Pirmspievienošanās ekonomiskā programma

Precizēta saskaņā ar Ministru kabineta 2001.gada 15.maija sēdes protokollēmuma 23.¤ 21.punktu

Turpinājums. Sākums — “LV” 15.06.2001., Nr.93; “LV” 20.06.2001., Nr.95

 

 

4. Strukturālās reformas

4.1. Privātais sektors

un uzņēmējdarbības vide

4.1.3. Sabiedrisko pakalpojumu

regulēšana

Politikas virzieni

Likumā paredzēts, ka tos sabiedrisko pakalpojumu veidus, kurus nepieciešams regulēt, valsts regulējamās nozarēs nosaka Ministru kabinets, bet pašvaldību regulējamās nozarēs — attiecīgās pašvaldības.

Valsts regulējamās nozarēs Saeima pēc Ministru kabineta priekšlikuma izveidos vienotu regulatoru — Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju.

Jāatzīmē, ka vienotai regulēšanas institūcijai ir vairākas priekšrocības salīdzinājumā ar atsevišķiem nozaru regulatoriem. Dažas no tām ir:

1) vienoti un kopēji resursi — intelektuālie un materiāli – tehniskie, kas ir racionālāk un lētāk;

2) regulatora pilnveidošanās iespēja, ņemot vērā katras nozares savstarpējo ietekmi un regulēšanas pieredzi;

3) mazinās risks regulatoram nonākt nozaru vai politiskā atkarībā;

4) robežu izzušana starp dažādām regulējamām dabīgo monopolu nozarēm;

5) neadekvātas pieejas riska mazināšana, novērtējot vispārējos ekonomiskos rādītājus un ietekmi uz tautsaimniecību kopumā.

Savukārt sabiedrisko pakalpojumu regulēšanu pašvaldību regulējamās nozarēs veiks pašvaldības izveidots regulators. Vienlaicīgi tiek paredzētas valsts regulatoram (Komisijai) tiesības deleģēt pašvaldībām valsts regulēšanas funkciju izpildi, vienlaikus paredzot tam finansējumu, savukārt centralizētās siltumapgādes regulēšanas funkcijas izpilde ir jādeleģē pašvaldībai, ja attiecīgā pašvaldība tam piekrīt.

Likums paredz, ka regulators Ministru kabineta noteiktā kārtībā uz noteiktu laiku izsniegs sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam licenci, norādot sabiedrisko pakalpojumu veidus, ja citāda licencēšanas kārtība nav noteikta ar nozares speciālajiem likumiem.

Sabiedrisko pakalpojumu tarifus to sniedzēji aprēķinās saskaņā ar regulatora (pašvaldību regulējamās nozarēs — Ministru kabineta) noteikto tarifu aprēķināšanas metodiku un iesniegs regulatoram aprēķināto tarifu projektus kopā ar pamatojumu projektā minētajām tarifu veidojošām izmaksām. Regulators izvērtēs iesniegtos tarifu projektus noteiktā laikā no to saņemšanas. Regulators apstiprinās izvērtētos tarifus tādā apmērā, kas sedz pamatotās izmaksas.

Pašlaik tiek organizēta likumam pakārtoto sekundāro normatīvo aktu projektu izstrāde, kā arī tiek veikta sagatavošanās regulēšanas institūciju izveidei un valsts regulatora — Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas — amatpersonu izvēlei konkursa kārtībā.

Turpmākā uzmanība tiks pamatā vērsta uz:

· valsts līmeņa regulatora — Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas — neatkarības nodrošināšanu un darbības uzsākšanu;

· tiks sniegta nepieciešamā palīdzība arī pašvaldību regulēšanas institūciju optimālās sistēmas izveidē un darbības nodrošināšanā, kur galvenās problēmas ir pašvaldību regulējamo nozaru sabiedrisko pakalpojumu veidu noteikšana, attiecīgo pašvaldību atsevišķu vietējo vai vienotu kopējo regulatoru izveidošana, pašvaldību regulatoru nepieciešamā finansējuma noteikšana, strīdu izskatīšana pašvaldību regulatoros, citu valstu pašvaldību regulatoru pieredzes apgūšana un tamlīdzīgi jautājumi, lai pēc iespējas efektīvāk izveidotu neatkarīgu sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas sistēmu pašvaldību līmenī.

 

4.1.4. Bankrota procedūru

regulējošā likumdošana

Pašreizējā situācija un politika

Uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju un bankrota nosacījumus un procedūru reglamentē 1996. gada 12. septembrī pieņemtais likums “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju”, kas stājās iepriekšējā likuma “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju un bankrotu” (03.12.1991.) vietā, kā arī Civilprocesa likums (14.10.1998.), kurš stājās iepriekšējā Latvijas Civilprocesa kodeksa vietā. Šie likumi reglamentē maksātnespējīgā uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) un tā administratora pienākumus. Maksātnespējas stāvokļa risinājumi Latvijas Republikā ir: mierizlīgums, sanācija vai bankrots. Lēmumu par bankrota procedūras uzsākšanu un pabeigšanu pieņem kreditoru sapulce un apstiprina apgabaltiesa. Kredītiestādēm un apdrošināšanas sabiedrībām maksātnespējas un bankrota gadījumos tiek piemērotas normas, kuras ir iestrādātas likumos — “Kredītiestāžu likums” (05.10.1995.) un “Apdrošināšanas sabiedrību un to uzraudzības likums” (10.06.1998.).

Maksātnespējas un bankrota likumdošana ir vairākkārtīgi grozīta un papildināta, un visas izmaiņas veiktas, lai bankrota procedūrās nodrošinātu kreditoru interešu aizsardzību, administratora rīcības brīvību un kreditoru sapulces patstāvību.

Politikas virzieni

Ar Ministru prezidenta 1998. gada 21. janvāra rīkojumu Nr.17 tika izveidota darba grupa normatīvo aktu izstrādāšanai par veicamajiem pasākumiem tiesvedības procesa paātrināšanai maksātnespējas (bankrota) lietu izskatīšanā (atbildīgā Tieslietu ministrija). Līdz 2001. gada 1. martam ir sagatavoti normatīvo aktu projekti: “Grozījumi “Civilprocesa likumā””, “Grozījumi likumā “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju”” u.c., lai būtu iespējams nodrošināt maksātnespējas procesa uzraudzības institūcijas izveidošanu. Šādas institūcijas izveide veicinās maksātnespējas procesa paātrināšanu, nodrošinās administratoru darbības uzraudzību un sertifikāciju. Rezultātā būs iespējams ieviest vienotu metodisko vadību un politiku maksātnespējas (bankrota) jautājumos, kas gala rezultātā sekmētu valsts budžeta līdzekļu ekonomiju un racionālāku izmantošanu.

 

4.1.5. Uzņēmējdarbības

un inovāciju attīstības politika

Pašreizējā situācija un politika

Uzņēmējdarbības attīstības politikas galvenais uzdevums ir nodrošināt uzņēmējdarbības veikšanai labvēlīgu vidi. Inovāciju attīstības politikas uzdevums ir veidot uz zināšanām balstītu “jauno” ekonomiku, kas ir ilgtermiņa ekonomiskās attīstības pamats. Šo uzdevumu izpilde ir nepieciešams nosacījums, lai Latvija sasniegtu Eiropas Savienības Padomes 1993. gadā Kopenhāgenā noteikto otro kritēriju par funkcionējošas tirgus ekonomikas pastāvēšanu, kā arī spēju izturēt konkurences spiedienu un tirgus spēkus ES iekšienē.

Valdība pēdējā laikā ir daudz darījusi, lai uzlabotu uzņēmējdarbības vidi un veidotu inovāciju politiku valstī:

· Tiek konsekventi uzlabota likumdošanas bāze. Ar 1. jūliju stāsies spēkā Komerclikums, kas iezīmē fundamentālu uzņēmējdarbības vides reformu. Tas sistematizēs vienkopus dažādus uzņēmējdarbību reglamentējošus jautājumus, kas līdz šim bija izkliedēti vairākos likumdošanas aktos, kā arī atcels virkni novecojušu pārejas perioda likumdošanas normu un izveidos drošu sistēmu kreditoru un mazākumakcionāru aizsardzībai.

· Ir izstrādāts Pasākumu plāns uzņēmējdarbības vides pilnveidošanai, kas sadarbībā ar Ārvalstu investoru padomi regulāri tiek aktualizēts, un par tā izpildi tiek informēta valdība.

· Ir izstrādāta un valdībā 2001. gada 27. februārī akceptēta Nacionālā inovāciju koncepcija, kuras mērķis ir sekmēt inovācijām atvērtas ekonomikas veidošanos Latvijā.

· Valdība 2001. gada 20. martā akceptēja Rūpniecības attīstības pamatnostādnes, kuru mērķis ir principā noteikt valdības ekonomisko politiku rūpniecības konkurētspējas palielināšanai un noteikt šī mērķa īstenošanas vidējā termiņa prioritātes.

· PHARE Catch-up Facility projekta “Atbalsts rūpniecības uzņēmumu pārstrukturizācijai” ietvaros tiek sniegts atbalsts rūpniecības klāsteru izveidei un attīstībai informācijas tehnoloģiju, kokrūpniecības, optisko šķiedru un ar kompozītmateriālu izmantošanu saistītās nozarēs. Projekta mērķis ir paaugstināt uzņēmumu konkurētspēju, veicinot uzņēmumu savstarpējo sadarbību virknē darbības sfēru, iesaistot arī pētniecības un izglītības institūcijas.

· 1997. gadā valdībā tika pieņemta Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālā programma 1997.–2001. gadam un šī programma tiek aktualizēta jaunam periodam 2002.–2006. gadam.

Politikas virzieni

2001. gadā un nākamajos gados galvenie politikas virzieni būs:

· sadarbība ar Ārvalstu investoru padomi uzņēmējdarbības vides uzlabošanai;

· rūpniecības attīstībai labvēlīgas vides nodrošināšana;

· rūpniecības nozaru atjaunošanās uz mūsdienu tehnoloģiskās bāzes;

· efektīvas un konkurētspējīgas rūpniecības nozaru struktūras izveide, mērķtiecīgi atbalstot tās nozares, kur var tikt radīta augstāka pievienotā vērtība un Latvijai ir salīdzinošas priekšrocības;

· mazo un vidējo uzņēmumu attīstības atbalstīšana.

Ir nepieciešama tādu rūpniecības nozaru attīstības veicināšana, kuras balstās uz augstu progresīvu zinātņietilpīgu tehnoloģiju attīstību un kvalificēta darba spēka izmantošanu, lai paaugstinātu rūpniecības sektora efektivitāti. Latvijai ir labas perspektīvas attīstīt tās augsto tehnoloģiju nozares, kurās jau ir noteiktas iestrādes un speciālistu potenciāls, bet pagaidām vēl vairāku iemeslu dēļ ir mazs īpatsvars rūpnieciskajā ražošanā.

Izstrādājot Nacionālo attīstības plānu, Nacionālo inovāciju programmu un citus stratēģiskos dokumentus, kas saistīti ar rūpniecības konkurētspējas paaugstināšanu, kā arī pilnveidojot Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālo programmu, valdība ņems vērā Latvijas rūpniecības attīstības pamatnostādnes un tajās noteiktos veicamos pamatpasākumus:

· stabilas makrovides uzturēšana;

· uzņēmējdarbības tiesiskās bāzes pilnveidošana;

· valsts atbalsta instrumentu nodrošināšana;

· darbaspēka un izglītības kvalitātes uzlabošana;

· bāzes infrastruktūras attīstīšana un modernizācija, informācijas tehnoloģiju attīstības sekmēšana;

· progresīvo tehnoloģiju un inovāciju veicināšana.

Lai īstenotu praksē valdības akceptēto inovāciju politiku, tiks izstrādāta Nacionālā inovāciju programma, kurā ir paredzēts noteikt sekojošas prioritātes:

· ar ES valstīm saskaņota inovāciju politika;

· inovatīvai uzņēmējdarbībai labvēlīgi tiesību akti un citi dokumenti;

· atbalsts inovatīvu uzņēmumu dibināšanai un tālākai izaugsmei;

· efektīva un saskaņota visu inovāciju sistēmas elementu mijiedarbība;

· inovatīvai darbībai atvērtas sabiedrības veidošanās.

 

4.1.6. Eksporta veicināšanas politika

Pašreizējā situācija un politika

1999. gada 21. decembrī Ministru kabinetā tika apstiprināta Ārējās tirdzniecības nacionālā programma, kurā ietverta ir arī eksporta veicināšanas politika. Programmas īstenošanu administrē programmas koordinācijas padome, kas piedalās tās gada plāna projekta izstrādē un izvērtē tās kārtējo mērķu un uzdevumu izpildi.

Eksporta veicināšanas politikas mērķis ir sekmēt jaunu ārējo tirgu apgūšanu, kā arī nostiprināšanos esošajos, un novērst negodīgu konkurenci.

Galvenās problēmas, ar ko saskaras Latvijas eksportētāji, ir šādas:

· nepietiekošs informācijas nodrošinājums uz eksportu orientētu darbību veikšanai;

· finansu resursu un atbilstošas tiesiskās bāzes trūkums eksporta kreditēšanai, darījumu garantēšanai un apdrošināšanai;

· zema preču un pakalpojumu konkurētspēja attīstīto valstu tirgos;

· eksporta mārketinga problēmas.

Latvijā nepietiekami efektīvi darbojas tādi eksporta stimulēšanas veidi kā netiešo nodokļu savlaicīga atmaksa par eksportēto produkciju, ievešana pārstrādei, eksporta kreditēšana, garantēšana, apdrošināšana.

Politikas virzieni

Lai novērstu galvenās problēmas, ar ko saskaras Latvijas eksportētāji, līdz 2003.gadam eksporta veicināšanas politiku ir paredzēts īstenot šādos virzienos:

· Latvijas ārējās tirdzniecības datu uzkrāšana un informācijas plūsmas analīze, statistiskās uzskaites pilnveidošana;

· Eksporta kredītu, garantiju un apdrošināšanas sistēmas izveidošana un darbības nodrošināšana;

· Specializētu apmācību programmu un konsultāciju sniegšana eksportētājiem;

· Industriālo grupu ( clusters ) attīstības programmas turpināšana;

· Valsts atbalsta sniegšana Latvijas uzņēmumiem dalībai starptautiskās izstādēs un tirdzniecības misijās;

· Latvijas ekonomisko pārstāvniecību ārvalstīs darbības attīstīšana.

Politikas virzienu īstenošanai veicamo pasākumu klāstu nosaka Ārējās tirdzniecības nacionālās programmas ikgadējais darba plāns.

 

4.1.7. Kvalitātes nodrošināšana

Pašreizējā situācija un politika

Kvalitātes nodrošināšanas Nacionālā programma tika izstrādāta 1993. gada otrajā pusgadā un akceptēta Ministru kabinetā 1994. gada 12. aprīlī, kā viena no Nacionālajām programmām ekonomiskajai attīstībai un valsts konkurētspējas nodrošināšanai starptautiskajā apritē. Programmas izstrādes un aprites realizācija ir virzīta uz Latvijas integrāciju Eiropas savienībā brīvas preču kustības un patērētāju tiesību aizsardzības jomā.

Programmas mērķis ir radīt Latvijā likumdošanas bāzi un atbilstošu infrastruktūru kvalitātes nodrošināšanas, atbilstības novērtēšanas un tirgus uzraudzības jomās, harmonizētu ar Eiropas savienības likumdošanas kopumu. Programmas ietvaros tiek realizētas 14 apakšprogrammas dažādās nozarēs, lai nodrošinātu šo nozaru likumdošanas saskaņošanu un attīstību.

Ir aizvērta iestāšanās ES sarunu sadaļa Brīva preču kustība. Līdz 2003. gadam brīvas preču kustības jomā Latvija ir apņēmusies ieviest pilnu acquis communautaire savā likumdošanā, ieskaitot 2000. gadā pieņemtos ES likumus. Daudzās sfērās Latvijas likumdošana tiks saskaņota atbilstoši ES prasībām, ātrāk kā 2003. gadā.

Eiropas atbilstības novērtēšanas protokols (PECA protokols) ir Latvijas un ES asociatīvā līguma sastāvdaļa un tā noslēgšana dos iespēju Latvijas ražotājiem uz atvieglotākiem nosacījumiem eksportēt produkciju uz Eiropas savienības dalībvalstu tirgiem bez papildus atbilstības novērtēšanas (sertifikācijas, testēšanas u.c.), radot papildus pievienoto vērtību eksporta precēm. Sarunas par Eiropas atbilstības novērtēšanas protokola (PECA) noslēgšanu tika uzsāktas 1998. gadā. 2000. gada 10. jūlijā Briselē tika parafēts Protokola teksts un 2001. gada 5. aprīlī pielikumi par elektroiekārtu drošību, elektromagnētisko saderību, būvmateriāliem un rotaļlietām, kas nodrošinās atzīšanas procedūras šajās nozarēs.

Politikas virzieni

Kvalitātes nodrošināšanas jomā turpmākajos gados jāveic šādi pasākumi:

· Nepieciešams turpināt realizēt Kvalitātes nodrošināšanas Nacionālo programmu un ES Brīvas preču kustības sadaļas pozīcijā minētos pasākumus likumdošanas saskaņošanā, institūciju stiprināšanā un likumdošanas ieviešanā. Pēc iespējas ātrāk nepieciešams nodrošināt juridiskās ratifikācijas procedūras, lai spēkā varētu stāties Eiropas atbilstības novērtēšanas līgums un tiktu novērstas administratīvās barjeras preču brīvai kustībai uz ES dalībvalstīm.

· Kvalitātes nodrošināšanas un atbilstības novērtēšanas jomā jāturpina likumdošanas saskaņošana atbilstoši Eiropas savienības prasībām, jāturpina Eiropas standartu adaptācija, lai nodrošinātu normatīvo bāzi konkurētspējīgas produkcijas ražošanai. Jāturpina sarunas par Eiropas atbilstības novērtēšanas protokola (ECAP) darbības sfēras paplašināšanu prioritārās nozarēs, lai nodrošinātu brīvu preču kustību ar Eiropas savienības dalībvalstīm un novērstu tirdzniecības tehniskās barjeras Latvijā ražotajiem produktiem.

· Nepieciešams izglītojošs, konsultatīvs un finansiāls atbalsts kvalitātes sistēmu ieviešanai Latvijas uzņēmumos atbilstoši ISO 9000 standartiem, lai nodrošinātu Latvijā ražoto produktu konkurētspēju.

4.2. Finansu sektors

Pašreizējā situācija un politika

Pēdējos gados Latvijas finansu sektors, pārvarot iekšējo un ārējo satricinājumu radītās problēmas (1995. gada banku krīze, 1998. gada Krievijas krīze), ir pierādījis savu briedumu un pašlaik atrodas uz straujas attīstības ceļa – 2000. gadā finansu starpniecības nozare uzrādīja 9% pieaugumu salīdzināmās cenās. Dominējošo lomu finansu starpniecībā ieņem banku sektors, lai arī pārējo sektoru relatīvā nozīme lēnām palielinās.

Banku sektora stiprumu un tā devumu kopējai ekonomiskajai izaugsmei labi parāda izsniegto kredītu un depozītu pieauguma tempi – 2000. gadā rezidentiem izsniegto kredītu apjoms pieauga par 37,8% un sasniedza 21,5% no IKP, kas lai arī būtiski atpaliek no attīstītāko valstu rādītājiem, tomēr uzrāda gandrīz divkāršu pieaugumu, piemēram, pret 1997. gadu. Turklāt pēdējo gadu laikā ir pieaugusi ilgtermiņa kredītu nozīme, jo ievērojami aktivizējusies kreditēšana nekustamā īpašuma iegādei. Īstermiņa kredītu īpatsvars ir samazinājies līdz 22,9%, no kopējā banku kredīta portfeļa. Vidēja termiņa (līdz 5 gadiem) kredītu īpatsvars 2000. gadā bija 54,3%, bet ilgtermiņa (virs 5 gadiem) — 22,8%.

Lai arī noguldījumu apjoms pēdējo gadu laikā ir stabili attīstījies, liecinot par uzticības pieaugumu Latvijas banku sistēmai kopumā, noguldījumu un IKP attiecība pašreiz Latvijā apmēram 7 reizes atpaliek no Eiropas valstu vidējā rādītāja. Taču tam ir objektīvs pamats – salīdzinoši zemais ienākumu līmenis, kā arī ievērojamās investīciju un patēriņa vajadzības Latvijā, salīdzinot ar ES valstīm. Šie faktori pagaidām neļauj veidoties ievērojamam uzkrājumu apjomam. Latvijas banku sistēmu raksturo arī samērā augstais nerezidentu depozītu īpatsvars, kā arī salīdzinoši lielais pieprasījuma un īstermiņa depozītu īpatsvars. Lai gan pēdējo gadu laikā ir novērojama depozītu termiņu palielināšanās tendence, tomēr dažādu ekonomisko satricinājumu rezultātā šis lielais īstermiņa depozītu īpatsvars var atstāt zināmu ietekmi uz Latvijas banku sistēmas attīstību. Tomēr varbūtība, ka strauja noguldījumu apjomu samazināšanās varētu būtiski ietekmēt Latvijas banku sistēmu kopumā, ir samērā neliela. Pirmkārt, pateicoties stingrajai banku sistēmas uzraudzībai un kontrolei, nav iespējama pēkšņa visas Latvijas banku sistēmas stāvokļa pasliktināšanās. Otrkārt, noguldītāju intereses Latvijā aizstāv likums, kas paredz fizisko personu depozītu apdrošināšanu.

Konkurences saasināšanās un pieaugošā ārvalstu kapitāla ieplūdes rezultātā Latvijas banku sektorā notiek konsolidācijas process. Lielo banku nozīme tradicionālo banku pakalpojumu tirgū (depozītu piesaiste, kredītu izsniegšana) arvien pieaug, un mazās bankas pastāvīgi zaudē tirgus daļu (5 lielākās bankas pašlaik pārvalda 76,1% no visiem Latvijas banku aktīviem).

Līdz ar banku sektora attīstību, strauji pieaug arī nebanku finansu sektora aktīvu apjoms. Ja 1998. gadā šī sektora (apdrošināšanas, līzinga kompānijas, pensiju fondi) aktīvi līdzinājās 8.9% no banku sektora aktīviem, tad 2000. gada 3. ceturksnī aktīvu apjoms bija līdzvērtīgs 11,1% no banku sistēmas aktīviem.

Lai arī finansu sektors ir viena no nozarēm, kur jau zināmu laiku atpakaļ ir panākts nozīmīgs progress reformu īstenošanā (likumdošanas bāze, privatizācija u.c.), tomēr arī šeit turpinās likumu prasību un politikas instrumentu harmonizācija ar ES prasībām. Pie svarīgākajām reformām, kas notikušas pēdējā laikā, ir jāpiemin fizisko personu noguldījumu apdrošināšanas ieviešana un pakāpeniska garantijas limita paaugstināšana (pašlaik maksimālais garantētais atlīdzības apjoms vienam noguldītājam par noguldījumu bankā ir 1000 latu).

Pie būtiskākajām centrālās bankas politikas izmaiņām, kas saistītas ar monetārās politikas normatīvo aktu saskaņošanu ar Eiropas Centrālās bankas (ECB) normām, jāpiemin kredītiestāžu rezervju normu pakāpenisku samazināšanu. Latvijas Banka 2000. gada sākumā samazināja rezervju prasības bankām no 8% līdz 7% no piesaistīto līdzekļu vidējiem atlikumiem, bet decembrī rezervju norma vēlreiz tika samazināta līdz 6%.

Pie būtiskākajām finansu sektora reformām jāpiemin Finansu un kapitāla tirgus vienotās komisijas izveide, kas savu darbu sāks ar 2001. gada jūliju. Šīs komisijas pārraudzībā būs banku sektors, apdrošināšanas sektors un vērtspapīru tirgus.

Politikas virzieni

Pašreizējās situācijas analīze rāda, ka finansu sektora attīstība notiek vēlamajā virzienā un galvenās problēmas, kas skar šo nozari, ir saistītas ar kopējo ekonomikas attīstību un pastāvošo labklājības līmeni. Banku sektora drošība un stabilitāte ir sevi pierādījusi pēdējā 1998. gada Krievijas krīzē, kad daļa banku zaudēja lielus līdzekļus Krievijā. Turklāt Latvijā pastāv efektīva banku sektora uzraudzība, kas kopā ar nozīmīgu ārvalstu kapitāla ieplūdi Latvijas banku sektorā sniedz papildus garantijas stabilai finansu starpniecības attīstībai.

Tomēr arī šajā sektorā turpinās plānveidīgs darbs darbības vides uzlabošanā un tās harmonizēšanā ar ES prasībām.

· Atbilstoši jau spēkā esošajam likumam pakāpeniski tiks paaugstināts maksimālo garantēto atlīdzību apjoms vienam noguldītājam par noguldījumu bankā. Plānots, ka līdz 2008. gada 1. janvārim tas sasniegs 13000 latu.

· Ievērojot ES direktīvu prasības, tiek izstrādāti grozījumi Fizisko personu noguldījumu garantiju likumā, kas paredz attiecināt noguldījumu garantiju sistēmu arī uz juridiskām personām. Plānotā maksimālā garantētā atlīdzība juridiskajām personām būs identiska ar fiziskajām personām.

· Monetārās politikas jomā turpināsies virzība uz ECB noteikto rezervju prasību normas līmeni. Turpmāko 5–7 gadu laikā ir plānots samazināt rezervju normu līdz ECB noteiktajam 2% līmenim.

4.3. Darba tirgus

Pašreizējā situācija un politika

Ministru kabinetā 1999. gadā akceptētā koncepcija “Par nodarbinātības veicināšanu valstī” nosaka ikgadēja Latvijas Nacionālā nodarbinātības plāna izstrādes nepieciešamību ES prasību kontekstā, uzdodot Ekonomikas ministrijai koordinēt tā izstrādi.

2000. gadā Ministru kabinets akceptēja pirmo Nacionālo nodarbinātības plānu . Nacionālais nodarbinātības plānā ietvertas aktivitātes, kas vērstas uz nodarbinātības veicināšanu, paredzot pāreju no pasīvajiem uz aktīvajiem nodarbinātības pasākumiem: profesionālās izglītības sistēmas pilnveidošana sadarbībā ar sociālajiem partneriem, kas tuvinās profesionālo izglītību darba tirgus pieprasījumam; mazo un vidējo uzņēmumu kreditēšana; uzņēmējdarbības vides uzlabošana; programma ģimenes atbalstam, kā arī citi pasākumi.

Nacionālais Nodarbinātības plāns 2001. gadam izstrādāts, pamatojoties uz ES Padomes apstiprinātām nodarbinātības vadlīnijām, Nacionālā nodarbinātības plāna 2000. gadam analīzes rezultātiem un uz iegūto pieredzi nodarbinātības pasākumu noteikšanas un definēšanas jomā, iekļaujot pasākumus darba tirgus attīstības jomā atbilstoši Latvijas ekonomiskai, sociālai un politiskai situācijai.

Finansiālais aspekts izstrādāts, balstoties uz valsts budžetā 2001. gadam paredzētiem līdzekļiem un no citu avotu piesaistītiem līdzekļiem nodarbinātības veicināšanas pasākumiem un ar tiem saistītām aktivitātēm dažādu programmu, projektu un koncepciju ietvaros.

Nodarbinātības politiku reglamentē likums “Par nodarbinātību” (23.12.1991), kas nosaka bezdarbnieka statusa iegūšanas nosacījumus, bezdarbnieka tiesības un pienākumus, kā arī nodarbinātības aktīvos pasākumus (profesionālā apmācība un pārkvalifikācija, algotie pagaidu sabiedriskie darbi, darba meklētāju klubi un profesionālā orientācija).

Lai palielinātu aktīvo nodarbinātības pasākumu efektivitāti, sadalot finansējumu pa reģioniem, tiek ņemts vērā reģiona bezdarba līmenis un bezdarbnieku skaits prioritārajās mērķa grupās (jaunieši, ilgstošie bezdarbnieki, pirmspensijas vecuma bezdarbnieki).

Darba tirgus politikas īstenošanā iesaistīts Nodarbinātības valsts dienests, Valsts darba inspekcija un Profesionālās karjeras izvēles centrs. Valsts Sociālās Apdrošināšanas aģentūra nodrošina bezdarbnieka pabalstu izmaksu.

Nodarbinātības jomā Latvijā veikts pasākumu komplekss, lai iekļautos ES nodarbinātības stratēģijas vadlīniju ieviešanas procesā.

Nodarbinātības politikas attīstības pamatnostādnes 2001. gadā balstās uz Latvijas aktīvās nodarbinātības politikas ilgtermiņa mērķiem: Latvijas iedzīvotāju pilnas nodarbinātības sasniegšanu, kas nodrošina visiem valsts iedzīvotājiem, kas vēlas strādāt, iespēju atrast darbu un stāties darba attiecībās, kā arī iedzīvotāju ekonomiskās un sociālās mobilitātes nodrošināšanu.

Pārmaiņas tautsaimniecības nozaru struktūrā un jaunu nozaru attīstība rada nodarbināto skaita pārdali starp nozarēm, nosakot nepieciešamību periodiski paaugstināt vai pat mainīt kvalifikāciju un profesiju. Informācijas tehnoloģiju, augstas pievienotās vērtības nozaru un tehnoloģiju straujā attīstība ar laiku arvien vairāk aizvietos cilvēku ražošanas procesā, vienlaikus palielinot nepieciešamību viņam paaugstināt savu kvalifikāciju vai pārkvalificēties, lai nodrošinātu iespēju strādāt ar modernām tehnoloģijām.

Darba tirgus ilgtermiņa politikas izstrāde tomēr saskaras ar daudzām grūtībām, trūkst priekšstata par tautsaimniecības struktūras ilgtermiņa izmaiņām, kas neļauj pilnīgi adekvāti un savlaicīgi tām piemērot izglītības sistēmu. Izglītības sistēmas kvalitātes un efektivitātes paaugstināšana ir viena no valdības prioritātēm, tomēr finansu resursu trūkums neļauj atrisināt šīs problēmas pietiekami ātri. Tomēr jāatzīmē, ka ir uzsākti daudzi darbi, kam ir jāveicina darbaspēka kvalitātes paaugstināšana un nodarbinātība.

Darba tirgus piedāvājuma un pieprasījuma atbilstību sekmē:

· profesionālās izglītības un nodarbinātības trīspusējās sadarbības padomes darbs un reģionālo Profesionālās izglītības un nodarbinātības trīspusējo sadarbības padomju veidošana un funkcionēšana;

· bezdarbnieku apmācības un pārkvalificēšanas orientēšana uz darba devēju pieprasījumu;

· profesionālās izglītības sistēmas pielāgošana darba tirgus prasībām.

Tiek veiktas šādas nodarbinātību sekmējošas aktivitātes:

· valsts uzņēmējdarbības fondu koordinācija;

· mazo un vidējo uzņēmumu kreditēšanas projekta īstenošana;

· valsts atbalsts uzņēmēju apmācībām un konsultācijām;

· īpaši atbalstāmo reģionu attīstības programmas projektu realizācija;

· SAPARD programmas “Lauku ekonomikas dažādošana, lai nodrošinātu alternatīvus ienākumu avotus” ietvaros pasākumu veikšana lauku tūrisma, netradicionālās lauksaimniecības, amatniecības, alternatīvā kurināmā ražošanas un padziļinātas koksnes pārstrādes attīstībā.

Politikas virzieni

Latvijas darba tirgus politikas attīstībā ir izvirzīti šādi aktuāli virzieni:

· darbaspēka kvalitātes paaugstināšana;

· jauniešu nodarbinātības veicināšana;

· bezdarba ilguma samazināšana;

· speciālu nodarbinātības programmu izstrāde pirmspensijas vecuma bezdarbnieku integrēšanai darba tirgū;

· darba meklētājiem un bezdarbniekiem sniegto pakalpojumu kvalitātes un operativitātes uzlabošana.

Rīcības virzieni darbaspēka attīstības jomā:

1. Jaunu aktīvo nodarbinātības pasākumu ieviešana un bezdarbnieku prioritāro mērķa grupu noteikšana ātrākai reintegrācijai darba tirgū.

2. Darba tirgus infrastruktūras attīstība.

3. Uzņēmējdarbības veicināšana.

4. Vienādu iespēju nodrošināšana.

5. Pilnveidot darba tiesību un darba drošības jautājumus.

6. Profesionālās izglītības, tālākizglītības un pārkvalifikācijas sistēmas modernizācija.

7. Jānodrošina profesionālās orientācijas vispārējās un profesionālās izglītības sistēmās izveide un attīstība.

8. Vispārējās un augstākās izglītības sistēmas modernizācija.

Prioritārie uzdevumi darbaspēka attīstības jomā:

· Darba tirgus pieejamība visām sociālajām grupām.

· Mazās un vidējās uzņēmējdarbības veicināšana, jaunu kvalitatīvu darba vietu veidošana.

· Nodrošināt ikvienam vienādas iespējas darba tirgū.

· Reģionālā un vietējā līmeņa nodarbinātības ilgtermiņa plānu vai programmu nodrošinājums.

· Gatavošanās ES sociālā fonda administrēšanai.

· Aktivizēt pāreju no bezdarba novēršanas pasīvajiem uz aktīvajiem pasākumiem.

· Sociālā dialoga attīstība reģionālajā līmenī un divpusējā dialoga starp darba devējiem un arodbiedrībām veicināšana uzņēmumos.

· Gatavošanās pievienoties ES EURES tīklam par informācijas apmaiņu par vakancēm darba tirgū.

· Tālākizglītības nodrošināšana strādājošajiem.

· Tālākizglītības un pārkvalifikācijas nodrošināšana bezdarbniekiem.

· Efektīva vispārējās pamatizglītības un sākotnējās un turpmākās profesionālās izglītības sistēma jauniešiem.

· Efektīva vidējās un augstākās izglītības sistēma ar orientāciju uz darba tirgu.

Ir izstrādāts likumprojekts “Darba meklētāja un bezdarbnieka atbalsta likums”. Turpmāk tiks izstrādāti Ministru kabineta noteikumu projekti, kas noteiks aktīvo nodarbinātības pasākumu organizēšanas un finansēšanas kārtību, kā arī bezdarbnieka statusa piešķiršanas kārtību.

4.4. Valsts pārvaldes reforma

Pašreizējā situācija un politika

Valsts pārvaldes reformai 1999.-2001. gadā tika nodrošināta stabila politiska vadība. Kopš 1999. gada maija, par valsts pārvaldes reformas politisko vadību ir atbildīgs Īpašu uzdevumu ministrs valsts reformu lietās, kura darbu nodrošina Īpašu uzdevumu ministra valsts reformu lietās sekretariāts, kā arī ministra pakļautībā esošā Pašvaldību lietu pārvalde un pārraudzībā esošās Valsts civildienesta pārvalde un Valsts administrācijas skola.

Valsts pārvaldes reformu pamatvirzieni 1999.– 2001. gadam bija:

· valsts civildienesta reformas īstenošana;

· valsts pārvaldes institucionālās sistēmas tiesiskā sakārtošana;

· administratīvi teritoriālā reforma pirmā līmeņa pašvaldībās;

· valsts pārvaldes iestāžu darbības procedūru uzlabošana;

· ierēdņu zināšanu un prasmju pilnveidošana Valsts administrācijas skolā.

2000. gada septembrī Saeima apstiprināja jaunu Valsts civildienesta likumu , kas nodrošina valsts pārvaldes nostiprināšanu. Salīdzinājumā ar 1994.gadā pieņemto Civildienesta likumu (kas ar jaunā likuma pieņemšanu zaudē savu spēku), jaunais likums skaidri definē pamata ( core) valsts pārvaldes funkcijas, kuru veikšana ir uzticēta valsts civildienesta ierēdņiem, tādējādi nodrošinot, ka valsts pārvaldes svarīgākas funkcijas veic amatpersonas, kuras ir lojālas valdībai, tiek ieceltas ierēdņa amatā konkursa kārtībā un kuras nodrošina valsts pārvaldes pēctecību un pārmantojamību valdības maiņas rezultātā.

Jaunais Valsts civildienesta likums ievieš obligātu ierēdņu darbības ikgadēju novērtēšanu, kas sekmē karjeras attīstību un veicina ierēdņus celt savu kvalifikāciju un sasniegt augstus darbības rezultātus. Valsts civildienesta pārvalde, civildienesta sistēmu koordinējošā centrālā iestāde, ir sagatavojusi un iesniegusi apstiprināšanai Ministru kabinetā virkni noteikumu projektu, kas nodrošina likuma ieviešanu visās centrālajās valsts pārvaldes iestādēs. Ar jaunā Valsts civildienesta likuma spēkā stāšanos ir ieviests termins “specializēts civildienests”. Tas iekļauj lielu daļu valsts pārvaldē strādājošo, kas agrāk nepiederēja valsts civildienestam. Līdz ar to, valsts civildienesta skaits palielināsies aptuveni par divdesmit tūkstošiem strādājošo ar civildienesta attiecību ieviešanu specializētajos dienestos: muitā, valsts ieņēmumu dienestā, policijā utt.

2000. gada laikā tika veikts nopietns darbs pie valsts pārvaldē strādājošo darba samaksas sistēmas izstrādāšanas.

2000. gada februārī Ministru kabinets iesniedza Saeimai divus valsts pārvaldei ļoti svarīgus likumprojektus, kas nosaka valsts pārvaldes institucionālās sistēmas uzbūves pamatnostādnes un īpaša veida valsts iestāžu — valsts aģentūru, kā arī pašvaldību aģentūru un kopīgo aģentūru — juridisko statusu un vadības un pārraudzības mehānismus. Viens no šiem likumprojektiem — Publisko aģentūru likums tika pieņemts 2001. gada 22. martā. Šis likums nodrošinās iespēju esošās valsts institūcijas ar uzņēmējsabiedrības statusu, kas veic publiskās funkcijas sabiedrības interesēs, pārveidot par valsts ministriju pārraudzībā esošajām valsts aģentūrām. Jaunais valsts aģentūras statuss nodrošina skaidras vadības un atbildības attiecības starp atbildīgu ministriju un aģentūru. Ministrija apstiprina aģentūras darbības un attīstības stratēģisko plānu un budžetu, kas balstās uz darbības rezultatīvajiem rādītājiem, bet aģentūra patstāvīgi, normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, organizē darbu, lai sasniegtu plānotos rezultātus un atskaitītos par gadskārtējā darbības plāna un budžeta izpildi. Aģentūras budžets ir valsts budžeta sastāvdaļa, bet aģentūras norēķinu konts tiek atvērts Valsts kasē, nevis komercbankās. Tiek paredzēts ieviest vienotu darba samaksas sistēmu aģentūrās, kas nodrošinās caurskatāmību darba samaksas jautājumos. Visi agrāk pieņemtie publiskie likumi, kas regulē publisko jomu, tiks attiecināti uz aģentūrām. Valsts aģentūras veiks valsts iepirkumus saskaņā ar Valsts un pašvaldību pasūtījuma likumu, sniegs informāciju saskaņā ar Informācijas atklātības likumu un īstenos administratīvo procesu, saskaņā ar Administratīvo procedūru noteikumiem. Kā valsts amatpersonas valsts aģentūru direktori tiks pakļauti Korupcijas novēršanas likuma prasībām. Ar likumu nostiprinātā Finansu ministrijas uzraudzības loma nodrošinās to, ka publiskie resursi tiks atklāti un racionāli sadalīti, un izlietoti, veicot izpildvaras likumā noteiktās funkcijas. Likums paredz arī iekšējā audita sistēmas ieviešanu valsts aģentūrās, kas veicinās aģentūru iekšējo kontroles sistēmu attīstību.

Turpmāk — vēl