Saliekot vārdu ziedus kā puķes vainagā

Skolotāja Rūta Koluža devusi grāmatu "Ķikuraina valodiņa. Kā runājam latviski 2000. gadā". Eiropas Valodu gadam

Vāka dizainam mākslinieks Rauls Liepiņš izmantojis fotomākslinieka Jura Krieviņa dāvinājumu Andreja Pumpura muzejam — Gunārs Priede ar Lielvārdes bērniem

Tā ir brīnumaina un gluži vienreizēja grāmata. Un vispirms tāpēc, ka to rakstījusi pati tauta: atsaucoties uz Lielvārdes skolotāju un Andreja Pumpura muzeja darbinieku aicinājumu, 2000. gads Ogres rajonā tika izsludināts par Valodas gadu un visa gada garumā bērni un pieaugušie savā mājā, sētā un apkārtnē skaidroja un pierakstīja, kā sauc cilvēkus, lietas un vietas ap mums. Projekta "Kā runājam latviski 2000. gadā" vadītāji saņēma 87 valodas dokumentējumus un pētījumus, ko bija veikuši 196 autori, aptaujājot vairākus simtus savu ģimenes locekļu, kaimiņu un novadnieku. Pa visu rajonu savākti vietvārdi, personvārdi, mājdzīvnieku vārdi, skolēnu īpatnējā leksika, mīļvārdiņi, iesaukas un dzīvā folklora — skaitāmpanti, laikmetīgi izteicieni, uz ielas, skolā un ģimenē pierakstīti dialogi un anekdotes.

Grāmatai vārdu devis dramaturgs Gunārs Priede, kas bija rosīgs projekta līdzdalībnieks un vadīja tā nobeiguma konferenci 2000. gada septembrī. Runājot par latviešu valodas košumu un bagātību, viņš minēja kādu gadījumu sakarā ar mūsu tautasdziesmu atdzejošanu. Krievu dzejnieks, kas šo darbu bija uzņēmies, piezvanījis uz Rakstnieku savienību un vaicājis, ko nozīmē — ķikurains. Proti, viņam radušās grūtības ar dziesmiņu:

Bagātais alu dzēra,

Kas dos man, nabagam;

Es, nabags, nosadzēru

Ķikurainu ūdentiņu.

Ar skaidrojumu, ka tai ūdenī laikam kaut kas iebiris, kaut kas peld, atdzejotājs nebija mierā: viņš taču nevarēja tulkot tā vispārīgi — piesārņots ūdens vai tamlīdzīgi. Bet kaut ko vairāk pateikt neviens nezināja. Nācās šķirt vaļā Mīlenbaha un Endzelīna vārdnīcu. Tur rakstīts: ķikurs — odu kāpurs. Tātad sens vārds, tikai piemirsts. Nu "Ķikurainā valodiņa" saviem laikabiedriem un nākamajām paaudzēm vēstīs, kā Ogres novada ļaudis runājuši, kā saukuši lietas un vietas 2000. gadā, kad tuvojās gadsimtu un gadu tūkstošu mija.

Latviešu valodas un literatūras skolotāja, Lielvārdes teātra režisore, Andreja Pumpura muzeja darbiniece Dzidra Bļodone izsekojusi vārda došanas tradīcijām savā dzimtā no 19. gadsimta vidus līdz mūsdienām, kad sācies jau 21. gadsimts. Viņas pētījums reizē ir cieņas apliecinājums senču tikumiem, kas gan mātes, gan tēva dzimtā mantoti no paaudzes paaudzē. "Mans vectēvs Mārtiņš, lielu, iekoptu māju saimnieks, domājams, bijis lepns un pašapzinīgs vīrs. Tāpēc viņa vienīgais dēls saņēma Krievijas cara Nikolaja vārdu." Bet "tēvmāmiņa Made bija piedzīvojusi lielu netaisnību, jo viņu, bijušo kalponi, ar sešu nedēļu mazu dēlu pēc vīra nāves pārējie mantinieki izdzina no mājām, kur Made bija ieprecējusies saimnieces godā. Tas viņā radīja pretestības sparu, arī skarbumu". Varbūt tieši tāpēc Nikolajs izauga ar tik neatkarīgu raksturu. Meita par viņu raksta: "Mans tēvs vienmēr bija centrā, vienalga, vai tas bija cara laikos Krievijā vai neatkarīgajā Latvijā, vai pat izsūtījumā Sibīrijā, vai mūža nogalē padomju gados Lielvārdē — viņš spēja vienmēr izdzīvot un ieņemt atbildīgus amatus." Māte Berta, kuras māmiņa Ieva bijusi "pieticības, saticības un labestības iemiesojums", savukārt raksturota kā "liela tautasdziesmu zinātāja un grūtībās nesalaužama sieviete. Viņa savas ģimenes un mīlestības sardzē bija kā mūris — smagi strādādama, izaudzināja un izskoloja bērnus un pēc 17 gadiem sagaidīja vīru atgriežamies no Sibīrijas".

Lielvārdes vidusskolas absolvente Ilze Bizune kopā ar vecākiem un savu kuplo radu saimi skaidrojusi, kā Bizunu dzimtā tikuši doti un mainīti uzvārdi. Un viņas stāsts sākas ar vecvecvecvectēvu Pēteri no Abrenes apriņķa, kas Borisovas muižā bijis tāds kā darbu uzraugs. Veikls un izdarīgs vīrs. Reiz, tas varējis būt ap 1850. gadu, poļu muižnieks par viņu teicis: "Ns nfr ,bpey ,bpeti!" (Tu bizunē kā bizonis! — latgaliski — bizuns). No tās reizes visus Pritikavas un Glazunovas ciemu iedzīvotājus (muiža no abiem ciemiem reizē vāca nodevas) sākuši saukt par Bizuniem. Mātes dzimtā ap 1890. gadu Kalniņi savukārt kļuvuši par Brikmaņiem. Tas noticis tā: bagātā Naudītes muižnieka dēls sadomājis precēties. Izrakstījis no Vāczemes smalku galdnieku Brikmani, lai tas līdz kāzām izgatavotu jaunas mēbeles. Palīgā iedevis Kalniņu Jāni — lai paveic vienkāršākos un smagākos darbus. Mēbeles izgatavojuši, bet kungs nav bijis ar tām mierā un smalko galdnieku padzinis. Neviena cita meistara tuvumā nav bijis, tāpēc muižnieks tam pašam Jānim licis taisīt mēbeles no jauna. Vērienīgais puisis palīdzēdams bija daudz ko iemācījies un, kā par brīnumu, mēbeles izgatavojis tādas, ka muižnieks bijis apmierināts. Samaksājis par darbu un piešķīris zemniekam smalko uzvārdu Brikmanis. Latvijas brīvvalsts laikā daudzi iedzīvotāji nomainīja savus citvalodu cilmes uzvārdus, lai uzsvērtu dzimtas latviskumu. Brikmaņu ģimene 1940. gada 6. maijā iesniedza lūgumu atļaut turpmāk saukties uzvārdā Kalnājs. Tas tādēļ, ka Jāņa Brikmaņa senči bija Kalniņi, sievastēvs bija Kalniņš un sievasmātes Amālijas Frederikas tēvs Juris Kolnes patiesībā arī bija Kalniņš, tikai uzvārds ticis kļūdaini ierakstīts dokumentos, ko viņam kā Napoleona armijas karagūsteknim izdeva kādā Francijas klosterī. It kā trīs kalniņi slejas cits aiz cita, izveidojot kalnāju .

Kaibalas pamatskolas, Lielvārdes un Taurupes vidusskolu, Ogres ģimnāzijas un arodģimnāzijas audzēkņu un daudzo individuālo dalībnieku vāktos un pētītos personvārdus apkopojusi latviešu valodas skolotāja Vilhelmīne Eisaka. Skaitļos un grafiskos attēlos parādīts, kādi vārdi bijuši visvairāk izplatīti gadu ritumā no pat 1750. gada. Minēti arī neparastākie personu vārdi, kā Cilmija, Rofine vai Miletijs. Pierakstītas atbildes uz tādiem jautājumiem kā — vai tev patīk tavs vārds, kāpēc tevi tā sauc, kāpēc tev patīk tavs vārds, vai tu gribētu citu vārdu, vai ir bijuši kādi pārpratumi tava vārda lietojumā. Līdzīgi apkopotas ziņas par uzvārdiem. Skolotājas Eisakas secinājums: "Skatoties lielākos mērogos, redzam, ka personu vārdi gadu gaitā mainās un vibrē kā bišu spiets. Toties uzvārdi iegulst lēnāk, ceļo ilgāk — parasti no paaudzes paaudzē, tie ir paliekošāki — kā ozoli mūsu ārēs."

Skolotāja Dace Klipa ar lielu prieku secinājusi, ka cilvēkiem saglabājusies saudzīga, poētiska attieksme pret dzīvo radību, ko esam ņēmuši savā aizgādībā. Par to liecina Birzgales, Jumpravas, Kaibalas, Lēdmanes, Rembates un vairāku citu rajona skolu audzēkņu pierakstītie mājdzīvnieku vārdi. Vislielākā skaitā iesūtīti kaķu (1272) un suņu (847) vārdi. Tie bieži vien nāk no televīzijas raidījumiem vai literatūras (Boņuks, Džespers), daudzos gadījumos atspoguļo to ārējās pazīmes (Knīpa, Rūsiņš) vai izturēšanos (Buča, Mudaks). Latviešiem tik raksturīgajos mīļvārdiņos tiek sauktas govis (Ogrīte, Melnacīte) un zirgi (Sirmītis, Bērītis). Iesūtīts prāvs skaits kazu, aitu, cūku un trušu vārdu, arī vistu, gaiļu, pīļu un zosu vārdu.

Mājvārdu un zemes īpašumu nosaukumi sniedz liecības gan par cilvēku gaumi un izdomu, gan novada vēstures līkločiem. Apkopoti arī kolektīvo saimniecību — kolhozu un sovhozu — nosaukumi laika posmā no 1948. līdz 1991. gadam un parādīts, kā tie mainījušies pēc saimniecību apvienošanas 1950. — 1959. gadā, pēc Staļina personības kulta likvidēšanas 1960. gadā un pēc valsts neatkarības atjaunošanas 1991. gadā.

Grāmata ir ļoti interesanta no pirmās līdz pēdējai rindai. Tekstu mīļi un rotaļīgi bagātina jaunās mākslinieces Lindas Kukares zīmējumi. Izdevuma konsultante filoloģijas doktore Saulcerīte Viese: "Un tā nu es labu laiku dzīvoju lielvārdiešu padarītā darba atmosfērā, rosības, dzīvesprieka un varēšanas apziņā, ko pagājušā gadā juta Ogres bērni un pieaugušie, krājot materiālus pētījumam par dzimtās valodas līkloču ceļiem. Ai, brīnumdažādā un pievilcīgā valoda, kurā nemanāmi tiek ierakstītas mūsu raksturu, izturēšanās un noskaņu zīmes!"

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore