Ģenerālprokurors:

— intervijā Latvijas Radio vakar, 3. jūlijā

Intervija Latvijas Radio 3. jūlija raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnāliste Sandra Ķirse.

— Pagājušajā reizē, kad tikāmies, mēs vēl tikai gaidījām Ministru kabineta sēdi, kur izskatīja Krimināllikuma jauno koncepciju, un šobrīd jau varu jūs sveikt, jo šī koncepcija ir akceptēta. Tas nozīmē, ka priekšā atkal daudz darba?

J.Maizītis: — Jā, paldies. Tas tiešām ir ļoti svarīgi prokuratūrai, jo tas ir mūsu maizes darbs, tādēļ arī mēs par to tik daudz runājam, un no tā ir atkarīgi mūsu darba rezultāti un kopumā tas, kāds ir sabiedrības ieguvums cīņā ar noziedzību un vispār cik labi un kā mēs padarām savu darbu. Katrā ziņā prokuratūra ir ļoti aktīvi iesaistījusies tālākajā kriminālprocesa koncepcijas īstenošanā, tieši mūsu kolēģi strādā pie jaunā Kriminālprocesa projekta, un tur mēs piedalāmies ar savām idejām un domām par to, kā varētu visu izdarīt ātrāk, labāk, lētāk, godīgāk un lai tur, kur ir negodīga policijas vai prokurora rīcība, to pēc iespējas ātrāk varētu arī atmaskot.

— Negodīgi, bet varbūt arī dažreiz pavirši, jo, piemēram, runājot par šo pašu jauno koncepciju, es esmu dzirdējusi arī tādus viedokļus, piemēram, ko līdzēs jauns likums, iespējams, arī šis nav tik slikts, bet varbūt vienkārši ir jāmaina cilvēku attieksme?

J.Maizītis: — Jā, tas arī ir acīmredzot gan izziņas izdarītāja, gan prokurora šodienas jautājums, prokurors nevar būt nevērīgs, nolaidīgs, tas izraisa ļoti nopietnas sekas tām personām, kuru tiesības tiek aizskartas, un tās jau arī ir tās lietas, pie kurām mēs varam strādāt šodien. Un nav jau tā, ka kriminālprocesa jauns projekts vai jauna koncepcija atrisinās visas problēmas, tikai šim projektam būtu jāatrisina tas, ko mēs pašreiz ļoti labi apzināmies, ko mēs nespējam izdarīt tīri objektīvu apstākļu dēļ tur, kur mums traucē tiesību normas. Un tā ir tā daļa, kāpēc mums ir nepieciešams un kāpēc mēs gaidām to likumu. Bet, protams, kas attiecas uz mūsu pašu kvalifikāciju, nevērību, nolaidību vai ļaunprātību, tas jau ir darāms šodien.

— Bet arī kontroles funkcijas — un šeit es uzreiz atsaukšos uz pagājušās reizes klausītāju jautājumiem, kur cilvēki klāstīja savu pieredzi par izziņas izdarītājiem, par policistiem, kuri ierodas uz notikuma vietu. Vienkārši, pēc viņu saprašanas, šis notikums nav pietiekami svarīgs, un tāpēc izmeklēšana vai arī faktu pierakstīšana nenotiek attiecīgajā līmenī, un, kā zināms, tie pierādījumi, kas tiek pašā sākumā palaisti garām, vienkārši jau ir vējā.

J.Maizītis: — Jā, nu redziet, par svarīgumu vai nesvarīgumu — tur varbūt tā situācija ir nedaudz savādāka, mēs nevaram, un neviena valsts nerunā par to, ka var atklāt visus noziegumus, par to runāja iekārtā, pie kuras mēs negribam atgriezties, tas ir, sociālismā, tur bija tēzes par to, ka visus noziegumus var atklāt.

— ... bija pat noteikti termiņi...

J.Maizītis: — ... termiņi, līdz kuram tas tiks izdarīts un kad pēdējais milicijas darbinieks tiks publiski parādīts televīzijā. Un šajā daļā, protams, valstij ir jāizvēlas, kas ir vajadzīgs sabiedrībai kopumā, bet tam ir jābūt sabalansētam ar katras personas indivīda tiesībām, jo, ja mēs runājam, ka varbūt dažas labas vistas vai mājlopa zādzība valstij kopumā nav tik nozīmīga, tad šai personai, protams, tas ir varbūt vienīgais dzīves lielais notikums, vienīgā saskarsme ar policiju vai prokuratūru. Tā ka vienkārši ir runa par to, ka jāsabalansē tas darba ieguldījums, ko dara policisti šādās lietās, lai neiznāk tā, ka mēs tam mazajam veltām ļoti lielu spēku un līdzekļus, bet tur, kur ir tiešām valstiskas problēmas un jautājumi, kas saistīti vispār ar valsts pastāvēšanu, es šeit domāju nodokļus, mēs gandrīz neko nepadarām.

— Es tagad jūs citēšu: jūs atzināt, ka nepieciešami grozījumi Kriminālprocesa kodeksā, kas ievērojami atvieglotu lietu izskatīšanu apgabaltiesās kā pirmās instances tiesās un nodrošinātu adekvātu sodu un drošības līdzekļa piemērošanu nepilngadīgajiem.

— Un pavisam nesen arī lasīju presē, ka šobrīd pirmstiesas apcietinājumā atrodas vairāk nekā 400 personu, tai skaitā arī nepilngadīgie, kuri tur atrodas pat vairāk nekā divus un trīs gadus. Kāds ir maksimālais termiņš, kādā, piemēram, nepilngadīgais vai arī jebkura cita persona var atrasties apcietinājumā?

J.Maizītis: — Varbūt šeit ir vietā piezīmēt, cik vispār personu gada laikā tiek Latvijā apcietināts un kāds ir nepilngadīgo īpatsvars šajā kopējā apcietināšanas kā drošības līdzekļa piemērošanas skaitā. Tātad 2000.gadā pavisam apcietinājums ir piemērots ar tiesneša lēmumu 4108 personām, no tām 382 ir nepilngadīgas, tātad 9,3 procenti. No nepilngadīgiem vispār apcietinājums saskaņā ar likumu tiek piemērots kā izņēmuma drošības līdzeklis un tikai par konkrēta smaguma pakāpes noziedzīgiem nodarījumiem. Protams, ir problēma ar to, ka it sevišķi nepilngadīgie ilgstoši uzturas pirmstiesas apcietinājumā, bet šeit atkal ir jānodala — cik lielā mērā tas ir pirmstiesas procesā un cik lielā mērā tas ir stadijā no lietas nodošanas līdz tiesai. Mums ir likumā ļoti strikti noteikts, ka pusgadu pirmstiesas apcietinājumā nepilngadīgā persona var atrasties apcietinājumā, tai pašā laikā nav noteikts termiņš, kāds būtu nosakāms līdz šai iztiesāšanas dienai. Un tur tad arī rodas šī tiešām nenormālā situācija, ka nepilngadīgais gadiem gaida šo tiesāšanas dienu, kas ir tiešām cilvēktiesības aizskaroši, jo persona nav atzīta par vainīgu. Mēs jau vairākkārt esam runājuši par to, ka būtu jānosaka — un īpaši nepilngadīgajiem — termiņš no lietas saņemšanas tiesā līdz iztiesāšanas dienai. Pašreiz procesā šis termiņš ir noteikts mēnesis, bet tiesu noslogotības dēļ tas netiek ievērots, taču apcietinājumam konkrēta termiņa likumdošanā nav, un, manuprāt, tāds būtu nepieciešams.

— Kas notiek, ja rezultātā nav notiesājošā sprieduma?

J.Maizītis: — Persona tiek attaisnota, un tādā situācijā vispirms ir likumdošanā noteikts, ka persona var saņemt attiecīgu kompensāciju par šo laiku, par visām attaisnotām personām, īpaši tām, kuras atradušās apcietinājumā, arī Ģenerālprokuratūra dod atzinumu par šīs apsūdzības pamatotību, un tiek skaidrots, vai persona ir pamatoti atradusies apcietinājumā un vai arī apsūdzība uzrādīta pamatoti.

— Vai kādreiz kāds ir prasījis arī morālo kompensāciju?

J.Maizītis: — Redziet, morālās kompensācijas — tas vairāk ir civilprocesuāls jautājums.

— Bet tomēr šinī situācijā, kad cilvēks ir krimināli vajāts.

J.Maizītis: — Jā, es piekrītu, ka kriminālprocesā tieši būtu jābūt jautājumiem, kas ir saistīti ar morālo kompensāciju. Jo personai arī materiālā atlīdzība ir vajadzīga, bet tā svarīgākā ir morālā kompensācija. Ir dažādi kritēriji morālai kompensācijai, un es domāju, ka tas noteikti ir jautājums, par kuru var domāt un diskutēt. Un tam būtu jābūt vietai Kriminālprocesā, jo, galu galā, vismaz kādā bijušajam apsūdzētajam vai tiesājamam pieņemamā daļā kaut kāda veida gandarījums būtu jāsaņem, ja šī persona ir attaisnota.

— Mēs šobrīd runājam par apcietinājumu kā vienu no bargākajiem drošības līdzekļiem, tas, protams, nav vienīgais, ir arī daudzi citi pēc savas būtības. Kādu jūs saskatāt iespēju nākotnē — kādus vajadzētu vairāk piemērot nekā patlaban?

J.Maizītis: — Jā, pašreiz likums ir noteicis astoņus drošības līdzekļu veidus, es nepārskaitīšu visus, bet tos, kas tiek vairāk piemēroti. Mēs runājām par apcietinājumu, bet visizplatītākais un visvairāk piemērotais ir paraksts par dzīvesvietas nemainīšanu, un es uzskatu, ka pašreizējā situācijā šis paraksts par dzīvesvietas nemainīšanu arī ir tāds diezgan formāls, deklaratīvs drošības līdzeklis, un arī jau pieminētajā kriminālprocesa koncepcijā tiek runāts par citiem drošības līdzekļiem, kas varētu aizvietot šo parakstu par dzīvesvietas nemainīšanu. Tas noteikti būtu vairāk jāsaista ar personas pienākumiem, jo tagad mums ir daudzas un dažādas dzīvesvietas, ir vispār problēma brīžiem atrast, kur aizdomās turētā vai apsūdzētā persona reāli dzīvo, nav vairs tas laiks, kad mums bija jādzīvo pieraksta vietās, tādēļ arī vairāk jābūt šim uzsvaram uz personas pienākumiem un noteikti arī uz sekām, kādas var būt, neierodoties pēc attiecīgas prokuratūras, policijas vai tiesas uzaicinājuma. Nu, nozīmīgs drošības līdzeklis, kas pašreiz tiek maz piemērots un kur noteikti ir jādomā par plašāku tā piemērošanu, ir drošības nauda. Te noteikti ir problēma ar šo minimālo robežu, tagad tā ir 2500 latu, kad vispār var piemērot drošības naudu, un tā ir tā problēma, ka faktiski lielākā sabiedrības daļa to nevar un nevarēs atļauties. Pašreiz šis drošības līdzeklis tiek piemērots arī diezgan reti. Pagājušajā gadā 15 reizes ir piemērota drošības nauda. Ir krimināllietas, kur drošības nauda tiek piemērota ar tādām cienījamām summām — 50 tūkstoši, 30 tūkstoši.

— Vai ir "griesti"?

J.Maizītis: — "Griestu" nav, tie piedāvājumi vismaz no prokuroru puses ir pietiekami bieži, bet ne vienmēr arī turīgas personas, kuras tiek apsūdzētas, ir gatavas iemaksāt šo drošības naudu, jo drošības līdzekļu pārkāpšanas rezultātā šie līdzekļi ir jāieskaita valstij.

— Ko nozīmē — pārkāpšanas rezultātā?

J.Maizītis: — Tā ir neierašanās pēc procesa virzītāja uzaicinājuma un viss tālākais, pats galvenais izmeklēšanas interesēs, situācijās, kad nav piemērots apcietinājums, ir tas, lai tajā brīdī, kad policija, prokuratūra vai tiesa uzaicina šo personu, lai tā tiešām arī ierastos.

— Ko nozīmē galvojums, un kas var galvot par kādu personu?

J.Maizītis: — Galvojums ir arī viens no drošības līdzekļu veidiem, kas arī pietiekami maz tiek piemērots, jo, manā skatījumā, arī ir pietiekami neefektīvs tā iemesla dēļ, ka šim galvotājam neseko reāla atbildība par to situāciju, kad, teiksim, galvojamā persona neizpilda šos procesa virzītāja uzaicinājumus vai citādā veidā pārkāpj nosacījumus.

— Bet pats galvotājs arī uzņemas atbildību.

J.Maizītis: — Nē, tieši tā es runāju par šo galvotāju atbildību, ka tālāk tās praktiski nav. Tas, manā izpratnē, ir arī vairāk deklaratīvs drošības līdzeklis, kurš neieņem drošu vietu situācijā, kad personas tiesības ir jāierobežo izmeklēšanas interesēs.

— Šobrīd arī presē ir raksti par drošības līdzekli, kurš tika piemērots Kobliņecam un pēc tam tiek mainīts, mainīts likumīgi, taču nepamatoti. Ko tas nozīmē?

J.Maizītis: — Drošības līdzekli šajā situācijā grozīja prokurors.

— Un jāpiemin, ka bija apcietinājums.

J.Maizītis: — Jā, persona bija apcietināta un šo apcietinājumu, kā tas likumā arī noteikts, bija piemērojusi tiesa. Katrā ziņā es uzdevu šajā situācijā pārbaudīt konkrētā prokurora rīcību no likumības un pamatotības viedokļa. Un viennozīmīgs ir Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta atzinums par to, ka drošības līdzeklis konkrētajam apsūdzētajam tika grozīts nepamatoti. Prokurors, kas pārbaudīja šo drošības līdzekli, ir pamatojis šo rīcību, tādēļ arī prokurors Oļesovs tika virzīts uz prokurora atestācijas komisiju, lai izvērtētu šo situāciju, kad tiek nepamatoti grozīts drošības līdzeklis. Es vēl gribētu piebilst, ka ļoti bieži izskan dažādi pārmetumi par to, ka prokurori ir grozījuši drošības līdzekļus, tādēļ prokuratūras nākamā pusgada darba plānā ir iekļauta visu šā gada prokuroru grozīto drošības līdzekļu — apcietinājumu — pārbaude, lai noskaidrotu likumību un pamatotību. Ja tiks konstatēta situācija, ka ir vēl prokurori, kas varbūt publiski nav minēti, bet ir nepamatoti vai nelikumīgi grozījuši drošības līdzekļus, viņi noteikti tiks disciplināri sodīti.

— Bet it kā jau iemesls, kāpēc tika grozīts, šķiet, vērā ņemams — veselības stāvoklis, un Kobliņecam arī uzreiz tika veikta operācija.

J.Maizītis: — Es par šīm pārbaudes detaļām negribētu sīkāk izteikties, bet būtiskākais ir tas, ka drošības līdzeklis tiek grozīts ar tiem pašiem pamatojumiem, kā tiesa ir piemērojusi šo drošības līdzekli, tātad pamatojumi ir vieni un tie paši, tai pašā laikā tiesas rīcība bija atšķirīga no prokurora rīcības, un tas ir tas pamats, kādēļ arī ir saskatīta nepamatota rīcība.

— Šobrīd laikam ir pabeigta pirmstiesas izmeklēšana "Logos" lietā un šī lieta nodota Rīgas apgabaltiesai, kādas apsūdzības ir uzrādītas?

J.Maizītis: — Apsūdzība ir viena, bet ir virkne Kriminālkodeksa un Krimināllikuma pantu, kas ir inkriminēti apsūdzētajiem — gan Jurjevam, gan Kuterevam. Bet es gribētu uzsvērt, ka šī ir viena no kopumā lielākajām lietām, kas ir saistītas ar šo seksuālo pakalpojumu sniegšanu un visiem tiem izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem vismaz pagaidām Latvijas vēsturē, tādēļ arī bija tik ilgs pirmstiesas izmeklēšanas termiņš. Galu galā — jau ir pagājuši divi gadi, bet es uzskatu: tas, ka lieta tiešām novesta līdz tiesai, tas ir panākums.

— Krimināllietā par cietušām atzītas 36 personas, no tām brīdī, kad pret cietušajiem tika veiktas noziedzīgas darbības, 23 personas bija nepilngadīgas. Tas ir tikai neliels komentārs un atgādinājums. Un vēl varbūt mūsu sarunas nobeigumā jautājums, ko nepaguvu jums uzdot pagājušajā reizē, — cilvēkus interesē, kas šobrīd notiek ar "Latvenergo" un ar Peimaņa lietu.

J.Maizītis: — "Latvenergo" lietā daļa, kā tas jau publiski zināms, ir nosūtīta par atsevišķu amatpersonu izdarītajiem amata noziegumiem uz tiesu, protams, ir vēl tā lietas daļa par to, kas tad saņēma šo naudu. Es varu komentēt tikai tā, ka lietas izmeklēšana turpinās, šobrīd nav tādu reālu nopietnu panākumu izmeklēšanas gaitā. Tai pašā laikā, kā es jau iepriekš esmu izteicies, ir noziegumi, kurus atklāj pēc gada, trijiem, četriem, pieciem vai pat desmit, tā ka izmeklēšana turpinās. Attiecībā uz Peimaņa lietu es varu pateikt tikai to, ka visas šīs slepkavību lietas ir saistītas, pašreiz daļa no atsevišķām apsūdzībām ir apvienota vienā krimināllietā, gan policijas darbinieki, gan prokuratūra strādā pie šo lietu izmeklēšanas kopīgi.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā