Dzintars Ērglis LU Latvijas Vēstures institūts, Latvija

1941. gada 14. jūnijs Ventspils apriņķa Dundagas pagastā

Ventspils apriņķa Dundagas pagasts pirmskara Latvijas Republikā bija vislielākais. Pēc 1935. gada tautas skaitīšanas datiem Dundagas pagastā pastāvīgi dzīvojuši 9088 cilvēki. Ievērojamā iedzīvotāju skaita dēļ 1941. gada 14. jūnija represijas šo pagastu skāra daudz vairāk nekā citus Ventspils apriņķa pagastus. Pavisam tika arestēti un izsūtīti vairāk nekā 130 Dundagas pagasta iedzīvotāji.

Referāta pamatā ir Latvijas PSR Ministru padomes Valsts drošības komitejas dokumenti, kuri tagad glabājas Latvijas Valsts arhīvā, kā arī vairāku izsūtīto un 1941. gada traģisko notikumu aculiecinieku atmiņas.

Balstoties uz izvirzītajām apsūdzībām, jāsecina, ka Dundagas pagastā tika represēti aizsargi, policisti, robežsargi, lielsaimnieki, rūpniecības uzņēmumu īpašnieki, tirgotāji, Latviešu zemnieku savienības un Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas biedri, Latvijas brīvības cīņu un Krievijas pilsoņu kara dalībnieki. Atsevišķas personas tika apsūdzētas par piedalīšanos 1905. gada revolūcijas apspiešanā, komunistu nodošanu 1919. gadā un izvairīšanos no balsošanas 1941. gada 12. janvāra PSRS Augstākās Padomes vēlēšanās. Īpaša represēto grupa bija NKVD orgānu slepenie līdzstrādnieki Dundagā un Kolkā, kas nepildīja savus pienākumus. Protams, jebkuru arestēto varēja apsūdzēt par pretpadomju aģitāciju. Represēto vidū pazīstamākās personas bija Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Eduards Grīslis no Dūmeles ciema un ilggadējais Dundagas pagasta vecākais Valdis Legzdiņš.

1941. gada 14. jūnijā Dundagas pagastā bez latviešiem tika izsūtīti arī četri ebreji, no kuriem izdzīvoja tikai viens — Bērs Izraelsons.

Vīrieši — ģimenes galvas — jau Ventspilī tika atšķirti no ģimenēm un nosūtīti uz Kirovas apgabala Vjatlagu, no kurienes mājās atgriezās tikai daži. Izsūtīto un arestēto ģimenes locekļi — sievas, bērni un gados veci ļaudis nokļuva Krasnojarskas novada Pirovskas rajonā, atsevišķas personas arī citos Krasnojarskas novada rajonos. 1946. gadā daļai izsūtīto bērnu radās iespēja braukt atpakaļ uz dzimteni. Vairākiem ģimenes locekļiem 1946. un 1947. gadā izdevās izbēgt un atgriezties Latvijā, bet četrdesmito gadu beigās un piecdesmito gadu sākumā viņi visi tika izsūtīti otrreiz.

Gandrīz puse izsūtīto dundadznieku mira. Pirmā bojā gāja Roza Lemhena, kura ceļā uz izsūtījuma vietu mira ešelonā jau 1941. gada 30. jūnijā.

Dažādu apstākļu dēļ netika deportētas četras ģimenes, kuras bija iekļautas izsūtīto sarakstā: Āres-Demčenko, Glimbergu, Kenigsvaldu un Legzdiņu. Izglābās arī Vīdales ciema saimnieks Fricis Vītols, kurš 14. jūnijā netika izsūtīts, jo neatradās mājās. 15. jūnijā viņš griezās pagasta izpildkomitejā ar lūgumu, lai atļauj sekot ģimenei. Karam sākoties, F. Vītolu nepaspēja etapēt uz Krieviju, un Vācijas armija viņu Rīgā atbrīvoja no cietuma.

Turklāt ārpus Dundagas pagasta teritorijas tika arestēti arī 14 Dundagas pagastā dzimušie cilvēki. Starp tiem jāmin Dr. theol., profesors, LU prorektors un bijušais izglītības ministrs Ernests Ludvigs Adamovičs, bijušais Valsts kontroles departamenta direktors Gustavs Feigmanis un Ventspils pilsētas galvas vietnieks Fricis Eglītis, vairāki Latvijas armijas virsnieki u.c.

Kopumā Latvijas Valsts arhīva avoti un aculiecinieku atmiņas par 14. jūniju Dundagas pagastā parāda tendences, kas raksturīgas pirmajai lielākajai padomju varas realizētajai deportācijai visā Latvijā.