Alkohols — tas pats, attieksme gan — cita

Prof. Oļģerts Krastiņš — “Latvijas Vēstnesim”

Mūsdienās grūti iziet caur Rīgas tirgu, nedzirdot klusu dūdošanu ausī: “... spirķik, vodočka, spirķik, vodočka, sigareti...”. Ne vienreiz vien esmu redzējis, kā dežurējošie policisti izdzenā rokdarbnieces, kuras nevietā nostājušās ar saadītajiem zeķu pāriem un dūraiņiem. Nav gadījies redzēt, ka kāds policists būtu saklausījis “... spirķik, vodka...” un kaut ko darījis. Varbūt neesmu tirgū bijis īstajā reizē? Pirmajā Latvijas Republikā bija pavisam citādi, un par to parunāsim šajā rakstā.

Likumi par žūpības apkarošanu

Jau pirmās neatkarīgās Latvijas valdības labi apzinājās postu, ko iedzīvotājiem un valstij nodara alkoholisms un žūpība. Otrajā gadā pēc valsts neatkarības pasludināšanas, 1920. gada 17. augustā Latvijas Satversmes sapulces plenārsēdē pieņēma plašu “Likumu par alkoholu saturošu vielu ražošanu, aplikšanu ar nodokļiem un pārdošanu” (Lik. kr. 1920., Nr. 217). 1924. gadā Saeima pieņēma “Likumu par žūpības apkarošanu” (Lik. kr. 1924., Nr. 207). Abus likumus izsludināja pirmais Latvijas Valsts prezidents J.Čakste.

Vēsture vienmēr ir pamācoša, tādēļ ir vērts tuvāk ieskatīties dažos šī likuma pantos.

“Alkoholisku dzērienu pārdošanas vietās ir aizliegts tirgoties ar alkoholiskiem dzērieniem ... no pulksten 10 vakarā līdz pulksten 9 rītā, bet svētdienās ... visu dienu, un sestdienās ... — no pulksten 12 dienā.

Par tirgošanās ierobežojumiem pārējā ... laikā lemj ... pilsētu vai miestu domes vai pagastu padomes” (1924., Nr. 207, I., 1.).

“... ir aizliegts reklamēt alkoholiskus dzērienus ... ar afišām, plakātiem, sevišķu apgaismošanu, izlikšanu skatu logos ... aizliegta ... alkoholisku dzērienu veikalu reklamēšana laikrakstos vai citāda veida drukas darbos un atklātās vietās, kā tramvajos, uz dzelzceļiem, izstādēs utt.” (turpat, I., 2.).

“Alkoholisko dzērienu pārdotavās patēriņam uz vietas ir aizliegta deja, varietē izrādes un izpriecas ... atļaujama mūzika tikai ar vietējās pašvaldības piekrišanu” (turpat, I., 3.).

“Aizliegts lietot alkoholiskus dzērienus visās par valsts vai pašvaldības līdzekļiem sarīkotās svinībās vai mielastos, kā arī valsts un pašvaldības iestāžu darba telpās” (turpat, I., 5). “... visās mācības un audzināšanas iestāžu telpās...” (turpat, I., 6.).

“Šī likuma robežās uzskatāmi par alkoholiskiem visi reibinoši un stipri dzērieni, kuri satur vairāk nekā pusotra procenta alkohola” (turpat, III., 5.).

Par alkoholisku dzērienu tirgošanu neatļautā vietā vai laikā, to pārdošanu iereibušām personām, mazgadīgiem un citiem šī likuma pārkāpumiem vainīgo sodīja “ar arestu uz laiku, ne ilgāku par trim mēnešiem, vai ar naudas sodu, ne augstāku par pieci simts latiem” (turpat, II., 315.). Bet par alkoholisko dzērienu reklāmu sodīja “ar arestu vai naudas sodu, ne augstāku par tūkstots latiem vai ar abiem šiem sodiem kopā” (turpat, II., 285.).

Turpinājums — seko