Ainārs Bambals Latvijas Valsts arhīvs, Latvija

1941. gada 14.jūnijā izsūtīto Latvijas iedzīvotāju arhīva lietu dokumenti kā vēstures avots

Referātā tiks aplūkoti Latvijas PSR Iekšlietu Tautas komisariāta, vēlāk Valsts drošības tautas komisariāta (arī VDM un VDK) arhīva dokumenti, kas apliecina padomju okupācijas režīma represijas pret Latvijas iedzīvotājiem 1941. gadā.

Referāta mērķis ir veikt šo dokumentu kā vēstures avota sastāva un satura analīzi.

No LPSR Iekšlietu ministrijas un Valsts drošības komitejas dokumentiem, kas atrodas valsts glabāšanā Latvijas Valsts arhīvā, izmantoti divi arhīva fondi:

• 1987. fonds — “1941. gada 14. jūnijā no Latvijas izsūtīto personu lietas”, kurā iekļautas 5164 no Latvijas administratīvi izsūtīto un arestēto personu lietas un kartotēka;

• 1986. fonds — “LPSR VDK par sevišķi bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem apsūdzēto personu krimināllietas”, kurā iekļautas 52 612 krimināllietas.

LPSR IeTK (vēlāk VDTK) radītie dokumenti, kas apliecina politiskās represijas pret Latvijas iedzīvotājiem, kā vēstures avots līdz šim salīdzinoši maz vērtēti. Tam par iemeslu ir bijuši gan objektīvi, gan subjektīvi apstākļi.

Pirmkārt, līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai to iespaidoja represīvo iestāžu (IeTK, VDTK, VDM, VDK) arhīvu īpašais statuss, un Latvijā praktiski nebija iespējams bijušās LPSR VDK dokumentu pētniecības darbs.

Otrkārt, minēto iestāžu darbības specifika — slepenības režīms, kas nenoliedzami iespaidoja to lietvedības dokumentu publisku nepieejamību vai elitāru pieejamību.

Treškārt, atšķirīga no tradicionālās lietvedības – īpaša, slepenā lietvedība, kuru iespaidoja PSRS VDK direktīvas un instrukcijas, kā arī šo dokumentu īpašie saglabāšanas, aprakstīšanas un izmantošanas apstākļi.

Ceturtkārt, VDK dokumentu radīšanas tendenciozais mērķis, proti, apsūdzības uzrādīšana “padomju režīma ienaidniekiem”.

Piektkārt, pēc bijušās PSRS, tajā skaitā LPSR VDK darbības aizliegšanas Latvijas teritorijā 1991. gada augustā, Latvijā atstātais VDK dokumentārais mantojums galvenokārt sastāv no t.s. “vēsturiskajām lietām” jeb politisko represiju lietām.

Dokumentu, kas apliecina 1941. gada 14. jūnija represijas, sastāvs ir visai pilnīgs. Taču trūkst ziņu par represijām pret Latvijas valstsvīriem, proti, tām personām, kurām tiesvedības dokumenti tika noformēti Krievijā un kuru represēšanas lietas joprojām atrodas Krievijas Federācijas Federālā drošības dienesta arhīvos.

LVA 1986. fonda lietu dokumentos jeb tiesāto personu krimināllietās atrodami šo personu aresta un kratīšanas noformēšanas dokumenti (lēmums par drošības līdzekļa izvēli, aresta orderis, arestētās personas anketa, izziņa par sodāmību, daktilokarte, aploksne ar fotokartītēm, kratīšanas orderi, kratīšanas protokols, kvītis par kratīšanā konfiscētajām mantām u.c.).Tiesāto personu krimināllietās atrodami dokumenti, kuriem nav visu nepieciešamo rekvizītu. Piemēram, amatpersonu parakstu, datuma norādes, zīmogu nospiedumu utt., kas liek domāt, ka šie deportāciju dokumenti radīti lielā steigā un pavirši.

Izmeklēšanas materiāli (apsūdzēto pratināšanas protokoli, liecinieku liecības, konfrontēšanas protokoli, lēmumi par apsūdzības uzrādīšanu, drošības līdzekļa maiņu vai grozīšanu u.c.) – par šiem dokumentiem runājot no avotu kritikas viedokļa – viskritiskāk būtu jāvērtē ieslodzīto pratināšanas protokoli. Tiem ir duāls raksturs. Šo dokumentu saturs ir tendenciozs, daudzslāņains un neviennozīmīgs. To mērķis bija iespējami īsākā laikā panākt ieslodzīto atzīšanos “noziegumos pret padomju valsti”. Šeit atrodami arī citu LPSR valsts iestāžu dokumenti (akti, izziņas u.c.).

Izmeklēšanas pabeigšanas materiāli (protokols par izmeklēšanas materiālu uzrādīšanu, apsūdzēto medicīniskās izziņas un apsūdzības raksti). Šo dokumentu īpatnība ir tā, ka tiem bieži vien nav nepieciešamo rekvizītu, rezolūciju, parakstu, zīmoga nospiedumu, kas pat pēc tā laika padomju izmeklēšanas procesa veikšanas bija procesuāls pārkāpums.

Lietiskie pierādījumi (arestēto personas dokumenti — LR pases, aizsargu apliecības, karaklausības apliecības, diplomi utt.), to funkcionālā nozīme bija apliecināt apcietināto “noziedzīgās pretpadomju darbības”.

Apsūdzēto personas dokumenti (pašu apcietināto iesniegumi, lūgumi u.c., kas saistīti ar izmeklēšanas gaitu un apcietinājuma režīmu).

Tiesvedības dokumenti (tiesas sēžu sagatavošanas protokoli, tiesas sēžu protokoli, spriedumi, to izraksti, kasācijas sūdzības, izraksti no PSRS IeTK Sevišķās apspriedes lēmumiem).

Akti par ieslodzītās personas nāvi un apbedīšanu. Jāatzīmē, ka ne visās krimināllietās ir atrodami akti par ieslodzījumā mirušo personu apbedīšanu. Savukārt akti par nošaušanu pārsvarā atrodami ieslodzīto personas lietās, kas ir kā pielikumi krimināllietām.

Krimināllietu īpatnības ir tās, ka to vāku augšējā labajā stūrī atrodas dienesta atzīmes “pilnīgi slepeni”, “slepeni”, “glabāt mūžīgi”. 1941. gadā represēto personu lietas nav īpaši biezas, vidēji 80 – 120 lapas. VDTK instrukcijā par lietas veidošanu bija sacīts, ka vienā lietā nav vēlams iešūt vairāk par 300 lapām, ja dokumentu bija vairāk, tika veidoti nākamie sējumi.

Paralēli krimināllietai atbildīgais IeTK vai VDTK darbinieks, kurš pieņēma šo lietu tiesvedībā, izveidoja arī uzraudzības lietu. Tajā tika apkopotas galveno procesuālo dokumentu kopijas, vienlaicīgi tā noderēja kā uzskaites dokuments, lai prokurors varētu īstenot iepriekšējās izmeklēšanas uzraudzību. Tāpat šajās lietās apkopota represīvo iestāžu savstarpējā sarakste par apcietināto personu. Ne visām krimināllietām, kuras glabājas LVA, uzraudzības lietas ir saglabājušās.

Struktūras ziņā atšķirīgākas no krimināllietām ir 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas administratīvi izsūtīto personu arhīva uzskaites lietas (LVA 1987. fonds) un tajās esošie dokumenti.

Izsūtītās personas arhīva uzskaites lietas sākumā ir atrodams pamatojums par ģimenes galvas “noziedzīgo pretpadomju darbību”, lēmums par drošības līdzekļa izvēli, aresta orderis, kratīšanas protokols, akts vai kvīts par kratīšanā izņemtajām mantām vai dokumentiem, dažreiz arī apcietinātās personas anketa un pratināšanas protokoli. Šiem dokumentiem, kas atrodami arī krimināllietās, seko lēmums par “tautas ienaidnieka” vai “nodevēja” ģimenes locekļu izsūtīšanu, jo ģimenes locekļu izsūtīšana uz attāliem PSRS rajoniem bija motivēta ar ģimenes galvas “noziedzīgo pretpadomju darbību” un arestu.

Administratīvi izsūtīto personu lietās tālāk atrodama izziņa par apcietinātās personas ģimenes sastāvu, norādīts ģimenes locekļu skaits, vecums, dzīvesvieta, arī radniecības pakāpe. Pēc tam šajās lietās, kas veidotas par katru izsūtīto personu, ievietotas jau katras konkrētās personas lieta. Tādas tika veidotas par katru 16 gadu vecumu sasniegušu izsūtītās ģimenes locekli. 1941. gadā šīs lietas sauca “izsūtījumā nometinātā personas lieta” (kbxyjt ltkj yf cgtwgjctktywf@. Ziņas par nepilngadīgiem izsūtītiem bērniem tika ierakstītas mātes lietā. Kad bērni sasniedza 16 gadu vecumu, arī tiem tika ieviestas minētās “personas lietas”.

Šajās lietās atrodas izsūtījumā nometināto personu anketas, kurā minēts, kas, kad un uz kādu laiku konkrēto personu ir izsūtījis. Mātēm norādīts arī bērnu skaits.

Tālāk administratīvi izsūtīto personu lietās atrodas reģistrācijas apliecības ar norādi, ka šai personai katra mēneša noteiktā datumā jāierodas reģistrēties attiecīgā rajona speckomandantūrā. Vēl šajās lietās atrodas dažādi saistībraksti (gjlgbcrf), kuros minēts, ka persona administratīvi izsūtīta no LPSR uz nenoteiktu laiku (dažreiz ar norādi uz 20 gadiem) bez tiesībām patvaļīgi atstāt izsūtījuma vietu. Lietās atrodas arī pēckara gados izdotās “apliecības pases vietā” ar atbildīgā speckomandantūras darbinieka parakstu un datumu, kas apliecina izsūtīto personu reģistrēšanos speckomandantūrā. Lietās ir izsūtīto personu neskaitāmi lūgumi tā laika PSRS un LPSR varas iestādēm ļaut atgriezties mājās, tiem pievienotas autobiogrāfijas, kas atspoguļo izsūtīto personu patiesos dzīves apstākļus nometinājuma vietās, ārkārtīgo postu, nabadzību, traģiskos apstākļus u.c. Tieši šie dokumenti varētu būt vērtīgi vēsturniekiem no vēsturiskās izziņas viedokļa, jo satur visai patiesu informāciju (ar atsevišķiem izņēmumiem) par izsūtīto apstākļiem izsūtījumā. Lietas noslēgumā atrodama IeTK sarakste, kas saistīta ar izsūtītās personas vai tās ģimenes locekļu atrašanos izsūtījumā, bēgšanas faktiem, meklēšanas izsludināšanu utt.

Lietas noslēgumā atrodas 1988.-1991.gadā tapušie izsūtīto personu reabilitācijas dokumenti, kā arī reabilitācijas aktu noraksti.

Secinājumi

Pirmkārt, iepriekšminētie dokumenti ir unikāli ar to, ka apliecina padomju noziedzīgā režīma genocīdu pret Latvijas iedzīvotājiem 1941. gadā, pirmās padomju okupācijas laikā.

Otrkārt, to zinātniskajai apguvei vai izvērtēšanai būs vajadzīgs ilgāks laika posms.

Treškārt, ņemot vērā dokumentu tapšanas apstākļus, vēsturisko situāciju un šo dokumentu radīšanas tendenciozos mērķus, dokumentos esošā informācija ir izmantojama tikai pēc to rūpīgas analīzes no avotu kritikas viedokļa. Kā metodes ieteicamas dažādu avotu tiešā salīdzināšana un analīze.

Ceturtkārt, pētniekiem, kas vēlas pētīt šos dokumentus, kā obligāts nosacījums ir nepieciešamas labas krievu valodas, IeTK (VDTK) lietvedības, arheogrāfijas un padomju jurisprudences zināšanas.

Piektkārt, ņemot vērā to, ka iepriekšminēto divu fondu dokumenti satur arī sensitīvu personas informāciju (ziņas par personas rasi, etnisko piederību, reliģisko, filozofisko un politisko pārliecību, dalību arodbiedrībās, kā arī sniedz informāciju par personas veselību un seksuālo dzīvi), šo dokumentu izmantošanu nosaka Latvijas Republikas normatīvie akti, tajā skaitā arī 2000. gada 23. martā Saeimas pieņemtais “Fizisko personu datu aizsardzības likums”.

Nenoliedzami, kā unikāls un visai savdabīgs vēstures avots šie dokumenti ieņem savu noteiktu vietu Latvijas vēsturē.