Par uzkrājumiem mājsaimniecību budžetos

Prof., Dr. habil. oec. Oļģerts Krastiņš, LZA akadēmiķis, - "Latvijas Vēstnesim"

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) mājsaimniecību budžetu pētījuma datiem, 2000.gadā Latvijas mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums bija Ls 69,19 mēnesī, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli. Patēriņa izdevumi, tāpat rēķinot, bija Ls 63,84. Starpību - Ls 5,35 - var vērtēt kā dažādu veidu uzkrājumus. Pareizinot tos ar 12, var vērtēt, ka iedzīvotāju uzkrājumi gadā pieaug par Ls 64,20, rēķinot uz vienu cilvēku. Pēdējo savukārt pareizinot ar valsts iedzīvotāju skaitu - 2380 tūkstošiem, iznāk, ka gadā valsts iedzīvotāji uzkrāj ap 153 miljonus latu. Tā nav maza summa, kas, mērķtiecīgi izmantota, varētu dot lielu ieguldījumu tautsaimniecībai. Saprotams, lielākus uzkrājumus var veidot tikai sabiedrības turīgākā daļa. Tomēr arī trūcīgākie parasti nedzīvo no rokas mutē. Ja arī viņi nevar atlikt līdzekļus ilgtermiņa uzkrājumiem, tomēr kaut kas ir jāatliek vismaz līdz nākamai algas dienai vai pensijai. Uzkrājumu pētīšanai līdz šim nav pievērsta vajadzīgā uzmanība.

Iedzīvotāju uzkrājumus varam tikai vērtēt

Mājsaimniecību budžetu pētījumā nav paredzēts iedzīvotājiem tieši jautāt par viņu uzkrājumu lielumu un uzkrāšanas veidu. Šķiet, ka šādi jautājumi arī būtu priekšlaicīgi.

Kā rāda valsts augstāko amatpersonu obligātās ienākumu un uzkrājumu deklarācijas, ir patīkami un lietderīgi palielīties, ja uzkrājumi sasniedz miljonus vai vismaz simtus tūkstošu.

Tas var noderēt kaut kad nākotnē, kad vajadzēs izskaidrot, kur radās līdzekļi ļoti dārgu nekustamo īpašumu pirkšanai u.c. Tāpat nav iebildumu deklarācijā uzrādīt mazus ienākumus un uzkrājumus.

Visnepatīkamāk deklarācijā rakstīt patiesību, ja ienākumi un uzkrājumi ir vidēji lieli (tūkstošu vai dažu desmitu tūkstošu robežās). Šāda informācija nevar dot neko labu deklarācijas devējam nākotnē, bet var pievērst kriminālo aprindu izlūku uzmanību. Neviens negribēs runāt par uzkrājumiem, ja tos glabā mājās.

Tādēļ mājsaimniecību budžetu pētījumā ir vienīgi jautājumi, kuru atbildes ļauj vērtēt uzkrājumu papildināšanu un samazināšanu aptaujas mēnesī.

Par uzkrājumu izveidošanu vai papildināšanu liecina atbildes uz jautājumiem "noguldīta nauda, depozīts bankā", "aizdota nauda privātai personai", "nopirkta ārzemju valūta" u.c. Par uzkrājumu samazināšanu liecina pretējas operācijas: "izņemta agrāk noguldīta nauda", "pārdota ārzemju valūta" u.c. (Mājsaimniecību budžetu pētījuma individuālo datu failu lietotāja rokasgrāmata. - R.: VSK, 1997.- 66.,79. u.c. lpp.).

Diemžēl pētījuma rezultāti par šiem ienākumu un izdevumu klasifikācijas posteņiem pagaidām netiek izstrādāti; tas ir mūsu darba nākotnes jautājums. Pagaidām mājsaimniecību uzkrājumu lielumu varam vērtēt vienīgi, izmantojot bilances metodi - ieņēmumu un izdevumu starpību.

Ienākumu un izdevumu

starpība

Iedzīvotāju ienākumus CSP praksē ir pieņemts raksturot ar rādītāju "rīcībā esošais ienākums". Mājsaimniecības "rīcībā esošais ienākums ir ieņēmumi naudā un natūrā iegūtās produkcijas un pakalpojumu vērtība, pārrēķināta naudā, kas saņemta darba samaksas, citu ienākumu par darbu (pēc nodokļu nomaksāšanas), sociālo pārskaitījumu, tīrā ienākuma (ienākumi, no kuriem atskaitītas izmaksas ražošanas vajadzībām) no uzņēmējdarbības un lauksaimnieciskās ražošanas, ienākumu no īpašuma, mantu pārdošanas u.tml. veidā" (Ziņojums par mājsaimniecību budžetu pētījuma rezultātiem 2000.gadā. - R.: CSP, 2001. - 7.lpp.).

Tātad rīcībā esošo ienākumu aprēķina pēc neto principa, atskaitot no bruto ieņēmumiem samaksātos nodokļus un nodevas. Ieņēmumi, kas gūti uzkrājumu samazināšanas rezultātā, rīcībā esošo ienākumu palielina postenī "citi ienākumi".

Mājsaimniecību izdevumu galveno daļu veido patēriņa izdevumi (pārtikai, mājoklim, apģērbam - pavisam 13 grupas, par kurām esam rakstījuši vairākos iepriekšējos rakstos). Ārpus patēriņa izdevumiem uzskaita citus izdevumus, starp tiem arī ar uzkrājumu raksturu: noguldīta nauda, depozīts, nopirkta ārzemju valūta, atdots bankas vai privātpersonas kredīts. Pieskaitot šos izdevumus patēriņa izdevumiem, iegūstam visus mājsaimniecības izdevumus.

Tātad rīcībā esošā ienākuma un visu izdevumu starpība pirmajā tuvinājumā raksturo naudas atlikuma pieaugumu mājsaimniecībā, bet rīcībā esošā ienākuma un patēriņa izdevumu starpība - visu uzkrājumu pieaugumu, ieskaitot noguldījumu pieaugumu kredītiestādēs, ieguldījumus ārzemju valūtā u.c.

Vārdus "pirmajā tuvinājumā" lietojam tādēļ, ka mājsaimniecību pētījumā līdz šim nav izvirzīts tiešs uzdevums pētīt uzkrājumu kustību. Apkopojot atsevišķas pētījumā iekļautās mājsaimniecības pētījuma laikā rakstīto dienasgrāmatu un aizpildot divu aptauju anketas, nav prasīts sastādīt ienākumu un izdevumu bilanci, līdz ar to nevar pilnīgi droši šādu bilanci sastādīt arī pēc kopsavilkuma datiem. Uzskatām, ka turpmāk tas būtu jādara. Ja šī raksta autoru kādreiz izlozēs kā respondentu mājsaimniecību budžetu pētījumam, viņš noteikti par savu mājsaimniecību šādu bilanci sastādīs, jo citādi īsts priekšstats par mēneša ienākumiem un izdevumiem nav iegūstams.

Neraugoties uz izvirzītajiem diskutablajiem jautājumiem, uzskatām, ka pētījuma kopsavilkuma rezultāti dod pietiekami ticamus vērtējumus par iedzīvotāju uzkrājumu pieaugumiem.

Kā jau minējām ievadrindkopā, visu Latvijas iedzīvotāju uzkrājumu pieaugumu 2000.gadā var vērtēt kā 5,35 latus, rēķinot vidēji uz vienu cilvēku mēnesī (1.tabula). Apmēram tikpat uzkrāšanas iespēju bija 1997.gadā, bet par trešdaļu mazākas - 1998. un 1999.gadā.

Starpība starp rīcībā esošo ienākumu un visiem izdevumiem 2000.gadā veido Ls 2,35 vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Formāli tam vajadzētu būt naudas atlikuma pieaugumam mājsaimniecību kasēs. Tas prasītu apgrozībā esošā skaidras naudas daudzuma pieaugumu gada laikā par 67 miljoniem. Īstenībā, pēc Latvijas Bankas datiem, skaidrās naudas daudzums apgrozībā 2000.gadā ir pieaudzis par 56,2 miljoniem latu, ieskaitot atlikumu pieaugumus uzņēmumos un iestādēs (Latvijas Statistikas gadagrāmata 2000. - R.: CSP, 2001. - 32.lpp.; Latvijas statistikas ikmēneša biļetens. - 1(80)/2001. - 45.lpp.).

Tas nozīmē, ka mājsaimniecību budžetu ienākumi un izdevumi pagaidām ir sabalansēti tikai tuvināti un darbs šajā virzienā jāturpina.

Īslaicīgu uzkrājumu

kustība

Iepriekš minētie skaitļi ir jāvērtē kā plaši mājsaimniecību budžetu pētījuma datu vispārinājumi. Tie atspoguļo ienākumu un izdevumu samēru vispārēju tendenci kā masveida procesu rezultātu pēc tam, kad ir savstarpēji kompensējusies ienākumu un izdevumu samēru dažādība atsevišķās pētījumā ietvertajās mājsaimniecībās.

Ienākumi un izdevumi atsevišķās mājsaimniecībās atšķiras daudz vairāk nekā kopsavilkuma tabulā (1.tabula). Kopsavilkuma dati raksturo vispārēju ienākumu pārsvaru pār izdevumiem, tātad uzkrājumu veidošanu relatīvi ilgākam periodam, bet mēneša ienākumu un izdevumu atšķirības atsevišķās mājsaimniecībās raksturo īslaicīgu ienākumu veidošanu, piemēram, saņemot sezonas rakstura ieņēmumus un to iesaistīšanu izdevumu segšanā tajos mēnešos, kad ieņēmumi mazāki vai to nav nemaz.

Kāda daļa mājsaimniecību patēriņam izdod atbilstoši savu ienākumu deciļgrupai un kāda daļa, izmantojot uzkrātos līdzekļus, patērē daudz vairāk vai - tieši otrādi - atliekot daļu ieņēmumu uzkrājumiem, patērē daudz mazāk, rāda divu dimensiju variācijas rinda 2.tabulā.

Tabula izveidota, vispirms sadalot mājsaimniecības pēc rīcībā esošā ienākuma desmit deciļgrupās (tabulas rindas) un pēc tam desmit deciļgrupās pēc patēriņa izdevumiem (tabulas ailes). Pielīdzinot visu mājsaimniecību skaitu simt procentiem, katrā rūtiņā ir ierakstīts procentu skaitlis, kas raksturo to mājsaimniecību daļu, kuru ienākumi un izdevumi vienlaikus atbilst rindu un aiļu virsrakstos norādītajām deciļgrupām.

Novērtējot 2.tabulu, var atzīmēt sekojošo. Gandrīz visas tabulas rūtiņas ir aizpildītas ar skaitļiem, kas ir lielāki par 0,05 - 0,10. Tātad ir sastopamas mājsaimniecības, kuru ienākumi atbilst vistrūcīgāko deciļgrupai, bet, izmantojot iepriekšējos periodos uzkrātos līdzekļus, tās ir tērējušas atbilstoši visturīgāko deciļgrupas standartiem. Un otrādi: starp visturīgākajām mājsaimniecībām ir tādas, kuru patēriņa izdevumi atbilst pirmās, vistrūcīgāko mājsaimniecību deciļgrupas, izdevumiem. Acīmredzot pēdējās ir vēlējušās pēc iespējas ātrāk sakrāt līdzekļus kādam dārgākam pirkumam vai ieguldījumam.

Tomēr vislielākie procentu skaitļi ir atrodami tabulas diagonālrūtiņās. Tas nozīmē, ka samērā daudz mājsaimniecību savus mēneša izdevumus saskaņo ar mēneša ienākumiem, dzīvojot savu iespēju robežās. Sevišķi raksturīgi tas ir pirmajai un pēdējai ienākumu deciļgrupai. Pirmajā ienākumu deciļgrupā pārsvarā nonāk mājsaimniecības bez regulāra ienākumu avota. Tām grūti izveidot pat īslaicīgus uzkrājumus. Tādēļ arī mēneša izdevumi ir jāpieskaņo minimālajiem ienākumiem. Līdzīga aina vērojama pēdējā - turīgāko - deciļgrupā. Puse no tām tērē tā, kā tas turīgāko grupai pienākas. Citi pētījumi ir parādījuši, ka tieši visturīgāko mājsaimniecību deciļgrupas ietvaros notiek viskrasākā noslāņošanās.

Vidējo ienākumu deciļgrupās ir daudz lielāks to mājsaimniecību īpatsvars, kuras vai nu tērējušas, vai taupījušas vairāk, nekā atbilst mēneša ienākumiem. Samērā lieli procentu skaitļi ir vērojami 3.-8. rindu (deciļgrupu) diagonālrūtiņai blakus esošajās divās trīs rūtiņās pa labi un pa kreisi no diagonālrūtiņas.

Šāds mājsaimniecību sadalījums pēc ienākumiem un patēriņa izdevumiem ir bijis raksturīgs visus pēdējos gadus. Par to var pārliecināties, salīdzinot 2.tabulas skaitļus, piemēram, ar tiem, kas iegūti pēc 1996.gada mājsaimniecību budžetu pētījuma datiem (skat. rakstu "Par īslaicīgiem uzkrājumiem mājsaimniecību budžetos".- "LV", 1997.g. 12.novembrī, Nr.295 (1010). - 1.5.lpp.).

Diezgan līdzīga ir pārejošo uzkrājumu loma pilsētu un lauku mājsaimniecībās, kaut gan laukos sakarā ar lauksaimniecības ienākumu sezonālo raksturu pārejošo uzkrājumu nozīmei vajadzētu būt lielākai.

Uzkrājumu loma

tautsaimniecībā

Latvijas Banka un, izmantojot tās datus, arī CSP regulāri, ik mēnesi seko banku sistēmas monetārajiem rādītājiem. Piemēram, 2000.gada beigās uzņēmumu un privātpersonu pieprasījuma noguldījumi latos sasniedza 317,5 miljonus, uzņēmumu un privātpersonu termiņnoguldījumi latos - 132,8miljonus, bet noguldījumi ārvalstu valūtā, pārrēķinot latos, - 398 miljonus (Latvijas statistikas ikmēneša biļetens 1(80)/2001.- R.: CSP, 2001.- 45.lpp.). Kopā tas veido 848,3 miljonus. Tā ir samērā līdzvērtīga summa ārvalstu pasīvu lielumam.

Diemžēl minētajos avotos nav parādīts, kādu daļu no noguldījumiem ir iemaksājušas privātpersonas. Virknē gadījumu to arī būtu grūti noteikt, ja runa ir par pašnodarbinātajiem un uzņēmējiem, kuri savus uzņēmumus ir reģistrējuši kā individuālus. Vispār mājsaimniecības budžets tā vai citādi saplūdināts ar uzņēmuma budžetu.

Spriežot pēc vērtējumiem, kas izriet no mājsaimniecību budžetu pētījuma, kā jau minējām raksta sākumā, 2000.gadā mājsaimniecību uzkrājumi varētu būt ap 150 milj. latu. 1996.gadā analogs aprēķins dod ap 100 miljonu. Tā kā 1998., 1999.gadi uzkrājumiem bija nelabvēlīgāki, pavisam aptuveni var pieņemt, ka piecos pēdējos gados iedzīvotāji varētu būt uzkrājuši ap 500 miljonu latu, kas ir vairāk vai vismaz puse no bankās esošajiem noguldījumiem.

Protams, no tautsaimniecības viedokļa būtu ļoti izdevīgi, ja visi iedzīvotāju uz laiku brīvie līdzekļi atrastos kredītiestādēs un tiktu izmantoti tautsaimniecības finansēšanai. Tomēr iedzīvotāji joprojām jūt bažas par savu noguldījumu drošību bankās. Nedrošību veicina vismaz šādi faktori.

Bankas maksātnespējas gadījumā valsts garantē tikai nelielu noguldījumu summu, kura varbūt ir piemērota mazturīgo vajadzībām, bet neļauj garantēti sakrāt, piemēram, dzīvokļa iegādei. Cik atceros, savā laikā publicēto normatīvo aktu, tajā nebija pateikts, kāda summa tiek garantēta, ja iedzīvotājs ir noguldījis, piemēram, trijās bankās un tās visas kļūst maksātnespējīgas. Vai garantēto summu nosaka katrai bankai atsevišķi vai visām kopā? Tāpat nebija pateikts, vai garantija attiecas uz noguldījumiem ārzemju valūtā. Par šiem jautājumiem būtu vēlama detalizēta konsultācija "LV".

Latvijas Banka un mazāk enerģiski arī valdība sola atturēties no lata devalvācijas. Tomēr šādu devalvāciju pieprasa diezgan ievērojami politiskie spēki un samērā daudz tautsaimnieku. Iedzīvotāji izjūt bažas, kas notiks ar viņu noguldījumiem, ja latu tomēr vajadzēs devalvēt. Visi no pieredzes zina, ka šādu "reformu" rezultātā vienmēr ir cietuši krājēji. Tādēļ daudzi izvēlas izdarīt noguldījumus ārvalstu valūtā, kas atkal valstij nav izdevīgi. Būtu nepieciešamas valsts garantijas arī lata devalvācijas gadījumam, pieļaujot to kaut vai tikai kā teorētisku iespēju. Kāpēc neatļaut izdarīt ieguldījumus zelta latos, ja jau mums ir zelta apgrozības monēta! Papīrā noguldīsi, zeltā saņemsi.

Politiķi un deputāti iebildīs, ka valsts nevar uzņemties tādus riskus. Tam varētu piekrist, ja valsts negarantētu gandrīz vai katru aizņēmumu ārzemēs. Arī šos desmitus un simtus miljonu apkalpo tās pašas privātās bankas, un jau ir piedzīvots, ka miljoni tiek "pazaudēti" un tie jāatmaksā no valsts budžeta.

Tātad vienīgi attieksme ir cita. Ja aizdod ārzemju lielkapitāls, valsts gandrīz vienmēr ir gatava riskēt un garantē atmaksu. Ja to pašu summu varētu savākt valsts iedzīvotāji, tad ne. Sak, ārzemnieki var novērsties, pašu pilsoņi nekur nespruks.

1.tabula

Mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi, izdevumi un to starpība,

rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, Ls

Izceltās ienākumu un izdevumu samēru grupas ir raksturīgas (izplatītas).