Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Valsts prezidente: - vēstulē Saeimas priekšsēdētājam. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 27.06.2001., Nr. 99 (2486) https://vestnesis.lv/ta/id/25694

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Saeimas priekšsēdētājs: - atvadoties no Polijas Republikas vēstnieka - oficiālā vizītē Horvātijas Republikā

Vēl šajā numurā

27.06.2001., Nr. 99 (2486)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Valsts prezidente:

— vēstulē Saeimas priekšsēdētājam

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga vakar, 26. jūnijā, nosūtīja vēstuli Saeimas priekšsēdētājam Jānim Straumem.

Vēstulē sacīts:

"2001. gada 20. jūnijā Saeima pieņēma likumu "Grozījumi likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu"".

Augstāk minētie grozījumi risina vairākus svarīgus jautājumus, kas saistīti ar valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu likmēm, kā arī ar valsts fondēto pensiju līdzekļu izmantošanu. Ievērojot, ka ar šī gada 1. jūliju stājas spēkā Valsts fondēto pensiju likums, minētie jautājumi būtu savlaicīgi jānosaka.

Tomēr vienlaikus vēlos uzsvērt, ka likums joprojām neatrisina jautājumu par pašnodarbināto personu tiesībām veikt valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas no autoratlīdzībām jeb honorāriem pēc savas izvēles. Jāatzīmē, ka norādītā kārtība ar pašnodarbināto personu sociālās apdrošināšanas iemaksām pastāv jau kopš 2001. gada 1. janvāra, bet pamatā tā netiek piemērota, ņemot vērā komplicēto pašnodarbināto personu reģistrācijas kārtību Valsts ieņēmumu dienesta iestādēs.

Ievērojot iepriekš minēto, kā arī to apstākli, ka Saeimā 20. jūnijā pieņemtais likums risina citus valsts sociālajai apdrošināšanai svarīgus jautājumus, uzskatu, ka ir nepieciešams izsludināt likumu "Grozījumi likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu"".

Vienlaikus, izmantojot Latvijas Republikas Satversmes 47. pantā paredzētās tiesības, vēršos pie Saeimas ar ierosinājumu nodrošināt minētās problēmas kompleksu risinājumu, izskatot tos grozījumos likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu", kuri šobrīd tiek gatavoti 2. lasījumam.

Uzskatu, ka pašreizējā likuma redakcija var radīt situāciju, ka pašnodarbinātās personas nebūs ieinteresētas vienlaikus veikt valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas gan kā darba ņēmēji, gan kā pašnodarbinātie. Šādā situācijā valsts sociālais budžets varētu zaudēt tās iemaksas, kas šobrīd tiek veiktas no radošo profesiju pārstāvju darba algām, jo tiem būs izdevīgāk reģistrēties tikai vienā statusā, maksājot nemainīgu sociālā nodokļa likmi.

Turklāt papildu administratīvo formalitāšu kārtošana un reģistrācija pašnodarbināto personu statusā var samazināt to ārštata korespondentu un inteliģences pārstāvju skaitu, kas līdz šim ir aktīvi sadarbojušies ar preses un mediju pārstāvjiem, tādējādi veicinot diskusiju par visai sabiedrībai aktuālām problēmām."

Valsts prezidenta preses dienests

 

— intervijā Latvijas Radio vakar, 26. jūnijā

Intervija Latvijas Radio 26. jūnija raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnāliste Laura Lucāne

— Sāksim uzreiz ar iekšlietu jautājumiem, jūs esat saņēmusi vēstuli no finansu ministra Gundara Bērziņa, kurā viņš lūdz neizsludināt Saeimas pieņemtos grozījumus likumā par valsts sociālo apdrošināšanu, jo, viņaprāt, šie grozījumi neatrisinās jautājumu par valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām no autoratlīdzībām un honorāriem. Vai jūs jau esat pieņēmusi lēmumu, ko darīt ar šiem grozījumiem — izsludināt vai ne?

Vaira Vīķe–Freiberga: — Nē, mēs šodien vēl turpinām apspriedi ar Valsts kancelejas darbiniekiem, kas vakar veica ļoti plašu konsultāciju gan ar ministriju pārstāvjiem, gan arī žurnālistiem, kas ir īpaši skarti šajā jautājumā, tādiem, kas publicēja pa atsevišķam rakstam. Tur ir ne tikai jāizlemj, kādi būtu galvenie apsvērumi, kas jāņem vērā, bet vēl vairāk — kā tos varētu risināt likumdošanas ietvaros un kādos reālos termiņos, saprotot, ka Saeima patlaban dodas vasaras atvaļinājumā un normālās sesijas atsāksies tikai rudenī. Es tikai vienu gribētu minēt. Tajā redakcijā, kas patlaban pastāv, ir doma, piemēram, ka jebkuram radošam darbiniekam, kurš saņem honorārus, kas bieži ir ļoti mazi, ir jāreģistrējas Valsts ieņēmumu dienestā un ik pa trīs vai četriem mēnešiem jādodas turp un jāiesniedz papīri, lai gan to pasts varētu izdarīt, tas izklausās pēc šausmīgi smagas birokrātijas.

Es baidos, ka tā ierēdņu armija vien, kas būs nepieciešama, lai šos iesniegumus apstrādātu ik pa dažiem mēnešiem, valstij maksās dārgi, tas ir arī milzīgs apgrūtinājums pašnodarbinātajiem vai daļēji pašnodarbinātajiem ļaudīm, kam bieži vien tas ir viens no viņu ļoti mazajiem un retajiem ienākumu avotiem, un, manuprāt, vispār tāda veida reģistrēšanai vajadzētu notikt tikai tad, ja cilvēka gada ienākumi pārsniedz zināmus minimumus. Daudziem radošiem darbiniekiem gada ienākumi ir tik zemi, ka blakus viņu nodokļu iemaksām, ienākumu nodokļiem jebkādas citas iemaksas nebūtu reālas, jo viņi tik maz nopelnījuši gada laikā. Un tikai gada beigās, tātad reizi pa gadu, būtu iespējams to izvērtēt, nevis iet viņiem katrus trīs četrus mēnešus iemaksāt un tad gada beigās atkal citus papīrus pildīt, lai dabūtu atpakaļ. Es domāju, ka tā birokrātiskā procedūra, kāda tur tiek proponēta, izklausās vispār pēc murga. Nākamais, protams, ir par saturu un būtību — kā valstij nodrošināt, lai tomēr katrs savā sociālās apdrošināšanas fondā nāktu ar savu taisnīgo tiesu, tas ir otrais aspekts, kam jāatrod risinājums.

— Šodien valdībā uzklausīs kultūras ministres Kārinas Pētersones ziņojumu par Latvijas Nacionālās bibliotēkas likumprojekta virzību, un vakar arī koalīcijas partijas beidzot ir vienojušās, ka tomēr virzīs tālākai izskatīšanai šo likumprojektu par Nacionālo bibliotēku. Kā jūs vērtējat to, ka būtībā šis likumprojekts ir kļuvis par tādu kā tirdzniecības objektu — ja jūs atbalstīsit to, tad mēs atbalstīsim šo...?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir bēdīgi, bet ne jau tas bēdīgākais, labi, tas ir bēdīgs dažādos veidos. Pirmais — lēmums par bibliotēku, kura mums tiešām būtu vajadzīga, nevirzās uz priekšu, tātad mums turpina augt paaudzes, kas dzīvos bez tās, tā varētu teikt. Par paaudzi te es uzskatu tos jaunos cilvēkus, kam katrs gads, pieejamība informācijai ir būtiska viņa dzīvē, tas tā. Valsts prestižam kaitējums būs milzīgs, īpaši attiecībās ar starptautiskām organizācijām, kur ar lielu Ābola kundzes, Kalnietes kundzes pašaizliedzību un visu iesaistīto personu līdzdalību, pateicoties milzīgam diplomātiskajam darbam, pateicoties gadu gaitā gūtiem kontaktiem ar attiecīgām amatpersonām, ar milzīgu pārliecināšanas un diplomātijas darbu, tika iegūts šis ne tik viegli izkarojamais atbalsts no UNICEF. Saprotiet, ja Latvija nāks ar saviem līdzekļiem, tad viņi no savas puses arī nāks ar savējiem. Ja Latvija no savas puses nav spējīga pati par šādu savu kultūras objektu kaut ko vispār noorganizēt, tad mēs izskatāmies šausmīgi muļķīgi pasaules priekšā, kas gatava nākt ar palīdzību mums, bet izrādās, ka mēs nevaram savākties, lai paši kaut ko dotu pretī. No mūsu valsts tēla viedokļa tas ir nožēlojami.

— Un atkal ir aktualizējies jautājums par austrumu latviešu pilsonību. Cik es saprotu, pagājušā gadā tika izcīnīts, ka tie Latvijas pilsoņi, kuri dzīvo Krievijā un saņem Latvijas pilsonību, var saglabāt šo dubultpilsonību, taču Naturalizācijas pārvalde atkal sūta šiem cilvēkiem vēstules, kurās lūdz atteikties no Latvijas pilsonības. Kā jūs domājat, vai šiem cilvēkiem, kuri Latvijas pilsonību ieguva 1992.— 1994.gadā, vajadzētu atteikties un vai varētu atņemt šo Latvijas pilsonību?

V.Vīķe–Freiberga: — Ja jau reiz pilsonība ir izsniegta, nevajadzētu gan ļaudīm prasīt no tās atteikties, atskaitot izņēmuma gadījumos, piemēram, valsts prezidentam, pēc ievēlēšanas stājoties amatā, noteikti vajadzētu atsacīties no otras pilsonības, ja viņam tāda būtu. Es pat uzskatu, ka nav loģiski un taisnīgi prasīt valsts prezidenta kandidātam atsacīties no savas pilsonības, kā tāds likums tika pieņemts trīs nedēļas pirms pēdējām vēlēšanām. Es domāju, ka tas nav gluži korekti. Tāpat šinī gadījumā — ja jau atjaunotā valsts ir kādam pilsonību piešķīrusi, tur vajadzētu būt ļoti smagiem un dziļiem iemesliem, kamdēļ viņam to atkal atņemt. Bet ir cits jautājums,arī par Krievijas latviešiem, un es par to esmu jau dzirdējusi un sekojusi līdzi gadu garumā. Tas ir par tiem ļaudīm, kas varbūt ir, varētu teikt, latviešu tīrasiņu pēcteči, bet nav ar Latviju savā mūžā saistījušies līdz tam brīdim, kad krita komunisms, un tagad ir pavērušās šīs iespējas viņiem repatriēties jeb atbraukt atpakaļ uz savu senču zemi. Man šķiet, ka viņu gadījumā mums vajadzētu pacensties atrast kādus risinājumus, lai viņiem palīdzētu šeit nokļūt. Protams, viņiem būtu nepieciešamas arī valodas programmas, bet mēs sniedzam valodas programmas un palīdzību ļaudīm, kas ir šeit ienākuši okupācijas laikā, tad kamdēļ mēs tādu pašu valodas palīdzības programmu nevarētu izstrādāt tiem, kas ir uzauguši bez latviešu valodas Sibīrijā vai kaut kur citur Krievijā, kas ir varbūt daļēji asimilējušies, bet kuros pamostas senču asinsbalss un kuri tagad vēlētos braukt šurp. Man šķiet, ka tas neprasītu nekādus milzīgos līdzekļus no valdības, bet gan politisko gribu un vēlmi nākt pretim šiem cilvēkiem.

— Un par ārpolitikas jautājumiem. Pagājušajā nedēļā jūs tikāties ar Eiropas Parlamenta Ārlietu komisijas pārstāvjiem, vai šajās sarunās parādās kādas jaunas nianses?

V.Vīķe–Freiberga: — Viņi atbrauca šeit, daļēji atsaucoties uz manu ielūgumu, kad es biju Eiroparlamentā, runāju Ārlietu komisijā Strasbūrā un toreiz aicināju viņus pašiem atbraukt uz Latviju un apskatīties, kāda te ir situācija, un izvērtēt pašiem. Mūsu saruna ar viņiem bija turpinājums jau agrāk aizsāktam dialogam, kurā es uzsvēru, ka Latvija ir virzījusies ļoti strauji uz priekšu, izpildot dažādās starptautiskās saistības, ieskaitot Eiropas dažādās likumdošanas saskaņošanu ar savējo. Un komisijas locekļi pamatā savas vizītes rezultātā teica, ka esot vairāk nekā apmierināti ar to, kas Latvijā ir sasniegts, un ka viņu acīs izvērtējums ir tik augsts, ka nemaz augstāks nevarētu būt, bet, protams, viņi skatīsies uz visiem mūsu rādītājiem un tamlīdzīgi, darīs savu darbu, tātad mums tik atliek darīt pašiem savu mājas darbu, lai mūsu rezultāti un mūsu statistika būtu tādā līmenī, kādā jābūt.

— Pagājušajā nedēļā jums bija vēl viena interesanta tikšanās, jūs piedalījāties arī Dalailamas lekcijā "Māksla būt laimīgam". Šī cilvēka vizītei bija liela popularitāte, cilvēki to atbalstīja, izskanēja pat viedoklis, ka viņam vajadzētu piešķirt Triju Zvaigžņu ordeni, jūs pret to iebildāt.

V.Vīķe–Freiberga: — Vispirms es uzskatu, ka ir neadekvāta un nenopietna tāda attieksme, ka jebkura kāda pasākuma situācijā ļaudis piezvana vai atsūta vēstuli, burtiski dažas stundas iepriekš un saka: ziniet ko, tam cilvēkam, lai pasvītrotu šī notikuma nozīmi, izsniedziet tagad ordeni. Tā tās lietas nenotiek, ordenis ir nopietna lieta, iesniegums ir jāiesniedz laikus, argumentējot, kamdēļ tieši šis Latvijas ordenis un apmēram kādā līmenī šim cilvēkam būtu jāsniedz. Nav pieļaujama šāda triviāla attieksme pret ordeņu piešķiršanu. Vispār ordeņa sēdes notiek regulāri divreiz gadā, un ir nolikums par ordeni, kas arī ir Saeimas apstiprināts, un nevaram tā triviāli attiekties, tas pirmais. Otrais — tik augsta līmeņa garīgais vadonis, kāds ir Dalailama, Nobela prēmijas laureāts utt., viņš jau neierodas šeit kā politisks darbonis, mēs mēdzam piešķirt ordeņus citu valstu zināma ranga amatpersonām tīri protokolārā kārtā. Bet šeit tas atkrīt, jo viņš ieradās kā garīgais vadonis, un es uzskatu, ka garīgam vadonim šādi civili ordeņi nav vajadzīgi. Viņš darbojas citā plāksnē, citā līmenī, un šādas, kā varētu teikt, laicīgās atzinības, viņam vispār nav būtiskas un neko neizsaka, jo viņš te nāca kā savas ticības pārstāvis, runāja par budisma filozofiju, savām personīgām atziņām kā personība un kā cilvēks. Es domāju, tas viņam neko nebūtu izteicis, ja viņam tādu ordeni piešķirtu, tādai personībai šādi ordeņi nav vajadzīgi, Nobela Miera prēmija — jā, tā viņam piedien un piederas, bet Latvijas civilais ordenis tādai personai nav vajadzīgs.

— Un, visbeidzot, šodien ir pretnarkotiku diena, Latvijā to svin jau sesto gadu. Jūsuprāt, kādēļ nu jau arī Latvijā izplatās šī narkotiku lietošana, un kas varētu būt tie ieroči, ar kuriem visefektīvāk cīnīties pret to?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, narkotiku izplatīšana notiek ļoti vienkārši — tur, divos vārdos to sakot, tiek ķerti muļķi. Tiek ķerti muļķi, kam tiek piedāvāts prieks un laime, iesākumā par lētu naudu, lai cilvēku ieēdinātu burtiski kā meža zvēru. Mednieki arī, piemēram, ieēdina meža zvērus un pēc tam viņus nošauj. Ar narkotikām ir tas pats, cilvēks tiek papriekš ieēdināts ar narkotiku un tad pēc tam tiek burtiski novākts no savas normālās dzīves. Jo, kad fizioloģiski viņa ķermenis ir kļuvis atkarīgs, tajā brīdī viņam visa dzīve var burtiski sabrukt, jo pirmā un augstākā prioritāte būs narkotiku meklēšana, lai šo atkarību turpinātu. Šīs drogas iedarbojas uz smadzeņu neirotransmotoriem tādā veidā, ka cilvēkam šī fizioloģiskā vajadzība pēc drogas kļūst par augstāko prioritāti. To pašu, starp citu, mēs ļoti labi redzam arī pie alkohola, alkoholu arī es pieskaitu pie narkotikām, tas ļoti smagu atkarību rada, hronisks alkoholisms ir ļoti smagi ārstējams, jo ir radusies tik milzīga fizioloģiskā atkarība... mēs redzam, ka ir arī mātes, kas savus bērnus pamet, nebaro, zūd mātes instinkts, kas ir tik spēcīgi un cauri gadsimtiem izvedis, caur klaušu laikiem, mēra laikiem un kara laikiem, bet, lūk, tajā laikā, kad bija ļoti lēts un viegli pieejams alkohols, ir radušās pat vairākas paaudzes arī ar sievietēm alkoholiķēm, un tas ir pierādījums tam, cik ļoti atkarība no kādas psihoaktīvas substances iznīcina personību, iznīcina viņa normālās dzīves izredzes. Vai jūs redzat tos jauniešus, kas pārdozējušies, kuru līķi tiek atrasti netīrās trepju telpās vai tualetēs, stacijā, vai jūs redzat tās nodzērušās sievietes, kas pārdod sevi uz ielas stūra citiem dzērājiem, lai dabūtu tikai kādu nākamo pudelīti, kas pamet savus bērnus, rezultāts ir bēdīgs. Bet redziet — jaunietis, kam tiek piedāvāts prieks un laime un kas grib būt gudrāks par citiem, kas ļoti grib priecāties, kas varbūt cieš no pusaudžu vecuma emocionāliem konfliktiem, nav atradis vēl savu personību, viņš ir ļoti vārgs, trausls, viegli iespaidojams, un tas ir tāds ļoti bīstams vecums. Tajā vecumā viņam negribas klausīties padomus, viņam gribas izvērsties. Bet viņš jau padodas narkomāna vilinājumiem, mudinājumiem un padomiem vairāk nekā tiem, ko viņam varbūt dotu viņa vecāki un skolotāji, pret kuriem viņš saceļas, un viņš pats neapjēdz, ka ar viņu manipulē citi, tie, kas viņam tās drogas pārdod...

— Bet kā pret to cīnīties?

V.Vīķe–Freiberga: — Pret to cīnās ar audzināšanu, un tas nav vienā dienā izdarāms. Es domāju, ka tā ir visas sabiedrības attieksme. Ja mums aug tāda sabiedrība, piemēram, ja kāds pieaudzis vīrietis kādā sabiedriskā saietā atsakās no alkohola, tad visi viņu uzskata par nenormālu, cilvēki jūtas it kā apvainoti, ka viņš nepiedalās viņu priekos un ka nedzer alkoholu. Tas ir absurds, teiksim, cilvēks var piedalīties un priecāties, viņam nav jādzer alkohols. Tas pats notiek ar jauniešiem. Jaunieši aiziet kādā grupā, un kāds gudrinieks izdomā, ka viņam vajag sev kaut ko iešļircēt vai kādas tabletes norīt, tad notiek tas sociālais spiediens, viņam pasaka — tu neesi cilvēks, tu neesi viens no mums, ja tu nedari līdzi. Un kas tur var līdzēt? Tur līdz vienīgi tas, ja viņam ir dzīvē paguvusi izveidoties pietiekama sava iekšējā personība un savs iekšējais "es", ja viņš zina, ko grib un ko negrib, ko viņam vajag un ko nevajag. Un cilvēkam ir vajadzīgs pietiekams savs iekšējs spēks un savs mugurkauls, lai viņš nav kā niedre, kas lokās līdzi visiem vējiem, bet kas jebkurā situācijā vienmēr spēj visu izvērtēt pats pēc sava prāta un savas gudrības. Bet tas ir jāieaudzina cilvēkam.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!