"Par likuma "Par
valsts pensijām" pārejas noteikumu 1.punkta (daļā par
ārvalstnieku un bezvalstnieku, kuru pastāvīgā dzīvesvieta
1991.gada 1.janvārī bija Latvija, apdrošināšanas stāžu)
atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89., 91. un 109. pantam
un 1950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību
aizsardzības konvencijas 14.pantam un šīs konvencijas 1.protokola
1.pantam"
Latvijas Republikas
Satversmes tiesa
Spriedums
Latvijas
Republikas vārdā
Lietā nr.
2001–02–0106
Rīgā 2001.gada 26. jūnijā
Latvijas Republikas Satversmes
tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aivars Endziņš,
tiesneši Romāns Apsītis, Ilma Čepāne, Juris Jelāgins, Andrejs
Lepse, Ilze Skultāne un Anita Ušacka,
pamatojoties uz Latvijas
Republikas Satversmes 85. pantu, Satversmes tiesas likuma
16. panta 1.un 6. punktu, 17. panta pirmās daļas
3. punktu un 28.1 pantu,
pēc divdesmit Saeimas deputātu:
Miroslava Mitrofanova, Aijas Barčas, Leona Bojāra, Pētera
Salkazanova, Jāņa Lejas, Egila Baldzēna, Aleksandra Bartaševiča,
Andreja Klementjeva, Jāņa Ādamsona, Pāvela Maksimova, Jāņa
Urbanoviča, Borisa Cileviča, Jakova Plinera, Jura Sokolovska,
Modra Lujāna, Aleksandra Golubova, Jāņa Jurkāna, Oļega Deņisova,
Oļega Tolmačova un Borisa Rastopirkina pieteikuma par lietas
ierosināšanu
rakstveida procesā izskatīja
lietu
"Par likuma
"Par valsts pensijām" pārejas noteikumu 1.punkta (daļā par
ārvalstnieku un bezvalstnieku, kuru pastāvīgā dzīvesvieta
1991.gada 1.janvārī bija Latvija, apdrošināšanas stāžu)
atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89., 91. un 109. pantam
un 1950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību
aizsardzības konvencijas 14.pantam un šīs konvencijas 1.
protokola 1. pantam".
Satversmes tiesa
k o n s t a t ē
j a:
1993.gada 6.aprīlī Latvijas
Republikas Augstākā padome ar lēmumu "Par pievienošanos 1969.gada
23.maija Vīnes konvencijai par starptautisko līgumu tiesībām"
ratificēja Vīnes konvenciju. Šajā konvencijā noteikts, ka
konvencijas dalībvalstis atzīst līguma kā starptautiskā tiesību
avota arvien pieaugošo lomu miermīlīgās sadarbības attīstīšanā
starp valstīm, neraugoties uz to konstitucionālo vai sabiedrisko
sistēmu atšķirībām.
1997.gada 4.jūnijā Saeima ar
likumu "Par 1950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēka tiesību un
pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un tās 1., 2., 4., 7. un
11.protokolu" ratificēja Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību
aizsardzības konvenciju (turpmāk — Konvencija) un tās 1., 2., 4.,
7. un 11.protokolu.
1993.gada 17.decembrī Latvijas
valdība noslēdza starptautisko līgumu "Vienošanās starp Latvijas
Republikas Valdību un Lietuvas Republikas Valdību par sadarbību
sociālās nodrošināšanas jomā", kuru Saeima ratificēja ar
1994.gada 10.novembra likumu "Par Latvijas Republikas valdības un
Lietuvas Republikas valdības vienošanos par sadarbību sociālās
nodrošināšanas jomā".
1996.gada 28.maijā Latvijas
valdība noslēdza starptautisko līgumu "Latvijas Republikas un
Igaunijas Republikas līgums par sadarbību sociālās drošības
jomā", kuru Saeima ratificēja ar 1996.gada 22.augusta likumu "Par
Latvijas Republikas un Igaunijas Republikas līgumu par sadarbību
sociālās drošības jomā".
1998.gada 26.februārī Latvijas
valdība noslēdza starptautisko līgumu "Latvijas Republikas un
Ukrainas līgums par sadarbību sociālās drošības jomā", kuru
Saeima ratificēja ar 1998.gada 7.maija likumu "Par Latvijas
Republikas un Ukrainas līgumu par sadarbību sociālās drošības
jomā".
1999.gada 11.maijā Latvijas
valdība noslēdza starptautisko līgumu "Latvijas Republikas un
Somijas Republikas sociālās drošības līgums", kuru Saeima
ratificēja ar 1999.gada 28.oktobra likumu "Par Latvijas
Republikas un Somijas Republikas sociālās drošības līgumu".
2001.gada 15.martā Saeima ar
likumu "Par Eiropas Pagaidu līgumu par sociālās drošības shēmām,
kas attiecas uz vecuma, invaliditātes un apgādnieka zaudējuma
gadījumiem, un tā protokolu" ratificēja 1953.gada 11.decembra
Eiropas Pagaidu līgumu par sociālās drošības shēmām, kas attiecas
uz vecuma, invaliditātes un apgādnieka zaudējuma gadījumiem, un
tā protokolu, kas stāsies spēkā šā līguma 13.pantā paredzētajā
kārtībā.
Pieteikuma
iesniedzējs
— divdesmit Saeimas deputāti — apstrīd likuma "Par
valsts pensijām" (turpmāk — Pensiju likums) pārejas noteikumu
1.punkta (daļā par ārvalstnieku un bezvalstnieku, kuru pastāvīgā
dzīvesvieta 1991.gada 1.janvārī bija Latvija, apdrošināšanas
stāžu) (turpmāk — apstrīdētā tiesību norma) atbilstību Latvijas
Republikas Satversmes (turpmāk — Satversme) 89., 91.un
109.pantam, Konvencijas 14.pantam un Konvencijas 1.protokola
1.pantam.
Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka
apstrīdētā tiesību norma ierobežo Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju
— nepilsoņu, ārvalstnieku un bezvalstnieku — tiesības uz valsts
pensiju, jo ārpus Latvijas nostrādātie darba periodi līdz
1991.gada 1.janvārim šai personu grupai netiek iekļauti
apdrošināšanas stāžā, kas ir nepieciešams valsts pensijas
piešķiršanai un aprēķināšanai, lai gan līdz 1991.gada 1.janvārim
visu Latvijas iedzīvotāju — pilsoņu, nepilsoņu, ārvalstnieku un
bezvalstnieku — apdrošināšanas iemaksas tika izdarītas vienādi un
darba stāžs pensiju saņemšanai aprēķināts vienas un tās pašas
vienotās sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros un pēc
vienādiem principiem.
Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka
esot pārkāpts Satversmes 91.pants, kas noteic: "Visi cilvēki
Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības
tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.", kā arī Satversmes
109.pants, kas noteic: "Ikvienam ir tiesības uz sociālo
nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā
noteiktajos gadījumos." Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka ar
vārdu "ikviens" esot jāsaprot jebkurš Latvijas iedzīvotājs, arī
nepilsoņi, ārvalstnieki un bezvalstnieki. Tāpat pieteikuma
iesniedzējs uzskata, ka esot pārkāpts Satversmes 89.pants, kas
noteic: "Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā
ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem
starptautiskajiem līgumiem."
Pieteikuma iesniedzējs raksta, ka
esot pārkāpts Konvencijas 14.pants, kas noteic: "Šajā Konvencijā
minēto tiesību un brīvību īstenošana tiek nodrošināta bez
jebkādas diskriminācijas — neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas
krāsas, valodas, reliģijas, politiskajiem vai citiem uzskatiem,
nacionālās vai sociālās izcelsmes, saistības ar kādu nacionālo
minoritāti, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa."
Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas
praksē jēdziens "diskriminācija pēc cita stāvokļa" tiekot
skaidrots arī kā diskriminācija pēc pilsonības kritērija.
Pieteikuma iesniedzējs apgalvo, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa
spriedumā lietā Gaygusuz v. Austria izlēmusi, ka nedrīkst
ierobežot personas tiesības uz pirmstermiņa pensijas iegūšanu,
pamatojoties uz to, ka personai nav Austrijas pilsonības. Tiesa
esot secinājusi, ka jābūt ļoti svarīgiem iemesliem, lai pamatotu
nevienlīdzīgu attieksmi vienīgi pēc pilsonības pazīmes. Tāpat
pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka esot pārkāpts Konvencijas
1.protokola 1.pants, kura pirmajā daļā noteikts: "Jebkurai
fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz īpašumu. Nevienam
nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek sabiedrības
interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst
vispārējiem starptautisko tiesību principiem." Pieteikuma
iesniedzējs secina, ka Konvencijas izpratnē tiesības uz pensiju
un sociālo pabalstu esot jāuzskata par tiesībām lietot savu
īpašumu.
Satversmes tiesai iesniegtajā
iebildumu rakstā pieteikuma iesniedzēja pilnvarotais pārstāvis
M.Mitrofanovs pauž viedokli, ka nepilsoņi pēc sava tiesiskā
statusa neesot saistīti ne ar vienu citu valsti, izņemot Latviju,
tādēļ nevarot ārvalstīs individuāli īstenot savas tiesības uz
sociālo nodrošinājumu, kā minēts Saeimas atbildes rakstā. Bez tam
pieteikuma iesniedzēja pārstāvis apgalvo, ka apstrīdētajā tiesību
normā ieviestā robežšķirtne neesot pamatota ar ekonomiskiem vai
sociāliem cēloņiem, kā arī šīs atšķirības nenosakot Latvijas
likumos reglamentētais pilsoņu un nepilsoņu tiesiskais statuss,
turklāt iepriekšminēto tēzi pamatojot fakts, ka pēc pilsonības
iegūšanas naturalizācijas ceļā nepilsoņi automātiski iegūstot
tiesības saņemt sociālo nodrošinājumu arī par ārpus Latvijas
nostrādātajiem gadiem.
Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis
atsaucas uz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras izziņu
nr.01/3039, norādot, ka šobrīd Latvijā esot 13 298 personas, kuru
pastāvīgā dzīvesvieta 1991.gada 1.janvārī bija Latvija un kuras
līdz 1991.gada 1.janvārim bija strādājušas ārvalstīs.
Tik liela skaita cilvēku tiesību
ierobežošanu nevarot uzskatīt par pamatotu.
Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis
atzīst, ka risināt minētos pensiju jautājumus ar
starptautiskajiem līgumiem pēc reciprocitātes (savstarpības)
principiem varētu attiecībā uz ārvalstniekiem, bet ne attiecībā
uz nepilsoņiem, kuriem neesot tiesisku saišu ar citām valstīm,
izņemot Latviju.
Pieteikuma iesniedzējs lūdz
Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto tiesību normu par spēkā neesošu
no tās pieņemšanas brīža.
Institūcija, kas izdevusi
apstrīdēto aktu, — Saeima — savā atbildes rakstā
Satversmes tiesai norāda, ka Satversmes 109.pants paredzot
ikviena tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā, taču
neminot ne konkrētu vecumu, no kura personai būtu tiesības
īstenot tiesības uz sociālo nodrošinājumu, ne konkrētu pensiju
aprēķināšanas shēmu, nedz arī reglamentējot citus ar sociālo
nodrošinājumu vecuma gadījumā saistītus jautājumus. Šie jautājumi
esot atstāti Saeimas kompetencē, un Saeima tos risina, pieņemot
likumus vispārējā kārtībā. Sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā
pamatā reglamentējot Pensiju likums, kura uzdevums ir noteikt uz
apdrošināšanas iemaksām balstītus valsts obligātās pensiju
apdrošināšanas sistēmas principus un kārtību, kādā tiek
nodrošināta pensija vecuma gadījumā (2.pants). Jebkura persona,
kura ir pakļauta valsts obligātajai pensiju apdrošināšanai, esot
tiesīga saņemt vecuma pensiju (3.pants). Valsts obligātajai
pensiju apdrošināšanai pakļautās personas netiekot diferencētas
ne pēc kādām pazīmēm, arī ne pēc valstiskās piederības, un
noteicošais faktors esot sociāli apdrošinātās personas statuss un
apdrošināšanas stāžs. Likumdevējs, izveidojot šādu sistēmu
sociālajam nodrošinājumam vecuma gadījumā, esot ievērojis
vienlīdzības principu.
Pensiju likuma pārejas noteikumu
1.punkts reglamentējot gadījumus, kādos personai ir tiesības
saņemt vecuma pensiju attiecībā uz laikposmu pirms 1991.gada
1.janvāra. Apstrīdētās tiesību normas nepieciešamību noteicis
apstāklis, ka Latvija attiecīgajā laikā atjaunoja valstisko
suverenitāti un bija jāizstrādā vecuma pensijas saņemšanas
kārtība, lai nodrošinātu ikvienu ar sociālo nodrošinājumu vecuma
gadījumā arī pēc neatkarības atgūšanas, turklāt šī kārtība bija
jāpiemēro jaunajai pensiju aprēķināšanas sistēmai. Vienīgā
atšķirība Pensiju likuma pārejas noteikumu 1.punktā attiecoties
uz darbu, ko persona līdz 1991.gada 1.janvārim strādājusi ārpus
Latvijas, — ārvalstniekiem un bezvalstniekiem vecuma pensija par
darbu ārpus Latvijas netiek aprēķināta. Saeima atbildes rakstā
izsaka viedokli, ka saskaņā ar apstrīdēto tiesību normu Latvija
nevarot uzņemties citas valsts saistības attiecībā uz šo personu
tiesībām vecumā saņemt pensiju par darbu, kas veikts ārpus
Latvijas. Attiecībā uz darbu, ko persona veikusi Latvijas
teritorijā, tai esot tiesības saņemt pilnu sociālo nodrošinājumu
vecuma gadījumā tāpat kā Latvijas pilsonim. Saeima uzskata, ka
apstrīdētā tiesību norma neliedzot personai tiesības prasīt no
valsts, kuras teritorijā tā ir strādājusi, sociālo nodrošinājumu
vecuma gadījumā atbilstoši nostrādātajam laika periodam. Saeima
uzskata, ka šādi jautājumi esot risināmi starpvalstu sarunu ceļā
saskaņā ar reciprocitātes principu, līdz ar to tā esot ar
konkrētām valstīm slēdzamu starptautisko līgumu, nevis valsts
likuma kompetence. Latvija esot noslēgusi šādus līgumus ar četrām
valstīm: Lietuvu, Igauniju, Ukrainu un Somiju.
Saeima atbildes rakstā norāda, ka
apstrīdētā tiesību norma neesot pretrunā ar Konvencijas
1.protokola 1.pantu, nedz arī ar Konvencijas 14.pantu.
Konvencijas 1.protokola 1.pants nosakot personas tiesības uz
īpašumu, taču saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi
tiesības uz īpašumu šā panta izpratnē automātiski negarantējot
tiesības uz vecuma pensiju. Pie tam par diskrimināciju nevarot
uzskatīt jebkuras atšķirības tiesību piemērošanā. Saeima uzskata,
ka personas tiesības saņemt sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā
tādā veidā, kādā tās ir nostiprinātas apstrīdētajā normā,
netiekot aptvertas ar Konvencijas 1.protokola 1.pantu.
Satversmes
tiesa
, izvērtējusi apstrīdētās tiesību normas atbilstību
augstāka juridiska spēka tiesību normām,
secināja:
1. 1990.gada 4.maijā Latvijas PSR
Augstākā padome pieņēma deklarāciju "Par Latvijas Republikas
neatkarības atjaunošanu" (turpmāk — Deklarācija). Tās 8.punkts
noteic: "Garantēt Latvijas Republikas un citu valstu pilsoņiem,
kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, sociālās, ekonomiskās un
kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst
vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām. Tas pilnā mērā
attiecināms uz tiem PSRS pilsoņiem, kuri izteiks vēlēšanos dzīvot
Latvijā, nepieņemot tās pilsonību."
Pusgadu pēc Deklarācijas
pieņemšanas, 1990.gada 29.novembrī, Latvijas Republikas Augstākā
padome pieņēma likumu "Par valsts pensijām". Tiesības uz valsts
pensiju tika piešķirtas visiem Latvijas iedzīvotājiem, kuru
pastāvīgā dzīvesvieta likuma spēkā stāšanās brīdī, tas ir,
1991.gada 1.janvārī, bija Latvijas Republika. Šis likums noteica
tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā. Bija paredzēti
divi valsts pensijas veidi: darba pensija (vecuma, invaliditātes,
apgādnieka zaudējuma un izdienas pensija) un sociālā pensija.
Tiesības uz darba pensiju bija personām, kas pakļautas Latvijas
Republikas sociālajai apdrošināšanai. Personām, kurām nebija
tiesību uz darba pensiju, likums garantēja sociālo pensiju.
Tādējādi šā likuma izpratnē jēdzieni "valsts pensija" un
"sociālais nodrošinājums vecuma gadījumā" ir identiski. Minētā
likuma 44.pants noteica, ka Latvijas Republikas un ārvalstu
pilsoņiem un personām bez pilsonības, kuras ieceļojušas no citām
valstīm un nav strādājušas Latvijas Republikas uzņēmumos un
iestādēs, pensija piešķirama atbilstoši ar šīm valstīm
noslēgtajiem līgumiem; ja šādu līgumu nav, piešķirama sociālā
pensija. Tādējādi minētajām personu grupām pensija tika
aprēķināta pēc vienādiem noteikumiem, ievērojot Deklarācijā
nostiprinātos principus.
Šajā likumā noteiktā pensiju shēma
bija balstīta uz iepriekšējiem pensionēšanas principiem, tas ir,
uz pārdales principiem, kas neveicināja strādājošo ieinteresētību
savu vecumdienu nodrošināšanā. Latvijai nostiprinot valstisko
neatkarību, radās nepieciešamība izveidot jaunu, Eiropas
Savienības principiem atbilstošu pensiju sistēmu.
Izvērtējusi valsts ekonomisko un
demogrāfisko situāciju, pieejamos resursus un citus apstākļus,
Saeima 1995.gada 2.novembrī pieņēma jaunu likumu ar tādu pašu
nosaukumu "Par valsts pensijām" (Pensiju likums), kurš stājās
spēkā 1996.gada 1.janvārī. Likuma pārejas noteikumu 1.punkts
noteic, ka ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuru pastāvīgā
dzīvesvieta 1991.gada 1.janvārī bija Latvija, apdrošināšanas
stāžu veido Latvijā uzkrātie darba periodi un tiem pielīdzinātie
periodi. Šīm personām apdrošināšanas stāžā netiek ieskaitīti līdz
1991.gada 1.janvārim ārpus Latvijas uzkrātie darba periodi un
tiem pielīdzinātie periodi, izņemot 4., 5. un 10.apakšpunktā
minētos: mācību laiku augstākajās mācību iestādēs, kā arī citās
mācību iestādēs pēc vidējās izglītības iegūšanas; mācību laiku
aspirantūras dienas nodaļā, pēcdiploma izglītības un
kvalifikācijas paaugstināšanas laiku; politiski represēto
ieslodzījuma vietās, nometinājumā un izsūtījumā, kā arī bēgšanā
no šīm vietām pavadīto laiku trīskāršā apmērā, bet Galējos
Ziemeļos un tiem pielīdzinātajos rajonos — pieckārtīgā
apmērā.
Latvijā ieviestais pensiju
sistēmas modelis saņēmis atzinīgu starptautisku novērtējumu.
Pozitīvi tiek vērtēts tas, ka Latvijā radikāli mainīts klasiskais
paaudžu solidaritātes princips: strādājošās paaudzes nopelnītā
nauda tiek maksāta esošajiem pensionāriem, bet vienlaikus pastāv
arī apdrošināšanas princips, ka katrs pats veido uzkrājumu savai
pensijai. Progresīvs ir princips, ka, aprēķinot pensiju, tiek
ņemts vērā paredzamais mūža ilgums. Starptautiskie eksperti
atzīst, ka ar pensiju politiku nedrīkst risināt visus sociālos
jautājumus, jo jebkurš šāds solis rada tikai problēmas, kas
apdraud pensiju sistēmas ilgtermiņa stabilitāti, un to
nedrīkstētu pieļaut (sk. Par Latvijas pensiju sistēmas
starptautisko novērtējumu. "Latvijas Vēstnesis", 57.nr.,
2001.gada 10.aprīlis).
Ar Pensiju likuma pieņemšanu
Latvijā tika ieviesti uz apdrošināšanas iemaksām balstītas valsts
obligātās pensiju apdrošināšanas sistēmas principi, arī norma, ka
pensijas apmērs ir atkarīgs no apdrošināšanas stāža.
Apdrošināšanas stāžu veido likumā noteiktie darba periodi un tiem
pielīdzinātie periodi neatkarīgi no personas pilsonības.
2. Konvencijas 1.protokola 1.pantā
nostiprinātās tiesības uz īpašumu ir vienas no svarīgākajām
cilvēka pamattiesībām. Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā praksē ir
secinājusi, ka būtībā šis pants sastāv no trim atsevišķām normām:
pirmkārt, tas paredz tiesības netraucēti pārvaldīt savu īpašumu;
otrkārt, tas nosaka apstākļus, kādos šo īpašumu var atņemt, un,
treškārt, tas atzīst, ka valsts var kontrolēt īpašuma izmantošanu
saskaņā ar vispārējām interesēm un pieņemt šai nolūkā tādus
likumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem (sk. Eiropas
Cilvēktiesību tiesas spriedumus lietās Marckx v.Belgium un
Sporrong and Lönnroth v.Sweden ).
Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā
praksē izvērtē katra prasījuma atbilstību šim pantam, nosakot
kritērijus katrā lietā no jauna. Ne visas prasības ir automātiski
attiecināmas uz īpašuma definīciju Konvencijas izpratnē. Lai to
konstatētu, nepieciešams izvērtēt sakarību starp tiesībām uz
konkrēto pensiju vai pabalstu un pienākumu maksāt nodokļus un
izdarīt citas iemaksas. Tiesības vai ieinteresētība ir pienācīgi
jāpierāda. Personai, kura sūdzas par iejaukšanos tās īpašuma
tiesību izmantošanā, jāpierāda, ka tai minētās tiesības
pieder.
Bez tam Eiropas Cilvēktiesību
tiesa nošķir sistēmu, kura paredz individuālu līdzdalību iemaksu
fondā, nosakot arī katrā atsevišķā gadījumā izmaksājamo summu, no
sistēmas, kur saistība starp iemaksām un vēlāk saņemamo summu ir
netieša. Pēdējo nevar uzskatīt par pietiekamā mērā definējamu,
bet tiesībām uz īpašumu kā tādu ir jābūt definējamām (sk.
Theory and Practice of the European Convention on Human
Rights. Third edition by P.van Dijk, G.J.H.van Hoof. Kluwer Law
International, The Hague — London — Boston, 1998, pp.618–625
).
Lai noteiktu, vai apstrīdētā
tiesību norma skar tiesības uz īpašumu, jāizvērtē pensiju shēmas
raksturs. Jaunā pensiju shēma ir "īpašumu" veidojoša sistēma. Tā
balstās uz principu, ka dalībnieks izdarījis iemaksas noteiktos
fondos, kuros no šīm iemaksām veidojas noteikta paja (daļa).
Turklāt tās apmēru jebkurā brīdī var konstatēt. Šajā gadījumā
personai rodas tiesības uz īpašumu Konvencijas izpratnē. Eiropas
Cilvēktiesību tiesa lietā Gaygusuz v.Austria , uz kuru
atsaucas pieteikuma iesniedzējs, konstatēja saikni starp konkrēto
pabalsta veidu, uz kuru prasītājam nedeva tiesības Austrijas
valsts likums, un nodokļu iemaksām bezdarbnieku pabalsta fondā.
Tādējādi tiesa attiecināja prasījumu uz Konvencijas 1.protokola
1.pantu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā
Gaygusuz v.Austria ).
Savukārt pensiju sistēma, kas
Latvijā pastāvēja līdz 1991.gada 1.janvārim, balstījās uz
solidaritātes principu, kas nosaka visas sabiedrības atbildību un
neveido tiešu saikni starp iemaksu un pensijas apmēru. Ja ir
spēkā solidaritātes princips, tad nevar noteikt, kāda fonda daļa
konkrēti pieder katram tā dalībniekam. Tāpēc tiesības uz īpašumu,
ko aizsargā Konvencijas 1.protokola 1.pants, šajā gadījumā
neveidojas. Šī sistēma nepiešķir tiesības katram indivīdam prasīt
identificējamu daļu, bet ļauj cerēt, ka tas saņems tādu materiālu
atbalstu, kas būs atkarīgs no apstākļiem, kādi pastāvēs laikā,
kad būs jāsaņem pensija.
Šīs sistēmas pensijas ir pamatotas
uz tā saukto kolektīvā nodrošinājuma principu, un tās nevar
piešķirt, izvērtējot individuālo ieguldījumu. Pastāv gan tiesības
uz zināmu pabalstu izmaksu, ja sistēma darbojas nepārtraukti un
indivīds izpilda attiecīgus nosacījumus. Taču pat šajā gadījumā
neveidojas tiesības uz noteiktu summu, jo tā ir pakļauta
svārstībām, arī tiesiskam regulējumam (sk. Theory and Practice
of the European Convention on Human Rights, p.621 ).
Tādējādi apstrīdētā tiesību norma
neskar tiesības uz īpašumu un nav pretrunā ar Konvencijas
1.protokola 1.pantu. Līdz ar to nav pamatots arī pieteikuma
iesniedzēja apgalvojums, ka apstrīdētā tiesību norma ir pretrunā
ar Konvencijas 14.pantu.
3. Satversmes 109.pants nodrošina
ikvienam tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas,
bezdarba gadījumā, atstājot šo uzskaitījumu atklātu. Šajā pantā
lietotais termins "sociālais nodrošinājums vecuma gadījumā"
ietver ne tikai maksājumus, ko persona saņem saskaņā ar sociālās
apdrošināšanas shēmām, bet arī sociālās palīdzības pasākumus.
Pamatots ir Saeimas atbildes
rakstā paustais viedoklis, ka šajā Satversmes normā nav noteikts
ne konkrēts vecums, ar kādu personai rodas tiesības uz vecuma
pensiju, ne pensijas apmērs, ne arī kādi īpaši pensiju shēmas
noteikumi. Satversme ar šo normu nebūt negarantē visām personām
vienādu vecuma pensiju. Tāpat tā negarantē, ka visām personām
rodas tiesības saņemt vecuma pensiju vienādā vecumā. Līdz ar to
šī norma paredz un pieļauj zināmas atšķirības sociālā
nodrošinājuma saņemšanā.
Jāņem vērā, ka Latvijā, pastāvot
jaunajai pensiju shēmai, tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma
gadījumā nosaka vairāki likumi. Piemēram, Pensiju likumā noteikts
to personu loks, kurām ir tiesības uz valsts pensiju, savukārt
likumā "Par sociālo palīdzību" noteikta kārtība, kādā personas
iegūst sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā, ja tām nav tiesību
uz valsts pensiju saskaņā ar Pensiju likumu. Tādējādi likumdevējs
garantē sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā ikvienam, kura
pastāvīgā dzīvesvieta 1991.gada 1.janvārī bija Latvija,
neatkarīgi no viņa pilsonības.
Pensiju likuma izpratnē jēdziens
"valsts pensija" jeb "valsts sociālās apdrošināšanas pensija", uz
kuru attiecas apstrīdētā tiesību norma, ir tikai viens no sociālā
nodrošinājuma veidiem vecuma gadījumā. Tādējādi apstrīdētā
tiesību norma neierobežo Satversmē garantētās personas tiesības
uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā un nav pretrunā ar
Satversmes 109.pantu.
4. Satversmes 91.pantā noteiktais,
proti, ka cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas
diskriminācijas, jāsaprot tādējādi, ka cilvēku tiesībām jābūt
vienlīdzīgām. Taču tas nenozīmē, ka tām jābūt vienādām.
Vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā
sabiedrībā ir attaisnojama. Tātad ir jāizvērtē iemesli, uz kuriem
pamatota atšķirīgā attieksme.
Sociālās tiesības, uz kurām
attiecināma apstrīdētā tiesību norma, ir specifiska cilvēktiesību
joma, kura valstu konstitucionālajos likumos un starptautiskajos
cilvēktiesību dokumentos formulēta kā vispārīgi valsts pienākumi.
Regulēšanas mehānisms ir atstāts katras valsts likumdevēja ziņā.
Sociālo tiesību realizācija ir atkarīga no valsts ekonomiskās
situācijas un pieejamiem resursiem.
No Pensiju likuma spēkā stāšanās
brīža ikvienam Latvijas iedzīvotājam neatkarīgi no pilsonības ir
tiesības uz valsts sociālās apdrošināšanas pensiju, ja viņš ir
sociāli apdrošināmā persona un ir uzkrāts nepieciešamais
apdrošināšanas stāžs. Pensiju likuma pārejas noteikumu 1.punkts
pašreizējā redakcijā pieņemts, lai jaunās pensiju sistēmas
ietvaros noregulētu jautājumu par personas līdz 1991.gada
1.janvārim uzkrāto darba periodu un tiem pielīdzināto periodu
ieskaitīšanu apdrošināšanas stāžā. Bez tam jāņem vērā, ka
apstrīdētā tiesību norma attiecas tikai uz to personu loku, kurām
tiesības uz valsts pensiju rodas, sākot ar 1996.gada
1.janvāri.
Ārvalstniekiem un bezvalstniekiem,
kuru pastāvīgā dzīvesvieta 1991.gada 1.janvārī bija Latvija,
tāpat kā Latvijas pilsoņiem, apdrošināšanas stāžā tiek ieskaitīti
līdz 1991.gada 1.janvārim Latvijas teritorijā uzkrātie darba
periodi. Tādējādi Latvijas valsts ir uzņēmusies atbildību par
ikviena Latvijas pastāvīgā iedzīvotāja — neatkarīgi no viņa
valstiskās piederības — Latvijas teritorijā nostrādāto laiku.
Apstrīdētajā tiesību normā
noteiktā atšķirīgā attieksme ir objektīvi pamatota ar Latvijas
pensiju sistēmas raksturu un principiem. Tāpēc to nevar uzskatīt
par diskrimināciju Satversmes izpratnē. Tādējādi apstrīdētā
tiesību norma nav pretrunā ar Satversmes 91.pantu.
Tā kā apstrīdētā tiesību norma nav
pretrunā ar Satversmes 91.un 109.pantu, Konvencijas 14.pantu un
Konvencijas 1.protokola 1.pantu, tā neierobežo cilvēka
pamattiesības saskaņā ar Satversmi un Latvijai saistošiem
starptautiskajiem līgumiem un nav pretrunā ar Satversmes
89.pantu.
Satversmes tiesa uzskata, ka
jautājums par ārvalstnieku un bezvalstnieku līdz 1991.gada
1.janvārim ārpus Latvijas teritorijas uzkrātajiem darba periodiem
ir risināms starptautisku līgumu formā, ievērojot taisnīguma,
samērīguma, savstarpības un citus tiesību principus. Ar Saeimas
apstiprinātu starptautisku līgumu ir iespējams noregulēt pensiju
aprēķināšanas un piešķiršanas jautājumu pēc iespējas labvēlīgi
personai, kurai nav tiesību uz valsts sociālās apdrošināšanas
pensiju saskaņā ar Pensiju likumu.
Pamatots ir Saeimas viedoklis, ka
Latvijas valstij nav jāuzņemas citas valsts saistības personu
nodrošināšanā ar vecuma pensiju par citas valsts teritorijā
nostrādāto laiku. Latvijas valsts nevar jaunajā pensiju shēmā
iesaistītajiem nodokļu maksātājiem uzlikt pienākumu atrisināt
starpvalstu līgumos risināmus jautājumus, līdz ar to tā ir ar
konkrētām valstīm slēdzamu starptautisku līgumu, nevis valsts
likuma kompetence.
Latvija pagaidām ir noslēgusi
divpusējus starptautiskos līgumus sociālās drošības jomā ar
Lietuvu, Igauniju, Ukrainu un Somiju. Tādējādi valstis
savstarpēji vienojas par katras līgumslēdzējas puses iedzīvotāju
sociālo aizsardzību, konkretizējot katras puses tiesības un
pienākumus. Šāda prakse pastāv vairākumā Eiropas valstu, proti,
konkrētas valsts iedzīvotāju sociālajai aizsardzībai tiek
pielāgotas atšķirīgas divu valstu sociālās drošības sistēmas.
Katras valsts sociālās drošības modelis ir samērots ar tās
pilsoņu interesēm, tāpēc starpvalstu līgums ir viens no
līdzekļiem, kā aizsargāt visu valsts iedzīvotāju sociālo drošību.
Šādi līgumi tiek gatavoti arī ar citām valstīm.
Latvija ir izrādījusi savu gribu
risināt sociālās drošības jautājumus starptautisko līgumu formā,
akceptējot pievienošanos 1953.gada 11.decembra Eiropas Pagaidu
līgumam par sociālās drošības shēmām, kas attiecas uz vecuma,
invaliditātes un apgādnieka zaudējuma gadījumiem (turpmāk —
Pagaidu līgums) un pieņemot to. Preambulā nostiprināti šā līguma
principi, arī vienlīdzīga attieksme pret jebkuras līgumslēdzējas
puses pilsoņiem attiecībā uz vecuma pensijām. Paredzēts, ka citas
līgumslēdzējas puses pilsoņiem ir jāsaņem jebkuru citu divu vai
vairāku līgumslēdzēju pušu noslēgtajos līgumos noteiktās
priekšrocības attiecībā uz vecuma pensijām. Turpat ir minēts arī
līguma mērķis: šo principu īstenošana ar Pagaidu līguma
palīdzību, kamēr nav noslēgta vispārēja konvencija, kas balstās
uz divpusēju līgumu tīklu. Pagaidu līguma 1.pants paredz, ka
termina "Līgumslēdzējas Puses pilsoņi" nozīmi nosaka Puse, un
tādējādi pieļauj katras līgumslēdzējas valsts brīvu izvēli šajā
jautājumā. Likuma "Par Eiropas Pagaidu līgumu par sociālās
drošības shēmām, kas attiecas uz vecuma, invaliditātes un
apgādnieka zaudējuma gadījumiem, un tā protokolu" 3.pants noteic,
ka jēdziens "pilsonis" šā līguma izpratnē ietver Latvijas
pilsoņus, kā arī nepilsoņus, kas ir likuma "Par to bijušās PSRS
pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības"
(turpmāk — Likums par nepilsoņiem) subjekti. Savukārt 6.pantā
noteikts, ka Latvijas Republikā Pagaidu līgums un tā protokols
neattiecas uz Pensiju likuma pārejas noteikumu 1.punktu — par
laikposmā līdz 1991.gadam uzkrāto darba periodu un tiem
pielīdzināto periodu ieskaitīšanu apdrošināšanas stāžā. Šādu
atrunu izdarīšanu paredz Pagaidu līguma 9.panta otrā daļa.
5. Pieteikuma iesniedzējs Pensiju
likuma pārejas noteikumu 1.punktu daļā par ārvalstniekiem un
bezvalstniekiem lūdz izvērtēt arī saistībā ar nepilsoņu tiesībām
uz apdrošināšanas stāža aprēķināšanu.
Nepilsoņi ir iedzīvotāju grupa ar
īpašu tiesisko statusu, ko nosaka Likums par nepilsoņiem.
Latvijas likumos iedzīvotāju grupas (pilsoņi, nepilsoņi,
ārvalstnieki un bezvalstnieki) tiek stingri diferencētas.
Piemēram, likuma "Par sociālo palīdzību" 5.pants noteic, ka
tiesības saņemt sociālo palīdzību ir Latvijas pilsoņiem,
nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem; likuma "Par
civilstāvokļa aktiem" 15.pants īpaši nosaka, kādi dokumenti
nepieciešami laulības noslēgšanai ārvalstniekiem un
bezvalstniekiem.
Kaut gan vienu iedzīvotāju grupu
citai var pielīdzināt arī ar īpašu atrunu likumā, Pensiju likuma
pārejas noteikumu 1.punktā termins "nepilsoņi" nav minēts, tāpat
nav atrunas, ka šā likuma izpratnē, piemēram, jēdziens
"bezvalstnieks" ietver arī nepilsoņus. Līdz ar to jāsecina, ka
likumdevējs nav noregulējis jautājumu par laikposmā līdz
1991.gadam nepilsoņu uzkrāto darba periodu un tiem pielīdzināto
periodu ieskaitīšanu apdrošināšanas stāžā.
Atbilstoši Satversmes tiesas
likuma 1.pantam Satversmes tiesa izskata lietas par likumu un
citu normatīvo aktu atbilstību Satversmei. Tas nozīmē, ka
Satversmes tiesa var izvērtēt tikai normatīvajos aktos formulētas
tiesību normas un nevar izvērtēt neesošas normas atbilstību
augstāka juridiska spēka normai. Tomēr jāņem vērā, ka nepilsoņi
ir daļa no Latvijas Republikas iedzīvotājiem un minētais
jautājums skar viņiem nozīmīgas sociālās tiesības. Likumdevēja
kompetencē ir reglamentēt nepilsoņu kā atsevišķa tiesību subjekta
līdz 1991.gada 1.janvārim ārpus Latvijas uzkrāto darba periodu un
tiem pielīdzināto periodu ieskaitīšanu apdrošināšanas stāžā
saskaņā ar Satversmi un Latvijai saistošiem starptautiskajiem
tiesību aktiem cilvēktiesību jomā.
Pamatojoties uz Satversmes tiesas
likuma 30.–32. pantu, Satversmes tiesa
n o s p r i e d
a:
Atzīt likuma "Par valsts pensijām"
pārejas noteikumu 1.punktu (daļā par ārvalstnieku un
bezvalstnieku, kuru pastāvīgā dzīvesvieta 1991.gada 1.janvārī
bija Latvija, apdrošināšanas stāžu) par atbilstošu Latvijas
Republikas Satversmes 89., 91. un 109.pantam, kā arī 1950.gada
4.novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības
konvencijas 14.pantam un šīs konvencijas 1.protokola
1.pantam.
Spriedums stājas spēkā tā
publicēšanas dienā. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.
Tiesas sēdes priekšsēdētājs
A. Endziņš
