Latvijas brīvvalsts sūtnis sešās zemēs

Dr. habil. hist. Rihards Treijs — "Latvijas Vēstnesim"

Nobeigums. Sākums — "LV" 31.05.2001., Nr.84

V. Šūmanis bija frankofils, orientējās uz Franciju un tās sabiedrotajiem. Viņš uzskatīja, ka Latvijas ienaidnieki ir padomju Krievija un Vācija. Latvijas sūtņu otrajā konferencē, kas notika 1935. gada jūnijā un jūlijā, V.Šūmanis teica: "Ja Krievija iegūtu Baltijas valstis, tad to uzskatīs kā zināmu dabīgumu. Vācija turpretim nekad ilgi nevarētu noturēties Baltijas valstīs. Līgumam ar PSRS būtu protektorāta piegarša, un mēs taču vienmēr gribējām pierādīt, ka neesam Krievija. Ko mums dotu līgums no politiskā viedokļa. Vācijas iebrukšanas gadījumā Krievija tūliņ atbildētu, un pret Krieviju tūliņ uzstātos Polija. Tādēļ līguma politiskā vērtība nebūtu liela." Viņš brīdināja: "Sargāsimies no šāda līguma. Lielā paktā Latvija varētu piedalīties, bet, ja no Krievijas nāktu priekšlikums bilaterālam līgumam, tad mums katrā ziņā jāizvairās." Šie vārdi izrādījās pravietiski.

Sūtņa amatā somu zemē

Valsts prezidents Alberts Kviesis 1933. gada 24. maijā V. Šūmani iecēla par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Somijā, atbrīvojot viņu no pienākumiem Francijā, Spānijā un Portugālē (LVVA, cit. lieta, 133. lapa). Latviešu diplomāts ieradās Helsinkos 7. jūlijā un jau pēc trim dienām akreditējās pie Somijas prezidenta. V. Šūmani un viņa kundzi Vācijas sūtnis Helsinkos raksturojis kā lielās pasaules pilsoņus, kuru sabiedrībā viņš juties ļoti patīkami.

Šajā laikā jau bija sācies jauns, sarežģīts posms Latvijas ārpolitikā. Vācijā 1933. gadā varu pārņēma nacionālsociālisti, un tā ar savu plānojamo ekspansiju Austrumeiropā kļuva nopietns drauds Baltijas valstu neatkarībai, kamēr saimnieciski vājā PSRS galveno vērību veltīja totalitārās iekārtas nostiprināšanai.

V. Šumanis jau minētajā sūtņu konferencē sniedza plašu pārskatu par Somijas ārpolitisko stāvokli (atgādināsim, ka šajā sanāksmē teiktais palika konfidenciālā līmenī). Viņš uzskatīja, ka somiem nav pašiem savas realitātei atbilstošas ārpolitikas un viņi kopē skandināvu ārpolitikas metodes. Oficiāli gan viņi runā par neitralitāti un politisko atturību. Runātājs joprojām saskatīja somu tautā dzīvas solidaritātes jūtas pret Baltijas valstīm un Poliju. Tautā vēl arvien bija atmiņas par somu brīvprātīgo darbību Igaunijā un Latvijā, politiķos — par Bulduru konferenci. Somijas valdība turpretim uz Baltijas valstu mīlestības apliecinājumiem neatbildēja ar pretmīlestību. V. Šūmanis atzīmēja, ka viņš esot brīdinājis K.Ulmani par Somijas valdības atturību jau 1934. gadā un K.Ulmanis tūdaļ atbalstījis viņa ierosinājumus, kā uz to reaģēt. Latvija vairs necenšoties saskaņoties ar Somiju, ja jākārto kādas darīšanas ar Padomju Savienību. Baltijas valstis arī pēdējā laikā nav nākušas klajā ar jauniem ierosinājumiem un nav atkārtojušas veco dziesmu par nepieciešamību iesaistīt Somiju Baltijas antantē. Jaunā taktika vēl neesot devusi nekādus lielos rezultātus Lietuvas dēļ. Lietuva dēļ nesaskaņām ar Poliju un Vāciju esot ļoti nepopulāra Somijā.

1935. gada sākumā V. Šūmanis panāca vienošanos ar Igaunijas sūtni Helsinkos H.Rebani par jaunu taktiku pret Somiju, kura paredzēja: tā kā līdzšinējā "izstiepto roku" taktika nebija veicinājusi ciešāku saistību izveidošanu ar Somiju un nebija mazinājusi somu nostāju skatīties uz baltiešiem no augšas, turpmāk bija jāveido taktika, ko raksturotu atturība, lai Somija sajustu, ko nozīmē valsts izolācija: jaunā taktika visvairāk skartu sadarbību politiskajā laukā, atstājot katrai valstij brīvas rokas saimnieciskajā un kultūras laukā; bija jāpasvītro, ka Baltijas valstīm nav nekādu teritoriālo prasību pret PSRS, turpretim Somijai tādas bija; presē bija jāakcentē Baltijas valstu labās attiecības ar Zviedriju, kamēr Somijai bija domstarpības ar zviedriem valodu jautājumos; tas viss bija uzskatāms tikai par taktiku, jo faktiski Baltijas valstis vēlējās ciešāku sadarbību ar Somiju.

V. Šūmanis domāja, ka ar jauno taktiku Baltijas valstis nevarēja neko zaudēt. Ar agrākajiem mēģinājumiem pielabināties Somijai tās bija tikai radījušas aizdomas Maskavā par vienpusīgu nostāju.

Izstrādāt šo vienošanos nebija grūti. Sarežģītāk nācās to realizēt, īpaši visu Baltijas valstu kontekstā. Cik tas bija atkarīgs no V. Šūmaņa, viņš, strādādams Helsinkos, darīja visu iespējamo, lai aizstāvētu savas zemes politiskās, ekonomiskās un militārās intereses.

Pēdējais cēliens Latvijas

diplomātiskajā dienestā

Tas atšķirībā no iepriekšējiem nebija garš — no 1938. gada beigām līdz Igaunijas okupācijai 1940. gada jūnijā, kad V. Šūmanis pildīja sūtņa pienākumus Tallinā. Viņam nācās savām acīm redzēt suverēnās kaimiņvalsts bojāeju.

30. gadu beigās reakcijas spēki vispirms pārgāja uzbrukumā Rietumos. Pēc hitleriskās Vācijas karaspēka iesoļošanas Čehoslovākijā V. Šūmanis rakstīja uz Rīgu, ka igauņi vai vismaz viņu oficiālie pārstāvji izteikuši izbrīnu vai vismaz nesaprašanu par notikušo un piezīmes per čehu gļēvo izturēšanos. Oficiālās aprindas deklarējušas, ka Igaunijā kaut kas tāds nebūtu iespējams, ja tai uzbruktu no ārienes. Sūtnis atzīmēja, ka igauņi viņam teikuši — vācu okupācija čehiem gan neko labu nesolot, bet vācieši tomēr esot civilizēta tauta, kas mēģināšot rēķināties ar pārējo pasauli un ar čehiem apiešoties kaut cik cilvēcīgi. To nevarot teikt par Krieviju, kuras iebrukuma gadījumā Igaunijā vispirms iznīcinātu igauņu pilsonību un inteliģenci.

Baigā gada prelūdija Baltijas valstīm pienāca drīz. Pēdējā miera dienā — 1939. gada 31. augustā — V. Šūmanis rakstīja no Tallinas, ka Igaunijas Ārlietu ministrija pēc Igaunijas sūtņa Berlīnē Tofera kategoriska apgalvojuma, ka Baltijas valstu jautājums nav apspriests vācu un padomju sarunās un parakstītais pakts esot vislabākā garantija Igaunijas patstāvībai, ir nomierinājusies, bet igauņi kategoriski atsakoties noslēgt trīs Baltijas valstu militāro savienību, jo tai jau esot par vēlu to darīt. V. Šūmanim nebija nekādu ziņu par Molotova—Ribentropa pakta slepeno protokolu, bet pašu pakta parakstīšanas veidu viņš novērtēja ar lielām aizdomām. Sūtnis secināja, ka agrākie draugi — angļi un franči — vairs nav sasniedzami. Polijai vairs nebija nekādas nozīmes, un Baltijas valstu liktenis tagad bija atkarīgs no PSRS žēlastības.

Pēc nedēļas, 6. septembrī, V. Šūmanis informēja savu priekšniecību Rīgā, ka iepriekšējā dienā Igaunijas ārlietu ministrs Selters izteicis viņam apmierinātību ar Baltijas valstu saskaņoto ārpolitiku. Ministrs arī informējis V. Šūmani, ka Igaunijas sūtniecība Maskavā saņēmusi no ASV vēstniecības ziņu: 23. augusta pakta slēgšanas laikā starp vāciešiem un krieviem esot bijusi runa par Baltijas valstīm, bet tikai tādā nozīmē, ka lielvalstis uzskatot Latvijas, Igaunijas un Lietuvas patstāvību par vēlamu. Ievērojamais trimdas vēsturnieks prof. E. Andersons šajā sakarā raksta: "Tie bija meli. Amerikāņi brīdināja Baltijas valstis par to sadalīšanu starp vāciešiem un krieviem, bet baltiešu diplomāti nevēlējās šo baigo, liktenīgo informāciju saprast un akceptēt" ("Latvijas vēsture. 1920—1940. Ārpolitika. II." — Stokholma, 1984.–168.lpp.).

Tā paša 5. septembra vakarā padomju sūtnis Tallinā Ņikitins, klātesot Lietuvas sūtnim Dailidem, teicis V. Šūmanim, ka viņš dodot savu galvu un godavārdu par to, ka Maskavas pakta noslēgšanas laikā neesot runāts vai parakstīts kaut kas attiecībā uz Baltijas valstīm. Viss, ko ar pakta noslēgšanu gribēts panākt, esot paktā arī pateikts. Nekas cits ar Vāciju neesot ne norunāts, ne parakstīts. Ziņojuma nobeigumā V. Šūmanis rakstīja: "Te gribētu piemetināt, ka parasti kolēģis Ņikitins gan neko nezina ne par Krieviju, nedz par citu valstu lietām. Bet šajā svarīgā gadījumā jādomā, ka viņam var būt kādi norādījumi no Maskavas."

V. Šūmaņa darbs Tallinā 1939. gada beigās bija tiešāk vai netiešāk cieši saistīts ar tā saukto bāzes līgumu noslēgšanu starp PSRS un Baltijas valstīm. Sākās viss it kā nevainīgi. Selters viņu 22. septembra vakarā konfidenciāli informēja, ka izbrauc uz Maskavu, lai parakstītu tirdzniecības līgumu. Par šādu padomju vēlmi mēneša sākumā esot ziņojis Ņikitins.

Taču Kremlī igauņiem tika paziņots, ka jānoslēdz nevis ekonomisks, bet politisks līgums. Tas tika izdarīts, piespiežot Igauniju 28. septembrī parakstīt savstarpējās palīdzības paktu. Pa visu sarunu laiku starp krieviem un igauņiem Rīgā no sabiedrotās Igaunijas netika saņemta nekāda tiešā informācija par padomju prasībām, nerunājot nemaz par Latvijas un Igaunijas 1923. gada aizsardzības līgumā paredzētā aizlieguma ievērošanu — nenoslēgt savienību ar kādu trešo valsti bez otra sabiedrotā piekrišanas. Tikai dažas stundas pirms 28. septembra līguma parakstīšanas Igaunijas ārlietu viceministrs Epiks konkrētāk informēja V. Šūmani par gaidāmo notikumu.

Pie šī jautājuma V. Šūmanis atgriezās 1940. gada 4. janvāra ziņojumā ārlietu ministram V. Munteram. Viņš rakstīja: "Versija, kas sarūgtinājusi Selteru, esot viņam Rīgā izteiktie pārmetumi, ka viņš par Maskavas prasībām neesot tūliņ informējis Latvijas valdību. Šajā lietā ministra domu gājiens ir sekojošs. Atgriežoties pirmo reizi no Maskavas caur Rīgu, viņš neesot varējis Jūs informēt par Maskavas prasībām, jo bijis iepriekš jāziņo par stāvokli savam prezidentam un valdībai. Ka viņš neesot aizmirsis tajā brīdī mūsu savienības līgumu, par to liecinot tas, ka viņš uzdevis Opik’am mani informēt. Uz manu iemetumu, ka pirmā informācija bija ļoti vispārēja un nenoteikta, ministrs atbildēja, ka tajā momentā viņš vairāk neesot varējis man darīt zināmu, jo apstākļu pilnīgo apgaismojumu tajā brīdī zinājušas tikai četras personas. Savā otrajā braucienā uz Maskavu Rīgas aerodromā viņš izstāstījis Rebanem visus apstākļus un uzdevis Jums to paziņot. Rebane vēlāk ziņojis, ka, noklausoties viņa informāciju, Jūs esot izteikušies, ka līdzīgos apstākļos Latvija darītu tāpat kā Igaunija.

Jautājums par Latvijas palīdzību neesot uzstādīts neatkarīgi no Jūsu atbildes Rebanem aiz sekojošiem apsvērumiem, kas ministram likušies skaidri jau pirmajās minūtēs ar krievu prasību paziņošanu vēl Molotova kabinetā: Latvijas palīdzība nevar glābt Igauniju, un Latvijas vārda minēšana Molotovam, atsaucoties uz savienību ar Latviju, būtu bijusi ļoti riskanta lieta, kas arī Latviju būtu varējusi iejaukt nepatīkamā diplomātiskā situācijā bez kāda labuma pašai lietai. Ministrs man apgalvoja, ka viņš pie katra gadījuma apgāzis Igaunijā izplatīto versiju, it kā Rīgā viņš būtu Jums lūdzis Latvijas palīdzību, kas it kā no Jūsu puses būtu noraidīts" (Cit. pēc: Dunsdorfs E. "Kārļa Ulmaņa dzīve."–R., 1992.–348.lpp.).

Saprotams, ka ar okupācijas varu V. Šūmanim nebija ejams viens ceļš. Tāpēc jau 22. jūnijā viņš ar ģimeni — sievu Mildu Kornēliju un meitu Viju Kornēliju Gundegu — izbrauca uz Helsinkiem, solot atgriezties 26. jūnijā, bet i nedomājot to darīt. Šūmanis, būdams tomēr kārtīgs valsts darbinieks, iesniedza lūgumu atbrīvot viņu no ieņemamā amata, un ar Valsts prezidenta K.Ulmaņa 5. jūlija rīkojumu tas tika izdarīts (LVVA, 2570.f.,14.apr., 1534.l., 6.lapa).

No Somijas V. Šūmanis devās uz Zviedriju, kur nekavējoties iesaistījās Latvijas atbrīvošanas kustības organizēšanā. Tur notika vairākas sūtņu Voldemāra Salnā (Zviedrija), Jāņa Tepfera (Somija) un Viļa Šūmaņa apspriedes, kurās tika uzmests dzimtenes atsvabināšanas komitejas izveides un darbības projekts. V. Šūmanis ar šo dokumentu kabatā 7. augustā devās uz Ženēvu, kur vēl mierīgi turpināja strādāt Latvijas sūtnis Šveicē un pārstāvis Tautu Savienībā Jūlijs Feldmanis (Šveice tolaik vēl neatzina Latvijas inkorporāciju Padomju Savienībā). Projektu atbalstīja arī Latvijas sūtņi Ludvigs Ēķis (Polija), Oļģerds Grosvalds (Francija) un Dr. Edgars Krieviņš (Vācija).

Vairākiem no viņiem, V. Šūmani ieskaitot, piedaloties, 1940. gada 17. decembrī notika vēl viena apspriede Ženēvā, kurā ievēlēja Latviešu nacionālās komitejas organizācijas komisiju. (J. Feldmanis, V. Šūmanis, O. Grosvalds, bij. sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš.) Taču domstarpības tās locekļu vidū un sarežģītie kara laika apstākļi neļāva komisijai attīstīt darbību.

Vilis Šūmanis dzīves pēdējos gadus pavadīja Cīrihē, Šveicē, kur aizgāja viņsaulē 1948. gada 27. oktobrī. Viņu apglabāja Ženēvā. Nekrologu, kuru 6. novembrī ievietoja Zviedrijā iznākošais laikraksts "Latvju Vārds", bija parakstījuši Viļa Šūmaņa kolēģi un draugi K. Zariņš, O. Grosvalds, R. Liepiņš, J. Feldmanis, E. Krieviņš, A. Spekke un J. Tepfers.