Pret ienācēju valodas diktatūru

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents, — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums. Sākums — “LV” 29.06.2001., Nr.101

A.Reiznieka vēstule laikraksta “Rīgas Balss” redakcijai par uzvārdu pareizrakstību

Redakcijai “Rīgas Balss”

Nosūtot zemāk sekojošo rakstu, ceru, ka tas tiks publicēts jūsu avīzes slejās, teiksim, nodalījumā zem virsraksta “Replika”.

Ja redakcija atrod par vajadzīgu, es neiebildīšu pret daļēju raksta koriģēšanu.

“Par uzvārdu pareizrakstību”

Pirms kāda laika braucot tramvajā, manu uzmanību pievērsa divu, kā redzams, paziņu saruna. Viens no viņiem uztraukts teica otram:

— Bet tu zini, kas ar mani noticis? Es vairs neesmu Briedis!

— Bet kas tad?

— Es esmu “Murgs” — pirmais sašutis atbildēja.

— Kā tā?

— Skaties pats, ja netici — un, izņēmis pasi, parādīja to otram. — Nu redzi, ka te stāv rakstīts “<htl”, kas latviski nozīmē “murgi”.

— Tā jau iznāk — otrs brīnīdamies atbildēja. Bet kā tad tas notika?

— Vajadzēja mainīt pasi, un milicijas nodaļā man tā “saīsināja” uzvārdu krievu rakstībā. Es pret to iebildu, bet neko panākt nevarēju. Es šodien, un varbūt ne tikai šodien, normāli strādāt nevarēšu, jo no dižciltīga dzīvnieka esmu pārvērties “murgā”.

***

Noklausoties šo sarunu, man iešāvās prātā paša likstas, saņemot pasi. Kad es sāku milicijas nodaļā sīksti protestēt pret pēdējā laikā burta “s” likvidēšanu manā uzvārdā, milicijas darbinieki man uzrādīja Ministru Padomes lēmumu (it kā Nr.940?) ar pielikumu, kurā bija uzvārdu saīsināšanas piemēri un starp citiem uzvārdiem, ja nemaldos, “Apīnis”, kurš jāsaīsinot uz “Apin”. Ar šo uzvārdu varbūt nenotiek tik liela metamorfoza kā ar iepriekšējo “<htl”, tomēr uzvārds ir mainīts.

***

Vai tiešām ir vajadzība, un, ja ir, tad kāda, tā (un vispār) saīsināt latviešu uzvārdus, rakstot tos krieviski? Vai attaisnojas tas arī no zinātniskā (morfoloģijas) redzesviedokļa? Vai pietiekami pamatots ir lēmums, kas sarūgtina cilvēkus, mainot viņu uzvārdus, un tamdēļ — vai nebūtu šis jautājums no jauna caurskatāms tādā virzienā, lai uzvārdi cilvēkiem tiktu saglabāti pilnīgi?

A.Reiznieks

P.S. Nosūtu rakstu arī krievu valodas tulkojumā.

LVA, 290.f., 1.apr., 5267.f., 67., 67.a lp. Kopija

LPSR Augstākās Padomes Prezidija Protokolu daļas vecākās referentes A.Leiškalnes uzziņa par dokumentu nevērīgu noformēšanu

(1959.gads)

Uzziņa par oficiālu dokumentu nevērīgu noformēšanu latviešu valodā

Pārbaudot, kā noformē oficiālus dokumentus milicijā, dzimtsarakstu birojos, tiesās, rajonu izpildu komitejās, rūpnīcās un iestādēs, redzam, ka dažus dokumentus noformē nevērīgi, kļūdaini un neskaidrā rokrakstā.

Milicijas nodaļas visumā labi noformē pilsoņu pases, ieraksti tajās salasāmi, skaidri. Tomēr dažiem pilsoņiem izsniegtajās pasēs ir rupjas kļūdas un neskaidrības. Tā, piemēram, Rīgas pilsētas 1. milicijas nodaļa izsniegusi pilsonim Stepānovam pasi, kurā latviešu teksts nesaskan ar krievu (latviešu tekstā rakstīts, ka pase izdota uz 5 gadiem, krievu — bez termiņa. Pareizs — krievu teksts). Bez tam pilsonis Stepānovs pierakstīts Pētera Stučkas ielā 23/25–4, bet viņa ģimene, kas dzīvo ar pilsoni Stepānovu vienā dzīvoklī, pierakstīta Blaumaņa ielā 5a–4. (Stepānova ģimenes apdzīvotais nams atrodas Pētera Stučkas un Blaumaņa ielas stūrī, un namu pārvalde izsniegusi izziņas ar dažādu adresi.)

Rīgas pilsētas 3. milicijas nodaļas 1954. gada 22. martā pilsonim Kalnietim izsniegtajā pasē nav saprotams ieraksts, uz kādu dokumentu pamata pase izsniegta: “Apl. izd. 2.III54.g. Nr.36 KO SD PKA IM LPSR.”

Pilsonim Borisam Plotkem latviešu tekstā ierakstīts, ka viņš ir Iļjas meita.

Milicijas nodaļas dažreiz iespiež neskaidru spiedogu par pierakstīšanos un ielas nosaukumu uzraksta nesalasāmi. Tādu pasi ir izsniegusi Rīgas pilsētas Jūrmalas rajona milicijas nodaļa.

Vecāku pasēs bērnus parasti ieraksta tikai vienā valodā — latviešu vai krievu, kaut gan pasēs ir paredzēti attiecīgie ieraksti abās valodās.

Milicijas nodaļām grūtības sagādā uzvārdu pareizrakstība, tādēļ rodas pārpratumi un pasu īpašnieku neapmierinātība. Lai šo jautājumu nokārtotu, drīzumā Ministru Padome izdos jaunus noteikumus par vārdu un uzvārdu pareizrakstību.

Atzīmē par pierakstīšanos Rīgā milicijas nodaļas dažreiz tulko latviskos ielu nosaukumus krievu valodā, piemēram, Dzirnavu, Strēlnieku iela u.c.

Rīgas pilsētas dzimtsarakstu birojs izsniedz pareizi noformētas dzimšanas un laulību apliecības. Kā trūkums jāmin tas, ka vairums dzimšanas apliecību rakstītas paviršā, neglītā rokrakstā; dažās apliecībās vecākiem uzrādīti tēvu vārdi, dažās nav. Dzimšanas apliecību veidlapās paredzēts ieraksts par vecāku tautību, bet par bērna tautību nav ieraksta. Bijušā Sarkanarmijas rajona dzimtsarakstu birojā latviešu bērniem dzimšanas apliecības izsniedza krievu valodā.

Latviešu valodā rakstītajos tiesu spriedumu un lēmumu norakstos daudz pareizrakstības kļūdu, nesaskaņotas vārdu galotnes, paviršības, kas bieži rada pat pārpratumus. Tā, piemēram, Smiltenes rajona tautas tiesa 1956. gada 31. augustā spriedumā par Burkēvicu (krimināllieta Nr.1-67) raksta, ka

“... vaina ir pierādīta ar eksperimenta protokoliem”. Kirova rajona 5. iecirkņa tautas tiesa 1954. gada 20.–23. aprīļa spriedumā par Berkuli, Vitkovski un Vojevodu (krimināllieta Nr.1-23) raksta:

“Berkuli Verneru Pētera d., notiesāts ar Rīgas līnijtransporta tiesu...”, tālāk kļūdu dēļ nesaprotama frāze: “1954. g. 23. janvārī Vojevoda, ejot ap kl. 19–20 ar tiesājamo Vittkovski...”. Daudzas paviršības kļūdas: “izrāva no rākām”, “universālviekalā”, “atsevieķā”, “novākas”.

Ļoti pavirši izteikts piespriestais sods:

“... nosprieda 1) Vojevodu Ādolfu Antona d., dzimušo 1936. gadā 10. jūlijā, uz PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1947. g. 4. jūnija Dekrēta “Par pilsoņu personīgā īpašuma aizsardzības pastiprināšanu” 2. p. 2. daļas pamata, piemērojot KK 51. p., sodīt ar ...” un:

“sodīt ar ieslodzījumu darbu–labošanas kolonijā” (labošanas darbu kolonijā), tālāk —

“noteikto soda mēru skaitīt nosacīti, ar izmēģināšanas laiku uz 2 (diviem) gadiem” (pārbaudes laiku).

Spriedumā nepareizi ierakstīts 1947. gada 4. jūnija Dekrēta nosaukums:

“Par pilsoņu īpašuma aizsardzības pastiprināšanu”, izlaižot vārdu “personīgā”.

Kirova rajona tautas tiesa Necmaņa lietā Nr.1-249 1958. gada martā spriedumā raksta:

“... bet kad milicijas darbinieks gribēja tiesā ja, aizturēt...”, “... kad viņu aizturējis milicijas darbinieks 24. janv. nozadzis no un mēģinājis no kombināta teritorijas iznest...”.

Nesaprotami spriedumu uzrakstījusi Alūksnes rajona tautas tiesa 1957. gada 4. aprīlī Hmeļinska lietā Nr.1–56. Piemēram:

“... nokāva Morelei nozagto aitu gaļu...”

“tiesājamais nozogot Almai Bārdai labu lietu aitu...”, tālāk:

“Ar visiem rāmīšiem, jo par to liecināja iepriekšējā izmeklēšanā tiesājama dēls Egons un Barda Alma, meklējot zādzības pēdas, kad paziņoja par aitas nozagšanu, apmēram 300 m no tiesājamā dzīvesvietas pie lazdām atrada dažas nosalušas bites.”

Tamlīdzīgi uzrakstīts viss spriedums.

Šāda veida kļūdas ir ļoti daudz spriedumu norakstos. Uzvārdus parasti neloka, sieviešu uzvārdus raksta vīriešu dzimtē, norakstus bieži raksta uz zīdpapīra, šaurām atstarpēm, neskaidri, daudziem neakurātiem labojumiem. Daudzās pareizrakstības kļūdas un neloģiskā izteiksme pazemina tiesu darba kultūru. Ja izsniedz spriedumu norakstus, kuri sastāv no vairākām lapām, tad tikai retos gadījumos šīs lapas ir sašūtas, apzīmogotas. Bieži sprieduma norakstus apliecina ar tiesas kancelejas zīmogu, lai gan te nepieciešams ģerboņzīmogs.

Daži trūkumi ir arī rajonu izpildu komiteju darbā, noformējot lēmumu. Lēmumos, tāpat kā tiesu spriedumos, ir daudzas pareizrakstības kļūdas, nav saskaņoti vārdi, piemēram, Kuldīgas rajona izpildu komitejas 1958. gada 15. oktobra lēmumā Nr.164 ierakstīts šāds neskaidrs punkts:

“4. Uzdot visiem iestāžu, uzņēmumu un organizāciju vadītājiem, satiksmes drošības kontrolei, piestādīt autotransportu nakts izbraukumiem autoinspektoram pēc tā sastādītā grafika.”

Tā paša datuma lēmumā Nr.165 rakstīts:

“Nopietni sūdzību un iesniegumu izšķiršanas termiņi pielaisti rajona slimnīcā” un —

“… stingri ievērot Instrukciju par … 15. pantu.”

Šā paša rajona izpildu komitejas 1958. gada 15. oktobra lēmumā nr.169 rakstīts:

“Augsnes strādāšana.

a) …

b) uzarot augsni rudenī rušināšanu kultūru uzdzīšanai, kā arī, izarot papuves, izdarīt aramkārtas padziļināšanu” un lēmumā Nr.172 —

“1. Noteikt administratīvu atbildību par sabiedriskās kārtības pārkāpšanu, jo (ja) par to nav paredzēta kriminālatbildība”.

Pēdējā piemērā viena sīka kļūda izmaina visu teikuma saturu.

Šāda veida kļūdas atkārtojas arī citu rajonu izpildu komiteju lēmumos.

Krustpils un Kuldīgas rajonu izpildu komiteju lēmumos par atļauju reģistrēt nepilngadīgo laulības nemin šo pilsoņu tiešo vecumu.

Kuldīgas rajona izpildu komiteja, apstiprinot iedzīvotāju kopsapulču lēmumus, par parazītiski dzīvojošu personu izraidīšanu, raksta, ka šīs personas tiek izsūtītas uz “izsūtāmo vietu”, pie tam 1958. gada 6. augusta lēmumā Nr.134 par izraidāmo Stuci rakstīts:

“… par pilsoņa STCA … izsūtīt no Kuldīgas pilsētas.”

Līdzīgas paviršības ir arī rajonu padomju sesijas pieņemtajos lēmumos. Tā, piemēram, Pļaviņu rajona padomes 1958. gada 28. augusta lēmumā rakstīts:

“… slimnieku sanitārās apstrādes.” Un 1958. gada 30. janvāra lēmumā:

“Ciema padomju darba trūkumu izvērtēšanā, organizēšanā un uzlabošanā, gandrīz nekādu palīdzību nav sniegušas rajona izpildu komitejas nodaļas.”

Nevērīgi noformēti daži padomju lēmumi arī Jelgavas, Ventspils, Skrundas un citos rajonos.

Rajonu un ciemu izpildu komitejas, izsniedzot dažādus izrakstus, dažreiz raksta uz zīdpapīra, neskaidri, izraksta pareizību neapliecina ar zīmogu, nepieraksta parakstītāja amatu.

Izglītības iestādes izsniedz labi noformētus dokumentus. Tomēr arī tajos gadās dažas kļūdas, nepareizības. Tā, piemēram, LVU filologiem izsniegto diplomu veidlapā ir neatrunāts svītrojums “kvalifikācija”; šis vārds pārnests citā vietā, rakstīts ar roku: “piešķirta filologa kvalifikācija un vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja nosaukums.” Šāds neatrunāts svītrojums var radīt pārpratumus — notariāta kantorim nav tiesību izsniegt norakstus, tādēļ vajadzētu tipogrāfijā iespiest pareizas veidlapas.

LLA raksta šādu kvalifikācijas apzīmējumu: “mācīts agronoms”, kas nav visai izprotams.

Rīgas 2. medicīnas skola sieviešu uzvārdus raksta vīriešu dzimtē, piemēram: “… izdota pils. Ģērmanis Dzintrai Augusta m.”, tāpat arī kvalifikāciju: “feldšers–laborants”.

Daudzas nepareizības medicīnas iestāžu izsniegtajos dokumentos. Uzziņas par ārstēšanos slimnīcās rakstītas pavirši, sliktā rokrakstā, diagnoze bieži nesalasāma, viena uzziņa rakstīta dažādiem rokrakstiem, paraksta ārsts un pieliek trīsstūra spiedogu, kaut gan nepieciešams galvenā ārsta vai vismaz nodaļas ārsta paraksts un ģerboņzīmogs. Izrakstus dažreiz vispār neparaksta. Arī ārstu konsultatīvo komisiju atzinumus noformē nepareizi. Parasti labajā stūrī apakašā rakstīti divi ne katram saprotami burti “KK” un viens paraksts, trīsstūra spiedogs, kaut gan nepieciešami visu trīs komisijas locekļu paraksti un ģerboņzīmogs. Tuberkulozes dispanserā izsniegto uzziņu veidlapas sastādītas latviešu valodā, bet uzraksts parasti ir krievu valodā.

Ļoti nepareizi noformētas darba grāmatiņas. Sievietēm, mainot uzvārdu, parasti veco nosvītro un uzraksta jauno vai arī pieraksta klāt jauno uzvārdu, turklāt labojumu neapliecina ar parakstu un zīmogu. Dažreiz ieraksti tik neskaidri, ka nav iespējams izlasīt, rakstīti dažādiem rokrakstiem un dažādas krāsas tintēm. Piemēram, pilsonei Kļaviņai Jēkabpils sagādes kantoris izsniedzis darba grāmatiņu, kurā pirmslaulību uzvārds nav izlasāms, otrs uzvārds pierakstīts citā rokrakstā, ar citas krāsas tinti, profesija atkal citā rokrakstā, krievu valodā rakstīts, ka Kļaviņa ir prečzine, latviešu valodā — ekonomiste. Ieraksti par pieņemšanu darbā ir krievu valodas sadaļā krieviski, bet par atbrīvošanu no darba latviešu valodas sadaļā — latviski.

Gadās pat, ka ielikuma lapām uzrakstīts jaunais uzvārds, bet darba grāmatiņai ir vecais. Ielikuma lapas ir jāiešuj un jānumurē, ko ne viena iestāde, ne uzņēmums nedara.

Iepriekšējo darba stāžu parasti darba grāmatiņā neapliecina un neraksta, uz kāda pamata agrākais darba stāžs ierakstīts, vai arī jaunā darba vieta tā vietā, lai apliecinātu kopējo agrāko darba stāžu, sīki apraksta, kādās darba vietās pilsonis agrāk strādājis. (Pilsones Bogdanovičas darba grāmatiņa, ko izdevusi LĻKJS CK). Darba grāmatiņas dažreiz apzīmogo ar trīsstūra spiedogu, kaut gan jābūt ģerboņzīmogam (Autobāze, Parīzes Komūna, Rīgas audēja). Apbalvojumus darba grāmatiņās neapliecina. Ja apbalvojumiem paredzēto lapaspušu krievu valodas sadaļa pierakstīta, raksta tālāk darba grāmatiņas latviešu valodas sadaļā krievu valodā, pat turpinot teikumu, neskatoties uz to, ka starp sākumu un turpinājumu ir vairākas lappuses ar citu tekstu (Pilsonei Zelmenei). Darba grāmatiņu izsniedzot, par profesiju ieraksta pašreiz izpildāmo amatu, piemēram, sētnieks, kurinātājs, sekretāre utt. Parakstot darba grāmatiņas par pilsoņa atbrīvošanu no darba, neuzrāda parakstītāja amatu. Lielum lielo vairumu darba grāmatiņu izraksta krievu valodā.

Protokolu daļas vecākā referente A.Leiškalne

LVA, 290.f., 1.apr., 5267.l., 18., 19., 20., 21., 22., 23., 24., 25., 26.lp. Oriģināls.

Izvilkums no LPSR Augstākās Padomes Prezidija 1959. gada 4. jūnija lēmuma par nevērīgu izturēšanos pret latviešu valodu

Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Lēmums par oficiālo dokumentu, iestāžu un uzņēmumu nosaukumu,  reklāmu un preču nevērīgu noformēšanu latviešu valodā

Rīgā, 1959. gada 4. jūnijā

Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs konstatē, ka valdības iestādes un uzņēmumi bieži vien bezatbildīgi un nevērīgi sagatavo lēmumus un citus dokumentus latviešu valodā, kas traucē šo lēmumu un dokumentu pareizu izpratni un realizēšanu dzīvē (..).

Ņemot vērā sacīto, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs uzdod:

1) Visām republikā esošām iestādēm, uzņēmumiem un organizācijām dokumentus, uzrakstus un reklāmas, uzņēmumu un preču nosaukumus sagatavot pareizā latviešu valodā, apmierinot tautas kultūras prasības.

2) Milicijas iestādēm pakāpeniski apmainīt nepareizi un pavirši noformētās pases un citus šo iestāžu izdotos dokumentus pret pareizā valodā un rūpīgi uzrakstītiem dokumentiem.

3) Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtam cieši saistīties ar republikā pastāvošajām valsts, sabiedriskajām un saimnieciskajām organizācijām un enerģiski ietekmēt valodas praktisko lietošanu šajā lēmumā norādītā virzienā.

Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs K.Ozoliņš

Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija sekretārs /K.Gailis/

LVA, 290.f., 1.apr., 5267.l., 1., 8.lp. Oriģināls.

Izvilkums no Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas 1959. gada 7.–8. jūlija slēgtā plēnuma lēmuma

Pilnīgi slepeni

Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas VII slēgtā plēnuma lēmums par nopietniem trūkumiem un kļūdām darbā ar kadriem un nacionālās politikas praksē republikā

1959. gada 7.–8. jūlijā

(..) Visnopietnākie ļeņinisko principu pārkāpumi kadru izraudzīšanā izpaužas tai apstāklī, ka pēdējā laikā daži partijas, padomju un saimniecisko orgānu vadītāji, izvirzot un izvietojot darbiniekus, neņem vērā viņu lietišķās un politiskās īpašības, bet vispirms tautību. Atsevišķas partijas pilsētu un rajonu komitejas, ministrijas un resori, motivējot ar tādu kadru izvirzīšanu, kas prot gan latviešu, gan krievu valodu, ieturēja noteiktu līniju, lai nomainītu tos kadrus, kas pēc tautības nav latvieši. Turklāt nereti tika ignorēts Latvijas PSR iedzīvotāju daudznacionālais sastāvs.

Republikā tika rupji pārkāpti Ļeņina norādījumi par to, ka darbiniekiem nedrīkst uzspiest valodas mācīšanos, ka šeit jāievēro stingra brīvprātība. Tā 1956. gada novembrī partijas Rīgas pilsētas komiteja pēc toreizējā partijas pilsētas komitejas pirmā sekretāra b.[E.]Berklava neatlaidīgās prasības pieņēma lēmumu, ka divos gados obligāti jāiemācās latviešu un krievu valoda. Saskaņā ar šo lēmumu uzņēmumu, organizāciju un iestāžu vadītājiem pēc diviem gadiem bija jāizskata jautājums par turpmāko iespēju izmantot darbā personas, kas neprot latviešu valodu. Tas radīja nevienādu stāvokli dažādu tautību darbiniekiem, jo vairums Rīgā dzīvojošo latviešu jau sen prot krievu valodu, bet darbiniekiem, kas atbraukuši uz Latviju no citām republikām, vajadzēja no jauna mācīties otru valodu. Partijas Rīgas pilsētas komitejas lēmuma īstais nolūks bija izspiest citu tautību kadrus, aizbildinoties ar to, ka viņi neprot latviešu valodu. Tas viss radīja nervozitāti un nedrošību ievērojamā daļā darbinieku.

Latvijas KP CK birojs neaizrādīja uz partijas Rīgas pilsētas komitejas kļūdām. Vēl vairāk, tas 1956. gada decembrī arī pieņēma nepareizu lēmumu par to, ka vadošajiem kadriem divos gados jāiemācās gan latviešu, gan krievu valoda.

Minētos Rīgas pilsētas komitejas biroja un Latvijas KP CK biroja lēmumus dažās republikas vietējās partijas organizācijās uzskatīja kā noteiktu direktīvu nomainīt kadrus, kas pēc tautības nav latvieši (..)

Latvijas Kompartijas CK plēnums nolemj:

(..) 4. Atcelt Latvijas KP CK biroja 1956. gada 6. decembra lēmumu “Par latviešu un krievu valodas mācīšanos vadošajiem kadriem” kā nepareizu. Izskaidrot partijas rajonu un pilsētu komitejām, kā arī partijas pirmorganizācijām, ka latviešu un krievu valodas mācīšana jāorganizē saskaņā ar Ļeņina norādījumiem uz stingras brīvprātības pamatiem, nekādā gadījumā nepieļaujot administrēšanu un piespiešanu. (..)

Latvijas KP CK sekretārs J.Kalnbērziņš

LVA, PA–101.f., 22.apr., 10a.l., 16., 18., 19., 26., 30.lp. Oriģināls.