“Pretī debess jumam Pacēlies ir augšup zvaigznes lūdzošs tēls”

— Leonīds Breikšs

Restauratores Linda Kraģe un Inese Sidraba kopā ar Brīvības pieminekļa atjaunošanas arhitektu Raimondu Aidi; Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu pārvaldes priekšnieks Eižens Upmanis un meistare restauratore, zvaigžņu apzeltītāja Jautrīte Mežsarga Foto: Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”

Rīgas viesi un paši pilsētnieki jau bija pieraduši, ka Brīvības piemineklis ietērpts sastatnēs. Pirms Jāņiem pirmās no iežogojuma atklājās zvaigznes, līdz 24. jūlijam viss piemineklis būs atdzimis un atbrīvots no koka apvalka. Bet atcerēsimies, kā viss sākās.

Brīvības simbolam — jābūt!

Vēl nebija sadzijušas brīvības cīņu brūces, bet sabiedrība jau sprieda par piemiņas zīmju celšanu cīņās kritušajiem. 1922. gadā brīvības cīnītāji toreizējam Ministru prezidentam Zigfrīdam Meierovicam ierosināja izzināt, cik Somijā maksā gaiši sarkana pulēta granīta viengabala kolonna un vai to varētu ar kuģi atvest uz Rīgu. Tomēr virsroku ņēma atziņa, ka piemineklis nevis jāatved no ārzemēm, bet jābūvē pašiem. Strīdos pagāja gadi. 1927. gadā Ministru kabinets pieņēma likumu par Brīvības pieminekļa komiteju, kuru vadīja Valsts prezidents Gustavs Zemgals. Komitejas uzdevums stāvēt pāri partiju nesaskaņām un virzīt idejas tuvāk pieminekļa tapšanai nebūt nebija viegls. Ministru kabinets uzdeva Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātes dekānam profesoram Eiženam Laubem izstrādāt pieminekļa metu un maksas aprēķinu.

Tad pavīdēja domas par konkursa, kā toreiz sacīja — sacensību, sarīkošanu. Tāds arī notika, bet strīdi turpinājās. Arī par pieminekļa vietas izvēli. Eižens Laube uzskatīja, ka Brīvības piemineklis jāceļ tur, kur “tas stāvētu brīvi, citādi tas neizteiktu brīvības ideju. Jādod iespēja pilsoņiem ap to brīvi pulcēties. Tādēļ, ka pieņemama Brīvības pieminekļa celšana Daugavmalā, kur pastāvīgi liela kustība, kas skalotu prom ap pieminekli sapulcējušos. Kad še izbūvēs kājnieku, braucēju un tramvaja ceļus, tad nepaliks vairs vietas Brīvības piemineklim. Esplanāde arī nav ņemama vērā, jo tā paredzēta citām vajadzībām. Varētu būt runa par pieminekļa celšanu Ķīpsalā vai Daugavas vidū uz dambja. Te tas simbolizētu brīvības cīņas, kas notika ap Daugavu. Jāņu vakarā varētu pieminekli skaisti apgaismot un ap to sarīkot braucienus. Visu apkārtni tad vajadzētu pārveidot. Var piekrist arī praktiskam piemineklim, piemēram, tiltam pār Daugavu. Bet tad vajadzīga cita vieta, kur pilsoņiem svinīgos gadījumos pulcēties”.

Tēlnieks Kārlis Zāle savukārt sacīja:

“Es aizstāvu tīri tēlniecisku pieminekli, kuram nebūtu sakara ar praktiski izmantojamu celtni. Par pieminekļa vietu un veidu grūti pateikt dažos vārdos. Tas pārdomājams sīkumos. Vienu varu teikt: projektējamā pieminekļa celšana Bastejlkalniņā praktiski nav realizējama. Lai celtu šai vietā pieminekli, viss kalniņš, kurš ir mākslīgi radīts, Rīgas vaļņus noārdot, būtu jānorok, lai piemineklim dabūtu dabīgo pamatu. Tā tad piemineklis iznāktu nevis uz kalniņa, bet uz parastā līmeņa. Šī vieta no iekšpilsētas puses nav saredzama, tādēļ piemineklis būtu apskatāms tikai no vienas puses. Vislabāk piemineklim izraudzīt tādu laukumu, kuru varētu pārveidot saskaņā ar ceļamā pieminekļa veidu.”

Mirdzi kā zvaigzne!

1929. gada 12. decembrī Brīvības pieminekļa komiteja paziņo tautai — celsim Brīvības pieminekli par tautas saziedotiem līdzekļiem. Visā Latvijā tiek dibinātas apriņķu un iecirkņu komitejas. Izsludinātajā konkursā uzvarēja darbs ar devīzi “Mirdzi kā zvaigzne!”. Tas piederēja mūsu ģeniālajam tēlniekam Kārlim Zālem.

1930. gadā, kad Kārlis Zāle vienlaikus strādāja arī pie Brāļu kapu veidošanas, viņš teica:

“Man vistuvāka ir monumentālās, arhitektoniskās problēmas, kaut gan nācies arī veidot ar celtniecību nesaistītu skulptūru. Man vispatīkamāk domāt par tēlu virknējumu, kurā plastiskās formas saistās savstarpējā vienībā ar celtniecisko elementu. Visvieglāk man padodas pati kompozīcija, tēlu savijums kopējā ritmā.

Turu par mākslinieka augstāko laimi dzīvošanu līdzi savam laikmetam, savai tautai, viņas cīņām, ciešanām, ilgām un ideāliem. Tamdēļ jūtu dziļāko bijību pret Ausekļa, Pumpura un Raiņa dzeju, kuras brīnišķā gaismā atvizmo latviskā gara cildenākie tēli. Šajos tēlos ir ietvertas garīgās vērtības, kas augušas un lolotas tautas dvēselē, te paveras mūžīgais un nepārejošais mūsu tautas dzīvē un cīņās. Par savu lielāko laimi turu to, ka man ir bijusi iespējamība plastiskos tēlos pieskarties manas tautas liktenim — tas, kas viņai svēts un par ko mūsu varoņi, gaišā ticībā degdami, ir upurējuši visu sevi.”

Akmens runu runā,

akmens dziesmu dzied

1931. gada 18. novembrī ar Valsts prezidenta Alberta Kvieša uzrunu tika likts Brīvības pieminekļa pamatakmens. Tā pamati veidoti uz vecajiem Pētera Pirmā pieminekļa pamatiem. Līdztekus celtniecībai turpinās ziedojumu vākšana. Pēc diviem gadiem puse no nepieciešamajiem deviņsimt tūkstošiem latu jau saziedoti. Kaut arī Latviju skārusi vispārējā ekonomiskā krīze, tautas atsaucība bija ļoti liela.

1935. gada 18. novembrī laukumā ap Brīvības pieminekli un tuvējās ielās ļaužu un karogu jūra. Valsts prezidents Alberts Kviesis, klātesot Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim, svinīgi atklāja Brīvības pieminekli. Skanot zalvēm un nokrītot pārklājiem, sajūsminātiem tā brīža lieciniekiem atklājās brīnišķīgs talantīgā tēlnieka tēlu ansamblis, kas vēlreiz apliecināja paša Kārļa Zāles vārdus — “man visvieglāk padodas tēlu kompozīcija”. Leonīds Breikšs uzrakstīja “Brīvības pieminekļa balādi”:

Cepuri šai vietā noņem.

Kādu brīdi — stāvi kluss.

Klausies sirdī, klausies Dievā,

Vēro — dzīvos akmeņus.

Akmens runu runā.

Akmens — Dievu lūdz.

Tomēr pilnībā viss arhitekta Ernesta Štālberga projektētais laukums ar liepu pusloku netika pabeigts. Pēc pāris gadiem Brīvības pieminekļa komitejas sēdē pats arhitekts ar rūgtumu sirdī atgādināja, ka piemineklim bez laukuma izbūves nav stabila pamata. Pilsētas valde kavēja šos darbus. Bet Eiropā sākās kara dārdoņa, un drīz jau krievu tanki dārdināja arī netālu no Brīvības pieminekļa.

Važu rāvējs

— važas rauj un rauj

Padomju vara pret pieminekļa kā svētvietas atzīšanu izturējās naidīgi. Ziedu nolikšana draudēja ar lielām nepatikšanām. Kad Rīgu ieņēma vācieši, pie Brīvības pieminekļa atkal varēja nolikt ziedus, tur pulcējās tauta, lai izraudātu savu sāpi par svešumā aizvestajiem, nobendētajiem un karā kritušajiem. Bet svešās varas centās no Brīvības pieminekļa kaut ko paņemt savai ideoloģijai. Vācieši — lai stiprinātu savu varu un ietekmi, krievi beigu beigās izdomāja, ka Brīvības simbols ar zvaigznēm rokās nav nekas cits kā māte Krievija, kura tur savās rokas trīs zvaigznes — trīs Baltijas republikas. Tad nāca nostāsti par vēlmi vispār nojaukt Brīvības pieminekli, un leģenda par tēlnieces Veras Muhinas lomu tā saglabāšanā, kurai līdz šim nav dokumentāra pamatojuma. Savukārt Valsts arhīvā ir dokumenti, kas apliecina, ka 1951. gadā, kad Maskava lika priekšā Brīvības pieminekli iekļaut Vissavienības nozīmes mākslas pieminekļu sarakstā, Latvijas kompartijas centrālkomitejā atradās pakalpiņi, kuri piedāvāja šajā sarakstā iekļaut ne Brīvības pieminekli, bet Ļeņina pieminekli, Brāļu kapu ansambli un Raiņa pieminekli. Pilsētas saimnieku attieksmi pret unikālo pieminekli apliecina arī tas, ka ilgus gadus tā pamatus tricināja un ar izplūdes gāzēm bojāja garāmbraucošais transports, ka to apjoza vadu mudžekļi un tas bija trolejbusa galapunkts.

1980. gads. Rīdzinieki pārsteigti. Pēkšņi Brīvības piemineklis apjožas sastatnēm, gar to rosās restauratori — toreizējās Kultūras ministrijas Zinātniskās restaurācijas pārvaldes speciālisti. Kā apliecina Brīvības pieminekļa atjaunošanas arhitekts Raimonds Aide — 1980. un 1981. gada restaurācijā, neraugoties uz aizliegumu, slepus tika veikta Brīvības tēla zvaigžņu un jostas zeltījuma atjaunošana.

Vēl 1987. gada 27. augustā Rīgas miliči ar fizisku spēku un roku izgriešanu aktīvākajiem demonstrantiem atgādināja, ka pie Brīvības pieminekļa nedrīkst pulcēties, kur nu vēl izteikt kādu protestu. Tomēr drīz vien viss mainījās, un Brīvības piemineklis atkal kļuva par to vietu, par ko tā autors sacījis — te paveras mūžīgais un nepārejošais mūsu tautas dzīvē un cīņās.

Kas tautas celts

un aprūpēts

1998. gada vasarā tika nodibināts Brīvības pieminekļa atjaunošanas fonds. Tā mērķis — ar ziedojumiem savākt ap 400 000 latu, lai pilnībā restaurētu pieminekli un izbūvētu arhitekta E.Štālberga projektēto laukumu. Par fonda priekšsēdi tika apstiprināts Latvijā atgriezies tautietis pēc profesijas inženieris Raimonds Bulte. Sākums bija pesimistisks, jo saimnieciskais stāvoklis valstī bija smags. Tomēr iesākumam nauda tika saziedota, un 1999. gadā piemineklis jau bija apjozts ar sastatnēm. Bija projekts, kas paredzēja uz sastatnēm par samaksu izvietot reklāmas. Tomēr Rīgas dome atzina par nepieļaujamu uz Brīvības pieminekļa fona izvietot reklāmas. No domes līdzekļiem tika apsolīti 150 000 latu.

Fonda priekšsēdis Raimonds Bulte:

— Sākumā bija daudz skeptiķu, kas iebilda, ka šis projekts neizdosies, jo Latvijas ekonomiskais stāvoklis ir grūts, cilvēki paši sevi nevar uzturēt, cīnās par eksistenci. Bet es atradu bibliotēkā — tajos gados, kad pieminekli būvēja, izdeva gadagrāmatas, un 1933. gada grāmatā ir tieši tādi paši argumenti, ka neizdosies savākt ziedojumus. Kad 1998. gadā nodibinājām fondu, es sacīju, ka zinu: pusi savāks ārpus Latvijas dzīvojošie latvieši, un, ja Latvija pusi dos pretī — tad mums izdosies. Un tas patlaban ir pierādījies. Ārzemēs dzīvojošie ir devuši vairāk nekā pusi. Daudzi iemaksājuši šeit, Latvijā, viesojoties. Es negribu dalīt baltās un melnās avīs, bet es griežos ar pateicību pie latviešiem visos kontinentos. Vieni no lielākajiem ziedotājiem, ja runājam par organizacijām, ir “Daugavas vanagi”. Kopējā tāme pēc jaunākajiem aprēķiniem ir pāri par 600 000 latiem. Žēl, bet Rīgas Komercbankā mēs zaudējām 44 000 latu, jo toreiz daudzi gāja un ziedoja tieši Komercbankā, kas bija populāra. Ir ziedojušas daudzas organizācijas, arī baznīcas, ir ziedojumi viena santīma apmērā. Esmu gandarīts. Šos pēdējos gadus bez atlīdzības esmu nodevies šim darbam tā, ka gandrīz svētdienās nav laika uz baznīcu aiziet. Gribēju pierādīt ar spītu, ka daudz var izdarīt, nemaz nedibinot birojus un nepieņemot daudz darbinieku.

Fonda devīze — “Kas tautas celts un aprūpēts, tas pastāvēs mūžīgi!”. Raimonda Bultes un viņa komandas darbs vainagojas panākumiem. 21. jūnijā tika noņemtas augšējās sastatnes, garāmgājēji paceļ galvu un apstājas. Kā agrāk, kad, garām piemineklim ejot, bija pieņemts nocelt cepuri. Tagad jaunā spožumā redzamas mirdzošās apzeltītās zvaigznes. 24. jūlijā Brīvības piemineklis kļūs brīvs no sastatņu žņaugiem, pie tā pakājes atkal vietu ieņems godasardze. Kārlis Zāle Brīvības simbolu veidoja kā pārlaicīgu tēlu, viņa projekta devīze bija “Mirdzi kā zvaigzne”. Nu svētais simbols atmirdzēs jaunā spožumā, tautas atjaunots.

Dzejnieks Andrejs Eglītis: “Pieminekļi ir ceļa zīmes katrai paaudzei — vienādi vai otrādi — tie liecina, kāds bijis tautas gājiens no pagātnes uz nākamību.”

Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”