“Tieši daudzveidība dara cilvēci krāšņu”

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Jānis Stradiņš:

LZA prezidenta ievadvārdi XIV Dalailamas akadēmiskajai lekcijai “Budisma pieeja ētikai un zinātnei” LZA lielajā konferenču zālē 2001. gada 22. jūnijā.

Mūsu Zinātņu akadēmijai un visai Latvijas zinātnieku sabiedrībai šī diena ir neparasta — mēs šajā zālē varam sveikt Viņa svētību XIV Dalailamu un uzklausīt viņa domas par budisma pieejām ētikai un zinātnei. Dalailama Latvijā ir ieradies pēc Latvijas Kultūras akadēmijas un Latvijas Zinātņu akadēmijas uzaicinājuma. Šai vizītei un mūsu saskarei ar gaidīto viesi ir vairāki ļoti būtiski, pat simboliski aspekti.

Pirmais — veidot dzīvu, katram no klātesošajiem arī iekšēju dialogu sevī starp racionālo zinātni un reliģiju, starp zinātni un ētiku. Tās ir savstarpēji papildinošas un viena otru rosinošas jomas gan pasaules izdibināšanas, gan individuālās pašapzināšanās ceļā. Budisms šajā ziņā ir īpaši būtisks, pat unikāls. No trim pasaules reliģijām tā ir vissenākā un vistuvākā filozofijai, pat zinātnes filozofijai, pasaules universālisma izpratnei. Budisms jau sen konceptuāli atklājis daudzas atziņas, kas ir rada mūsdienu kvantu fizikas pamatatziņām, pozitīvismam, modernajai domāšanai, ko uzsvēris arī mūsu Zinātņu akadēmijas kolēģis, aizsaulē aizgājušais fiziķis Edgars Siliņš. Telpas un laika, esamības, dzīvības un nāves būtība, izziņa, sava ego attīrīšana, saskaņa ar Visumu, harmonijas sasniegšana — tāds ir budisma problēmu loks.

Otrs moments — pārvarēt eirocentrisko aprobežotību. Pēdējā laikā Latvijā mēs ļoti daudz runājam par Eiropu, par Rietumiem, uzsveram savu piederību Rietumiem. Tas ir saprotami, būtībā arī pareizi. Taču neliegsim taisnību franču etnologam Klodam Levī-Strosam, kas uzsvēris, ka pasaules civilizācijai nepieciešama daudzveidīgu kultūru līdzāspastāvēšana. Tieši šī daudzveidība veido civilizāciju. “Pasaules civilizācija nevar būt nekas cits kā pasaules mēroga kultūru koalīcija, no kurām katra saglabā savu individualitāti.” Svēts cilvēces pienākums ir pasargāt sevi no akla partikulārisma, izredzētības ideoloģijas, kas cilvēces statusu tiecas piedēvēt vienai rasei, kultūrai vai sabiedrībai. “Nekad nevajag aizmirst, ka nevienai cilvēces daļai nav formulu, kas būtu derīgas visiem, ka nav domājama cilvēce, kas pieņēmusi vienotu dzīvesveidu.” Tieši daudzveidība dara cilvēci krāšņu, tāpat kā bioloģisko pasauli veido sugu daudzveidība. Katra no tām jāsargā un jānosargā.

Un trešais šīsdienas tikšanās arguments lai ir Tibetas kultūras, Tibetas reliģijas, Tibetas medicīnas vienreizīgums, unikalitāte, kas iejūsmina un dod pasaulei impulsus. Budisma tradīcijas te pārlauztas īpatnējā, tibetiešu un mongoļu senajām pirmsbudisma tradīcijām atbilstošā, varbūt filozofiski nedaudz vienkāršotā, toties īpaši krāšņā un savdabīgā variantā. Šis, iedrošinos sacīt, krāsainais budisms, polifoniskais budisms atspoguļo arī unikālās Tibetas kalnu pasaules, “pasaules jumta” īpatnības. Te ir savs skatījums uz kosmoloģiju, socioloģiju, psiholoģiju, medicīnu, bioloģiju.

Jūs nākat, Jūsu svētība, no visaugstākās pasaules daļas, no augstajiem kalniem, no virsotnēm uz līdzenumu zemi, uz zemieni, tāpat kā, iespējams, pirms daudziem tūkstošiem gadu mūsu baltu senči ir mērojuši tālu ceļu no Eirāzijas vidienes uz zemi, kura nu paaudzēs ir mūsu dzimtene, uz Latviju. Vakar jūs devāt svētību smilšu mandalai, kas tagad iebirusi mūsu Daugavā, tas bija ļoti emocionāls mirklis, kas raksturoja pasaules nezūdamību un zūdamību reizē, arī vienotību. Jūs dibināti sacījāt, ka latviešu tauta reizē ir sena un jauna tauta, ka to varētu bagātināt arī Austrumu, Tibetas atziņas.

Ar Latviju ir saistītas Rēriha dzimtas saknes, Nikolajs Rērihs, budisma idejas te pauduši daži mūsu intelektuāļi, piemēram, ķīmijas profesors Aleksandrs Janeks. Mēs ceram, ka pēc šīs vizītes Latvijas inteliģences interese par Austrumiem kļūs dzīvāka un noturīgāka, ka šīsdienas sarunas rosinās mūsos būtiskas pārdomas par ētiku zinātnē un dzīvē, arī zinātnes metodoloģijā, liks vienu otru lietu vērtēt savādāk, varbūt dziļāk.

Taču ir vēl viens moments. Atgādināšu, ka šajā zālē savulaik, 1990. gadā, Latvijas Tautas frontes deputāti izstrādāja 4. Maija deklarāciju, Latvijas Neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Un atgādināšu arī, ka 1989. gada decembrī mūsu šīsdienas viesim tika piešķirta Nobela miera prēmija par nevardarbīgas pretošanās ceļu, vardarbības noraidīšanu Tibetas brīvības cīņā. Tas bija tieši tas pats laiks, kad Baltijas tautas atsāka cīņu par neatkarības atgūšanu, kad veidojās 600 kilometru garā dzīvā cilvēku ķēde “Baltijas ceļš”. “Baltijas ceļš” un 1991. gada janvāra barikādes arī bija nevardarbīga visas tautas pretestība. Šī nevardarbīgā pretestība reizē bija arī filozofija un ētika. Baltijā un Tibetā varam saskatīt vēstures, likteņgaitu analoģijas, atceroties bībeles stāstu par Dāvidu un Goliātu. Taču es piekrītu domai, ka Latvijā pagaidām vēl lielā mērā valda dvēseļu un cilvēcisko attiecību haoss, ka trešās atmodas ir bijis par maz, ka jādod jauni impulsi tiem nogurušajiem, bezcerības un neticības apņemtiem cilvēkiem, kuri domā, ka dzīvē neko nevar mainīt, uzlabot, un te nu liela loma varētu būt arī reliģijai, reliģijām.

Mēs sirsnīgi sveicam vienu no mūsdienu pasaules garīgajiem līderiem, kura moto, kā lasām laikrakstos, ir : “Nekad nepadoties!”, sasniegt mērķi nevis ar varu, bet nezaudējot cerību un gara spēku. Izsakām cerību un pārliecību, ka visu tautu kultūras un brīvības centieni humānā kārtā vainagosies ar panākumiem, ka līdzcietība un smaids tomēr dominēs pasaulē.

Tibetiešu mūki iztulkoja Dalailamas veltījumu Latvijas Zinātņu akadēmijai. Lūk, teksts:

“Pateicos par doto iespēju runāt šajā sanāksmē Akadēmijā, kur sapulcējušies intelektuāļi. Lūdzos par Jūsu labklājību.

2001/6/22 Dalailama”

Foto: Juris Krūmiņš

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, neoficiāli tiekoties ar XIV Dalailamu Rīgas Fondu biržas zālē pie mūku veidotās svētzīmes — mandalas (augšējā attēlu rindā) un no Viņa svētības rokām saņemot harmoniju nesošo balto zīda šalli (pirmajā attēlā pa kreisi) ; Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš, Dalailamu sveicot akadēmijas Lielajā zālē un pasneidzot viņam mūsu tautisko jostu (arī LZA prezidentu Viņa svētība godināja ar balto zīda šalli) (attēlu apakšējā rindā)