Dr.geogr. Pēteris Šķiņķis Latvijas Universitāte, Latvija

Deportāciju ietekme uz Latvijas lauku sabiedrības attīstību

1941. gada 14. jūnija iedzīvotāju deportācija bija nākamais Latvijas sabiedrību tieši ietekmējošais notikums pēc padomju varas nodibināšanas 1940. gadā, kas pēc Otrā pasaules kara veicināja desmitiem tūkstošu cilvēku izvēli doties emigrācijā. Emigrācija un jo sevišķi 1949. gada 25. marta iedzīvotāju deportācija atkal skāra skaitliski lielu sabiedrības daļu. Pētījumos, izvērtējot Latvijas sabiedrības attīstību, ir pievērsta uzmanība lielajam iedzīvotāju skaitam, kurus Latvija fiziski zaudēja 40. - 50. gados, kas savukārt netieši līdztekus citiem apstākļiem ļoti negatīvi iespaidoja iedzīvotāju dabisko pieaugumu 60. — 70. gados. Individuāli piedzīvotais un pārdzīvotais, kas sabiedrības attīstību kopumā iespaidojis ne mazākā mērā, lai arī to, protams, nevar izteikt kvantitatīvi. Būtiski ir tas, ka iedzīvotāju deportācijas atstāja ne tikai skaitliski lielu ietekmi uz Latvijas iedzīvotāju kopumu, bet arī tas, ka 1941. gada 14. jūnija izsūtīšanai tika pakļautas atsevišķas, galvenokārt elitāras sabiedrības grupas. Par to liecina arhīva lietās esošās ziņas par represēto profesionālo nodarbošanos un izsūtīšanas iemesliem. Tas sniedz vispārēju priekšstatu par deportēto iedzīvotāju piederību noteiktām sociālajām grupām un ierosina jautājumu par 1941. gada 14. jūnija deportācijas un vēlāko notikumu — emigrācijas, 1949. gada 25. marta deportācijas — ietekmi uz sabiedrības struktūru un tās tālāko attīstību ilgā laikā, līdz pat mūsu dienām.

Lai apzinātu sabiedrības struktūras izmaiņas vēsturiskā perspektīvā, ir mēģināts skatīt iedzīvotājus raksturojošos rādītājus — skaitu, dzimumu, etnisko piederību u.c. — teritoriāli un pēc to izmaiņām laikā. Izmantojot arhīva un statistikas ziņas, tika gūts priekšstats par kvantitatīvo sakarību starp 1941. gada 14. jūnija izsūtīšanu, iedzīvotāju skaita zaudējumu Otrā pasaules kara laikā, 1949. gada 25. marta izsūtīšanu un iedzīvotāju dabisko un mehānisko kustību 40.- 80.gados. Iedzīvotāju skaita un struktūras izmaiņas dod vispārēju priekšstatu par sabiedrības attīstību un teritoriāli sociālu kopienu izveidošanos, kādas mēs redzam Latvijas pilsētās un laukos. Sabiedrības struktūras izmaiņas ir saistītas un pētāmas ar teritoriju struktūras maiņām. Teritorija ir sociālo attiecību un politisko attiecību varas telpa. Teritorijas un to robežas ir īpašs ģeogrāfisks fenomens, kas atspoguļo sabiedrības kopdzīves apstākļus un norises. Tās attīstība veicina vai kavē teritoriju robežu izmaiņas. Līdzsvarota sabiedrības attīstība iezīmējas ar “konservatīvu”, laikā samērā pastāvīgu teritoriālo struktūru. Teritoriju mainīgums atspoguļo dinamiskas sociālo procesu norises. Teritoriju struktūras maiņu pētījumi parādījuši, ka Latvijā teritoriju jeb to robežu relatīvā noturība ir ļoti atšķirīga. Biežas teritorijas struktūras maiņas rada iedzīvotāju mehāniskā kustīguma īpatsvara palielināšananos, izjauc ilgā laikā veidojušās sociālās attiecības. Noturīgas teritorijas liecina par ilglaicīgu kultūrprocesu norisi, iedzīvotāju teritoriālās piederības psiholoģisko saišu izveidi un kopdzīves stabilitāti.

Sabiedrības struktūras izmaiņas atšķirīgi reprezentējas pilsētās un lauku teritorijās. Pilsētā sociālie procesi ir intensīvāki daudzu, dažādu un sarežģīti mijiedarbojošos faktoru ietekmē, kur kāda atsevišķa faktora lomu ir grūtāk novērtēt, tāpēc deportāciju ietekme tiek skatīta lauku sabiedrības griezumā. Lauku iedzīvotāju kopdzīve ir jo cieši saistīta ar teritoriju. Lauku sabiedrība izteiktāk veidojas kā teritoriāla kopiena. Teritorijai (pagastam) ir vienojoša loma cilvēku attiecībās, tur atsevišķām sociālām grupām piederīgo cilvēku dzīvesvietas un dzīves veids mainās reti un pakāpeniski; veidojas tās iedzīvotāju biogrāfiju kopums. Teritoriālo atšķirību veidošanās process ir saistīts gan ar pagātnes notikumiem, lielajiem pārmaiņu procesiem sabiedrībā kopumā, gan specifiskiem dzīves apstākļu un dzīvesveida nosacījumiem lokālā, atsevišķo sociālo grupu mijattiecību līmenī. Tie izpaužas saistībā ar cilvēka dzīves ritumu vietās, kur katra no tām ir vienreizēja, no citām atšķirīga sociālā telpa.

Lai vērtētu deportācijas kā sabiedrības attīstību ietekmējošu parādību, mēģinot izprast Latvijas sabiedrības struktūras izmaiņas, tās tiek skatītas saistībā ar iedzīvotāju noturību teritorijā un teritorijas struktūras noturību laikā. Iedzīvotāju noturība jeb teritorijas pastāvīgo — vismaz divās paaudzēs dzīvojošo — ģimeņu skaita dinamika, kas ir aprēķināma statistiski, ir galvenais izvēlētais ietekmes rādītājs, to salīdzinot ar izsūtīto iedzīvotāju skaitu.

Pētījuma rezultāti ļauj pievērst uzmanību tikai dažām vispārējām likumsakarībām.

Pirmkārt, 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta deportācijas tiešā, skaitliskā izteiksmē dziļāk skāra tās teritorijas, kurās bija mazāks iedzīvotāju kopskaits. Tas tāpēc, ka iedzīvotāju skaita atšķirības teritorijās absolūtos skaitļos, sasniedzot vairākus tūkstošus, daudzkārt pārsniedz deportēto iedzīvotāju skaita atšķirības, kur tas svārstās dažu desmitu cilvēku robežās. Deportējamo izvēle nebija vērsta uz kādas atsevišķas teritorijas, tās sabiedrības kā kopienas ietekmēšanu. Tā bija teritoriāli indiferenta, atkarīga no apriņķa līmenī plānveidīgi, pēc bieži formālām šķiriskām pazīmēm noteikto izsūtāmo personu loka katrā no pagastiem. 1941. gada 14. jūnijā izsūtot ģimenes, kas piederēja sabiedrības politiskajai un saimnieciskajai elitei, inteliģencei, skaitliski laukos bija neliela iedzīvotāju daļa. Tāpēc pagastu griezumā visai grūti ir identificēt ciešu sakarību starp izsūtīto skaitu un iedzīvotāju skaita izmaiņām, kuras radīja emigrācija un kara notikumi līdz 1946. gadam. Šī sakarība izpaužas apriņķa līmenī, sevišķi Vidzemē, Zemgalē un Kurzemes austrumu daļā.

Otrkārt, 1949. gada 25. marta deportācija kvantitatīvā, iedzīvotāju skaita īpatsvara izteiksmē vislielāko iespaidu atstāja uz tām lauku teritorijām, kur bija salīdzinoši neliels iedzīvotāju skaits, liels vidēja lieluma lauku saimniecību skaits, piemēram — Vidzemes vidienē un ziemeļu daļā, Kurzemes vidienē.

Treškārt, deportācijas atstājušas skaitliskā izteiksmē visai mazu ietekmi uz iedzīvotāju struktūru Kurzemes jūras piekrastei piegulošās teritorijās, un sevišķi Latgalē, kā arī Sēlijā, kur iedzīvotāju skaits Otrā pasaules kara laikā samazinājās par 20-30%. Atsevišķos pagastos iedzīvotāju skaita zaudējums pārsniedza pat 50%. Turpretī deportācijām tika pakļauti caurmērā 0,3-1,5% iedzīvotāju 1941. gadā un 2- 5% 1949. gadā.

Ceturtkārt, Latvijā kopumā stabilākās teritorijas ir tās, kur deportēto iedzīvotāju īpatsvars bijis vidējs. Teritoriju struktūras stabilitāte saistībā ar izsūtīto īpatsvaru atainojas tikai nelielās reģionālās atšķirībās. Savukārt nav vērojama teritoriju struktūras stabilitāte vai mainīgums saistībā ar to, vai teritorijā ir bijis relatīvi liels vai arī niecīgs izsūtīto skaits. Izvērtējot gan tikai kvantitatīvos rādītājus, tas vedina pieņemt, ka katrā no šīm teritorijām liela loma bijusi gadījumam vai situācijai, kuru noteikušas konkrētas cilvēcīgās attiecības. Vietējo varas iestāžu aktivitāte vai atbalsts acīmredzot bija noteicošais daudzos citos sabiedrības struktūru ietekmējošos procesos, piemēram, tam, ka atsevišķās lauku teritorijās, sevišķi Latgalē un Zemgalē, tūlīt pēc Otrā pasaules kara ieplūda relatīvi ļoti liels cilvēku skaits no teritorijām ārpus Latvijas.