Elmārs Pelkaus Latvijas Valsts arhīvs, Latvija

1941.gada 14.jūnija deportācijas atspoguļojums Latvijas Komunistiskās partijas dokumentos

Ar 1941. gada 14. jūnija deportāciju saistīto Latvijas Komunistiskās partijas (konkrētajā laikposmā sauktas par Latvijas Komunistisko (boļševiku) partiju) dokumentu ir saglabājies visai nedaudz un to nekad arī nav bijis daudz. Tā kā šī genocīda akcija tika gatavota un īstenota lielā slepenībā, Komunistiskās partijas komiteju sēžu un partijas pirmorganizāciju sapulču protokolos un lēmumos pirms 14. jūnija nav runas par deportāciju, bet gandrīz vienmēr sastopami tikai vispārīgi apgalvojumi par “tautas ienaidnieku” darbības aktivizēšanos un par nepieciešamību pastiprināt cīņu pret tiem. LK(b)P Tukuma apriņķa komitejas 13. jūnija sēdes protokols, kurā runāts par konkrētas operācijas veikšanu, vēršoties pret “sociāli svešiem elementiem”, šajā ziņā ir izņēmums. Pēc 14. jūnija tapuši vairāki partijas funkcionāru ziņojumi par “speciālā uzdevuma” izpildi Daugavpils, Jelgavas un Tukuma apriņķī, šis jautājums pārrunāts arī LK(b)P Liepājas apriņķa pirmorganizāciju sekretāru un partorgu apspriedē.

Kā redzams no dokumentiem, deportācijas īstenošanā VDTK un IeTK iestādēm palīgā iesaistīti simtiem t.s. partijas un padomju aktīvistu un komjauniešu (piem., Daugavpilī vairāk nekā 200, Tukuma rajonā vairāk nekā 80). Bez piedalīšanās tiešajā genocīda akcijas veikšanā LK(b)P iestāžu darbinieki iesaistījās arī izsūtīto cilvēku mantas aprakstīšanā un atņemšanā par labu valstij. LVA fondos glabājas vairāki dokumenti par izsūtīto personu īpašuma realizācijas komisiju izveidošanu partijas funkcionāru vadībā. Šajās komisijās apriņķos, pilsētās un pagastos piedalījās arī attiecīgo izpildu komiteju VDTK un IeTK darbinieki, bet centrālo komisiju, kas bija pakļauta LK(b)P CK, vadīja Centrālās komitejas Padomju tirdzniecības daļas vadītājs Eduards Krūmiņš, un tajā ietilpa arī pārstāvji no TKP, VDTK, IeTK, kā arī Rīgas pilsētas izpildu komitejas priekšsēdētājs, finansu tautas komisārs un tirdzniecības tautas komisārs. LK(b)P CK sagatavoja instrukcijas minētajām komisijām. Bija noteikts, ka komisijām jāpabeidz darbs nedaudzu dienu laikā un jau līdz 1. jūlijam instrukcijas jānosūta atpakaļ uz LK(b)P CK Sevišķo daļu.

Zīmīgi, ka tūlīt pēc deportācijas notikušajā Liepājas apriņķa partijas funkcionāru sanāksmē šī apriņķa partijas komitejas sekretārs Leonīds Vrubļevskis deklarēja, ka “mēs tikai tagad spērām pirmo soli [cīņā] ar mūsu iekšējo ienaidnieku. Mums būs jāpastrādā vēl daudz, lai iztīrītu mūsu republiku”. Diezgan skaidri tika pausta doma, ka nākotnē represijas aptvers arī tādas sociālās grupas, kuras deportācija bija mazāk skārusi, piem., mācītājus.

Pat deportācijas veikšanā vairāk vai mazāk iesaistītās partijas un padomju aktīvistu aprindas nevarēja būt drošas par savu likteni un viegli varēja kļūt par “grēkāžiem”, uz kuriem vajadzības gadījumā varētu novelt vainu. Tā, piemēram, bija savāktas ziņas, ka 30% no Bauskas apriņķa partijas organizācijas biedriem esot bijušie sociāldemokrāti. Daudzas Liepājas apriņķa pagastu izpildu komitejas esot bijušo aizsargu, pērkoņkrustiešu, sociāldemokrātu u.c. nevēlamu organizāciju biedru iespaidā. Iepriekšminētais L.Vrubļevskis pat paziņoja, ka pēc deportācijas paveikšanas “jāiztīra mūsu padomju vara, jo tā atrodas faktiski ienaidnieka rokās”. Esot “jāiztīra” izpildu komitejas, pasta un telegrāfa kantori, tirdzniecības uzņēmumi, mežniecības. Šajās “tīrīšanās” pagaidām gan nevajagot aizskart sociāldemokrātus. Pie “tīrīšanām” esot jāķeras ar sevišķu apņēmību, atmetot jebkādu liberālismu.

Tā tika gatavoti priekšnoteikumi jaunām represijām, kuras novērsa kara sākums.