Par likumu un laiku

Par Ministru kabineta iekārtas likuma un Ministriju iekārtas likuma grozījumiem

18.jūnijā Ministru kabineta Komiteja akceptēja grozījumus Ministru kabineta (MK) iekārtas likumā un Ministriju iekārtas likumā, kas paredz mainīt ministriju struktūru un atbildības sfēras.

Lai valsts pārvaldes centrālajā līmenī būtu iespējams koordinēt reģionālo politiku un Eiropas Savienības strukturālos instrumentus un koncentrēt šim uzdevumam paredzētos resursus, paredzēts, ka Īpašu uzdevumu ministra sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām sekretariātā tiks iekļauts Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Reģionālās attīstības departaments, Ekonomikas ministrijas (EM) Ekonomiskās politikas programmu koordinācijas departamenta reģionālās struktūrpolitikas nodaļa, EM reģionālais fonds un to pārvaldošā bezpeļņas organizācija valsts SIA “Reģionu attīstība”. Līdz ar to Īpašu uzdevumu ministra sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām sekretariāta turpmākais nosaukums dokumentu pieņemšanas gadījumā Ministru kabinetā un Saeimā būs Reģionālās attīstības un plānošanas ministrija, savukārt VARAM paredzēts nosaukt par Vides aizsardzības un būvniecības ministriju. Ja grozījumus minētajos likumos akceptēs Ministru kabinets un pieņems Saeima, izmaiņas valsts pārvaldes struktūrās tiks ieviestas ar 2002.gada 1.janvāri.

Līdz ar ministriju strukturālajām izmaiņām paredzēts pieņemt vairākus likumus, kas palīdzēs jaunizveidotajai ministrijai īstenot tai uzdotās funkcijas. Tāpēc MK Komitejas 18.jūnija sēdē tika akceptēti arī divu likumu — Teritorijas plānošanas likuma un Reģionālās attīstības likuma — projekti.

Teritorijas plānošanas likuma mērķis ir nodrošināt teritorijas plānošanas sistēmas izveidošanu, kas veicinātu līdzsvarotu un ilgtspējīgu valsts attīstību. Ja likums tiks pieņemts, tas noteiks teritorijas plānošanas sistēmu un principus, dalībniekus un to kompetenci teritorijas plānošanas procesā, teritorijas plānojuma veidus, saturu un to izstrādāšanas kārtību, kā arī sabiedrības tiesības iegūt informāciju, piedalīties teritorijas plānošanā, izteikt un aizstāvēt savu viedokli.

Kā teikts likumprojekta anotācijā, līdz ar šī likuma stāšanos spēkā būtiski tiks sakārtota teritorijas plānošanas sistēma, kas vienlaikus ar attīstības plānošanas pasākumiem pozitīvi ietekmēs Latvijas tautsaimniecību, kā arī Latvijas pozīciju sarunās par iestāšanos Eiropas Savienībā.

Likums ir nepieciešams, jo šobrīd spēkā esošais 1998. gada 15. oktobrī Saeimā pieņemtais Teritorijas attīstības plānošanas likums nosaka, ka visu līmeņu — nacionālā, reģionālā un vietējā — teritorijas attīstības plānošana tiek realizēta ar divu veidu dokumentiem — attīstības plāniem un teritorijas plānojumiem. Neraugoties uz to, ka abu veidu dokumenti papildina un ietekmē viens otra izstrādi, tie ir atšķirīgi pēc satura, izstrādes kārtības un sastāva. Tajā pašā laikā tikai teritorijas plānojumi pēc attiecīga pašvaldības lēmuma stājas spēkā saistošo noteikumu veidā. Tādējādi var rasties neskaidrības un jautājumi, vai nepieciešams izstrādāt konkrētai teritorijai abu veidu plānošanas dokumentus un kāda ir to savstarpējā saistība. Likuma par teritoriju plānošanu nepieciešamība tiek pamatota arī ar to, ka Teritorijas attīstības plānošanas likums neatspoguļo daudzas izmaiņas, kas ir notikušas kopš 1998. gada, piemēram, plānošanas reģionu veidošanos, nepieciešamību stingri noteikt stratēģisko attīstības plānošanas dokumentu hierarhiju no nacionālā līdz vietējās pašvaldības līmenim, nepieciešamību pārskatīt likumā konkrēti minēto nacionālo programmu un nozaru programmu izstrādes nepieciešamību un citus laika gaitā radušos nosacījumus. Likumprojekts paredz, ka līdz ar Teritorijas plānošanas likuma stāšanos spēkā Teritorijas attīstības plānošanas likums zaudēs spēku.

MK Komitejā akceptētais Teritorijas plānošanas likums pēc spēkā stāšanās noteiks četrus teritorijas plānošanas līmeņus — nacionālo, plānošanas reģiona, rajona pašvaldības un vietējās pašvaldības. MK gan būs uzdevums izstrādāt noteikumus par teritorijas plānojumu sagatavošanas, spēkā stāšanās, apturēšanas, grozīšanas, ietekmes uz vidi novērtēšanas un pārraudzības kārtību. Likums aptvers un saistīs kopā visus plānošanas līmeņus, paredzot, ka plānojumi jāizstrādā saskaņā ar augstāka līmeņa plānojumu un kaimiņu teritorijas plānojumiem. Paredzēts, ka plānošanu vadīs, pārraudzīs, vērtēs un koordinēs vairākas institūcijas, piemēram, jaunveidojamās Reģionālās attīstības un plānošanas ministrijas uzdevums būs arī izstrādāt nacionālo plānojumu, izvērtēt izstrādāto plānojumu atbilstību likumam, izveidot un uzturēt teritorijas attīstības plānošanas datu bāzi un arhīvu, kā arī izveidot un nodrošināt teritorijas plānošanas uzraudzības sistēmas darbību. Arī vietējo pašvaldību uzdevums būs vadīt, uzraudzīt un nodrošināt savas pašvaldības teritorijas plānojumu izstrādi. Pašvaldība varēs apstiprināt izstrādātos teritorijas plānojumus un to grozījumus, ierosināt grozījumus plānošanas reģiona un rajona pašvaldību teritoriju plānojumos, pieņemt lēmumu par sadarbību ar citām vietējām pašvaldībām kopīgu teritorijas plānojumu izstrādei. Pašvaldībai būs jānodrošina sabiedrības līdzdalība teritorijas plānošanā un jāpārrauga plānojuma administratīvā izpilde. Likumprojekts paredz, ka Vides aizsardzības un būvniecības ministrija metodiski vadīs, pārraudzīs un koordinēs vietējo pašvaldību teritorijas plānošanu, uzturēs šo teritorijas plānojumu arhīvu un datu bāzi, izveidos vietējo pašvaldību teritorijas plānošanas uzraudzības sistēmu un nodrošinās tās darbību, izvērtēs vietējo pašvaldību teritorijas plānojumu atbilstību normatīvajiem aktiem, kā arī izstrādās ieteikumus vietējo pašvaldību teritorijas plānojumu izstrādei, kuros ietverta informācija par vietējās pašvaldības administratīvās teritorijas izmantošanu, noteiks plānoto un atļauto teritorijas izmantošanu, kā arī precizēs rajona, reģiona vai nacionālajā teritorijas plānojumā noteiktos objektus, teritorijas un prasības.

Rajona pašvaldībām savukārt paralēli savas teritorijas plānojuma izstrādes vadībai, uzraudzībai un apstiprināšanas tiesībām un citiem pienākumiem, kas paredzēti arī vietējai pašvaldībai tās administratīvajā teritorijā, likums paredzēs iespēju izvērtēt arī rajona teritorijā esošo vietējo pašvaldību plānojuma atbilstību rajona plānojumam. Likums nosaka, ka, izstrādājot visus zemāka līmeņa teritoriju plānojumus, būs jāņem vērā jau apstiprinātie un spēkā esošie augstāka līmeņa plānojumi.

Likums noteiks arī citu publisko institūciju kompetenci teritorijas plānošanā, sabiedriskās apspriešanas kārtību un pārskatu sagatavošanas kārtību. Tāpat likumprojektā noteikts, ka izdevumi teritorijas plānošanai ir pašvaldības nepieciešamie izdevumi, kas jāparedz pašvaldības budžetā, bet valsts budžetā kā līdzfinansējums jāparedz valsts mērķdotācija teritorijas plānošanas veicināšanai.

Reģionālās attīstības likuma mērķis ir noteikt reģionālās attīstības sistēmu valstī, kas ļautu mērķtiecīgāk plānot reģionālo attīstību un īstenot reģionālās attīstības atbalsta pasākumus. Likumā īpaši uzsvērta stratēģiskās attīstības plānošanas dokumentu sakārtošana un institucionālais ietvars reģionālās attīstības jautājumu risināšanai nacionālā un plānošanas līmenī. Likuma uzdevums ir nodrošināt reģionālās attīstības sistēmas izveidošanu un radīt labvēlīgu vidi dinamiskai un daudzpusīgai tautsaimniecības attīstībai, uzņēmējdarbības attīstībai un jaunu darba vietu veidošanai visā valsts teritorijā.

Likuma nepieciešamība tiek pamatota ar to, ka līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) Latvijai pavērsies iespējas līdzdarboties ES reģionālās un strukturālās politikas procesos, kas straujākiem soļiem tuvinās Latviju ES dalībvalstu vidējam līmenim. Lai Latvija varētu sekmīgi strādāt ar pirmsiestāšanās finansu instrumentiem, kā arī potenciāli pēc iestāšanās ES veiksmīgi apgūt ES struktūrfondu un kohēzijas fonda līdzekļus, nepieciešams izveidot atbilstošu institucionālo struktūru un likumdošanu šim uzdevumam. Eiropas Komisijas (EK) progresa ziņojumā pagājušā gada novembrī Latvijai ir izteikta kritika par minimālu progresu reģionālās politikas jomā un norādīts, ka joprojām pastāv nopietnas grūtības šajā jomā un ka nepieciešams turpināt celt administratīvo kapacitāti un izstrādāt atbilstošu juridisko ietvaru. EK norādīja, ka precīzi jānosaka atbildības sadalījums reģionālās attīstības jomā visos valsts pārvaldes līmeņos.

Šī gada martā saņemtajā ES kopējā pozīcijā par Latvijas sarunu pozīciju 21.sadaļā “Reģionālā politika un strukturālie instrumenti” norādīts, ka pašreiz Latvijas Republikā spēkā esošā likumdošana neatbilst ES struktūrfondu likumdošanas prasībām darbā ar ES struktūrfondiem. ES atzīmē, ka Latvijai ir jāveido institucionālais ietvars, jāsadala atbildība ES struktūrfondu un kohēzijas fonda finansu līdzekļu programmēšanā un īstenošanā, kā arī jāpastiprina un jāattīsta iesaistīto institūciju kapacitāte.

Reģionālās attīstības likumā ir iestrādātas likuma “Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem” pamatnormas. Spēkā esošais likums zaudēs spēku, ja Reģionālās attīstības likums tiks akceptēts MK un pieņemts Saeimā. Likumprojekts nosauc vairākus attīstības plānošanas dokumentus, piemēram, valsts ilgtermiņa attīstības stratēģija būs plānošanas dokuments desmit un vairāk gadiem, bet nacionālais attīstības plāns būs valsts vidēja termiņa stratēģiskās plānošanas dokuments, lai analizētu valsts sociālekonomisko situāciju, kā arī noteiktu valsts attīstības prioritātes turpmākajiem sešiem gadiem un pasākumus, kas veicami mērķu īstenošanai. Saskaņā ar nacionālo attīstības plānu tiks piešķirts finansējums reģionālās attīstības atbalsta pasākumiem no valsts budžeta, pašvaldību budžeta un ārvalstu finansu palīdzības līdzekļiem. Nacionālais attīstības plāns tiks izstrādāts saskaņā ar valsts ilgtermiņa attīstības stratēģijā noteiktajām attīstības prioritātēm, virzieniem un nacionālo plānojumu, kā arī ievērojot plānošanas reģionu attīstības plānu noteiktās attīstības prioritātes un virzienus. Saskaņā ar minētajiem dokumentiem tiks izstrādāti arī plānošanas reģiona attīstības plāni, rajona pašvaldības attīstības plāni un vietējās pašvaldības attīstības plāni. Reģionālās attīstības atbalsta pasākumus paredzēts finansēt no valsts budžeta, pašvaldību budžetiem, ārvalstu finansu palīdzības līdzekļiem, juridisko un fizisko personu iemaksām un ziedojumiem.

Lai pašvaldības iekļautos valsts plānošanas reģionu sistēmā, tām būs jānosaka sava piederība kādam no plānošanas reģioniem. Tāpēc pašvaldībām trīs mēnešu laikā pēc likuma spēkā stāšanās būs jāiesniedz īpašu uzdevumu ministram valsts reformu lietās priekšlikumi par pievienošanos vienam no pieciem plānošanas reģioniem. Ministrs sešu mēnešu laikā no likuma spēkā stāšanās iesniegs Ministru kabinetā priekšlikumus par Kurzemes, Latgales, Rīgas, Vidzemes un Zemgales plānošanas reģionu teritorijām. Sešu mēnešu laikā pēc piecu plānošanas reģionu teritoriju noteikšanas pašvaldībām būs jāizveido Plānošanas reģionu attīstības padomes, Plānošanas reģionu attīstības aģentūras un jāizvirza Plānošanas reģionu attīstības padomju priekšsēdētāji vai to pārstāvji darbam Nacionālajā reģionālās attīstības padomē. Bet MK likums uzdod pieņemt nepieciešamos normatīvos aktus, lai ar 2002.gada 1.janvāri Īpašu uzdevumu ministra sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām sekretariātu reorganizētu par Reģionālās attīstības un plānošanas ministriju un EM un VARAM reģionālās attīstības un plānošanas funkcijas nodotu Reģionālās attīstības un plānošanas ministrijai. Paredzēts, ka Reģionālās attīstības un plānošanas ministrija darbu varētu sākt 2002.gada 1.janvārī.

Kristīne Valdniece, “LV” pašvaldību lietu redaktore