Pašu maize sākas ar graudu

Zinātnieki domu apmaiņā Stendē par sēklkopību, agrotehniku un selekciju

Graudaugu kopplatība Latvijā pēdējos desmit gados sarukusi vairāk nekā par trešdaļu, bet labības kopievākums — uz pusi. Vai tas liecinātu, ka ēdam mazāk maizes, retāk no bīdeļmiltiem cepam raušus un pankūkas?

Galvenie šī krituma iemesli tomēr citi — līdz ar valstiskās neatkarības atgūšanu ir samazinājušās graudu iepirkuma cenas, mainījies pieprasījums pēc lopkopības produkcijas, pieaudzis pārtikas, tostarp arī labības, ievedums no ārzemēm. Statistikas ziņas vēstī, ka šobrīd mūsu valstī uz vienu iedzīvotāju saražo apmēram 350 kilogramus graudu, bet Rietumeiropā — vairāk nekā 550 kg. Tas rāda, ka izaugsmes iespējas ir lielas. Ja dzīves uzplaukuma vārdā mūsu sabiedrība grib iekļauties Eiropas Savienībā, tad laikus jāpielaiko arī tās tautsaimniecības svārki.

Ja ikviens tik zemē sētu

Neapstrīdama patiesība: maize sākas ar graudu, ar sēklu. Kā to izkopt, padarīt konkurētspējīgu? Kā panākt, lai pašu zemnieks par labāko atzītu vietējo selekcionāru izkoptu sējmateriālu? Par graudaugu selekciju, laukaugu agrotehniku un sākotnējo sēklkopību savā kopsēdē runāja Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) un Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas (LLMZA) zinātnieki un praktiķi izbraukuma sēdē Valsts Stendes selekcijas stacijā 2001. gada 29. jūnijā.

Kopsēdi atklāja LLMZA viceprezidents Aleksandrs Jemeļjanovs, iepazīstinot ar darba kārtību, kuras beigu cēlienā paredzēta arī Pedvāles brīvdabas mākslas muzeja apskate.

Par Valsts Stendes selekcijas stacijas darbu patlaban un iecerēm nākotnē stāstīja stacijas direktors Miervaldis Krotovs.

Daži šā ziņojuma fakti un problēmu uzrādījumi.

Valsts Stendes selekcijas stacija dibināta 1922. gadā, tātad nākamgad tai būs apaļa jubileja. Sākotnējie stacijas uzdevumi: pētīt Latvijā audzētās kultūraugu šķirnes un populācijas, izstrādāt to audzēšanas tehnoloģijas un sagatavot sēklas materiālu Kurzemes novada zemnieku vajadzībām.

Valsts Stendes selekcijas stacijas direktors Miervaldis Krotovs

Graudaugu agrotehnisko pētījumu grupas vadītāja Solveiga Maļecka

Ziņojumu sniedz Sanita Zute

Pēdējā stacijas reorganizācija notika 1997. gadā, kad uz privatizējamā valsts uzņēmuma “Valsts Stendes selekcijas un izmēģinājumu stacija” pamata izveidoja bezpeļņas organizāciju “Valsts Stendes selekcijas stacija”. Galvenos tās darbības virzienus noteikusi Zemkopības ministrija, un tie ir šādi:

* veikt zinātniski pētniecisko darbu — graudaugu selekciju, agrotehniskos pētījumus u.c.;

* sagatavot augstāko kategoriju sēklu graudaugiem, kartupeļiem un citām laukaugu grupām;

* popularizēt zinātnisko un saimniecisko pētījumu rezultātus.

Valsts noteikto uzdevumu veikšanai selekcijas stacija izmanto 124 ha valsts zemes, sezonā dodot darbu 50 cilvēkiem. Selekcijas stacija ir maza, kompakta zinātnes iestāde, kas nodarbojas tikai ar augkopības jautājumu risināšanu.

2000. gadu saimniecība beigusi ar zaudējumiem, jo nācās ieguldīt papildlīdzekļus, lai apkarotu kartupeļu gredzenpuvi, bīstamu slimību, ko varētu salīdzināt ar mutes un nagu sērgu lopkopībā. Stendeniekiem ar šo augu kaiti ir izdevies tikt galā.

Stendes selekcijas stacija piedalās trijos valsts nozīmes zinātniskos projektos:

* konkurētspējīgu laukaugu kultūru šķirņu veidošana un uzturošā selekcija, izmantojot tradicionālās un biotehnoloģijas metodes;

* laukaugu ražas un kvalitātes mērķtiecīgas vadības modeļu izstrāde Latvijas agroklimatiskajiem apstākļiem;

* augsnes apstrādes, nezāļu apkarošanas un augu maiņas teorētiskās bāzes pilnveidošana.

Zinātniskajos pētījumos viens nav karotājs, tālab nepieciešami sadarbības partneri. Stendes selekcijas stacijai tādi ir gan pašu valstī, gan ārzemēs: Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības fakultāte, Priekuļu selekcijas stacija, Dotnuvas Zemkopības institūts Lietuvā, Jegevas selekcijas institūts Igaunijā, Eiropas kviešu bāze Čehijā, Oregonas un Beltsvilas universitātes ASV un Pasaules kviešu un kukurūzas centrs Turcijā, vēl arī citi.

Viena no šīs sadarbības izpausmēm ir arī stendenieku līdzdalība starptautiskās konferencēs ne tikai kaimiņzemēs Lietuvā un Igaunijā, bet arī Čehijā, Ungārijā, Zviedrijā un pat tik tālā kontinentā kā Austrālija.

Stendes selekcijas stacija ir ieguldījusi ievērojamus līdzekļus, lai no 2000. līdz 2003. gadam īstenotu valsts investīciju projektu “Modernas laukaugu bāzes sēklas ražošanas centra izveide konkurētspējīgas produkcijas ieguvei”. Lai tiktu pie šā Ministru kabineta atbalstītā projekta, selekcijas stacijas ļaudīm nācās piedalīties un uzvarēt pamatīgā konkursā. Projekts dod iespēju sakārtot graudaugu, kartupeļu, zālāju un rapša sēklas ražošanu atbilstoši Eiropas Savienības prasībām, garantējot sēklas kvalitātes un šķirņu identitātes saglabāšanos tām laukaugu šķirnēm, pēc kurām ir pieprasījums ne tikai Kurzemē, bet arī citos Latvijas novados.

Rudenī jau trešo reizi tiks pasniegta Stendes selekcijas stacijas dibinātāja un ilggadējā vadītāja Jāņa Lielmaņa (1895–1970) prēmija, cerams, ka tās pretendentu pulks arī šogad būs iespaidīgs.

Selekcijas stacijā patlaban notiek paaudžu maiņa — aizvien biežāk lauksaimniecības studentu zinātniskie darbi tiek aizstāvēti uz Stendē veikto pētījumu pamata.

Lai vietējā auza

pārspētu ārzemnieces

Apgalvojumam par paaudžu maiņu kā pierādījums tūdaļ sekoja agronomijas zinātņu maģistres Sanitas Zutes ziņojums “Graudaugu selekcija: konkurētspējīgu auzu šķirņu veidošana”, stāstījumu papildinot ar skaitļu virknēm un tabulām.

Izvilkumi no šī priekšlasījuma:

“Kā jau rāda nosaukums — selekcija ir galvenais stacijas darba virziens. Kopš Stendes selekcijas stacijas pastāvēšanas dažādos laikos te ir veikta selekcija 20 laukaugu sugām. Šajos gados ir izveidotas 54 šķirnes, no tām 40 graudaugu šķirnes, to skaitā 14 auzu, 12 ziemas kviešu, 10 miežu un — vēl pirms Otrā pasaules kara — 2 rudzu un 2 vasaras kviešu šķirnes. 2001. gada Latvijas augu šķirņu katalogā ir iekļautas 10 graudaugu šķirnes, 3 reģistrētas Valsts augu aizsardzības dienestā. Šie skaitļi varbūt nešķiet lieli, taču jāņem vērā, ka ceļš no hibridizācijas līdz vairākkārtējai izlasei un šķirnes saimniecisko īpašību pārbaudei ilgst apmēram 10 līdz 12 gadu. Tādēļ selekcijā ir īpaši svarīgi izveidot augstvērtīgu izejmateriālu un radīt ļoti labu materiāli tehnisko bāzi, lai, izmantojot modernas laboratorijas iekārtas, selekcijas laiku varētu saīsināt.

Vasaras kviešu selekcija Stendē ir atjaunota 1988. un 1989. gadā, līdz tam uzskatīja, ka šī kultūra Latvijā nav perspektīva — tā esot jāaudzē Krievijas dienvidu novados. Tomēr pierādīts, ka vasaras kviešiem ir sava vieta mūsu valsts lauksaimniecībā. Tā kā no selekcijas atjaunošanas ir aizritējis tikai mazliet vairāk nekā 10 gadu, mēs vēl nevaram lepoties ar savām Latvijas vasaras kviešu šķirnēm, bet viss vēl priekšā.

Nedaudz par principiem, kas nosaka selekcijas darba virzienus. Tā kā mans ikdienas darbs ir saistīts ar auzu selekciju, tad vairāk par to. Šķirnes lietderīgumu nosaka tās piemērotība lauksaimnieciskās ražošanas apstākļiem un no šķirnes iegūtās produkcijas ražošanas iespējas.

Pēdējos desmit gados Latvijas lauksaimniecībā notikušas ļoti straujas pārmaiņas. Tas sarežģījis arī selekcionāru darbu, jo vairs neder katra jaunizveidotā šķirne. Tagad vienlaikus ir pieprasījums gan pēc ļoti intensīvām augstražīgām šķirnēm, gan pēc šķirnēm ar augstu ekoloģisko plastiskumu, kas izmantojamas vidi saudzējošos apstākļos. Ne tikai zemniekam ir jādomā, kur viņš liks izaudzēto, šī problēma ir jārisina arī selekcionāram — kam viņa darbs būs vajadzīgs.

Ļoti dažādojušās ir arī labības izmantošanas iespējas.

Auzas vispirms tiek izmantotas pārtikai, ražojot tradicionālos produktus — putraimus, pārslas, miltus. Arvien biežāk tiek uzsvērta graudu loma, lai nodrošinātu veselīgu uzturu. Lai graudi būtu ne tikai enerģijas un olbaltumvielu avots, bet arī šķiedrvielu, vitamīnu, nepiesātināto taukskābju, antioksidantu un citu bioloģiski aktīvo vielu nodrošinātāji, ražojot diētiskus un daudzfunkcionālus uzturlīdzekļus.

Tomēr visvairāk izaudzētās labības izmanto lopbarības ražošanai. Turklāt aplams ir uzskats, ka lopbarībai izmantojami tie graudi, kas neder pārtikai cilvēkiem. Vērtīga ir tikai tā lopbarība, kas gatavota no atbilstoša labuma graudiem.

Selekcionāru uzdevums ir arī izvērtēt piedāvātās ārzemju šķirnes, lai sniegtu atzinumu par to piemērotību audzēšanai Latvijā. Kopumā jāatzīst, ka lielākā daļa ārvalstu šķirņu ir derīgas intensīvai audzēšanai, labvēlīgos apstākļos raža ir liela un graudu kvalitāte laba. Taču šīs šķirnes prasa ne tikai atbilstošu tehnoloģiju, bet arī labvēlīgu agroklimatu. Te nu jāteic, ka Latvijai raksturīgie laika apstākļi bieži vien nav piemēroti tām šķirnēm, kas veidotas Rietumeiropā un citur. Lai gan Latvija nav liela valsts, tā tomēr atrodas ļoti savdabīgā vietā — pie Baltijas jūras. Līdz ar to ziemošanas apstākļi, mitrums, saulaino dienu skaits un citi augu attīstībai būtiski rādītāji Latvijas novados ir ļoti atšķirīgi. Pie mums mēdz būt lietains rudens, vēls un vēss pavasaris, kā šogad, kavējot strauju augu attīstību.

Tomēr Latvijā ir iespējams radīt perspektīvas šķirnes ar vidēji augstu, bet stabilu ražības līmeni, izturīgas pret auzu attīstību ierobežojošiem faktoriem — vidēji agrīnas ar vāju uzņēmību pret slimībām un labiem graudu kvalitātes rādītājiem. Šādām šķirnēm būtu sava vieta tirgū, graudi galvenokārt izmantojami pārtikai.

Pēdējos gados Stendē ir strādāts pie vietējiem agroklimatiskajiem apstākļiem piemērota auzu šķirnes modeļa izveides. Modelī apkopotas auzu pazīmes, kas selekcijas gaitā izmantojamas kā izlases kritēriji.

Izvērtējot Latvijā plaši audzētās auzu šķirnes ‘Laima’ un ‘Selma’, noteikti auga produktivitātes optimālie rādītāji un citas agronomiski svarīgas pazīmes. Sadarbībā ar akciju sabiedrību “Rīgas dzirnavnieks” noskaidrots, kādas īpašas prasības graudu kvalitātei izvirza pārtikas produktu ražotāji. Kopā ar Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūtu analizēts dažādos apstākļos audzēto auzu graudu ķīmiskais sastāvs.

Salīdzinot pēdējos sešos gados Stendē audzētās šķirnes, ir mēģināts izdibināt tos agrometeoroloģiskos apstākļus, kas ierobežo auzu attīstību katrā no gadiem, arī noskaidrot dažādu šķirņu plastiskumu, vides apstākļu ietekmi uz ražu. Daļa no šī pētījuma rezultātiem apkopoti promocijas darbā “Izlases kritēriji auzu hibrīdajās populācijās un to nozīme perspektīvu līniju ieguvē”, kas iesniegts Latvijas Lauksaimniecības universitātes lauksaimniecības nozares laukkopības apakšnozares promocijas padomei.

2001. gadā Latvijas augu šķirņu katalogā iekļautas 4 Stendes selekcijas stacijā veidotas auzu šķirnes. Ir gandarījums, ka lauksaimnieki tās atzinīgi novērtējuši, īpaši šķirni ‘Laima’. Pērn Stendes šķirnes aizņēma 56 procentus no kopējās auzu sēklu lauku platības Latvijā.”

Tiktāl Sanitas Zutes stāstījums.

Ja par auzām jau teikts, tad jāpiebilst, ka pēc Valsts sēklu kontroles departamenta lauku apskates rezultātiem 2000. gadā Stendes selekcijas stacijā izveidoto graudaugu šķirņu mieži aizņēma 68 procentus no šīs kultūras sēklkopības lauku platības, bet ziemas kvieši — 5 procentus.

Kad mūža veikums

mērāms bērzu baltumā

Labāk vienu reizi redzēt nekā simt reizes dzirdēt. Šī senā patiesība ir cieņā un nav noliedzama arī tālrādes laikmetā, kad ikviena notikuma aplūkošana tuvplānā kļuvusi par ikdienu.

Bet pirms tam bija saviļņojošs mirklis — jāsveic mundra un dzīvesspara uzlādēta gaviļniece. 26. jūnijā 80. gadumiju sagaidījusi un aizvadījusi lauksaimniecības zinātņu doktore, LZA Dr.honoris, LLMZA goda locekle, konkursa “Sējējs ’99" laureāte, Valsts Stendes selekcijas stacijas vadošā pētniece līdz 2001. gada 1. februārim Irma Celma.

Dziļas labestības un atvērtības pasaulei apstaroto jubilāri aizvadītajā mūža gadskārtā godināja LLMZA viceprezidents Aleksandrs Jemeļjanovs un akadēmijas zinātniskais sekretārs Mārtiņš Belickis, selekcijas stacijas vadība, citi stendenieki. Ja mūža devumu vislabāk raksturo darbs, tad tikai daži fakti: “No 1968. gada Latvijā rajonēts Jāņa Lielmaņa un Irmas Celmas izaudzētais sarkanais āboliņš ‘Stendes agrais’, bet no 1996. gada mūsu valstī audzē Irmas Celmas sarkano āboliņu ‘Dižstende’ (80% autortiesību).” Kaut par dāmu gadu skaitu neklājas runāt, tomēr jaunā āboliņa šķirne izkopta tik cienījamā vecumā, kad Irmas Celmas līdzaudzes jau gadiem apkopj tikai mājas soli, nevis veic zinātniskus pētījumus. Jau vēlāk, aplūkojot izmēģinājumu laukus lielceļa malā, Irma Celma aicināja pievērst uzmanību bērziem, kas baltoja piecstāvu nama augstumā abpus grāvjiem: “Kad sāku strādāt Stendē, šie bērziņi man bija līdz pleciem, re, kā aizskrējis laiks... Un tomēr lepojos, ka esmu mazliet vecāka nekā Stendes selekcijas stacija.”

Stendenieku saimniecība, ko izrādīja direktors Miervaldis Krotovs, priecēja ar sakoptību, kas darītu godu arī krietnam lielsaimniekam. Bet selekcijas stacijā cits citam līdzās ne viens vien izmēģinājumu lauks aizņem platību, kas apklājama ar dažiem palagiem. Tādu apstrādei nepieciešama arī īpaša un nebūt ne lēta tehnika, kas iegādāta par jau minētā valsts investīciju projekta līdzekļiem. Tomēr selekcijas zinātne sākas tieši tā — ar rūpīgu darbu mazā lauciņā. Katras druvas pirmsākums ir grauds.

Andris Sproģis,

“LV” nozaru virsredaktors, LLMZA goda locekli

Ieinteresētā sarunā Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas viceprezidents Aleksandrs Jemeļjanovs un Skrīveru zinātnes centra vadošais pētnieks Arturs Antonijs; apaļajā gadskārtā zinātnieki sveic Irmu Celmu Foto: Sigizmunds Timšāns, LLMZA akadēmiķis

Valsts Stendes selekcijas stacija

2001. gadā piedalās šādu valsts zinātnisko

projektu un pasūtījumu izpildē