Ordeņa virsnieks Antons Kūkojs

Par sevi, par dzīvi

Bija silta aprīļa novakare. Tikko ar kaimiņu sagriezām pēdējo nākošziemai sarūpēto malku, kad iezvanījās telefons. Un meita paziņoja gandrīz vai neticamu vēsti — man esot piešķirts Triju zvaigžņu ordenis. Pa īstam tam noticēju vien tad, kad avīzēs ieraudzīju savu vārdu vienā ailē ar tādu slavenību vārdiem kā Kārlis Zariņš, Velta Līne, Imants Auziņš.

... Sēžu savu dzimto māju pagalmā uz soliņa. Apkārt brīnišķīga pavasarīga kņada. Un mēģinu pārlikt vai visus savus dzīvotos sešdesmit gadus. Tēva smēdes un pie tās rūsošās kuļmašīnas sen vairs nav. Arī tēva sen nav. Tikai kā caur miglu atceros, kā bēru tētim kabatās pupas, kad izvadījām kara gaitās. Pārnākam viņu nesagaidīju. Bija tieši vecmātes bēru diena. Man kā mazdēlam uzticēja pa priekšu zārkam nest krustiņu. Ceļā no rijas uz pagalmu pēkšņi izdzirdu mātes kliedzienu. Izrādījās kāds bija atnesis ziņu, ka tēvs kritis ceļā uz hospitāli kaut kur starp Zilupi un Sebežu.

Tā mana turpmākā bērnība tikai ar māti vien. Ne māsu, ne brālīšu. Vienpatnība. Varbūt tieši tas mani vairāk rosināja dažādām pašapcerēm, rotaļām pašam sevī, vedināja nodarboties ar zīmēšanu, veidošanu. Neizpalika arī iespaidi no malas. Mūsu pusē pirmā traktora parādīšanās, visi puikas vēlējās būt vienīgi traktoristi. Pirmās automašīnas — visi šoferi. Arī es. Bet tas tikai rosināja iztēli. Vesels notikums bija arī ceļojošā kino iebraukšana Nautrēnu vidusskolā. Kad nedaudz paaugos, skolotājs Jānis Unda ievēroja manas spējas, kā tagad teiktu, vizuālajā mākslā. Iespaidoja arī baznīca, bet skolai tanī laikā pret to bija strikti noliedzoša attieksme. Turpretī nekas netraucēja būt klāt dažādos godos. Māti apkārtnē pazina kā labu godu saimnieci un izcilu dziedātāju. Bija arī savs darbaudzinātājs — savu mūžu kolhozā tā arī neiestājies, meistars uz vairākām rokām. Boļeslavs Gļauda — tieši viņš man pa īstam iemācīja dažādus lauku darbus, rosināja meistarot un galvenais būt visās lietās pašam par sevi patiesam.

Mācoties 9.klasē, uzvirmoja vēlme rakstīt. Sacerēju dzejoļus un pat romānu par savu dzimto Ruduku ciemu. Nekas īpašs jau tur laikam nebija. Pēc skolotājas dzēlīgās piezīmes — lai vispirms iemācos gramatiku un tad domāju par rakstniecību — viss pēkšņi pārtrūka. Un tā varbūt būtu izčabējušas visas manas radošās aktivitātes, ja, vidusskolu beidzot, man neuzdāvinātu grāmatu “Holandiešu vecmeistari”.

Atkal prāts uzjundījās zīmēt, gleznot. Tiesa, te labs atbalsts bija cits nautrēnietis. Kaut arī sešus gadus vecāks par mani. Tas bija Pēteris Gleizdāns.

Tā turpmākie gadi man saistījās ar Jāni Undu un Pēteri, sevišķi kad 1960.gadā sāku mācīties Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Rēzeknes filiālē. Trijatā rīkojām kopējas izstādes, devāmies plenēros. Jau gadu pēc vidusskolas beigšanas man turpat Nautrēnos uzticēja zīmēšanu. Vēlāk turpināju to Rēzeknes internātskolā un vidusskolā. Taču gribējās sasniegt ko vairāk. Devos uz Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas zinātņu neklātienes nodaļu. Pašam par pārsteigumu visus eksāmenus nokārtoju teicami. Te nu jāpateicas manam novadniekam mākslas zinātniekam Jānim Pujātam. Nē, nē! Viņš nebija nedz eksaminētājs, nedz asistents. Pēc bēdīgi slavenā Latvijas komunistu partijas centrālkomitejas plēnuma 1959.gadā viņš tika atstādināts no darba Mākslas akadēmijā un nevarēja arī neko publicēt. Taču Jānis mani konsultēja, ielika manī it kā pavisam citu domāšanu — prasmi vienmēr un visur saskatīt galveno.

Tā viņš kā mans lielākais skolotājs arī palika līdz pat savai nāves stundai 1988.gadā. Pats svarīgākais, ko Jānis kā dzīves pārliecību centās iecementēt savos audzēķnos, bija pašaizliedzīga uzticība savai dzimtaji pusei Latgalei, tautas kultūrai un tradīcijām. Ja līdz tam es visu darīju vairāk vai mazāk pēc intuīcijas, tad tagad nu man bija apziņa, ka savi spēki jāatdod vienīgi un tikai savai paša zemītei.

Liels notikums bija Latgales kultūras nedēļa Rīgā 1958.gadā. Es pēc pieciem gadiem mēģināju kaut ko līdzīgu sarīkot savā dzimtajā pusē Rogovkā. Sava novadnieka Pētera Jurciņa iedvesmots, atsāku arī dzejot. Rēzeknes novadpētniecības muzejā kopā ar citiem entuziastiem noorganizējām plašu Latgales keramikas izstādi, kas vēlāk kļuva par aizsākumu muzeja keramikas krātuvei.

Rēzeknes Tautas teātris 1965.gadā mani uzaicināja par mākslinieku. Savukārt 1968.gadā veidoju pirmo ekspozīciju nesen dibinātajā Raiņa jaunības dienu muzejā Jasmuižā. Sāku kaut kur dziļāk iepazīt Raini. Uzzināju arī, ka viņa pirmais oficiāli publicētais darbs bijis “Kāzu parašas Višķu pagastā”, kas ievietots Ed.Valtēra krājumā “Vitebskas guberņas latviešu cilts etnogrāfiskie materiāli”. Toreizējais J.Raiņa Valsts Literatūras un mākslas muzeja direktors Voldemārs Kalpiņš kādu dienu ieteicās: “Kā būtu, ja ar Rēzeknes tautas teātra aktieriem izņemtu filmu pēc šī Jāņa Pliekšāna apcerējuma?”

Kā būtu? Lieliski būtu! Vien — nav ne scenārija, nekā! Kas to rakstīs? Jāķeras klāt pašam. Un jau tā paša gada rudenī nodevu Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas nama repertuāra padomei piecdaļīgu scenāriju. Protams, ar Raiņa pierakstītajām septiņdesmit tautasdziesmām vien nepietika. Palīgos ņēmu Pētera Šmita, Emiļa Melngaiļa un Jēkaba Vītoliņa vākumu, savas māmiņas kā labas Latgaliešu folkloras zinātājas ieteikumus. Arī Tihovska grāmatu “Kāzu parašas Latgalē” un vēl, un vēl.

Taču izrādījās, ka tam visam trūkstot “sociālā momenta”. Kā citādi! Sešdesmitajos gados folklora taču vispār bija ārpus tautas kultūras aprites. Arī Latgales vārds kā kultūrvēsturiska novada apzīmējums tika svītrots no jebkuras publicitātes! Par nacionālisma izpausmēm no darba pienākumiem tika atstādināts arī režisors Jāzeps Tvins. Cilvēks, kas Staļina valdīšanas laikos pats brīvprātīgi bija devies austrumu trimdā, lai vien tur nenokļūtu piespiedu kārtā. Nu teātrī bija jāuzņemas arī režisora loma. Tiesa, par dekorācijām vairākkārt tiku apbalvots, bet kā režisors biju iestudējis tikai Ježova plakātisko lugu “Lakstīgalu nakts”. Viktors Hausmanis žurnālā “Māksla” rakstīja, ka izrāde esot raupja ka māla pods, taču skatāma.

1970.gads Latgalē ienāca ar vēl nebijušu notikumu. Nautrēnu Desetnieku kapos tika atklāts Antona Velikāna un Bērtuļa Buļa veidotais kapa piemineklis tautas dziesminiekam Andrīvam Jurdžam! Saradās vai visi Latgales radošie un sabiedriskie kultūras darbinieki. Pieminekļa iniciatori — Jānis Cibuļskis un Jānis Pujāts gan turējās nomaļus. Svētkus ignorēja arī Komunistu partijas ļaudis. Taču tas bija sākums kam izcili nozīmīgam, kā Pujats teica — Latgales monumentālās propaganadas plānam. Turpmākajos gados abi tēlnieki līdzīgus, augsti vērtējamus monumentus uzstādīja gan Pēterim Miglinīkam, brāļiem Skrindām, Valērijai Seilei, Antonam Rupainim, Vladislavam Locim, Miķelim Bukšam un citiem, tā Latgales kapsētas pārvēršot par augstvērtīgi iezīmētām kultūrvēsturiskām vietām.

Tā paša 1970.gada nogalē arī es sakarā ar Latgales pirmā dzejnieka zemnieku tiesību aizstāvja Pētera Miglinīka 120.dzimšanas dienu izveidoju skatuves kompozīciju, kas vēlāk pārtapa lugā “Troks vai no Rogovkas”. Gan Jurdžs, gan Miglinīks man bija kā vadzvaigznes, ceļa rādītāji, pa kuru jāiet pie savas tautas lielajām patiesībām. Radās arī dzejolis “Latgalei”:

Latgola ir mōla vazums,

Naapjaustu skrūžu klāsts:

Latgola ir saules goldauts,

Sen uzausts, viņ napaklāts!

Kad noraidītajā kāzu scenārijā ieliku Pētera Miglinīka un Andrīva Jurdža tēlus pretstatā mežkungam un barona roklaižām, mūsu “Kāzas Latgalē” kļuva pieņemamas uzvešanai. Un ne tikai pieņemamas — tās kļuva par trešā Tautas teātru salidojuma galveno uzvedumu. Talsos vien to vienlaikus noskatījās vairāk nekā 15 tūkstoši cilvēku. Bet izrādes notika visās Latgales pilsētās un vairākkārt Rīgā. Pats, spēlējot svāta jeb vedējtēva Dominīka lomu, vēlāk kļuva par svātu vēl 28 īstajās kāzās Latgalē, arī Dzidras Ritenbergas filmā “Trīs minūtes lidojuma” un 3 x 3 nometnē Višķos.

Šis uzvedums kā spēcīga straume pārrāva folkloras aizlieguma aizsprostu, un nu gan Latgalē, gan Rīgā un citur sāka dzimt dažādi etnogrāfiskie ansambļi. Kad sākās gatavošanās Krišjāņa Barona 150 gadu jubilejai, mani 1983.gadā uzaicināja rakstīt scenāriju televīzijas koncertfilmai “Rūto saule, rūto bite”. Pēc tam līdzīgu uzvedumu veidoju Balvos un Rēzeknē, bet starptautiskajā folkloras festivālā “Baltica” — arī Ludzā. Un kā lai necildinām savas tautasdziesmas, pašu būtiskāko mūsu tautas garīgo vērtību! Tās mums palīdzēja cauri garajiem verdzības gadsimtiem palikt savā garā vēl gana stipriem, nesalauztiem.

Bet vai tikai tautasdziesmai tāds mūžīgums? Mums ir arī audumi, rotas, keramika, lielas estētiskās vērtības, kas tāpat auklētas gadusimtos, pat gadu tūkstošos.

Šo latviešu, sevišķi latgaliešu kultūru dziļākais pazinējs neapšaubāmi bija jau minētais Jānis Pujāts — autoritāte pat visas toreizējās Padomju Savienības mērogā. Un viņš mēdza teikt: mums grasās atņemt mūsu latgaliešu valodu, lai tās vietā runā mūsu dzimtenes māls! Un tiešām māla valoda arī var būt ne mazāk izteiksmīga. Arī es pats to gluži labi atskārtu, kad satikos ar sirmajiem meistariem Andreju Paulānu, Polikarpu Vilcānu, Polikarpu Čerņavski, Ādamu Kāpostiņu un citiem. Viņiem, citam pēc cita aizejot mūžībā, Jānis Pujāts septiņdesmitajos gados iedvesa darbošanās gribu jaunai Latgales keramiķu paaudzei. Es ar viņiem tuvāk iepazinos pēc 1980.gada, strādājot par mākslinieku novadpētniecības muzejā. Kad čekas “modrā acs” atkal pievērsās Jāņa Pujāta aktivitātēm, kas vedot uz Latgaļu separatismu, kaut ko no sava skolotāja darītā pārcēlu uz saviem pleciem. Līdz nācās pārņemt savā ziņā ne tikai daudzo Latgales keramikas izstāžu māksliniecisko iekārtošanu, katalogu sastādīšanu un reklāmu presē, vēlāk kļūt arī par Andreja Paulāna Tautas lietišķās mākslas studijas vadītāju.

Nebija jau tā, ka arī manai darbībai nebūtu sekojuši, bet es viņiem tomēr nelikos tik bīstams kā skolotājs, kurš dziroties pašu Maskavu iekarot. Un Latgales keramikas izstāde toreizējās valsts galvaspilsētā ar vairāk nekā 1500 eksponātiem tiešām bija starptautiska mēroga notikums, tā atkal pavēra Latgales keramikai ceļu uz pasauli. Mācīties tautas mākslas tradīciju saglabāšanu pie mums brauca gan kaimiņi lietuvieši un baltkrievi, gan attālie moldāvi.

Pujātu Jānim bija vēl viens svarīgs postulāts. Pats tu ne mūžīgs, tāpēc atstāj aiz sevis skolniekus. Un viņš lepojās gan ar Gunāru Krolli, Rudolfu Heimrātu un Jāzepu Pīgozni, gan ar mākslas pasaulē tikko ienākušajiem Voldemāru Voguli, Ēvaldu Vasiļevski un Jāni Seikstu, ar kuplo Ušpeļu dzimtu. Pēdējie desmit darba gadi līdz pat aiziešanai pensijā pagājuši Ludzā, kur 1991.gadā nodibinājām mākslas solu. Rēzeknē un Daugavpilī jau bija stipras Mākslinieku savienības kopas, savas mākslas vidusskolas, vēlākās koledžas, pat Latvijas Mākslas akadēmijas filiāle, bet Ludzā — Laganovskis sacītu, vēl “neplēsta vecaine”. Viss sākās ar vecās nolaistās ēkas atjaunināšanu, ar pedagogu kadru komplektēšanu, sava skolas profila izveidi. 1995.gadā savu dzimto pilsētu apmeklēja Juris Soikans, tālu pasulē pazīstams mākslinieks. Pēc ilgajiem trimdas gadiem viņš atkal atgriezās dzimtenē. Un bija ļoti gandarīts, redzot mākslas aktivitātes savā bērnības un jaunības pilsētā. Viņš nebija pazaudējis nedz savu latgalisko vienkāršību, nedz dzimto valodu. Jura māte pēc tautības bija krieviete, bet tēvs Jezups savā laikā bija viens no redzamākajiem šī Latgales novada izglītības un kultūras dzīves veidotājiem. Juris Soikans kļuva par Ludzas Goda pilsoni. Te tika atzīmēta viņa 75.dzimšanas diena. Pēc profesora pēkšņās nāves tika izpildīta viņa izteiktā vēlēšanās uz mūžiem atgriezties dzimtajā kapu kalniņā. Viņa vārdā tagad nosaukta Ludzas mākslas skola. Tas savukārt uzliek pienākumu būt šī vārda cienīgiem. Nolemts izveidot Ludzā Soikanu dzimtas muzeju. Biju atsācis aktīvi gleznot, sarīkoju vairākas personālizstādes. Rēzeknē un Ludzā parādīju ciklu “Par Pīteru Miglinīku domājot”. To esmu uzdāvinājis dzimtajai Nautrēnu vidusskolai. Jo kas gan es bez saviem Nautrēniem, Rogovkas — savu sakņu zemes! Arī manās grāmatās visvairāk tēlu tieši no turienes. Bet grāmatu, kā izrādās, jau deviņas. Desmitā būtu nupat sakārtotais dzejoļu krājums “Sāta”, bet tas pagaidām tikai manuskriptā. Galvenais jau, ka ir! Iespiešana tikai tehnisks un finansiāls jautājums. Par savu literāro darbību īpaši nav ko stāstīt, par to jau daudz rakstījis dzejnieks Andris Vējāns, profesors Vitolds Valeinis un citi.

Gribas tikai piemetināt, ka četras no šīm desmit ir sarakstītas latgaliešu mēlē. Un te vēlreiz būtu jāatceras Jānis Pujāts, viņa tīrā latgaliskā valodas kultūra, un pastāvīgais atgādinājums, ka latgaliešu rakstu valodai ir ne mazāka gara vērtība kā kopnacionālajai — valstiskajai, latviešu. Pazaudēt to viegli, atgūt — vai vispār iespējami! Tāpēc jāturas! Kas cits, ja ne mēs paši savu vēsturi, kultūru, garu sargāsim, tālāk kopsim?

Strādājot Ludzā, iesaistījos arī kultūrvēsturisku vietu tālākā iekopšanā, sākot no piemiņas akmens represētajiem pie Ludzas dzelzceļa stacijas, piemiņas ansambļiem Miglinīku un Rancānu dzimtām Nautrēnos. Beidzot ar piemiņas akmeni Jezupam Macilevičam un viņa grāmatai, pirmajai latgaliskajai, ar gluži enciklopēdisko ievirzi: “Pawyu-ceišona un vysaidi sposobi deļ latvišu zemniku.”

Taču darāmā vēl daudz. Esmu atgriezies, kā dzejniece Marija Andzāne teiktu, savā “izejas punktā”, lai nu jau ar dzīvē iegūto pieredzi un zināšanām tālāk turpinātu iesākto. Bet ordeni visupirms būtu pelnījuši viņi, mani krietnie priekšteči un skolotāji. Tikai visi kopā esam lieli un vienoti. Kas es? Es tikai viens no viņiem.

Antons Kūkojs

Rogovkā 2001. gada jūnijā

Foto: Jāzeps Danovskis un Antona Kūkoja albums

Te es Latgalē 1986. gadā

Te — svāta Dominīka lomā uzvedumā “Kāzas Latgalē” 1976. gadā

Te man pieci mēneši, te 18 gadi un te — jau liels, kopā ar Aivaru Neibartu, profesoru Vitoldu Valeini, Jāni Sirmbārdi, akadēmiķi Jāni Kalniņu un citiem literātiem Dzejas dienās Rēzeknē 1987. gadā