Īpašu uzdevumu ministrs valsts reformu lietās:

— intervijā Latvijas Radio vakar, 4.jūlijā

Intervija Latvijas Radio 4. jūlija raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.08. Vada žurnālists Aidis Tomsons.

— Lieta tāda, ka vasara ir vasara un arī ministriem ir savi skrējieni un savas problēmas. Šoreiz mums ar Krūmiņa kungu ir pietiekami interesanta saruna tāpēc vien, ka vakar valdības sēdē tika skatīts jautājums par administratīvi teritoriālo reformu un ir arī kādi rezultāti pēc valdības vakardienas sēdes. Reģionālā reforma, administratīvi teritoriālā reforma, pašvaldību reforma — par ko mēs šoreiz runāsim?

Jānis Krūmiņš: — Mēs runājām par vietējām pašvaldībām, pirmā līmeņa pašvaldībām, tātad administratīvi teritoriālā reforma. Par reģionālo reformu mēs vēl pavisam nopietni neesam sākuši runāt, lai gan es esmu iesniedzis valdībā arī šīs reģionālās reformas pirmuzmetumus.

— Ko nozīmē — reģionālā reforma?

J.Krūmiņš: — Reģionālā — tas ir Latgale, Vidzeme, Kurzeme, Zemgale un Rīga plus Rīgas rajons, un administratīvi teritoriālā reforma ir vietējo pašvaldību reforma, pirmā līmeņa pašvaldību reforma — pagasti, novadi, pilsētas.

— Vakar jūs skatījāt šo reformas projektu, tātad vēlreiz pašu būtību, un ko vakar lēmāt, ko nospriedāt?

J.Krūmiņš: — Tātad vakar mēs skatījām faktiski nevis šīs reformas būtību, bet vairāk rezultātus, kādi ir iegūti šajā sabiedriskajā apspriešanā.

Un man ir liels prieks, ka Ministru kabineta nostāja bija tāda pati kā vairumam partiju, apvienību, sabiedrisko organizāciju, kā Pašvaldību savienībai, Latvijas pilsētu savienībai, Pagastu apvienībai, Brīvo arodbiedrību savienībai, Darba devēju konfederācijai un tā tālāk, šie rezultāti bija vairāk vai mazāk vienādi. Tas nozīmē to, ka valdība konceptuāli pamatā atbalstīja šo nosacīti 102, es gribētu teikt — 100, plus mīnus, pašvaldību reformas modeli. Valdības vakardienas protokola lēmumā ir punkts, ka vēlākais 2005. gada pašvaldību vēlēšanas jau notiks jaunizveidoto novadu vai apvienoto pagastu, vai pilsētu teritorijās. Tātad plus mīnus 100 teritorijās.

— Cik mums šobrīd ir pašvaldību?

J.Krūmiņš: — Šobrīd mums ir 552 pirmā līmeņa pašvaldības, 26 pusmirušas, pusdarbotiesspējīgas rajonu, tā dēvētā otrā līmeņa, pašvaldības, kas faktiski pilda tikai kādas divarpus funkcijas, tātad kopā ir 578 pašvaldības mazajai Latvijai. Mums ir vairāk nekā 4335 deputāti, mums ir 4335 deputātu palīgi, draugi un tā tālāk, nu tas ir mazliet par daudz mazai Latvijai.

— Cik tad paliks pavisam?

J.Krūmiņš: — Mums paliks, es domāju, apmēram 100 pirmā līmeņa pašvaldības, tās būs tātad stipri lielāka mēroga, tās būs administratīvi, finansiāli, intelektuāli, juridiski spējīgākas, un tās, es ceru, varēs nodrošināt cilvēkiem daudz kvalitatīvākus pakalpojumus. Jo mans uzdevums ir rūpēties par iedzīvotājiem, nevis par pašvaldību vadītāju ērtībām. Beidzot ir noticis lūzums, un arī pašvaldību vadītāji saprot, ka tā tālāk dzīvot vairs nevar, ka nevar pagastā ar 360 iedzīvotājiem, ar 12 tūkstoš latu budžetu pa gadu, kur 10 tūkstoši aiziet pagastmājas un algu uzturēšanai, tā dzīvot tālāk. Un tāpēc man ir liels prieks gatavoties sakarā ar valdības vakardien doto uzdevumu Saeimas pirmajai sēdei pēc atvaļinājuma vai pēc sesiju starplaika sagatavot konceptuālu ziņojumu, un es ceru, ka Saeima arī lems uzticēt valdībai precizēt šīs robežas un laiku, kādā notiks šī apvienošanās. Tātad sliktākajā gadījumā tas notiks esošā likuma robežās līdz 2004.gadam brīvprātīgi, pēc tam piespiedu kārtā, bet 2005.gada vēlēšanas jau notiks jaunajās teritorijās.

— Kas noteiks, jūs te minējāt, un kādas tās robežas būs, kuras pašvaldības apvienosies, kā apvienosies, cik lielas tās būs?

J.Krūmiņš: — Tātad pašvaldības apvienosies, es ceru, pēc tā modeļa, pēc tās matricas, kādu mēs esam izstrādājuši, tas ir nosacīts, es vēlreiz saku, kur pamatā ir četri vispārnacionālie kritēriji. Pirmkārt, tātad šādā novadā jābūt vidusskolai, kas var nodrošināt vismaz divas mācību programmas, kaut gan likumā ir paredzētas četras; šajā novadā ir jābūt vismaz 5000 iedzīvotājiem, novada centram jābūt ne tālāk kā 25 — 30 kilometrus līdz novada malējām robežām, kaut arī malējās robežās dzīvo mazāk nekā 5 procenti no šī pagasta iedzīvotājiem, un arī šie novadi veidosies, ņemot vērā kultūrvēsturiskos, nacionālos apstākļus un tradīcijas, kas ir raksturīgas attiecīgajam novadam, tie varētu būt gan līvi, gan, teiksim, Jaunpiebalga, Vecpiebalga, šis ir nosacīts modelis. Mēs patiešām mēģinājām pēc visu rajonu izpētes šo jauno novadu veidot tā, lai iedzīvotājiem būtu maksimāli ērti. Un mums ir arī prieks par to, ka šo reformu pavadīs divas papildprogrammas, bez kurām šī reforma zaudētu jēgu. Tā ir lauku ceļu attīstības programma, un valdība kopā ar Gorbunova kungu man ir uzdevusi precizēt šo programmu, lai tā atbilstu šim iedalījumam, un arī pašvaldību vienotās informatizācijas sistēmas ieviešanu, kas nozīmē digitalizāciju, kompjuterizāciju un arī vienas pieturas aģentūru izveidošanu. Man ir prieks arī, ka valdība uzdevusi man meklēt papildu stimulus jau Administratīvi teritoriālās reformas likumā paredzētajām subsīdijām par apvienošanos, un vēl ir svarīgi, ka iedzīvotāju informētības kampaņai ir jānotiek kontekstā ar šo programmu.

— Te vairāki jautājumi pēc tā, ko jūs sacījāt. Jūs minējāt tātad šo lauku attīstības programmu, lauku ceļu attīstības programmu, tas nozīmē, ka līdz centram no katras vietas, no katra ciematiņa vajadzētu būt normālam ceļam.

J.Krūmiņš: — Normāls ceļš pamatā šodien diemžēl nozīmē asfaltētu, diemžēl — es saku tāpēc, ka, man liekas, mums nevajadzētu atteikties no kvalitatīviem grants ceļiem kaut vai tāpēc vien, ka tas tomēr ir mūsu arhetips un kaut kāda nacionālā vērtība, ko ļoti reti šodien var redzēt Eiropā. Es nedomāju, ka vajadzētu mums atteikties pilnībā no kvalitatīviem grants ceļiem, bet pamatā tas nozīmē, protams, ka šie ceļi ir jākopj, tiem ir jābūt labā līmenī un asfaltētiem, un tiem ir jāved nevis uz Romu, bet uz šī novada administratīvo centru. Tas nozīmē arī to, ka pagasti kā teritoriāla vienība un šie pagastu centri nekur nepazudīs, gluži otrādi — pakalpojumu vietu skaits pieaugs pēc šīs reformas, neviens nelikvidēs bijušās skoliņas vai pagastmājas, šajā pagastmājā, protams, strādās daudz mazāk cilvēku — sešu vietā varbūt strādās tikai viens, bet šīs administratīvās izmaksas ļaus naudu novirzīt gan lauku skolotājiem, gan lauku feldšeriem, medicīnas darbiniekiem vai arī sociālajiem pabalstiem, kas ir nepieciešami. Kāpēc tas ir vajadzīgs? Jūs varat prasīt, kādi ir mīnusi. Iedzīvotāji nezaudē absolūti neko, Kandavas piemērs perfekti to parāda. Un Kandavu es minu ne tāpēc, ka man būtu ļoti simpātisks Rozenfelds, kurš patiešām man ir simpātisks, bet tieši tāpēc, ka tur ir vienīgā vieta, kur reāli varam redzēt šīs reformas realizācijas plusus. Nesen mēs kopā ar igauņu ministru, igauņu televīziju viesojāmies Kandavā, un viņi arī bija ļoti patīkami pārsteigti. Tur ir viesojušās pagājušogad vien vairāk nekā 275 pašvaldību delegācijas, un cilvēki no Latgales ir raudājuši, jo viņi nav iedomājušies, ka tik tālu var būt atpalikuši tieši šo pakalpojumu kvalitātes ziņā. Un man ir jāsaka viens drausmīgs cipars, kas mani pašu šokē: tikko veicot aptauju kopā ar SKDS, mēs nonācām diemžēl pie drausmīga secinājuma, ka Latgalē tikai 6,5 procenti aptaujāto vēlas, lai viņu bērni paliktu savā pašvaldībā, savā novadā. Tas nozīmē, ja mēs kā līdz šim neko nedarīsim, — mēs esam muļļājuši un čammājuši šo reformu, un atraduši tūkstoš iemeslus, kāpēc lai to nerealizētu, aizbildinoties ar visvisādiem aizbildinājumiem, — tad vienkārši Latvijas lauki būs absolūti noplicināti. Bet Kandavas piemērs rāda, ka tieši nomales ir vislielākās ieguvējas.

— Jūs te minējāt — kaut vai ceļus noasfaltēt, tā taču ir baigā nauda, mums šodien tie ceļi nešķiet cerīgi.

J.Krūmiņš: — Tā nauda, kas jau ir paredzēta valsts investīciju programmai — 19 miljoni latu, no vienas puses, ir milzīga summa, no otras puses, tā nav liela nauda, treškārt, šī nauda varētu būt kombinēta jau ar pašas pašvaldības naudu, arī ar to privāto investoru, privāto uzņēmēju naudu, kuri, es ceru, attīstīs savas ražotnītes, savus uzņēmumus arī ārpus Rīgas. Lai nebūtu šīs divi pasaules, turklāt tā nav tik milzīga nauda. Un, ja valsts grib sakārtot, tad šī infrastruktūra jāsakārto — ir reforma vai nav. Bet labāk, ja tā iet kopā ar reformu. Un arī tāpēc pārējās reformas — gan sociālās aprūpes, gan veselības — turpmāk būs jāskata kontekstā ar administratīvi teritoriālo reformu.

— Jūs te minējāt, ka ir dažādi iebildumi bijuši līdz šim, kāpēc šo reformu neveikt. Mēs intervējām pirms kāda laika Ventspils mēru Aivaru Lembergu, kurš joprojām ir pret, viņš saka, ka neesot atradis nekādus plusus un argumentus, kāpēc šāda reforma būtu jāveic. Tātad ne visi, arī pilsētu mēri, jūs atbalsta.

J.Krūmiņš: — Lemberga kungs kā liela personība ir neapšaubāmi ļoti pretrunīga, pirms divām nedēļām viņš ciemojās pie manis un pilnībā mani atbalstīja. Tad pagājušā nedēļā bija tikšanās ar lielo pilsētu mēriem, un tad es nesapratu, ko viņi īsti grib, ja tā godīgi. Es biju varbūt mazlietiņ pārsteigts, bet es domāju, ka katrs cīnās varbūt par savu vietu. Bet kādam ir arī jācīnās par šo laukumiņu daudz lielākā mērogā, tāpēc varbūt arī ir ministri vai politiķi, es vismaz cenšos to darīt.

— Un arī tās mazās pašvaldībiņas, kā jūs teicāt, ir vienkārši ieinteresētas sēdēt ar saviem deputātiem un nemainīt ko, tā es saprotu?

J.Krūmiņš: — Pašvaldības īstenībā ir pašvaldību vadītāji. Un aptauja atkal liecina, ka tikai 11 procentiem iedzīvotāju ir prasīts viņu viedoklis, 89 procentiem viņu pašvaldību vadītājs nekad nav prasījis viņu viedokli, un tas ir vēl viens jautājums. Un tieši tāpēc šī izglītošanas vai informētības kampaņa ir ļoti svarīga. Es gribētu pateikt paldies gan Latvijas Televīzijai, gan Latvijas Radio, jo tieši par šo reformu 43 procenti ir uzzinājuši no šiem manis minētajiem medijiem, tikai 15 procenti — no vietējām avīzēm, tikai 15 procenti — no centrālajām avīzēm, un 15 procenti ir uzzinājuši šo informāciju no saviem kaimiņiem un radiem. Tāpēc tas ir mūsu visu kopīgs darbs, lai Latvijas lauki nevis nīkuļotu, kā tas ir tagad, nevis lai tiktu slēgtas mazās skolas un lai muktu jaunatne projām, bet lai mēs dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi, tādu, kādu visi pelnījuši.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”