Par Skolotāju, viņa skolu, skolniekiem un mūža mācībām

Latvijas ķīmiķi godā savu profesoru Gustavu Vanagu

Prof., Dr. habil.chem. Jānis Stradiņš:

* Raksta pamatā — uzruna Gustava Vanaga piemiņas lasījumu dalībniekiem, atzīmējot profesora 110. dzimšanas dienu, Organiskās sintēzes institūtā 2001. gada 16. maijā

Rīgas ķīmiķiem pavasaris, maijs tradicionāli ir bijis svētku mēnesis. Kādreiz, nu jau pasen, atzīmēja Ķīmiķu dienu, bet 35 gadus maijā Latvijas ķīmiķi, īpaši ķīmiķi organiķi, atceras savu skolotāju profesoru akadēmiķi Gustavu Vanagu (1891—1965). Vai nu Organiskās sintēzes institūtā vai Rīgas Tehniskajā universitātē tiek rīkoti viņa piemiņas lasījumi. Šogad Gustava Vanaga piemiņas dienu, pirmo 21. gadsimtā, aizvadījām Organiskās sintēzes institūtā, un tā bija arī pirmā lielākā Rīgas ķīmiķu organiķu kopānākšanas reize jaunajā gadu tūkstotī. Gustavs Vanags ir cēlies no Zemgales, no Auces novada, no Ukru (bijušā Sniķeres) pagasta. Pārfrazējot cita diža zemgalieša Viļa Plūdoņa vārsmas, šajā dienā varējām aicināt: " Ķīmijas vanagi , sasaucaties, kas vēl dzīvi, kas vēl brīvi, esat palikušies!"

Ķīmijas vanagi Latvijā ir bijuši un būs, taču Gustavs Vanags viņu vidū ir viens un vienīgs. Ciklisko š-diketonu, 1,3-indandiona ķīmijas izveidotājs, 500 zinātnisku rakstu autors, vairāku medicīnas preparātu un kaitīgu grauzēju apkarošanas līdzekļu atklājējs, akadēmiķis, divu Latvijas PSR Valsts prēmiju ieguvējs — Gustavs Vanags bija starptautiski pazīstams zinātnieks, profesoru Paula Valdena un Valdemāra Fišera skolnieks un darbu turpinātājs, vēstures saišu uzturētājs, neparasti pievilcīgs cilvēks. Taču būtiskāks varbūt ir kas cits: neviens Latvijas ķīmiķis Rīgā nav atstājis pēc sevis tik lielu skolu (droši vien kopumā kādi 150 ķīmijas kandidāti un doktori). Iedrošinos vispārināt, arī nevienā citā nozarē nevienam Latvijas profesoram nav bijis tik daudz skolnieku tieši zinātnē, pat Jānim Endzelīnam baltu filoloģijā — ne. Gustava Vanaga tiešo skolnieku skaitā ir 10 — 12 Latvijas Zinātņu akadēmijas locekļi, bet, ja pieskaita netiešos skolniekus, tad divtik.

Manuprāt, šī skola ir radusies ne tikai rosinošā virziena dēļ, bet lielā mērā profesora Vanaga cilvēcisko īpašību, viņa augstās ētikas dēļ. Ja Vanags būtu izvēlējies strādāt nevis ķīmijā, bet citā nozarē (un reāli tas varēja notikt!), viņš tur būtu tāpat izvērsies. Tiem, kas profesoru Vanagu nav redzējuši (un tādu būs daudz, piemiņas lasījumu referenti vēl nebija piedzimuši, kad profesors pirms 36 gadiem aizgāja viņsaulē), atmiņu pārstāstījums maz ko izteiks. Tiem, kas atceras viņu dzīvu, vārdi šķitīs triviāli. Laipns, bezgala vēlīgs un pretimnākošs, gudrs cilvēks baltā ķitelī, mierīgu, smaidošu seju savā kabinetā pieņem apmeklētāju vai nesteidzīgi veic sintēzi pie laboratorijas galda. Vienādi sirsnīgs pret "pēdējo laborantu", kā mēdza sacīt Solomons Hillers, un augsti stāvošu personu, viņš jebkurā cilvēkā modināja uzticību, viesa optimismu, arī tad, kad nevedās (un ķīmijā tas gadās visai bieži). Savā laboratorijā viņš visiem bija kā tēvs. Vanags neaudzināja ar runām, bet ar intonācijām, ar piemēru. Ķīmiķa darba pieeja ir rada zemnieka un amatnieka pamatīgajai pieejai. Un Vanaga klātbūtnē katram gribējās būt labākam. Profesoru raksturoja cieņa pret cilvēku, pret katru cilvēku. Mūsu laikos šādu personību diemžēl vairs nav, tikpat kā nav. Profesors Vanags būtu autoritatīvāks nekā šodien daudzas zinātnes ētikas komisijas.

Gribētos, lai Latvijā pārlasītu 1969. gadā izdotajā piemiņas krājumā "Gustavs Vanags dzīvē un darbā" publicētās topošā zinātnieka jaunības gadu dienasgrāmatas. Tās rakstītas nu jau pērnā gadsimta sākumā Jelgavā un Rīgā (kur Vanags studēja Rīgas Politehniskajā institūtā), bet pēc 85—90 gadiem nav novecojušas: daudz jauku, tīru domu, izjūtu, īsti spožs, kaut arī nepretenciozs stils; no tām var veldzēties kā no skaidra avota. Tās rāda, kāpēc latvieši toreiz spēja izveidoties par kultūras tautu.

Šis augstais ētiskais uzstādījums, kontrapunkts ir pirmais, ko varam jaunajā gadsimtā ņemt līdzi no Gustava Vanaga. Arī nesavtību, arī mīlestību uz izglītību, uz zinātni, uz ķīmiju. Šo nozari Vanags iemīļoja pamazām; Jelgavas ģimnāzijā viņu vairāk saistīja klasiskā literatūra, un pat pirmajā studiju gadā — kā to uzzinām no dienasgrāmatām — viņš vēl domāja par studiju priekšmeta, augstskolas maiņu. Ja nebūtu profesora Paula Valdena ar viņa spožajām ķīmijas lekcijām un jau rosīgas kultūras dzīves Rīgā, Vanags varbūt būtu izšķīries par klasisko filoloģiju Maskavas universitātē. Viņš absolvēja Latvijas Universitāti 1921. gadā un turpināja tur strādāt par ķīmijas pasniedzēju, kopš 1939. gada — profesoru, visu mūžu. Kā ķīmiķis Vanags ir izveidojies Rīgā, lielā mērā ar paša spēkiem un paša gudrību. Pat 1935. gadā LU Ķīmijas fakultātes piešķirto 15 mēnešu studiju braucienu pie Nobela prēmijas laureāta Paula Karera Cīrihē slimības dēļ viņš nav izmantojis, tā vietā patstāvīgi pētīja Rīgā amīnu noteikšanas paņēmienus un izveidoja bindonu par pazīstamu reaģentu, ko organiskajā analīzē lieto vēl šodien. Uzsverot ārzemju studiju ļoti rosinošu ietekmi, neliegsim tomēr savu taisnību vecā farmācijas profesora Jāņa Kupča sacītajam: "Citi brauc uz ārzemēm, Vanags tāpat gudrs." Savukārt vēlāk vadošais vācu farmaceits, LU absolvents Harijs Auterhofs (Rietumvācijā, Tībingenē) kā savus galvenos skolotājus Rīgā atcerējās nevis farmaceitus, bet ķīmiķus — Edvīnu Iegrīvi un Gustavu Vanagu. Un 1981. gadā iznākusī holandiešu profesoru V. T. Nautas un R. F. Rekera grāmata "Pharmacochemistry of 1,3 — Indandiones" (Elsevier Publ., Amsterdam — Oxford — New Yorke) izklāsta G. Vanaga izveidotās nozares pamatrezultātus (īpaši Rīgā gūtos) un ir veltīta paša Dr. Gustava Vanaga piemiņai. Latvijas ķīmiķi ir bijuši un ir vēl konkurētspējīgi Eiropas mērogā, lai ko vietējie mēlneši šodien nerunātu.

Un vēl viena Gustava Vanaga mācība — patiess patriotisms, Latvijas un latviešu tautas mīlestība, bez patosa, bez skaļiem vārdiem, ar sūru ikdienas darbu.

Nupat kādā Peldu ielas dzīvoklī atrasts 188 latviešu sabiedrisko darbinieku un inteliģentu parakstīta memoranda oriģināls. Tas tapis hitleriešu okupācijas laikā, 1944. gada martā, tanī iekļauta prasība atjaunot Latvijas valstisko neatkarību un demokrātisko Satversmi. Parakstīt dokumentu bija liels risks. Daudzo parakstu skaitā ir arī mums labi pazīstamais Gustava Vanaga paraksts. Žanis Epners, tolaik medicīnas students, "Austruma" biedrs, tagad pensionārs Kanādā, kas vāca šos parakstus un tika apcietināts, atcerējās vēlāk, ka Vanags parakstījis nevilcinādamies, bilzdams: "Ja kārs, tad kārs visus!"

Taču atcerēties vajadzētu arī ko citu — mūža pēdējos gados, Berklava atkušņa laikā, Gustavs Vanags bija Latvijas PSR Augstākās Padomes (toreizējā republikas parlamenta) deputāts. Viņu ievēlēja 1959. gadā kā "bezpartejisku akadēmiķi" (tāda vakance tīri propagandistiskos nolūkos tolaik bija paredzēta, pirms viņa šajā vietā bija ticis ievirzīts profesors Pauls Stradiņš). Gustavs Vanags savā deputāta statusā iestājās gan par izglītības uzlabošanu, gan par ķīmiskās ražošanas attīstību Latvijā. Domāju, ka 1988. vai 1990. gadā viņš būtu balsojis gan par sarkanbaltsarkano karogu, gan par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tāda ir bijusi mūsu, latviešu, līkloču vēsture, pārrakstīt to nevaram. Domāju, ka abās — ekstremāli pretējās — izpausmēs Vanags ir gribējis labu savai tautai un zinātnei.

Toreiz, 50.— 60. gados, izveidojās patiešām varens Organiskās sintēzes institūts (dibināts 1957. gadā; vispārējās sintēzes laboratoriju tur vadīja G. Vanags), kas Latvijas ķīmijai nesa daudz slavas. Par to jāpateicas gan vispārējai situācijai, konjunktūrai toreizējā Padomju Savienībā, gan arī diviem raksturā un temperamentā absolūti nesaskanīgiem cilvēkiem. Vienam no viņiem piemita ētisks relatīvisms, pragmatisms, konformisms, otram — mērķtiecīga, rāma, klusa darbošanās griba, atšķirīgi ētikas kritēriji. Man šķiet abi — akadēmiķi Solomons Hillers un Gustavs Vanags — ir bijuši nepieciešami institūtam, tā tapšanai un izaugsmei.

Ķīmija Latvijā toreiz sita augstu vilni. Gustava Vanaga nāves gadā, 1965. gadā, vēsturnieks un sociologs Tālivaldis Vilciņš veica reprezentatīvu aptauju toreizējo Rīgas vidusskolu absolventu vidū par profesiju prestižu. 55 profesiju skaitā zinātnieka profesija bija sestā — augstākā vērtē (pēc ārsta, lidotāja, kosmonauta, piemēram), bet, sadalot zinātniekus pēc nozarēm, Latvijā 1. vietu ieņēma ķīmija, 2. vietu — fizika. Pēdējās vietas prestiža ziņā tolaik ieņēma oficiants, milicis, mehanizētās slaukšanas operators. 1990. gadā līdzīgā aptaujā zinātnieks pat tika pacelts uz 5. vietu (jurists, ārsts, augstskolas pasniedzējs, mācītājs, zinātnieks dabaszinībās); jāpiebilst, ka aptuveni līdzīgi rezultāti ir citās augsti attīstītās valstīs (piemēram, ASV, zinātnieks aptaujās ierindots 6. vietā).

Šie laiki un šie vērtējumi Latvijā desmit gados aizgājuši uz neatgriešanos (vismaz pagaidām!), taču mūsu pienākums joprojām ir kaut ko darīt, lai uzturētu pietiekamā līmenī ķīmijas, augsto tehnoloģiju reputāciju sabiedrībā, jaunatnē, lai rekrutētu jaunos cilvēkus zinātnei, ķīmijai, tehnoloģijām, varbūt ne tik lielā skaitā kā Gustava Vanaga laikā, taču tomēr. Latvijas ražošanā augstās tehnoloģijas pašreiz dod 0,5% produkcijas, bet eksportā tās iezīmējas 6,5% līmenī. Attīstītās valstīs high–tech dod 25 — 30% ražošanas produkcijas, — centīsimies darīt vismaz kaut ko, lai stāvokli uzlabotu. Ja "Grindeks" produkcija vairs pārvalda 3,5% vietējā zāļu tirgus, ja farmācijā vienpusīgi tiek lobētas citvalstu intereses, nereti radot nevienlīdzīgus konkurences apstākļus, tad arī par to mums jāpadomā.

Profesijas prestižu nosaka darbs, cilvēku kvalifikācija, rezultāti, to popularizēšana pasaulē, ražošanas līmenis, arī valsts atbalsts un sabiedrības attieksme, taču to tāpat nosaka dižie pagātnes piemēri, vēsturiskā atmiņa. Rīgas ķīmijā mums ir bijuši V. Ostvalds, P. Valdens, M.E. Straumanis, Lidija Liepiņa, A. Ķešāns, A. Ieviņš, vēl senāk — pirmais latviešu dabzinātnieks D.H. Grindelis. Un, saprotams, Gustavs Vanags. Es maz raksturoju Vanagu kā ķīmiķi. Viņa pirmsintezētie organiskie savienojumi uz laiku ir iegājuši pazīstamās Beilšteina Rokasgrāmatas 7. sējumā, sintēzes shēmas joprojām izmanto un izmantos ķīmiķi visā pasaulē. Viņa izgudrotie medicīnas un lauksaimniecības preparāti turpretī tiek lietoti arvien mazāk, šad un tad vēl fenilīns un omefīns kā izvēles preparāti trombu slimībām — preparāta mūžs nav ilgs. Oriģinālais pretkrampju, epilepsijas preparāts metindions, uz kuru savulaik lika ļoti lielas cerības, kura licenci pārdeva zviedru firmai "Kabli", vispār nav iegājis praktiskajā medicīnā. Ukrainā vēl ražo Vanaga preparātu — difenacīnu — pret kaitīgiem grauzējiem, susļikiem, piemēram. Labāks liktenis ir dažiem viņa izgudrotajiem analītiskajiem reaģentiem, arī leģendārajam 2-nitroindandionam — 1,3, kuru G. Vanags pirmoreiz pasaulē sintezēja 1934. gadā.

Taču zinātnisko atradumu mūžs vispār nav pārāk ilgs, bet paša Gustava Vanaga mūžam un personībai būtu jāsaglabājas ilgāk — Latvijas gaišāko cilvēku sarakstā, ne tikai ķīmiķu vidē, bet arī plašākas sabiedrības apziņā. Par maz mēs, palicēji, esam par to gādājuši. Jā, regulāri ik gadu notiek Gustava Vanaga piemiņas lasījumi, taču to publicitāte nav pārāk liela; kopš 1971. gada reizi 2 — 3 gados Latvijas Zinātņu akadēmija piešķir Gustava Vanaga balvas par izcilākajiem zinātniskiem pētījumiem ķīmijas zinātnē. Domāju, mums jāpateicas Gustava Vanaga tuvākajam skolniekam un darba turpinātājam — akadēmiķim Gunāram Duburam — jāpateicas, ka šogad Vanaga lasījumi izvērtušies neparasti plaši, ka par lektoriem izvēlēti trīs jauni doktoranti — pa vienam no katras iestādes, kur strādājis Vanags (Organiskās ķīmijas institūts, attiecīgās RTU, LU fakultātes). Apstāklis, ka ziņojumus sniedz tieši "jaunie", Gustava Vanaga neredzēti ķīmijas vanadziņi , varbūt būtu labākā dāvana cienījamajam un mīļajam profesoram. Tā ir liecība, ka darbs turpinās. Domāju, vajadzētu — ar Dr . Elgas Vanagas palīdzību — no jauna un daudz pilnīgākā veidā izdot minētās dienasgrāmatas (kuras kādreiz cirpa un īsināja cenzūra), vajadzētu sacerēt jaunu, laikmetīgu grāmatiņu par profesoru. Zinātņu akadēmijas konferenču zālei vajadzētu uzgleznot Gustava Vanaga portretu, lai tas būtu pastāvīgs atgādinājums.

Saulainā maija dienā ar sievu Laimu bijām aizbraukuši uz Gustava Vanaga dzimto vietu pie Auces Ukru pagastā: mēs taču sapazināmies viņa laboratorijā, Laima kādreiz bija laborante pie profesora Vanaga. Uz izpostīto "Rungu" pamatiem tur kādreiz, pirms gadiem 20, bijām iezīmējuši profesora dzimto māju vietu un toreizējais Ukru sovhozs uzstādījis lielu piemiņas akmeni. Minējām, vai pēc vēsturiskajām pārvērtībām kādam tur vairs prātā būs atcerēties ķīmiķi Vanagu. Vieta tāda pamesta, krūmiem aizaugusi, pie pašas Lietuvas robežas, var kājām aizstaigāt. Taču pie piemiņas vietas ir ceļa rādītājs, kārtīgi izpļauts, iestādītas puķes — ciemiņus bija gaidījuši. Bet pamestā vieta ar pussagruvušo pagrabu, veco ozolu un gobu, gadsimta ābelēm un bumbierēm un neaprakstāmi baltiem smaržojošiem ceriņiem saulē laistījās brīnumaina. Lai zinātnieku liela pateicība tiem cilvēkiem, kas uztur un apkopj šo vietu! Te bija labi, te baudījām īstu Latviju. Dziļā cieņā noliecām galvu Skolotāja priekšā, izjūtot saiti laikmetu starpā, mūsu saistību ar nākotni un ar pašām Latvijas dzīlēm, no kurām ir nākuši un nāks gaiši cilvēki.