Iveta Šķiņķe Latvijas Valsts arhīvs, Latvija

1941. gada 14.jūnija deportācijā arestētās un izsūtītās sievietes

Ieskats problēmā

Izsūtītajiem cilvēkiem, ne tikai vienas paaudzes robežās, 1941. gada 14. jūnija deportācija ir būtisks atskaites punkts viņu biogrāfijās. Šis notikums iespaidojis izsūtīto sieviešu domāšanu, sajūtas un identitāti. Daudzus jautājumus Latvijas vēsturē gan Otrā pasaules kara kontekstā, gan padomju periodā skaidro saistībā ar deportācijām. Uzkrāts un publicēts jau plašs faktu klāsts, kas ir pamats deportācijas norises un seku izpētei. Deportāciju procesa analīzē līdz šim maz pievērsta uzmanība jautājumam par arestētās un izsūtītās sievietes likteni. Kas notika ar sievieti un ģimeni 1941. gada 14. jūnija deportācijā, kādas sociālās sekas tas atstāja uz viņu pašu, bērniem, ģimeni. Kā deportācija ietekmēja sievietes īpašo sociālo lomu ģimenes, mājas sajūtas un identitātes veidošanā.

1941. gada 14. jūnijā pēc Latvijas Valsts arhīvā apzinātajām lietām tika deportēti 15 424 Latvijas iedzīvotāji, kuru vidū 7165 bija sievietes. Arhīva lietās (1987. fonds — “1941. gada 14. jūnijā no Latvijas izsūtīto iedzīvotāju personu lietas” un 1986. fonds — “Latvijas PSR VDK par sevišķi bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem apsūdzēto personu krimināllietas. 1940. — 1985.”) esošie dokumenti — lēmumi par arestu, par ģimenes locekļu izsūtīšanu, anketas, reģistrācijas apliecības, iesniegumi, lūgumi, kuriem bieži pievienotas autobiogrāfijas, vēstules, bēgušo sieviešu meklēšanas dokumenti, PSRS IeTK Sevišķās apspriedes lēmumi par bēgšanu tiesātajām sievietēm, lēmumi atteikt atbrīvošanu un lēmumi atbrīvot — ļauj pētīt un analizēt arestēto un izsūtīto sieviešu likteņus. Salīdzinoši neliels skaits sieviešu — 149 — tika arestētas atbilstoši 1941. gada 16. maijā PSRS VDTK sagatavotajam VK(b)P CK un PSRS TKP lēmuma projektam “Par pasākumiem, lai Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR attīrītu no pretpadomju, kriminālajiem un sociāli bīstamajiem elementiem”, kura 1. punkts paredzēja nosūtīt uz nometnēm bijušos īpašniekus, kontrrevolucionāro un pretpadomju organizāciju dalībniekus. Pārējās sievietes (pēc šī paša lēmuma 2. punkta) kā arestēto ģimenes galvu ģimenes locekļi kopā ar bērniem tika nosūtītas nometinājumā uz “PSRS attāliem rajoniem” uz 20 gadiem. Instrukcija par izsūtīšanu paredzēja: gan izsūtāmo ģimenes locekļu, gan arī ģimenes galvas izsūtīšana jāveic vienlaicīgi, nepaziņojot viņiem par viņu turpmāko atšķiršanu. Pēc arhīva rīcībā esošām ziņām uz Krasnojarskas novada, Novosibirskas apgabala un Kazahijas PSR rajoniem nometinājumā (vidēji uz 15 gadiem) tika aizvestas ap 7016 Latvijas sievietes (t.sk. nepilngadīgās meitenes).

Izsūtītās sievietes kopā ar bērniem strādāja kolhozos, daļa tika nosūtīta uz Galējiem ziemeļiem zvejot, strādāt zivju apstrādē, kur smago apstākļu dēļ daudzas nomira. Īpaši smagi bija pirmie Otrā pasaules kara gadi, kad trūka pārtikas un piemērota apģērba. No 149 arestētajām sievietēm vairākums nomira Vjatkas un Usoļjes nometnēs 1942. un 1943. gadā.

Daļa sieviešu tika papildus tiesātas arī nometinājumā — lietās ir apsūdzības par neierašanos uz reģistrāciju, par “kontrrevolucionāru” darbību, par no Latvijas saņemtu vācu laikā izdotu žurnālu lasīšanu, par pārkāpumiem darbā u.c. Daļa sieviešu, sekodamas 1946. gadā uz Latviju atvestajiem bērniem, 1947. un 1948. gadā atbrauca mājās. Lielākā daļā gadījumu tās tiesātas kā bēgušas, saņemot sodu — 3 gadus ieslodzījuma labošanas darbu nometnēs un pēc tam — nosūtīšanu atpakaļ uz nometinājuma vietām.

Ir neiespējami klasificēt likteņus, ciešanas, un tomēr gribētos izdalīt problēmas, kas izriet, pētot izsūtīto sieviešu lietas, lasot viņu vēstules un atmiņas.

Sievietes “sociālā vaina”

1941.gada 14.jūnija deportācijā

1941. gada jūnija deportācijai lielākoties tika pakļautas ģimenes, kurām līdz 1940. gada okupācijai bija nozīmīga vieta Latvijas sabiedrībā, kas tika iegūta, pildot sabiedrībā atzītu lomu. Vīrieša darbība noteica ģimenes statusu un labklājību. Tāpēc vīrietim it kā bija pamatatbildība attiecībā pret inkriminēto no padomju režīma puses. Vairākums sieviešu tika izsūtītas, pamatojot to ar vīra “pretvalstisko nodarījumu”. Liela daļa sieviešu bija neizpratnē, jo iepriekšējā pieredze par noziegumu bija citāda. Vīra “vaina” tika attiecināta uz ģimeni. “Vaina” saglabājās, jo sieviešu lūgumi atļaut ar bērniem atgriezties Latvijā tika noraidīti arī tad, kad vīrs nometnē jau bija miris.

Sievietēm bija ļoti grūti morāli — gan pazemojums būt tiesātai, gan piešķirtā kategorija “izsūtītā” un vietējo iedzīvotāju sākotnējā negatīvā attieksme, gan mēģinājumi savervēt viņas par ziņotājām, gan apcietināšana pēc nelikumīgās atgriešanās Latvijā, gan pārdzīvojumi pārsūtīšanas cietumos.

Deportētās sievietes sociālā loma (bērni, ģimene, mājas, attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem)

Izsūtījumā sievietei bija jāuzņemas atbildība par bērniem — lielākai daļai bija jāspēj vienai apgādāt un audzināt bērnus. Sievietēm piemīt spēcīga sajūta, ka viņa ir bērnu dzemdētāja un aizstāve, un tāpēc jo smagāks ir konflikts, ka izsūtījumā jāpārdzīvo bērnu nāve, jo īpaši zīdaiņu. Ap 30 bērnu nomira ceļā uz nometinājuma vietām. 1946. gadā ar Latvijas PSR Izglītības ministrijas atbalstu bija iespēja izsūtīto bērnus — bāreņus un pusbāreņus — nogādāt Latvijā. Cerībā, ka bērniem būs labāk, tas tika darīts, lai arī daudzas mātes bērnus nesatika 10 gadus; tajā vecumā, kad tas tik ļoti nepieciešams. Daudzas prasmes un iemaņas, kas normālos apstākļos dabiski tiek bērniem iemācītas, izsūtījumā bija grūti izdarāmas.

Sievieti nomocīja neziņa par savu un vīra likteni. Viena daļa sieviešu gaidīja un cerēja, citas samierinājās un apprecējās otrreiz. Izsūtītās sievietes vadījās arī no apsvēruma, ka, pamatojoties uz PSRS IeM 1955. gada 2. decembra pavēli — ja izsūtītajām sievietēm noslēgta laulība ar “brīvo” — ne izsūtījumā nometināto, tad viņas var tikt atbrīvotas no nometinājuma.

Sieviete ir tā, kas veido ģimenes un mājas sajūtu. Māja — stabila fiziskā telpa, kurā strukturēta ekonomiskā, estētiskā un morālā dzīve. Vieta — telpa atmiņām un nākotnes gaidām. Deportācija bija varmācīga atraušana no savām mājām, no savas vides, ieliekot jaunā identitātē. Tika zaudēta saikne ar dzimto vietu. Sievietēm deportācijas process bija smagāks, jo pirmatnējās saites ar dzimto zemi ir ciešākas, kulturālā adaptācija ir grūtāka. Atšķirtība no savas ierastās sabiedrības bija smaga, jaunais sākotnēji atgrūda. Ar laiku sievietes iedzīvojās, iekopa dārzus, sāka strādāt savai izglītībai atbilstošākos darbos. Un tomēr sapņoja un lielākā daļa arī atgriezās Latvijā, lai gan arī ar to saistījās pārdzīvojumi — tā nebija atgriešanās savās mājās, jo daudz kas bija izmainījies gan pašās, gan apkārtējos.

Deportācijas sekas

un to pārmantojamība

Deportācija ļoti lielā mērā ietekmēja sievietes — esot atšķirtām no saviem vīriem, uzņemoties visas rūpes par bērniem, vecākiem (gan izsūtītajiem, gan pārdzīvojums par palikušajiem Latvijā), viņām ar visiem iespējamiem līdzekļiem bija jācīnās par fizisko izdzīvošanu, tālu prom no ierastās vides, jāaudzina bērni, jāspēj veidot ģimenes sajūtu, jāpārdzīvo daudzas fiziskās un morālās ciešanas — vīra, arī bērnu zaudējums. Izjaukta ģimene, nav māju, nav savas tradicionālās vides. Deportācija radīja haosu — attiecībā uz telpu, laiku un morāli. Tāpēc šī skatīšanās pagātnē, jo tur palika tas stabilais, ko pēc tam ne visiem izdevās atgūt. Psihologu, sociālo antropologu pētījumi liecina, ka deportācijas radītās psiholoģiskās problēmas un traumas atstāj pēdas vecākos un tiek pārmantotas arī nākamajā paaudzē.