Par pirkumu, sevi un ģimeni

Prof. Oļģerts Krastiņš — "Latvijas Vēstnesim"

Gados jauni vieninieki par alkoholiskajiem dzērieniem izdod septiņas reizes vairāk nekā pensionāri vieninieki. Tabakas izstrādājumu iegādei viņi izdod piecas reizes vairāk.

Bet kā savus patēriņa budžetus veido precēti pāri, kuri audzina nepieaugušus bērnus — sabiedrības nākotni? Par to un daudz ko citu šajā rakstā.

Mājsaimniecību tipi un to izplatība

Mājsaimniecības var būt ļoti dažādas: sākot no viena cilvēka līdz triju, varbūt pat četru paaudžu ģimenēm ar dažādu struktūru pēc vecuma, radniecības sastāva un citām pazīmēm. Tādēļ statistikas izpētei mājsaimniecības ir jāapvieno raksturīgās grupās un apakšgrupās.

Demogrāfiskās krīzes apstākļos valstī pašreiz ir svarīgi noskaidrot to mājsaimniecību dzīves apstākļu īpatnības, kurās aug nepieauguši bērni. Nav neapstrīdamas vienošanās, kādā vecumā bērns kļūst pieaudzis. Saskaņā ar darba likumdošanu bērns iegūst darba spējīgā statusu no 15 gadiem. Saskaņā ar Civillikumu pilngadība Latvijā iestājas ar 18 gadu vecumu (pēc 1937.g. Civillikuma — tikai ar 21 gada vecumu). Dažas tiesības bērni iegūst jau no 10 gadu vecuma, piemēram, tos nevar adoptēt bez viņu piekrišanas. Mēs savā pētījumā esam izmantojuši zināmu kompromisu: par nepieaugušiem skaitījām bērnus, kuri ir jaunāki par 16 gadiem, tas ir, nav sasnieguši pilnu 16 gadu vecumu.

Veidojot mājsaimniecību ar nepieaugušiem bērniem apvienotu demogrāfisku grupu, pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) mājsaimniecību budžeta pētījuma datiem, šai grupai var pieskaitīt tikai katru ceturto (24%) Latvijas mājsaimniecību. Šādās mājsaimniecībās dzīvo ap 37% iedzīvotāju. Tās nosacīti var saukt par demogrāfiski aktīvām mājsaimniecībām. Pārējās mājsaimniecības ir demogrāfiski pasīvas.

Demogrāfiski aktīvās mājsaimniecības iedalījām trīs pamatgrupās. Plašāko no tām veido precēti pāri ar nepieaugušiem bērniem, bez citiem mājsaimniecības locekļiem — 14,9% no mājsaimniecību skaita, kurās dzīvo 21,7% valsts iedzīvotāju. Otrajā grupā ieskaitījām precētus pārus ar nepieaugušiem bērniem un citiem mājsaimniecības locekļiem. Tās izplatību raksturo 5,8% no mājsaimniecībām un 12,4% no iedzīvotājiem. Trešā grupa ir nepilnās ģimenes ar nepieaugušiem bērniem, parasti vientuļās mātes: 3,3 (3,2)%.

Minēto grupu apakšgrupas izdalām pēc nepieaugušo bērnu skaita. Ar lielu pārsvaru dominē ģimenes ar vienu nepieaugušu bērnu. Retāk sastopamas ģimenes ar diviem nepieaugušiem bērniem, pavisam reti — ar trim vai četriem. dati par pēdējām ierobežota lieluma izlases apstākļos nav pietiekami reprezentatīvi.

Arī demogrāfiski pasīvās mājsaimniecības esam iedalījuši trijās pamatgrupās. Pirmā — precēti pāri bez bērniem, ar vai bez citiem mājsaimniecības locekļiem. Tās izplatību raksturo 29,8 (33,1) % un tā ir visizplatītākais mājsaimniecību tips. Nav gan jādomā, ka tik daudz ģimeņu ir palikušas bez bērniem. Var domāt, ka liela, varbūt lielākā šo ģimeņu daļa savus bērnus jau izaudzinājusi, tie ir pieauguši.

Otra mūsdienās plaši izplatīta grupa ir vieninieki. Katra trešā Latvijas mājsaimniecība (32,7%) ir vieninieka mājsaimniecība. Kā vieninieki pēc šī pētījuma datiem dzīvo 13,6% iedzīvotāju.

Trešo grupu veido citas mājsaimniecības ar demogrāfiski netradicionālu sastāvu: kopā dzīvojoši brāļi un/vai māsas, ar radniecību nesaistītas personas u.c. To izplatība arī ir samērā liela: 13,4 (16,0) %.

Veidojot demogrāfiski pasīvo mājsaimniecību grupu apakšgrupas, ir svarīgi izdalīt pensionāru mājsaimniecības un tādas mājsaimniecības, kurās ir kāds darba spējīgs iedzīvotājs, jo dzīves apstākļi un dzīves līmenis šādās apakšgrupās veidojas krasi atšķirīgi.

Precizētus datus par dažādu mājsaimniecību tipu izplatību Latvijā dos 2000. gada tautas skaitīšanas datu izstrāde. Taču, iespējams, ka tajā būs izmantota vairāk vai mazāk atšķirīga mājsaimniecību klasifikācija.

Datus par dažādu demogrāfisko grupu un apakšgrupu labklājību, raksturojot to ar rīcībā esošo ienākumu, rēķinot vidēji uz vienu pieauguša patērētāja vienību mēnesī, parādījām vienā no iepriekšējiem rakstiem ("LV", 2001.g. 24. un 25. maijā, Nr. 80 un 81). Tur bija dotas zināmas norādes arī par datu reprezentativitāti mazāk izplatītajās grupās. Šajā rakstā pievērsīsimies mājsaimniecību budžetu izdevumu daļai: ar ko ir raksturīgi patēriņa izdevumi izplatītākajās demogrāfiskajās grupās un apakšgrupās.

Vairums bērnu aug

jaunās un relatīvi

turīgās ģimenēs

Bērnu līdz 16 gadu vecumam nevar būt gados veciem pensijas vecuma vecākiem. Grupu "precēti pāri ar nepieaugušiem bērniem" mājsaimniecību budžetu pētījuma izlasē pārstāvēja 563 mājsaimniecības, un tikai 2 no tām nebija darbspējīgu ģimenes locekļu. Tā kā jaunībai mūsdienu darba tirgū ir lielas un neapšaubāmas priekšrocības, šo mājsaimniecību patēriņa budžeti veidojas samērā labvēlīgi . Pārtikas un bezalkoholisko dzērienu iegādei vidēji visās Latvijas mājsaimniecībās izdeva 37,5% no visiem patēriņa izdevumiem, bet grupā, ko veido precēti pāri ar nepieaugušiem bērniem — tikai 34,2%. Līdz ar to vairāk palika citām izdevumu grupām, starp kurām ir arī tādas, kuras vairs nav pirmās nepieciešamības.

Arī mājokļa īrei, ekspluatācijai un komunālajiem maksājumiem precēti pāri ir izdevuši gan absolūti, gan relatīvi mazāk nekā vidēji visās Latvijas mājsaimniecībās. Te gan jāpiezīmē, ka skaitliski augošās ģimenes nereti dzīvo šaurākos mājokļos, kas rada zināmas neērtības, jo pēc katra bērna piedzimšanas nav iespējams mainīt dzīvokli.

Gandrīz visos pārējos izdevumu veidos precēti pāri ar bērniem apsteidz pārējās demogrāfiskās grupas un arī Latvijas vidējos rādītājus. Sevišķi tas sakāms par izdevumiem apģērbu un apavu iegādei, atpūtas un kultūras pasākumiem, mājokļa iekārtai (mēbeles, elektropiederumi u.tml.).

Īpaši labvēlīgs ir to precēto pāru patēriņa budžets, kuriem ir tikai viens bērns. Viņu patēriņa izdevumi vai visos posteņos pārsniedz valsts vidējos rādītājus. Ja vecākiem ir divi bērni, viņu patēriņa izdevumu rādītāji jau tuvojas visu mājsaimniecību vidējiem. Bet, ja bērnu ir trīs un vairāk, stāvoklis pasliktinās. To var izskaidrot ar to, ka daudzās šādās ģimenēs, piedzimstot trešajam bērnam, viens no vecākiem, parasti māte, ir spiesta atteikties no algota darba. Vēlreiz jāuzsver, ka dati par daudzbērnu ģimenēm šajā pētījumā var nebūt pietiekami reprezentatīvi. Izlasē nonāca tikai 40 precēti pāri ar trim bērniem un 13 ar četriem vai vairākiem.

Citi mājsaimniecības

locekļi labklājību

pasliktina

Nākamo demogrāfisko grupu, tāpat kā iepriekšējo, veido precēti pāri ar nepieaugušiem bērniem, taču bez bērniem un viņu vecākiem mājsaimniecībās ir arī kādi citi locekļi. Tie var būt kāds (-i) no precēto vecākiem (vecvecāki), brāļiem, māsām, pieauguši bērni u.c. Pieaugušie bērni gan mūsdienu apstākļos parasti ātri atstāj savus vecākus un dodas patstāvīgā dzīvē. Tādēļ var domāt, ka šie "citi" mājsaimniecības locekļi visbiežāk ir darba nespējīgi. Tas varētu būt iemesls, kādēļ šī demogrāfiskā grupa ir situēta sliktāk nekā iepriekšējā.

Šādas nosacīti lielās ģimenes, rēķinot vidēji uz vienu pieauguša patērētāja vienību, vairumā izdevumu grupu ir tērējušas nedaudz mazāk nekā vidēji visās Latvijas mājsaimniecībās. Kā nedaudzos izņēmumus var minēt transporta izdevumus un izdevumus apģērbu un apavu iegādei.

Arī šajā demogrāfiskajā grupā materiālās labklājības stāvoklis pasliktinās, augot bērnu skaitam.

Par vientuļājām mātēm

Pēc iepriekšējo gadu pētījumiem, nepilnās ģimenes, no kurām vairākumu veido vientuļās mātes ar vienu nepieaugušu bērnu, bija starp tām demogrāfiskajām grupām, kuru labklājības līmenis ir viszemākais. Pēc 2000. gada pētījuma datiem, to vairs nevarētu teikt. Vientuļās mātes ir sasniegušas vidējam tuvu labklājības līmeni, īpaši tās, kurām ir tikai viens bērns.

Jāatzīmē, ka demogrāfiskajā grupā, ko veido vientuļās mātes ar bērniem, patēriņa izdevumu kopsumma ir gandrīz vienāda ar rīcībā esošo ienākumu, bet apakšgrupā, ko veido vientuļās mātes ar vienu bērnu, — pat lielāka. Parasti šo starpību mēs interpretējām kā uzkrājumus. Ja tā, tad šīs mātes ne tikai nav veidojušas uzkrājumus, bet daļēji izmantojušas pat iepriekšējos gados uzkrāto, lai segtu kārtējos patēriņa izdevumus.

Pēc dažu ekspertu domām, rīcībā esošā ienākuma un patēriņa izdevumu starpību pilnā mērā nevar skaitīt par uzkrājumiem. Vēl ir jārēķinās ar slēptajiem patēriņa izdevumiem, īpaši izdevumi alkoholisko dzērienu iegādei var būt samazināti. Tad īstā patēriņa izdevumu kopsumma būs lielāka, nekā parāda reģistrētie dati, ienākumu un izdevumu starpība, resp., uzkrājumi — mazāki.

Pievēršoties atsevišķu izdevumu grupām, jāatzīmē, ka vientuļās mātes mazāk nekā vidēji visās mājsaimniecībās ir izdevušas pārtikas produktu iegādei, mājokļa iekārtai, veselības aprūpei. Taupīšana uz pārtikas un medikamentu rēķina liecina par saspringtu un nelabvēlīgu patēriņa budžetu.

Turpmāk — vēl