Pa vikingu pēdām: no Daugavas augšteces līdz jūrai

Vikingu kuģis uz Brīvības ielas pie Dailes teātra

Tas, ka vikingu laikos, ko daži vēsturnieki lēš no 800.līdz 1030.gadam, pastāvēja satiksmes ceļi no Gotzemes jeb Gotlandes līdz Melnajai jūrai, ir akmenī iekalts senajos

Zviedru "vikingu" komanda ar kapteini Jēranu Larsbrinku

Baltkrievijas vēstniecības pirmā sekretāre Olga Špendika, profesors Juris Urtāns no Latvijas un Zviedrijas vēstniecības kultūras atašejs Gunilla Forsena

rūnu rakstos. Vikingi, normaņi jeb varjagi, kā nu kuruviet tos dēvēja, bija tirgotāji, jūrnieki, karavīri un laupītāji vienā personā, kas bagātības un piedzīvojumus meklēja sirojumos pāri jūrām un trejdeviņām upēm. Viņu dzīvesveidam visuzskatāmāk varējām izsekot lieliskajā filmā "Vikingi" ar vēl lieliskāko Kērku Duglasu galvenajā lomā. Tas, ka kurši un sāmi braukuši sirot uz Zviedrijas un Dānijas krastiem un bijuši tikpat nežēlīgi, arī nav jaunums. Dāņi baznīcās piesaukuši Dievu, lai atpestī no ļaunajiem kuršiem. Kāds 11.gadsimta rūnu akmens stāsta par vikingu ceļojumu uz Konstantinopoli. Atpakaļceļā viņi izlaupīja Vidzemi, bet krita cīņās uz Sāmsalas. Visu vikingu sapnis bija izlaupīt Romu, bet tas viņiem tomēr neizdevās.

"Aifur" — pieredzējis un paklausīgs, bet ar mēru

... Un, lūk, 2001.gada 12.jūnijā "vikingi" atkal Rīgā, nevis kāda hokeja komanda, bet bārdaini vīri gariem ceļojumiem piemērotās bieza auduma drānās un ar visu kuģi un tā kapteini Jēranu Larsbrinku priekšgalā. 9 metrus garais un 2,2 metrus platais kuģis "Aifur" ir rekonstruēta vikingu laikmeta laiva. Savu vārdu tas aizguvis no kādas riskantas krāces Dņeprā "ceļā no varjagiem uz grieķiem". Kuģa sānus jau mēģinājuši iedragāt vairāku jūru, lielu ezeru viļņi un upju krāces. Pētot senos kuģošanas ceļus, "Aifur" ar deviņu vīru komandu uz borta 1994.gadā veica ceļojumu pāri Baltijas jūrai, tālāk pa Ņevas un Volhovas upēm uz Novgorodu. 1996.gadā, turpinot pētīt versiju par seno satiksmi no varjagiem līdz grieķiem, "Aifur" devās 1568 km tālā ceļā no Novgorodas uz Svetogorsku pie Dņepras. Tur ekspedīcija sastapās ar nopietnām grūtībām, jo zemā ūdens līmeņa dēļ Lovates upe nebija kuģojama. Apejot krāces, kuģi pārveda uz riteņiem, kurus turpat uz vietas izgatavoja. Tālāk ceļš veda līdz Melnās jūras ostai Hersonai, kad kopējais attālums sasniedza gandrīz trīs tūkstošus kilometru. Ceļojumā nācās pārvarēt posmus, kurus nebija iespējams veikt pēc seno priekšteču tradīcijām. Iespējams, ka vikingi šajā ceļā devās pēc sniegotām ziemām agrā pavasarī. Iespējams arī, ka vikingi jūras ceļojumos lietoja lielākus kuģus (Norvēģijā atrasti 24 m gari), bet upēs — mazākas un vieglākas laivas. Kā stāstīja kuģa kapteinis J.Larsbrinks, 1998.gadā "Aifur" kuģojis gar Īrijas krastiem, bet pagājušajā gadā — pie Ņufaundlendas Kanādā. Kuģim ir izcilas manevrēšanas spējas, tas lieliski pakļaujas burai, kurai ir 20 kvadrātmetru, kuģa korpusa svars — pustonna. "Aifur" konstrukcijā izmantotas arheoloģiskajos izrakumos atrasto vikingu kuģu būves iezīmes.

Likteņupes ielejas izpēte sasaistē ar vikingu ceļu

Vikingu kuģa ceļojums šogad iekļaujas Latvijas Kultūras fonda Daugavas programmas un Latvijas valsts un Eiropas Padomes projekta "Daugavas ielejas kultūrvēsturiskā vide" ietvaros. Daugavas ekspedīciju atbalsta Zviedrijas un Baltkrievijas vēstniecības, fonds "Laikmets", pašvaldības uzņēmēji. Tā veltīta Rīgas 800 gadu jubilejai. "Aifur" uz Baltkrieviju transportē treilers ar MAZ pārstāvniecības Latvijā prezidenta Valērija Krjačeka atbalstu.

Par ekspedīcijas mērķiem stāsta Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas arheoloģijas centra vadītājs, Kultūras akadēmijas profesors Juris Urtāns:

— Ekspedīcijas mērķis ir izpētīt senos kuģošanas ceļus no Skandināvijas līdz Melnajai jūrai, apzināt kultūras mantojumu un sekmēt valstu sadarbību līdzīgu projektu īstenošanā. Brauciens pa Daugavu ir zinātnisks projekts, nevis atpūtas brauciens. Mums jāizzina vikingu laika paleonavigācija. Paleonavigācija ir kuģa pārvietošanās ātruma noteikšana, dažādu brauciena šķēršļu apzināšana, atbilstošo arheoloģijas pieminekļu saistība ar kuģa kustību. Turklāt interesanti ir pētītu arī kuģa komandas saderību, izturību un spēju pārbaudi. Kā sadzīvot samērā nelielajā laivā ilgstošā ceļā, kur un kā nakšņot, kā rīkoties nepārvaramu krāču priekšā. Cik spēj dienā nobraukt, vai akmeņi krācēs var ielauzt kuģa dibenu. Jautājumu daudz, daudzi sasaucas ar Tūra Heierdāla pētītajiem, tikai citos platuma grādos.

Zviedrijas vēstniecības kultūras atašejs Gunilla Forsena:

— Daugavas ekspedīcijas laikā no Suražas Baltkrievijā līdz Rīgai vīri veiks vairāk nekā 700 km. Daugavas ieleja ir Latvijas kultūrvēsturiskā un dabas mantojuma nozīmīga daļa, kas veidojusies, mijiedarbojoties dažādiem cilvēka darbības un dabas elementiem. Šīs teritorijas aizsardzība un saglabāšana nākamajām paaudzēm atbilst Latvijas valsts un starptautiskajām interesēm. Daugavas ielejas pieminekļi iekļauj sevī daudzu Eiropas un Skandināvijas tautu kultūras mantojuma raksturīgas iezīmes. Ekspedīcijas organizēšanā piedalās vikingu kuģa asociācija "Aifur" kopā ar Sēdertornas augstskolu Zviedrijā.

Projekta gaitā tika rīkotas zinātniski praktiskās konferences Polockā, Jēkabpilī, izstādes Krustpilī, Aizkrauklē, plaši kultūras pasākumi, uzņemta videofilma, sagatavots fotoarhīvs. Ekspedīcijas rezultātu prezentēšana notiks Eiropas kultūras mantojuma dienu oficiālajā atklāšanā Rīgā septembrī.

Kuģim Rīgā jāatgriežas 14. jūlijā, lai nākamā dienā dotos pāri jūrai mājup gar Sāremā un Ālandu salām uz Zviedriju.

Uz vēlējumu — septiņas pēdas zem ķīļa! — kuģa kapteinis Jērans Larsbrinks attrauca:

— Šoreiz dažviet pietiktu ar pāris pēdām, bet piebildīšu — tur, kur mēs netiksim cauri, netika arī vikingi.

Andris Kļaviņš, teksts un foto