Kad aizsardzības izdevumi jāmodelē

LZA akadēmiķis, Dr. habil.oec. Arnis Kalniņš, Latvijas Saeimas deputāts, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: A.F.I.

Saeimā apritē nonācis likumprojekts "Valsts aizsardzības finansēšanas likums". Šajā likumprojektā paredzēts, ka "Ministru kabinets, izstrādājot valsts budžeta projektu kārtējam gadam, paredz valsts aizsardzībai, drošībai un integrācijai NATO šādu finansējuma apjomu:

1) 2001. gadā — 1,31% apmērā no iekšzemes kopprodukta;

2) 2002. gadā — 1,75% apmērā no iekšzemes kopprodukta;

3) 2003. gadā — 2% apmērā no iekšzemes kopprodukta".

Atbilstoši šīm procentuālajām norādēm valsts aizsardzībai, drošībai un integrācijai NATO līdzekļi valsts budžetā veidotos šādi: iekšzemes kopprodukts (IKP) 2001. gadā paredzēts 4225,6 miljoni latu un pie 1,31% šim nolūkam no valsts budžeta izdalāmi 55,070 miljoni latu, 2002. gadā attiecīgi IKP paredzēts 4588,1 miljons latu un pie 1,75% izdalāmi 80,292 miljoni latu, 2003. gadā attiecīgi IKP paredzēts 4997,7 miljoni latiu un pie 2% izdalāmi 99,954 miljoni latu.

Pirmkārt, jautājums no metodoloģiskā viedokļa — vai šeit tiek ietverti visi izdevumi, kas pēc būtības un satura tiek virzīti valsts aizsardzības mērķiem.

Tā, piemēram, budžeta projektā 2001. gadam Aizsardzības ministrijas budžets paredzēts 48,4 miljoni latu, kas veido aptuveni 1,15 procentus no iekšzemes kopprodukta. Tam var pieplusēt vēl citu struktūru un institūciju uzturēšanas izdevumus, ko var attiecināt arī uz valsts aizsardzību un drošību, piemēram, Iekšlietu ministrijas sardzes pulka uzturēšana — Ls 1,19 miljoni, Valsts robežsardzes Rēzeknes skolas izdevumi — Ls 0,56 miljoni, iemaksas ANO Miera spēku uzturēšanai un NATO pārstāvniecības uzturēšanas izdevumi — 0,67 miljoni, Satversmes aizsardzības birojam — 1,09 miljoni u.c.

Kopumā programmā "Valsts aizsardzība, drošība un integrācija NATO" paredzētais līdzekļu apjoms 2001. gadā sasniedz 54,64 miljonus latu vai 1,30% no IKP. Taču te papildus jāņem vērā arī robežapsardzei izlietojamie līdzekļi — 10,4 miljoni latu un valsts robežas izbūvei 10,2 miljoni latu. Tāpēc kopējie aizsardzības rakstura izdevumi, pēc mūsu aprēķiniem, kopumā ir 75,62 miljoni latu jeb 1,78 procenti no iekšzemes kopprodukta (4225,6 milj. latu). Tātad jau 2002. gada līmenis (1,75%) saskaņā ar minēto iesniegto likumprojektu ir sasniegts ar novirzāmiem līdzekļiem saskaņā ar likumu "Par valsts budžetu 2001. gadam".

Pēc mūsu pārliecības, nevar bez ievērības atstāt, piemēram, novirzāmās investīcijas robežkontrolei. Lai Latvija līdz 2004. gadam izpidītu visas Eiropas Savienības prasības robežkontrolē, nepieciešamas valsts investīcijas aptuveni 40 miljoni latu — ik gadu nepieciešamas deviņu līdz desmit miljonu latu investīcijas. Šādi secinājuši ES eksperti, kuri sagatavojuši kārtējo ziņojumu par situāciju uz robežas Latvijā.

Pēc dažiem informācijas avotiem, tiek nosaukti pat 90 miljoni šīm vajadzībām. Vai tad valsts robežas apsargāšana nekalpo valsts drošībai, valsts aizsardzībai? Tātad ne tikai tas līdzekļu kopums, ar ko rīkojas Aizsardzības ministrija.

Otrkārt, Latvijas austrumu robeža ir Eiropas Savienības ārējā robeža, kā to ir uzsvērusi ne viena vien augsta ES amatpersona. Šī robeža ir kopēja visām Eiropas Savienības esošām un kandidātvalstīm, un to iekārtošanā būtu taisnīgs kopējs līdzekļu ieguldījums no visām šīm valstīm, un ne tikai Latvijai vienai jāuzņemas šīs robežas izbūves finansējums.

Piemēram, starp Franciju un Vāciju, Itāliju un Franciju un citām ES valstīm šādas izbūves neveido. Piebildīsim, ka mēs vēl skaidri nezinām, kādas veidosies politiskās attiecības tuvāko gadu laikā vai pat pēc 5—10 gadiem starp ES un Krieviju. Lai nebūtu nekas lieks uzbūvēts un iekārtots uz austrumu robežas.

Treškārt, ar šādu pieeju gribam it kā iedibināt jaunu valsts budžeta sadales metodoloģiju. Loģiski, ka tad tāds pats procents nosakāms izglītībai, tajā skaitā zinātnei, veselības aprūpei un tamlīdzīgi. Uz to pretendētu atbilstošās ministrijas. Piedāvātais likums paredz izdevumu pieaugumu aizsardzībai, gan pieaugot kopproduktam, gan palielinoties procentam. Šis būs it kā izņēmuma likums salīdzinājumā ar citu tautsaimniecības sektoru attīstības finansēšanas līdzekļu nodrošināšanas praksi.

Ceturtkārt, ir jautājums par pakāpenību līdzekļu pieauguma novirzījumam valsts aizsardzībai un drošībai, ja tā var teikt, optimums. Kā zināms, kopējai aizsardzības programmai līdzekļu pieaugums 2001. gada budžetā paredzēts par 13,2% lielāks nekā 2000. gadā. Salīdzināšanai atzīmēsim, ka valsts konsolidētā budžeta ieņēmumi 2001.gadā paredzēti par 4,56% lielāki, salīdzinot ar sagaidāmajiem ieņēmumiem 2000.gadā. Saskaņā ar šo likumu aizsardzības budžeta (šaurajā izpratnē) pieaugums 2003.gadā, salīdzinot ar 2000.gadu, sasniegs 50 miljonus latu jeb ap 80 miljoniem ASV dolāru, bet kopā par nākamajiem trim gadiem — vairāk nekā 140 miljonus ASV dolāru.

Šajā sakarībā var izteikt dažus apsvērumus. Un šeit nav novirzīšanās no kursa — par Latvijas iestāšanos NATO ierakstīts arī LSDSP programmā. Latvijas drošība sasniedzama, stabilizējot iekšpolitisko, sociālo un ekonomisko situāciju, kā arī nostiprinot valsts demokrātiju un tiesisko sistēmu. LSDSP programmā uzsvērts, ka šī drošība panākama, Latvijai "... iekļaujoties eiroatlantiskajās politiskajās, ekonomiskajās, drošības un aizsardzības organizācijās". Un tālāk — Latvijas ārpolitikā tās "... stratēģiskais mērķis ir uzņemšana Eiropas Savienībā (ES) un NATO".

Uz NATO jāvirzās, bet saprātīgiem soļiem, nekaitējot vitāli svarīgāko tautsaimniecības interešu vajadzībām izglītībai, veselībai, uzņēmējdarbības aktīvākai rosināšanai. Jāprot arī pareizi un objektīvi pasniegt (no grāmatvedības viedokļa) mūsu līdzekļu reālo ieguldījumu valsts aizsardzībā. Protams, Somijas, Zviedrijas vai Šveices modelis, tas ir, šo valstu atturēšanās no iestāšanās NATO, mūsu apstākļos atkrīt — tā ir dziļa šo minēto triju valstu vēsturiskā specifika, kuras tā rīkojas. Taču, risinot šos finansējuma jautājumus, nekad šeit, Latvijā, nevar ignorēt valsts ekonomiskās intereses, kas ne vienmēr ir bijis cieņā arī mūsu Ārlietu ministrijas darbiniekiem, diplomātiem. Latvijas ekonomikai dārgi izmaksā nespēja veidot efektīvu un Latvijas ekonomiskajām interesēm atbilstošu ārpolitiku.

Paturēsim arī prātā ASV aizsardzības ministra Viljamsa Koena teikto Birmingemā (pēc laikraksta "Die Welt" atreferējuma 2000.gada 12.oktobrī): "Koens vēlreiz atkārtoja kredo, ka "miera dividenžu" laiks pēc aukstā kara beigām ir pagājis, un tagad aizsardzības budžetiem ir jābūt ar tendenci sarukt." Arī Lietuvas jaunais likumdevējs un izpildvara ir kļuvuši piesardzīgāki šo izdevumu turpmākā plānošanā.

Piektkārt, pie šo asignējumu izlietošanas aizsardzības vajadzībām vienmēr būtu lietderīgs taupības un ekonomiskuma princips. Liekas, vēl labāku varētu vēlēties Latvijas uzņēmēju līdzdarbību šo investīciju apgūšanā un materiāli tehniskajās apgādēs. Katra valsts cenšas pašmāju potenciālu (uzņēmēju) iesaistīt gan ieroču un cita aprīkojuma izgatavošanā, zinātniski tehniskajos risinājumos, remontos, būvniecībā, apģērba un pārtikas apgādē. Pieļauju, ka tas tā ir, bet ne pilnīgi.

Valsts kontrole un masu mediji jau vairākkārt izteikuši kritiskas piezīmes, apšaubot, ka līdzekļu izlietojums robežobjektu izbūvē un citos ieguldījumos šajā sektorā ir racionāls. Tāpat, kaut arī pieņemts nacionālās drošības likums, kas ievieš lielāku skaidrību — kas ko dara un atbild — tomēr lai tas nemazina centienus nepieļaut aizsardzības un drošības funkciju dublēšanos starp dažādām valsts institūcijām, vai nav pārklāšanās, vai kāda struktūra nav par lieku. Tāpat — vai nav taupīšanas iespējas par atsevišķām aizsardzības un drošības izdevumu pozīcijām. Tas ir ļoti būtiski arī no šo atsevišķo institūciju darbības rezultativitātes un efektivitātes viedokļa.