Dr. hist. Elga Zālīte Amerikas Savienotās Valstis

Dēmonizācijas un deportācijas: propagandas kari Latvijā 1941.gadā

1. Referāta mērķis ir izpētīt mehānismus un sekas totalitārajiem propagandas kariem Latvijas teritorijā liktenīgā 1941. gada laikā, kad okupētajā Latvijā norisinājās gan masu deportācija, gan masu slepkavības, kuras sākotnēji veica padomju vara, bet pēc tam nacistiskā Vācija. Latvija, kuru 1940. gadā bija anektējusi PSRS, pēc tam tika padarīta par Trešā reiha pārvaldes, pazīstamas kā Ostlandes, daļu. Latvijas neatkarīgā valsts vienkārši tika likvidēta.

2. Autore ierosina meklēt līdzību un atšķirības staļinistu un nacistu propagandas mašīnu ideoloģiskajās tēmās, īpaši to centienos ietekmēt sabiedrības viedokli Latvijā un mobilizēt iedzīvotājus vai nu padomju vai nacistu mērķu sasniegšanas interesēs. Tas ietvers propagandas analīzi (īpaši ar to saistītos plakātus no Hūvera institūta arhīva kolekcijām) saistībā ar iedomāto ienaidnieku dēmonizāciju; vai tā būtu “šķiras ienaidnieku” tēma padomju propagandā, vai arī “žīdu boļševiku” draudu motīvs nacistu propagandā.

3. Iespējamība sasaistīt šos divus fenomenus tiks pētīta sakarā ar iespējamību, ka nacisti ir izmantojuši iepriekš notikušās un padomju veiktās latviešu deportācijas faktu kā kaut kāda veida attaisnojumu nacistu mērķiem “atbrīvot” austrumus, un, izsakoties precīzāk Hitlera ideoloģijas jēdzienos, sagraut iedomātos “žīdu boļševiku” draudus rietumu civilizācijai. Kādas bija galvenās Latvijas iedzīvotājiem adresētās tēmas nacistu propagandā, un kāds bija šīs propagandas iespaids sabiedrības viedokļa veidošanā?

4. Ir labi zināms, ka nacistu ideoloģija jau no pašiem NSVSP sākumiem definēja sevi kā pretboļševistisku un antisemītisku. Dažādi autori, piemēram, Endrjū Serrano Smits grāmatā “German Propaganda in Military Decline 1943 –1945” (“Vācu propaganda militārajā pagrimumā. 1943 – 1945”), ir aplūkojuši nacistu ideoloģiju, pētot tās saturu, “žīdu boļševiku” dēmonizāciju kā propagandas paņēmienu un kā oficiāli pasludinātu ienaidnieku, pret kuru mobilizēt iedzīvotājus, lai tie atbalstītu Trešā reiha kara mērķus un piedalītos vai, klusu ciešot, piekristu ebreju masu slepkavībām. Vācu kara mašīnas okupētajās teritorijās Serrano Smits ir centies arī novērtēt šādas propagandas sekas, t.i., noteikt tās patieso ietekmi uz tās mērķa auditoriju, īpaši paša reiha ietvaros. Domājams, ka šāda veida analīze varētu būt pielietojama arī Latvijas situācijai, pat ja faktisko nacistu propagandas dokumentāciju Latvijā būtu diezgan grūti rekonstruēt.

5. Tomēr dokumentārās liecības par nacistu propagandas centieniem Ostlandē patiešām ir un īpaši saistībā ar latviešiem. Plakāti parāda Hitleru kā austrumu “atbrīvotāju”; radio pārraides un citi oficiālo paziņojumu veidi — deklarācijas un avīžu pārskati — var tikt novērtēti to paustās nacistu ideoloģijas izteiksmē un kā centieni piesaistīt savā pusē latviešus karā pret “žīdu boļševismu”.

6. Nacistu antisemītismu var uzskatīt par visļaunāko genocīda izpausmi lielāka mēroga parādībai — eiropiešu antisemītismam, kurš nekādā ziņā nav ierobežots Vācijas ietvaros. Vai nacistu propaganda savā “žīdu boļševika” dēmonizācijā un rasistisko stereotipu sludināšanā guva kaut kādu atsaucību no iedzīvotājiem, kurus jau bija skāruši antisemītiskie aizspriedumi? Vai tieši tas notika arī Latvijā, īpaši pēc padomju veiktajām deportācijām un tā kā nacisti manipulēja ar šo deportāciju, parādot to kā “žīdu boļševiku terora” (oficiāla nacistu propagandas jēdziena, kuru izmantoja, lai aprakstītu padomju varas upurus) darbu?

7. Autore ierosina aplūkot konkrēti antisemītiskos stereotipus un vispārīgi etnisko grupu stereotipus Latvijas sabiedrībā 30. gados. Šādi stereotipi ir atspoguļoti arī nespeciālistu darbos. Īru rakstnieka Haberta Batlera raksts 1930. gadā “Rīgas jūrmalā” (“On Riga Strand”), kas publicēts arī grāmatā Londonā 1996. gadā ar nosaukumu “Neatkarīgais gars” (“Independent Spirit”), satur gan perceptīvus, gan satraucošus novērojumus par latviešiem, krieviem un ebreju minoritāti Latvijā. Ko var secināt no šādiem rakstiem attiecībā uz jautājumu, vai antisemītisms bija “ārzemju imports”, kuru Latvijā ieveda eiropieši, tajā skaitā vācieši, vai Latvijā bija kaut kāda veida “organisks” antisemītisms, kurš sagaidīja manipulāciju un ekspluatāciju no nacistu puses?

8. Autore vēlētos arī salīdzināt un pretstatīt padomju un nacistu propagandas kampaņas, atkal kā avotu izmantojot šī perioda propagandas plakātus (Hūvera institūta arhīvā ir plaša padomju plakātu kolekcija). Tā mērķis būtu saskatīt līdzību tēmās un tēlos un aplūkot to, kādas modalitātes var tikt aprakstītas kā dēmonizācija: sociālu grupu kariķēšana un nosodīšana, tajā skaitā staļinistu propagandas dēmonizētie “kulaku” un “sīkburžuāzijas elementi” līdztekus “žīda” dēmoniskajam tēlam, kuru izveidoja un izplatīja nacisti.

9. Šajā referātā izdarītie secinājumi var būt tikai provizoriski, kas pievērš uzmanību detalizētākai tekstuālo un vēsturisko propagandas materiālu “lasīšanai”, daži no tiem var tikt atgūti nākotnē, kad tiktu dota jauna plašāka pieeja vēstures arhīviem Krievijā, Vācijā un Britu radioraidījumu korporācijas arhīvam, kur tika veikti detalizēti Otrā pasaules kara nacistu propagandas radioraidījumu ieraksti. Šeit paveras liels darba lauks Latvijas 1941. gada vēstures pētniekiem, un Latvijas vēsturniekiem ir jāapzinās teorētiskās un interpretāciju tendences mūsdienu historiogrāfijā, daudzas no tām joprojām nav pilnībā pieejamas kā resurss Latvijas vēsturniekiem, kas ir fakts, kuru var attiecināt uz Latvijas, kura atkal neatkarīga ir tikai desmit gadus, īpašo vēsturi.

a