Dr. oec. Naums Lifšics, padomju holokaustu pārcietušais, ASV

1941.gada 14.jūnija deportācija — padomju holokausta sastāvdaļa

1940. gada 17. jūnijā Sarkanās armijas tanki pārgāja Latvijas robežu un sākās ātra Latvijas okupācija. Iepriekš Latvijā bija NKVD ģenerālis P. Sudoplatovs, kurš sagatavoja plānu “kontrrevolūcijas” likvidēšanai. Pagrīdes kompartijas biedri bija sagatavoti dokumentu konfiscēšanai, lai tūlīt varētu arestēt cilvēkus un pēc tam sūtīt viņus uz gulaga lēģeriem vai Sibīrijas katorgu. Armijas virsniekus nošāva. Ģenerāļus aizsūtīja uz Maskavu un vēlāk no turienes uz Noriļsku strādāt pazemē urāna šahtās. Vienlaikus sākās piecu sarakstu sagatavošana masu deportācijām.

1941. gada 14. jūnijā piecos no rīta sāka stipri klauvēt pie mūsu mājas loga Rēzeknē, Ugunsdzēsēju ielā Nr. 31. Ienāca trīs NKVD darbinieki, kuri pateica: “Jūs esat antisovietiski elementi. Tāpēc jūs izsūta uz valsts austrumiem, ātri apģērbties, paņemiet visus dokumentus, vienu čemodānu ar mantām un ātri uz dzelzceļa staciju.” Tur stāvēja divi dzelzceļa sastāvi. Viens ar vīriešiem uz Vjatlagu, otrs ar sievietēm un bērniem, kuri bija kā siļķes mucā. Mēs braucām veselu mēnesi un atbraucām uz Kansku — Krasnojarskas novada pilsētu, no kuras mūs ar automašīnām aizveda uz rajonu centriem. Piespieda parakstīt dokumentu, ka mēs atbraucam brīvprātīgi Sibīrijā uz 20 gadiem. Šausmīga nabadzība, 10 stundu darbs un neliels maizes gabals. Kam nebija mazu bērnu, pavasarī visus aizveda uz Krasnojarsku un no turienes ar “lihteriem” pa Jeņisejas upi uz Ustjportu (Taimiras pussalā pie Ledus okeāna). Kad beidzām zivju fabrikas būvi, mūs aizveda uz Hatangu, Taimiras pussalas austrumu pusē. Kā cilvēki dzīvoja, ko darīja, lai izdzīvotu šajos šausmīgajos dzīves apstākļos…

Es rakstīju daudzas vēstules J. Staļinam, un beidzot 1947. gada janvārī mani un māti atbrīvoja un sūtīja uz Krasnojarsku dabūt dokumentus. Dudinkā nebija kuģa līdz navigācijai. Uz Dudinku vajadzēja lidot. Naudas nav. Visu to vajadzēja risināt tādos apstākļos.

Uz Latviju atbraucām 1947. gada jūlijā. Bija daudz problēmu. 1949. gadā sāka gatavot lauksaimnieku deportāciju. Kad es dabūju no NKVD izsaukumu, es aizbēgu no Rīgas. Beidzot es sāku dzīvot Urālos Čeļabinskā. 1952. gadā Rīgas NKVD mani atrada un atkal deportēja uz četriem gadiem. Es daudz rakstīju N. Hruščovam. Beidzot 1955. gadā dabūju atļauju aizbraukt uz Rīgu un ar NKVD risināt jautājumu par atbrīvošanu. Tas bija kā interesants detektīvs.

Tā kā tēvam, Latvijas brīvības cīnītājam, bija Jurjevas (Tērbatas) universitātes ārsta diploms ar izcilību, viņš Vjatlagā strādāja “medsančastjā”. Viens krievs no Vjatlaga atsūtīja mums tēva vēstuli. Tā bija vienīgā ziņa par tēvu. Pat NKVD nezina, kur tēvs ir apglabāts.

Es 1984. gadā pārbraucu uz Rīgu ar Finansu ministrijas palīdzību. Biju pirmais Latvijā, kas iepazinās ar NKVD arhīvu 1991. gada aprīlī. Jūs nevarat pat iedomāties — kādi meli. Šausmas!

Man ir daudz kaites ar veselību; tāpēc katru dienu man jāatmin tā katorga. Es priekš “ SHOAH ” ierunāju divas stundas video par padomju holokaustu Latvijā un dabūju dokumentu, ka esmu survivors (padomju holokaustu pārcietušais). Ņujorkas avīzē “Allgemeiner Journal” publicēju idiš valodā rakstu uz trim lapaspusēm par padomju holokaustu Latvijā. Bija labas atsauksmes. Čikāgā lasu lekcijas par padomju holokaustu Latvijā un ebreju dzīvi Latvijā, kura bija vislabākā pasaulē.