Ainārs Lerhis LU Latvijas Vēstures institūts, Latvija

Latvijas Republikas ārlietu darbinieku likteņi padomju gulaga nometnēs

Referāta mērķis ir sniegt ieskatu padomju totalitārā režīma īstenotajā genocīdā pret Latvijas diplomātiem. Viņi bija pirmie latvieši, kas bija ieguvuši pieredzi diplomātijā un starptautiskajās lietās. Tāpat kā daudzi citi darbinieki, arī diplomāti tika apcietināti gan Baigajā gadā, gan 1941. gada 14. jūnijā, deportēti un ieslodzīti vairākās nometnēs: Vjatlagā, Usoļlagā, Sevurallagā, Karlagā, Kraslagā un Noriļlagā. PSRS Iekšlietu tautas komisariāts (IeTK) ar diplomātiem izrīkojās tāpat kā ar Latvijas valsts politiskajiem, saimnieciskajiem un militārajiem darbiniekiem.

1940. gada jūlijā PSRS uzsāka represijas pret Latvijas valstsvīriem, arī diplomātiem. Tas bija pirmais represiju vilnis, kurš skāra Baltijas valstu politisko un intelektuālo eliti. Vairākus Ārlietu ministrijas (ĀM) darbiniekus apcietināja pirms Latvijas inkorporācijas PSRS sastāvā, sākot ar ministru V. Munteru. Tāpat kā citus nevainīgos Latvijas patriotus, arī diplomātus padomju okupācijas vara sodīja “ar atpakaļejošu datumu” — par agrāko darbību neatkarīgā valstī. Čekisti turpināja jau 1940. gada jūlijā — augustā PSRS okupācijas varas iesākto kursu uz ārlietu resora iznīcināšanu, kurš vispirms pakāpeniski samazināja Ārlietu ministrijas funkcijas, tad, pēc Latvijas PSR nodibināšanas, 1940.gada nogalē ministriju likvidēja pavisam.

Tā kā čekistu rīcībā bija ļoti maz dokumentāru “pierādījumu apsūdzības uzrādīšanai”, notika apsūdzību safabricēšana. Daži pratināšanās izrādīja apbrīnas vērtu drosmi un stāju. Apsūdzības rakstos tika minētas galvenās apsūdzības, to būtība bija inkriminēt noziegumus pret pastāvošo režīmu pēc tā laika KPFSR Kriminālkodeksa 58. panta apakšpunktiem, lai neviens nepaliktu bez “nozieguma pret padomju valsti”. Visbiežāk spriedumos pret LR amatpersonām tika izmantota KPFSR KK 58. panta 4. un 13. daļa. PSRS drošības iestādes represēja vairāk nekā 60 Latvijas diplomātiski konsulārā dienesta augstākā un vidējā līmeņa darbiniekus — viņu vidū bija agrākie sūtņi, ministrijas departamentu vadītāji, ģenerālkonsuli u.c. Dzīvu palikušo bijušo diplomātu atgriešanās Latvijā kļuva iespējama 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā līdz ar Staļina personības kulta nosodījumu un politiski represēto personu daļējas reabilitācijas sākumu PSRS.

Referāts balstīts uz bijušās PSRS (LPSR) Valsts drošības komitejas (VDK) krimināllietām, kas tagad glabājas Latvijas Valsts arhīvā. No Latvijā esošiem bijušo krimināllietu materiāliem nav iegūstama pilnīga aina. Piemēram, vairākus augsta ranga diplomātus, kas tika ieslodzīti Maskavas cietumos, nošāva 1941. gada jūlijā. Viņu krimināllietas atrodas Krievijā. Par vairākiem diplomātiem nav zināms viņu tālākais liktenis pēc PSRS IeTK Sevišķās apspriedes lēmumiem.

Referātā analizēti iegūtie materiāli par diplomātiskos rangus un amatus ieguvušām personām — diplomātiem, kā arī augstākām amatpersonām ārlietu resora konsulārajā nozarē. Šīs personas pārsvarā arī tika pakļautas kriminālvajāšanai. Pārējie ĀM darbinieki, kuriem attiecīgo rangu un amatu nebija, vairākums tika izsūtīti administratīvā kārtā.

Čeka faktiski jebkuru datu vākšanu, ar ko tradicionāli nodarbojas sūtniecības, kvalificēja kā spiegošanu. Čekistiem bija nepārtraukta “spiegu mānija”, bet tas bija tāpēc, lai notiesātu jebkuru cilvēku. Visnelabvēlīgākajā situācijā bija diplomāti, kas bija strādājuši Latvijas diplomātiskajās un konsulārajās pārstāvniecībās Krievijā (PSRS).

Vairākus diplomātus reabilitēja (pēc nāves) “perestroikas” laikā LPSR Prokuratūra 1989.–1991. gadā saskaņā ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1989. gada 16. janvāra dekrētu. Vairākos reabilitācijas slēdzienos par krimināllietām atzīts — viņi reabilitēti sakarā ar to, ka inkriminētās darbības veikuši neatkarīgās Latvijas laikā, būdami suverēnas valsts pilsoņi. Vēlāk reabilitāciju veica atjaunotās Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra vai Augstākā tiesa saskaņā ar LR tiesību aktiem.

Padomju okupācijas varai patriotiskie Latvijas diplomāti ar savu pieredzi un zināšanām starptautiskajās lietās bija ļoti bīstami un nevēlami. Čekisti ārlietu darbinieku problēmu risināja pēc Staļina formulas: “Nav cilvēka, nav problēmas”. Tomēr brīvībā ārzemēs palikušo diplomātu darbību PSRS diplomātiskajām un represīvajām iestādēm apturēt neizdevās — kopš dzimtenes okupācijas Latvijas valsts ārlietu dienests turpināja darboties vairākās Rietumu valstīs un veicināja Latvijas neatkarības atjaunošanu 1990.-1991. gadā.