Klāt gaismas krāšanas un gara šķīstīšanas laiks

Pasaulslavenā dejotāja, horeogrāfe un dejas skolotāja Vija Vētra Jāņu vakarā pošas nopērties lauku pirtiņā

Kopš 1990. gada viņa ik vasaru pamet savu deju studiju Ņujorkā un brauc uz Latviju, lai priecētu dejas mākslas cienītājus Rīgā un novados, sniegtu meistarklases augstskolās un ar sakrālo deju piedalītos dievkalpojumos. Kā virtuoza indiešu deju izpildītāja viņa saņēmusi visaugstākos atzinības apliecinājumus Grieķijā, Austrijā un Skandināvijas valstīs, Austrālijā, Ēģiptē, Amerikā un pašā Indijā, nesot Latvijas vārdu visā plašajā pasaulē. Bijusi latviešu kultūras dzīves rosinātāja un līdzdalībniece visur, kur vien dzīvo latvieši. 1999. gadā kļuvusi par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieci. Bet šī ciemošanās reize ir īpaša ar to, ka tikko laista klajā Vijas Vētras autobiogrāfiskā grāmata "Deja un dvēsele", ko māksliniece rakstījusi kopā ar Noru Ikstenu. Skaista grāmata par skaistu dejā dzīvotu mūžu.

Mēs ar Viju Vētru tiekamies Rīgas Tehniskās universitātes zālē, kur jaunieši pamazām sāk pulcēties uz viņas dejas stundu. Aiz muguras tradicionālais koncerts Nacionālajā teātrī, jaunās grāmatas atvēršanas svētki un dejas svētbrīdis Usmas baznīcā Brīvdabas muzejā. Vēl priekšā — koncerts Majoros, sakrālā deja Rīgas Latviešu biedrības Baltajā zālē un Anglikāņu baznīcā, tikšanās un dejas stundas. Bet Jāņu naktī? Ar kādām izjūtām saistās vasaras saulgrieži?

— Šis ir tas laiks, kad visilgāk redzam gaismu. Brīnišķīga iespēja mums visiem to uzsūkt, lai mēs paši kļūtu par gaismas nesējiem un varētu izgaismot tumsu visapkārt. Tas notiek, ja cilvēks apzinās, ka viņš šo gaismu uztver. Fiziski un garīgi. Jo vairāk gaismas mēs izstarojam pasaulē, jo labāka kļūst pasaule. Vajadzība pēc gaismas ir liela. Tāpēc katram vajadzētu justies atbildīgam par to, lai tā izplatās, lai gaisma tiek raidīta tālāk.

— Jūsu grāmatā ir jauka atmiņu aina: "Kad ziedošie ceriņi, manas dzimtenes simbols, pieteica skolas vasaras brīvlaiku, mēs braucām pie mātes radiem uz "Villiku" mājām Apguldē vai "Galiņiem" Penkulē, Zemgalē. Tur bija mana paradīze — meža zemenes izcirtumā, sēnes mežā, rudzu siešana, siena grābšana, krāsainie cukura gabaliņi Dobeles gadatirgū, kulšanas laika jautrība, sarunas ar kokiem un laukakmeņiem." Vai atceraties arī Jāņu svinēšanu?

— Jā, līgoja visa Zemgale. Mātes radi bija bagāti un paskopi, bet Jāņi "Villikās" un "Galiņos" vienmēr bija liels notikums. Atceros tos satraukumus ar sētas pošanu, siera siešanu, pīrāgu cepšanu un vainagu vīšanu. Mēs gājām no mājas uz māju, līgotāju pulks auga arvien lielāks. Jāņuzāles, ozolu un puķu vainagi. Notika liela apdāvināšanās: tu uzliec kādam galvā vainagu, un kāds cits uzliek tev. Tas ir kā aplis, mūžības zīme. Tā pati mandala, ko te tikko veidoja Tibetas mūki. Es mandalas gatavoju no ziediem, ko cilvēki man dāvina. Nekad es nesviežu puķes projām. Kad ziedlapiņas jau taisās krist, es tās salieku savā mandalā. Izkārtoju pēc krāsām. Aplis aplī. Tā mana mandala aug lielumā, plašumā, augumā.

— Un kādas ir indiešu saulgriežu tradīcijas?

— Man šķiet, ka tuvi mūsu Jāņiem ir indiešu gaismas svētki - Divali gaismas festivāls, ko ik gadus svin oktobrī - novembrī, kad ir pilnmēness. Ar dziesmām, dejām un ugunskuriem tiek svinēta gaismas uzvara pār tumsu, labā uzvara pār ļaunumu. Latvieši, tāpat kā indieši, ir ļoti tuvu dabai. Un paldies Dievam! Tas deva to dzīves spēku, kas palīdzēja izturēt visas kara laiku bēdas, bailes, briesmas. Es varēju un spēju to visu izturēt tikai tāpēc, ka nāku no šīs mazās zemītes, kas mums ir svēta zeme. Tagad ik reizi, kad braucu atpakaļ uz Ņujorku, es vedu līdzi rudzu maizes klaipu, parasti mūsu "Lāču" maizi. Un Amerikā es to dalu draugiem kā dievmaizīti. Man Latvijas maize devusi spēku no pašām bērnu dienām.

Tuvība ar indiešu kultūru mums ir sena. Visiem zināma sanskrita sasaukšanās ar latviešu, leišu un nu jau izzudušo senprūšu valodu. Indieši manu vārdu un uzvārdu uztver kā savējo. Vārdu parasti izrunā "Vidža" vai "Vidžai", un tas nozīmē — "Ar uzvaru!" Indiešu konsulātā Ņujorkā reiz biju Džavaharlala Neru dzimšanas dienā, ko tur svin kā Bērnu dienu, un sastapos ar viņa māsu, toreizējo Indijas vēstnieci Apvienotajās Nācijās. Viņas vārds ir Vidža Lakšmi Neru. Bijām divas Vidžas. Bet "Vētra", viņu izrunā "Vetra" — ar īsu e un uzsvaru uz pēdējās zilbes, ir debesu dieva Indras tumšais vētras mākonis.

Un ir taču hipotēze, ka mūsu jāņudziesmu "Līgo" nāk no "lingam", kā indiešu valodā apzīmē dieva Šivas vīrišķo orgānu, ko tempļos pielūdz kā auglības simbolu. Vai nu tā ir, vai nav, tas nebūtu no svara, bet latviešu Jāņi vienmēr tikuši svinēti arī kā auglības svētki un nekad nav iztikuši bez romantikas, kaislības un papardes zieda meklēšanas.

— Īsajos pierakstos par pēdējo gadu ciemu dienām dzimtenē, ko jūs citējat savā grāmatā, jūtamas arī Jāņu noskaņas. No 1995. gada palicis ieraksts: "Pēc koncerta Nacionālā teātra mazajā zālē saņēmu no Elzas Radziņas ozollapu vainagu, kas atsūtīts no augšējās, lielās zāles izrādes "Skroderdienas Silmačos". Uzliku vainagu galvā, piecēlu savu publiku kājās, un sākām līgot. Līgoja augšā uz skatuves un līgoja lejā. Jāņu vakaru sagaidīju, peroties draugu pirtiņā Augstrozē. Tā bija laime, šķīstīšanās. Jutos kā pārdzimusi. Tad gājām līgot pie Augstrozes pilsdrupām. Saule to nakti nenorietēja, pieskārās padebešiem un atkal cēlās augšup." No 1998. gada: "Gaismas svētkus Jāņus pavadu draugu pulkā Siguldas lauku mājās "Tālēnos", kur līgojam Jāņkalniņā pie ugunskura, ozolu vainagiem galvā (..) Jaunuzceltajā baļķu pirtiņā izbaudu tās labo garu, visur smaržīgas meijas, pie durvīm pīlādžu zars aizsargāšanai." Ko dienasgrāmatā ierakstīsit šogad?

— Režisors Guntis Gailītis aicina uz Zosēniem, kur atkal būšot lieli uzvedumi un lieli prieki. Man tas ceļš mazliet par tālu, un nevaru arī vairs visu nakti līgot. Pošos atkal pie draugiem uz Siguldu un jau priecājos uz pirtiņas labo garu. Saulgrieži taču ir arī miesas un gara šķīstīšanās svētki. Kur labāk kā īstā lauku pirtiņā varam nomazgāt pasaules putekļus!

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"