Šovakar simto un pēdējo reizi tiek spēlētas "Skroderdienas Silmačos", lai nākamvasar atdzimtu atkal no jauna

Šis Rūdolfa Blaumaņa "Skroderdienām" ir apaļu, pusapaļu un arī vienreizēju jubileju laiks. Paiet simt gadi kopš lugas uzrakstīšanas (un tās steidzīgās

Elza Radziņa un Žanis Katlaps "Skroderdienas Silmačos": Elīna un Aleksis — 1955.gadā (attēlā pa kresi) ; Antonija un Dūdars — 1965.gadā (attēlā pa labi) Foto no Elzas Radziņas albuma un Nacionālā teātra arhīva

nokritizēšanas), simto izrādi piedzīvo Edmunda Freiberga 1994. gada iestudējums, piecpadsmito gadskārtu svin "Skroderdienu" muzejs Druvienā — vienīgais vienas izrādes muzejs pasaulē, un Rīgas skaņu ierakstu studija laidusi klajā audiokasešu un kompaktdisku komplektus ar Alfreda Amtmaņa–Briedīša 1955. gada iestudējuma ierakstu.

Tā bija tautā visvairāk gaidītā izrāde un piedzīvoja visgarāko mūžu. Cauri Silmaču pagalmam vairākos atjaunojumos izgāja visa teātra saime visās paaudzēs. Tā, Elza Radziņa, kuras skatuves gaitas bija sākušās Jelgavas teātrī ar piedalīšanos "Skroderdienu" izrādē līgotāju pulkā, 1955. gada iestudējumā jau bija Elīna pārī ar Žaņa Katlapa Aleksi, bet 1965. gadā viņi tēloja Antoniju un Dūdaru. Vēlāk Alfrēda Jaunušana iestudējumā viņa kļuva par Tomuļmāti, bet, kad pirms septiņiem gadiem izrādi sāka veidot Edmunds Freibergs, atkal pieteicās līgotājos. Tikpat raiba bija Ērika Brītiņa līdzdalība dažādu gadu izrādēs: Pičuks, Rūdis, Pindaks un pats Blaumanis. Toties Maiga Grīnberga veselos trīs pārstudējumos palika uzticīga nebēdnīgajai Ieviņai, nospēlēdama 257 izrādes un noplēsdama savas skatītāju dāvātās baltās zeķītes līdz cauriem ceļgaliem. Tas, cik lielisks un nemūžam nepārspējams bija Alfrēda Jaunušana Rūdis, tāpat kā Antas Klints Pindacīša vai Mirdzas Šmithenes Bebene, ir visiem zināms — un tomēr ne tik absolūts. Katrā paaudzē gluži negaidīti uzmirdz atkal jauni un jauni "lieliskie" un "nepārspējamie". Šķiet, Blaumanis savus "sadzīves skatus ar dziedāšanu sešās bildēs" uzrakstījis tik labi, ka slikti nospēlēt nemaz nav iespējams. Ne velti "Skroderdienas Silmačos" ir visvairāk spēlētā latviešu autora luga. Tā piedzīvojusi pāri par četrdesmit iestudējumiem Latvijas profesionālajos teātros, neskaitāmus uzvedumus amatierteātros, latviešu trimdas teātra trupās un izrādīta arī Bulgārijā, Lietuvā, Igaunijā un Krievijā.

Šovakar Nacionālā teātra saimi un skatītājus gaida ne tikai atvadīšanās no simtreiz spēlētās un visu iemīļotās izrādes, bet arī maza ielūkošanās nākamā iestudējuma veidolā. Tā režisors Edmunds Freibergs ir solījies nosaukt lomu tēlotājus.

Bet "Skroderdienām" priekšā vēl viena nozīmīga jubileja. 2002. gada 30. janvārī apritēs tieši simt gadi kopš lugas pirmizrādes. Rīgas Latviešu biedrības Teātra komisija atkal paredz lielu svinēšanu Māmuļā, kur pirms vienpadsmit gadiem pienācīgi tika atzīmēta ievērojamā notikuma 90. gadskārta. Toreiz galvenais iniciators bija nenogurdināmais Zigfrīds Kalniņš no Nacionālā teātra, un svētku uzvedums tapa Oļģerta Šalkoņa režijā. Tā bija pirmā latviešu ienākšana biedrības namā, kur pusgadsimtu bija saimniekojusi padomju armija. Arī pieminams notikums.

Ir bijušas tādas reizes, kad "Skroderdienas" spēlē vienlaikus visos četros lielākajos Latvijas teātros. Bet laikam nekad nebūs tā, ka nespēlēs nekur. Jo tā nu reiz ir izrāde, kas, Ādolfa Alunāna vārdiem runājot, "ir kā spieģelis, kurā mēs paši savus labus un nelabus darbus, savas prieka, kā bēdu dienas, ar vārdu sakot, savu dzīvošanu redzam".

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore