Arturs Žvinklis LU Latvijas Vēstures institūts, Latvija

Padomju varas represijas pret Latvijas Republikas parlamentāriešiem 1940.—1941. gadā

Padomju režīms par politiski, ideoloģiski un šķiriski naidīgu atzina pašu Latvijas Republikas pastāvēšanas faktu. Padomju Krievijas un Latvijas noslēgto miera līgumu, kā arī vēlākos līgumus un izveidotās diplomātiskās attiecības PSRS vadība skatīja caur “vispasaules proletāriskās revolūcijas” prizmu vienīgi kā pārejas periodu jeb pagaidu piekāpšanos “starptautiskās buržuāzijas pārspēka priekšā”.

Līdz 1934. gada 15. maija valsts apvērsumam Latvijas tauta demokrātisku vēlēšanu ceļā bija izveidojusi pati savu augstāko politisko pārstāvniecību — vispirms Satversmes sapulci, tad četru sasaukumu Saeimas, kuru deputāti, neraugoties uz parlamentārās demokrātijas trūkumiem, pārstāvēja savus vēlētājus, pauda un aizstāvēja visu daudzmaz nozīmīgo sabiedrības slāņu, sociālo un nacionālo grupu tiesības un intereses; tādēļ viens no galvenajiem padomju represīvo orgānu uzdevumiem pēc Latvijas okupācijas bija šīs demokrātiski ievēlētās Latvijas tautas politiskās priekšstāvniecības iznīcināšana, lai atņemtu tai politisko virsvadību un jebkādas pašorganizēšanās spējas nākotnē, represējot Latvijas Republikas parlamentāriešus neatkarīgi no viņu politiskās pārliecības, partijas piederības vai tautības.

Pilnīgai pret Latvijas Republikas parlamentāriešiem vērsto represiju apmēru un represēto likteņu noskaidrošanai nepieciešami Krievijas Federācijas un citu bijušo padomju republiku arhīvu dokumenti. Taču, balstoties uz mūsu rīcībā esošajām LPSR VDK arhīva krimināllietām, kuras pašlaik glabājas Latvijas Valsts arhīvā, var izdarīt zināmus apkopojumus.

LPSR represīvie orgāni mērķtiecīgi apzināja un pakļāva represijām tās personas, kuras piederēja Latvijas Republikas politiskajai elitei. Pirmie aresti sākās uzreiz pēc padomju varas proklamēšanas un aptvēra K. Ulmaņa politiskajā elitē ietilpstošos bijušos parlamentāriešus (J. Balodi, K. Berķi), ietekmīgos un spilgtākos politisko partiju un grupu priekšstāvjus (H. Celmiņu, G. Jeļisejevu, M. Kaļistratovu, A. Bergu, M. Nuroku).

1941. gada 14. jūnijā tika arestēti un deportēti vairākums no padomju varas represētajiem Latvijas parlamentāriešiem, un gandrīz neiztrūkstošs formulējums pret viņiem nometnēs steigā sastādītajās krimināllietās bija “Satversmes sapulces vai Saeimas deputāts”, kas padomju represīvo orgānu vērtējumā nozīmēja nopietnu pret padomju valsti vērstu “kontrrevolucionāru noziegumu”.

Taču pirmās represijas skāra “savējos”, vēl 30. gados uz PSRS aizbēgušos strādnieku un zemnieku frakcijas deputātus. 30. gadu nogalē kā “trockisti vai Latvijas izlūkdienesta un politiskās policijas aģenti” tika nošauti L. Laicens, O. Jankus, L. Jeršovs.

Bijušo Latvijas Republikas parlamentāriešu aresti turpinājās arī pēc Otrā pasaules kara.