Kā lai saucam jauno dokumentu, pases līdzinieku

“Latvijas Vēstnesis” (17.V.01.) jau titullapā vēstī, ka arī Latvijā tiks ieviests “dokuments (..) personas identifikācijas apliecināšanai valsts iekšienē” un ka tas “būtībā ir pases datu lapa”. Tikai “lapa”, toties tekstā lietotais nosaukums tam gaŗš un visnotaļ svešvārdisks: identifikācijas karte jeb personkarte . Bet tie drīzāk ir pastīvi paskaidrojumi, nevis lokani nosaukumi (apmēram kā kad arkla vietā teiktu agrikultūras instruments ). Tāpēc nosaukums būtu vēlams īss, ērts un atvasīgs.

Angļu valodā tas ir pārīss, iztiekot ar šķietamiem identifikācijas sākumburtiem ID , kas īsteni ir vesels vārds. To lasa, pasakot šo burtu nosaukumus latīņu vai angļu alfabētā: “ī’” dē” vai parastāk “ai, dī”. Un šim ID var pievienot vai nepievienot vārdu card ‘karte’ . Šāds ID kokuments tāpat esot viņu suņiem (gan jau būs arī mūsējiem) līdzīgi kā Latvijā kādreiz pases bija arī zirgiem. Tad nu nebūtu tālredzīgi nosaukt identifikācijas dokumentu par person karti.

Latviešu valodā būtu visai neērts tāds ID , it kā divburtu lietvārds, ko nevar locīt. Dokumenta nosaukums mums varētu būt vai nu internacionāli saprotams latīnisks, vai latvisks. Man prātā nāk šādi varianti: svešvārds idems un mūsu pašu pazītne , īsāk zītne . Paraudzīsimies, cik tiesīgi un derīgi ienācēji terminoloģijā tie būtu.

idems

Latīņu idem ‘tas pats’ ir pamatā tagad bieži lietotajiem ident (isk)s , identitāte , identificēt , identifikācija , kuŗos n ir daļējas asimilācijas dēļ radies m vietā ( nt < mt ). Savukārt paša idem “serde un kodols” ir latīņu id ‘tas’, kas tāpat kā angļu it ir nekatras dzimtes vietniekvārds, reizē nominātīvs un akuzātīvs. Aiz id latīņi pievienojuši norādāmo (pastiprināmo) partikulu – em. (Citos vārdos tā izvērtusies par – dem. )

Tātad id–em , daļu pa daļai latviski pārcelts, būtu “tas–tieši”. Ja pievienojam pie idem galotni - s , rodas latīniskas cilmes lietvārds idems — pienācīgs nosaukums dokumentam, kas palīdzēs noteikt, “kas–tieši” kāds individs ir. Vārdus tā veidot nav nekas pārāk neparasts. Dažkārt pat oblīkvam (atkarīgam) latīņu locījumam (nevis nominātīvam) pievieno kādas citas fleksīvas valodas locījumu galotnes un dabū jaunus, kādas īpašas nozīmes vārdus. Piemēram, no latīņu datīva omnibus ‘visiem’ arī mums ticis (pašreiz populārā dziesmiņā daudzinātais) omnibuss , leišiem omnibusas . Līdzīgi radies kvōrums no latīņu daudzsk. ģenitīvā quorum ‘kuŗu’, tāpat rekviēms no akuzatīva requiem ‘mieru, atdusu’.

Nule izvirzītais idems būtu īss un ērts lietošanai, turklāt produktīvs jeb atvasīgs: iespējams pamatvārds tālākiem atvasinājumiem un salikteņiem, kādi rastos vajadzīgi šādā vai tādā nozīmē, piem.: juristiem. Gramatiski pareizs būtu, piem.: idemisks , tāpat idemēt un to atvases ( idemiskums , idemēšana u.c.) , tā ka varētu teikt: idemisks apliecinājums (uzrādot idemu ), bezidema persona, idemēt pilngadīgos. Sēdēs skandināmu aicinājumu “ reģistrēties ar identifikācijas kartēm ” varētu pateikt vienā vārdā: idemēties . Diemžēl identifikācijas kartei un personkartei krietnas atvases neplaukst.

pazītne, zītne

Produktīvi līdzvērtīgs idemam , turklāt latvisks, būtu nosaukums pazītne vai bez priedēkļa zītne . Tam ir veci un jauni pareizi paraugi: atvasinājumi ar - t (e)n - no pagātnes pasīvā divdabja. (Tādus bagāti uzrāda ME vārdnīca un piemin Endzelīns rakstā “Jaunu vārdu radītājiem”.) Izskaņas tiem variējas: - tene, - tne , - tenis , - tnis . Nozīme var būt vairākiem atvasinājumiem vienāda vai vienam dažāda, specificēta. Piem., pītene , pītenis , pītnis — visi sastopami ar nozīmi ‘pīts trauks, grozs’, bet šķirtne ir gan ‘matu celiņš vai šķipsna’ , gan ‘diafragma’, gan ‘cezūra’; ir puķu vītne un uzgriežņa vītne .

Bet nu par kartēm ar -tne . Kā pastkarte latviski ir atklātne , tikpat tiesīgi identifikācijas karte varētu būt pazītne . Šo jaunvārdu vismaz ārēji balstītu arī fotokartes leitiski latviskais nosaukums ģīmetne . Varēs gandrīz deklamēt: “Atvilktnē ir atklātne un pazītne ar ģīmetni.” Salikteņus un atvasinājumus darinot ( maldpazītne, pazītnēt ), divdabja pazīts atvase pazītne būtu lietojama līdzīgā veidā un apjomā kā latīniskais idems .

Tā kā parastā pazīt vietā retumis tomēr ir sastopams bezpriedēkļa verbs zīt ‘kennen, wissen’ (ME IV 737), tad iespējama ir arī zītne. Tā laikam nebūtu gan “uzreiz saprotama”, taču pierodama. Un īsā zītne būtu par pazītni drusku ērtāks pamatvārds tālākiem atvasinājumiem, piem., vietas, darbības vai darītāja nosaukšanai, kādi izvirzītos līdz ar jaunā dokumenta ieviešanu. Verbs ar tamlīdzīgu nozīmi kā ‘ pasportizēt ’ varētu būt zītnēt vai zītņot — vienādā vai pēc vajadzības diferencētā nozīmē (tieši kādā, to zinās labāk attiecīgi arodnieki). Savukārt no šādiem verbiem arvien atvasināmi verbālnōmeni ar - šana , - ums, - tājs , - tava līdz ar refleksīvformām ( zītnēties: zītnēšanās u.c.).

Iespējams būtu paturēt abus dokumenta nosaukumus, taču ar nozīmes starpību un, piem., zītni izsniegt ilgai, bet pazītni tikai pagaidu lietošanai.

Nosaukumiem, resp. terminiem arvien jābūt pareizi darinātiem, tie vēlami īsi un ērti, zīmīgi un zaļoksni. Šķiet, ka idems un (pa)zītne tādi varētu būt.

Dr. philol. Rasma Grīsle — “Latvijas Vēstnesim”