Dr. hist. Irēne Šneidere LU Latvijas Vēstures institūts, Latvija

1941. gada jūnijā arestēto Latgales civiliedzīvotāju likteņi nometnēs un cietumos

1941. gada 14. jūnija deportācija bija lielākā padomju represīvo iestāžu akcija Latvijā pirmajā tās okupācijas gada laikā. Taču aresti un izsūtīšanas turpinājās arī vēlāk, it sevišķi pēc 22. jūnija, kad nacistiskā Vācija uzbruka Padomju Savienībai. Un tieši Latgales materiāls sniedz nozīmīgu informāciju par šīm represijām, turklāt ļauj spriest par to, kas notika vienā no Latvijas novadiem pēdējās padomju varas pastāvēšanas dienās ( līdz 1941. gada 4. jūlijam, kad tika veikti pēdējie aresti ).

Referāta pamatā ir arestēto Latgales civiliedzīvotāju krimināllietas no Latvijas PSR VDK arhīva, kuras pašlaik glabājas Latvijas Valsts arhīvā — 1986. fondā. Darba gaitā izdevās iepazīties ar krimināllietām par 397 arestētajiem 1941. gada 14. jūnijā un 123 — arestētajiem pēc 1941. gada 22. jūnija. Protams, šie dati nav pilnīgi, tomēr to analīze ļauj veikt zināmus apkopojumus un izdarīt ticamus secinājumus.

1. 14. jūnijā arestētie Latgales civiliedzīvotāji tika ieslodzīti divās padomju labošanas darbu nometnēs — Vjatlagā (saīsin. no krievu val. — Dzncrbq kfuthm) un Sevurallaga (saīsin. no krievu val. — Ctdthj–Ehfkmcrbq kfuthm). Kopumā no 397 arestētajiem Otrā pasaules kara laikā (pārsvarā 1941. un 1942. gadā), tā arī nesagaidot spriedumu savā lietā, bija miruši 83 cilvēki jeb 21% no arestētajiem. No nometnes atbrīvoja 6 ieslodzītos. Lielāko daļu ieslodzīto (gandrīz 70%) tiesāja PSRS IeTK Sevišķā apspriede tikai 1942. gadā. Nāvessods tika piespriests 50 Latgales iedzīvotājiem. Visbiežāk spriedumos tika minēti 10 un 8 gadi labošanas darbu nometnēs. Ieslodzījumu labošanas darbu nometnēs pārdzīvoja ne vairāk kā 25% no 1941. gadā 14. jūnijā arestētajiem Latgales iedzīvotājiem.

2. Laikposmā no 22. jūnija līdz 4. jūlijam tika arestēti vismaz 123 Latgales civiliedzīvotāji (daudzi tika aizturēti un nošauti bez krimināllietas ierosināšanas). Viņi tika nogādāti uz septiņiem cietumiem dažādās PSRS pilsētās (Astrahaņā, Daņilovā, Jeņiseiskā, Saranskā u.c.). Neskatoties uz to, ka ieslodzītajiem cietumos nevajadzēja strādāt, tomēr 23 no viņiem (jeb gandrīz 20%) nomira 1942. gadā pirms sprieduma pasludināšanas, 2 iedzīvotāji no Daugavpils apriņķa tika atbrīvoti. PSRS IeTK Sevišķā apspriede izlēma 90 (jeb 73%) cietumnieku likteņus. Katram trešajam tika piespriests nāvessods.

Īpaši jāuzsver tas, ka daudzos gadījumos kopā ar ieslodzītajiem no Latvijas netika nosūtītas krimināllietas. Taču arī šajā gadījumā cilvēks tika atzīts par vainīgu un notiesāts (parasti uz 5 gadiem labošanas darbu nometnē).

Cietumos ieslodzītos pēc notiesāšanas nosūtīja uz labošanas darbu nometnēm, kur tie turpināja izciest sodu.

Tie 1941. gada jūnijā arestētie Latgales civiliedzīvotāji, kuri izdzīvoja kara laikā, saskaņā ar īpašu PSRS Valsts drošības ministrijas un PSRS ģenerālprokuratūras 1948. gada 16. martā parakstīto pavēli tika pārcelti uz speciālajām nometnēm. Šinīs nometnēs kā īpaši bīstami valsts noziedznieki sodu izcieta notiesātie par kontrrevolucionāriem noziegumiem. Savukārt pēc soda izciešanas nometnēs dzīvi palikušie tika izsūtīti mūža nometinājumā uz attālajiem Sibīrijas novadiem. Atbrīvošana no specnometinājuma sākās 1954. gadā. Taču Latvijā atgriezās labi ja viens no desmit 1941. gada jūnijā arestētajiem Latgales civiliedzīvotājiem.