka ļoti strikti tiek nodalīta akadēmiskā un profesionālā izglītība. Turpretī briti to nekad nav darījuši. Lielbritānijā inženierzinātņu bakalaurs vienlaikus ir inženieris, kas var gan mācīties tālāk maģistratūrā, gan strādāt rūpnīcā. Latvijā tā nav, jo inženierzinātņu bakalaurs Latvijā ir sagatave, no kuras var veidot vai nu maģistru, vai arī inženieri. Ja mūsu inženierzinātņu maģistrs aizbrauc uz Lielbritāniju, viņam var nākties uzklausīt secinājumu: tu jau neesi gatavots darbam rūpnīcā, bet gan doktora disertācijas izstrādāšanai. Tā ir būtiska atšķirība neatkarīgi no tā, kāda ir iegūtās izglītības kvalitāte. Tālāk tiks noteikts, kas vēl papildus jāapgūst, lai varētu pretendēt uz inženiera vietu šajā valstī.

Nevar pa punktiem nosaukt, kas Latvijai jādara diplomatzīšanas jomā. Ir jāraugās, kurp virzās vairākums Eiropas valstu, un jādodas tajā pašā virzienā. Jāseko, lai būtiskās atšķirības aizvien mazinātos, nevis palielinātos.

Maija vidū Prāgā notika izglītības un zinātnes ministru konference par Boloņas procesu, kurai tika sagatavots ziņojums "Tendences un augstākās izglītības struktūras II". Pirms Boloņas deklarācijas parakstīšanas 1999. gadā tika sagatavots pirmais ziņojums "Tendences un augstākās izglītības struktūras Eiropā". Šie ziņojumi ietver sevī Eiropas izglītības sistēmu salīdzinājumu. Pirmais ziņojums aptvēra informāciju tikai par Eiropas Savienības dalībvalstīm. "Tendences II" atspoguļo pārmaiņas, kas šajos divos gados notikušas Eiropas augstākajā izglītībā, turklāt pievienotas ziņas arī par ES kandidātvalstīm.

Ziņojumā Latvija ir minēta starp tām valstīm, kur pārmaiņas notiek tanī virzienā, ko pētījuma autori atzīst par pareizu un atbilstošu Boloņas deklarācijā noteiktajam kopējam virzienam. Atzinīgi tiek novērtēts tas, ka Latvijā ir ieviesti akadēmiskā un profesionālā bakalaura un maģistra grādi. Līdzīga attīstība patlaban ir vērojama vairākās Eiropas valstīs. Šīgada apspriedēs, kas notika pirms ministru konferences Prāgā, nepārprotami tika secināts, ka būtu labi, ja profesionālajā augstākajā izglītībā tiktu izveidotas akadēmiskajam bakalaura un maģistra grādam atbilstoša līmeņa kvalifikācijas.

Grādu un diplomu nosaukumi ir tik atšķirīgi, ka ir jābūt no īpašas ļaužu kategorijas, kas ar to diendienā nodarbojas, lai saprastu, ka Latvijas maģistrs pēc līmeņa ir līdzvērtīgs, piemēram, Nīderlandes grādam, kas saucas doctorandus un nebūt nenozīmē "doktors", un itāliešu grādam diploma dottore di laurea . Norvēģijā tam atbilst cand. mag. , savukārt Dānijas candidatus grāds ir līdzvērtīgs mūsu bakalaura grādam. Tikai tad, kad visu saliek pa plauktiņiem, ir iespējams veikt citā valstī izsniegta diploma "godīgu atzīšanu", kā to prasa Lisabonas konvencija. Nespeciālistam to grūti aptvert, tālab arī katrā valstī ir izveidots diplomatzīšanas centrs, un šie centri kopā veido Eiropas diplomatzīšanas tīklus. Eiropas diplomatzīšanas tīklu speciālisti cits citu regulāri informē par pārmaiņām savu valstu izglītības sistēmās. Tas palīdz uzlabot diplomatzīšanas procesu.

Nozīmīgs ir jautājums par Eiropas vienoto diploma pielikumu. 1998. gadā Eiropas darba grupa beidza izstrādāt vienoto diploma pielikumu. Diplomu pielikumi tika izveidoti ar mērķi palīdzēt Eiropas valstīm izprast citai citas kvalifikācijas (grādus, diplomus utt.). Diploma pielikumā pēc pilnīgi vienādas formas atspoguļo, ko cilvēks ir mācījies un kādas tiesības šis diploms dod savā zemē, piemēram, turpināt studijas maģistratūrā vai profesionālā studiju programmā vai arī iesaistīties darba tirgū. Piemēram, medicīnā visas pasaules prakse ir vienāda - diploms dod ārsta nosaukumu, taču tas automātiski nedod tiesības strādāt; papildus ir nepieciešams ārsta sertifikāts, kuru izsniedz profesionālā asociācija. Tātad studijas ir cilvēku gatavojušas profesijas virzienā, bet nedod tiesības startēt darba tirgū.

Var būt diplomi, kuri dod tiesības strādāt attiecīgajā profesijā, un var būt tādi, kas apliecina, ka cilvēks nemaz nav gatavots kādai profesijai, jo guvis tīri akadēmisku augstāko izglītību. Tas viss precīzi tiek atspoguļots diploma pielikumos. Eiropas Komisija ir atvēlējusi ES valstīm diezgan lielus līdzekļus, lai tām atvieglotu diplomu pielikumu ieviešanu. Tika īstenots īpašs projekts, diplomu pielikumus pārtulkojot visu ES dalībvalstu valodās un ietverot tulkojumus kopā ar aizpildītu pielikumu piemēriem kompaktdiskā.

Diplomu pielikums ir izstrādāts arī latviešu valodā. Latvijā pirmā diploma pielikumu ieviesa Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija vēl pirms tam (LSPA to paspēja izdarīt jau 1998. gadā), kad Eiropā tas vēl bija projekta līmenī. 1999./2000. mācību gadā mēs Latvijā īstenojām līdzīgu pilotprojektu kā 1998. gadā Eiropas mērogā (Eiropas projektā bija iespēja piedalīties tikai Latvijas Universitātei): daudzas Latvijas augstskolas aizpildīja pa vienam diploma pielikumam, pēc tam apmainījās ar tiem un izvērtēja, cik labi var saprast ietverto informāciju. Pēc tam veicām dažus labojumus, un tagad tas ir pilnīgi gatavs. Pagājušajā gadā diploma pielikumus jau izsniedza Biznesa augstskola "Turība" un Rīgas Ekonomikas augstskola, šogad tas eksperimenta kārtā tiks izsniegts LU datorzinātņu programmu absolventiem. Nākamajā gadā, cerams, to ieviesīs visas augstskolas. Tomēr tas ir atkarīgs no augstskolu aizņemtības. Augstskolas par jauno uzdevumu ne vienmēr ir priecīgas, jo diplomu pielikumu aizpildīšana ir liels papildu darbs. Agrāk nodrukāja lapu, kur rakstīts mācību priekšmets, stundu skaits un atzīme. Diploma pielikumā informācija ir daudz plašāka, tas aizņem astoņas deviņas lappuses.

Eiropā diploma pielikumus pirmā ieviesa Beļģijas flāmu kopiena. Viņi atzīst, ka pirmais gads ir bijis ļoti grūts. Pēc tam, kad dati jau vienreiz ir ievadīti, nekā sarežģīta vairs nav, jo gatavas matrices aizpildīšana konkrētam studentam ar datoru daudz laika neprasa.

3. jūnijā Eiropas diplomatzīšanas tīklu apspriedes ietvaros notika "Latvijas diena", kurā piedalījās apmēram divdesmit Latvijas augstskolu rektoru, kā arī Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja Baiba Rivža, Augstākās izglītības kvalitātes novērtēšanas centra vadītājs Juris Dzelme, IZM Augstākās izglītības un zinātnes departamenta direktors Jānis Čakste. Latvijas pārstāvji apspriedes dalībniekus iepazīstināja ar Latvijas izglītības sistēmu, tās sasniegumiem un problēmām.

Šī "Latvijas diena" jeb, citiem vārdiem sakot, iespēja detalizēti iepazīstināt 47 valstu diplomatzinējus ar mūsu izglītības sistēmu ir tas, kā dēļ vien ir vērts uzņemties milzīgo darbu rīkot Eiropas konferenci. Kā liecina pieredze, īpaši tādām relatīvi maz pazīstamām valstīm, kāda ir Latvija, tas ievērojami uzlabo turpmāko diplomu atzīšanu.

Kāda Latvijas studente pauda sašutumu par to, ka konferencē nebija uzaicināti piedalīties mūsu augstskolu studenti. Te nu jāatzīmē, ka Eiropas diplomatzīšanas tīklu konferencēs (kuras starptautiskajā terminoloģijā pieder pie "starpvalstu konsultācijām ekspertu līmenī") līdz šim studentu pārstāvjiem vispār nebija iespējams piedalīties. Šā gada marta diplomatzīšanas tīklu biroja sēdē tika ierosināts uz ikgadējo apspriedi kā novērotāju uzaicināt vienu Eiropas studentu pārstāvi. Tā pirmoreiz šo pasākumu vēsturē kā novērotāja tika uzaicināta Eiropas nacionālo studentu apvienību asociācijas ģenerālsekretāre Manja Klemenčiča no Briseles. Kā liecina šā gada apspriedes Boloņas procesa ietvaros, lai gan studentu pārstāvniecība starptautiskajās apspriedēs un konferencēs nav visai plaša, tā ir ļoti kvalitatīva. Jāatzīst, ka studentu pārstāvji tik nopietni ir izpētījuši aktuālos jautājumus, ka tie nāk klajā ar ļoti dziļu analīzi, kas dažkārt pārsteidz pat akadēmiskās sabiedrības pārstāvjus.

Bet, kas attiecas uz Latvijas studentiem, kaut arī tiem nebija iespējas piedalīties, tieši viņi no konferences gūs vislielāko labumu, jo tie ir tagadējie studenti, kuriem Rīgas konferences rezultātā ērkšķainais diplomatzīšanas ceļš kļūs vieglāks.

6. jūnijā, tūlīt pēc diplomatzīšanas tīklu apspriedes, notika Eiropas diplomatzīšanas konvencijas (t.s. Lisabonas konvencija) starptautiskās komitejas sēde. Vairumā gadījumu Eiropas valstu izglītības ministri līdzdalībai šajā sēdē bija norīkojuši tos pašus speciālistus, kas jau bija ieradušies uz diplomatzīšanas tīklu apspriedi Rīgā. Tomēr no dažām valstīm uz komitejas sēdi ieradās augstākas amatpersonas, piemēram, Kazahstānas izglītības ministrs, Gruzijas ārlietu ministra vietnieks, daži departamentu direktori no izglītības ministrijām.

Komitejas sēdē tika pieņemti divi jauni dokumenti, kas papildinās Lisabonas konvenciju: "Labas prakses kodekss transnacionālās izglītības sniegšanā" un "Rekomendācijas diplomatzīšanas procedūrām un kritērijiem".

Par pirmo dokumentu. Kas ir transnacionālā izglītība? Transnacionālajā izglītībā kādas valsts augstskolas programmas vai studiju kursi tiek apgūti nevis tajā valstī, kas piešķir diplomu, bet gan citas valsts teritorijā. Transnacionālā izglītība ir augoša parādība, kuras apjoms katru gadu palielinās. Principā it kā nebūtu nekā slikta, ja Eiropā var iegūt Amerikas, Grieķijā - Lielbritānijas izglītību un tamlīdzīgi. Problēma ir tā, ka, pārceļot izglītību uz citu valsti, vairs nav saprotams, kas atbild par sniegtās izglītības kvalitāti. Tā valsts, kuras vārdā tiek izsniegti diplomi, parasti kontrolē kvalitāti tikai savā teritorijā, transnacionālās programmas paliek ārpus kontroles. To bieži izmanto veikli darboņi, kas "atvieglo" transnacionālo programmu apguvi. Diemžēl nav retums to gadījumu, kad transnacionālajās programmās tiek uzņemti studenti ar neatbilstošu vidējo izglītību, kad transnacionālajās programmās ir īsāks mācību laiks, kad eksāmenos ir zemākas prasības utt. Transnacionālā izglītība ir komerciāla. Diplomu izsniedzošās valsts nodokļu maksātājs taču netaisās maksāt par studentu mācībām citā valstī, tātad tam ir jānotiek par naudu. Šādā procesā parasti parādās daudz starpnieku, kuriem ir savas intereses. Un tad sludinājuma teksts skan, piemēram: "X valsts (un tā noteikti ir kāda no topošo studentu sapņu zemēm) diploms ērtās mājas studijās jums izdevīgā laikā, tikai par ... (seko summa, kas ir daudz mazāka nekā studiju maksa tajā valstī, kuras diploms tiek iegūts)". Tātad studijas noteikti ir par maksu. Nākamais jautājums ir: kas saņem naudas lielāko daļu? Reizēm ir tā, ka daļu saņem vietējais studiju organizētājs. Loģiski, ka viņa interesēs ir pēc iespējas īsākā laikā iedot kādas labi pazīstamas ārzemju augstskolas diplomu un, tā sakot, tikt vaļā no studenta. Te pat nav runa par tā dēvētajām "diplomu dzirnavām" - cilvēks aizsūta uz ārvalstu augstskolu konkrētu summu, par ko pretī saņem bakalaura, maģistra vai doktora diplomu. Tādos gadījumos diploma pircējs labi zina, ko dara, turklāt šos gadījumus diplomatzinēji prot atšifrēt nekļūdīgi. Runa ir par tiem gadījumiem, kad studijas pilnīgi reāli notiek. Studentiem, protams, ir grūti pateikt, vai viņi tiešām apgūst to, ko vajag un tādā kvalitātē, kā nepieciešams. Būtiskākais jautājums ir: vai studiju programma filiālē viens pret vienu atbilst tai, kāda tiek apgūta attiecīgajā ārvalstu augstskolā, kas izsniedz diplomu. Reizēm ir bijis pat tāds absurds, ka, ar iegūto diplomu aizbraucot uz valsti, kurā tas oficiāli ir izsniegts, absolventam nākas izdzirdēt: paklau, tajā filiālē taču nekādas nopietnas izglītības nav; nedomā, ka tu ar šo diplomu varēsi šeit ko darīt. Transnacionālajā izglītībā ir saskatāms viss spektrs no ļoti pozitīvas darbības līdz visai dīvainai.

Pozitīvs transnacionālās izglītības piemērs ir Rīgas Ekonomikas augstskola. Latvijas un Zviedrijas vienošanās rezultātā jau kopš dibināšanas bija skaidrs, kāda būs studiju kvalitāte. Tika noteikts, ka augstskola izsniegs Latvijas diplomu. Tā ir akreditēta, un nav nekādu šaubu, ka viss ir īsts. Taču var būt arī citādi: kādas valsts pārstāvis atbrauc uz Latviju, kaut kur pagrīdē izveido pāris nelielas klases, studenti mācās un saņem papīru, kam nav nekādas vērtības.

Bez ārvalstu augstskolu filiālēm ir arī, piemēram, "Transatlantiskās" un "Viseiropas" universitātes. Tās pretendē uz starptautiskumu. Pirmajā brīdī, ieraugot šādu nosaukumu, šķiet, ka tā nu reiz ir varena mācību iestāde. Ja drusku padomā, tad viegli aizdomāties līdz tam, ka katrā konkrētā valstī ir izglītības kvalitātes nodrošināšanas sistēma. "Starptautiskā" izglītības iestāde nepieder nevienai valstij, tātad par studiju kvalitāti neviens arī neatbild. Viss atkarīgs no darbinieku godaprāta, un ar to var būt visādi.

Tieši tādēļ tika izstrādāts dokuments, ko Konvencijas komitejas sēdē apstiprinājām. Labas prakses kodeksā noteikts, kā jārīkojas transnacionālās izglītības sniedzējam, lai uz viņu varētu attiecināt Eiropas diplomatzīšanas konvenciju. 1997. gadā, kad tika rakstīta Lisabonas diplomatzīšanas konvencija, tajā netika nekas minēts par transnacionālo izglītību, jo tad tā vēl nebija izplatīta parādība. Diplomatzinēji drīkstētu vienkārši teikt: konvencija neattiecas uz transnacionālās izglītības iestādēs iegūtiem diplomiem, tādēļ mēs tos neatzīstam vispār. Tā, starp citu, dažās valstīs arī dara. Bet tā ir ļoti nežēlīga pieeja attiecībā pret jauniešiem, tā var darīt, mēģinot sodīt kādas sīkas, negodīgas filiāles. Patlaban Eiropā simtiem tūkstošu studentu mācās transnacionālās izglītības programmās. Ja viņu diplomi vispār netiks atzīti, tie būs zaudējuši studijās ieguldītos līdzekļus un, galvenais, savus labākos gadus. "Labas prakses kodekss transnacionālās izglītības sniegšanā" palīdz ieviest kārtību šajā jautājumā. Tagad diplomatzinēji var sēsties pie sarunu galda ar transnacionālās izglītības sniedzējiem un izvērtēt, vai viss kodeksā noteiktais ir izpildīts, lai diplomu varētu atzīt.

Otrs dokuments - "Rekomendācijas diplomatzīšanas procedūrām un kritērijiem" - nosaka vienotus diplomatzīšanas kritērijus un procedūras Eiropā. Šis dokuments ievērojami papildina un atjaunina Lisabonas konvenciju. Lai gan tā pieņemta tikai 1997. gadā, pēc Boloņas procesa sākšanās diplomatzīšanas jomā radās tik daudz jauna, ka bija nepieciešams Lisabonas diplomatzīšanas konvenciju pilnīgot.

Konferences noslēgumā tika ievēlēti jauni biroji Eiropas diplomatzīšanas tīkliem un Lisabonas Diplomatzīšanas konvencijas starptautiskajai komitejai. ENIC tīklu turpmāk vadīs Nīderlandes pārstāvis Jindra Diviss, viņu Latvijas augstskolās pazīst kopš 1995./96. studiju gadā rīkotajiem semināriem, kuros Latvijas augstākās izglītības pārstāvji pirmo reizi nopietni iepazinās ar diplomatzīšanu un augstākās izglītības vērtēšanu. Lisabonas konvencijas starptautisko komiteju savukārt turpmākos divus gadus vadīs Rektoru padomes ģenerālsekretārs Andrejs Rauhvargers.

Rīgā rīkoto konferenču noslēgumā no ārzemju kolēģiem dzirdējām divus novērtējumus: vieni teica, ka konference bijusi vislabāk organizētā pēdējos gados, otri - ka tā bijusi vislabāk organizētā diplomatzīšanas tīklu vēsturē. Vai nu taisnība ir vieniem vai otriem, taču tas noteikti pozitīvi ietekmēs Latvijas diplomu atzīšanu ārzemēs un, cerams, nedaudz palīdzēs spodrināt mūsu valsts tēlu vispār.

Marika Līdaka,

"LV" iekšlietu redaktore

Vakar, 20. jūnijā, Latvijas Universitātes (LU) datorzinātņu nodaļas absolventiem pirmo reizi kopā ar diplomu tika izsniegts Eiropas vienotais diploma pielikums, ko izstrādāja Eiropas Savienības, Eiropas Padomes un UNESCO darba grupa. 1998./99. studiju gadā LU kā vienīgā Baltijas augstskola tika uzaicināta piedalīties Eiropas mēroga projektā diploma pielikuma izmēģināšanā. Diploma pielikumu šogad sāk ieviest vairākās ES dalībvalstīs un kandidātvalstīs.

Mūsu valstī līdz šim Eiropas vienotā diplomu jau izsniegušas Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, Rīgas ekonomikas augstskola un Biznesa augstskola "Turība". Plānots, ka LU nākošgad visiem absolventiem izsniegs diploma pielikumus latviešu valodā, bet atbilsto™ā informācija angļu valodā tiks ievietota datubāzē, lai pēc pieprasījuma to varētu saņemt katrs šo augstskolu beigušais.

"LV" informācija