Ministru prezidents:

— Latvijas Radio vakar, 5. jūlijā

Intervija Latvijas Radio 5. jūlija raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnālists Aidis Tomsons.

— Mēs te spriedām ar kolēģiem par grozījumiem Īres likumā, kurus tomēr pieņēma pēc vēlreizējas caurlūkošanas, tātad otrreiz Saeimas deputāti. Tur bija tas strīdīgais jautājums — par pašvaldību iespējām nodrošināt šī likuma izpildi un jautājums par finansējumu. Pašvaldībām tā lieta nedaudz tika atvieglota šobrīd, ne visur viņiem jānodrošina ar šiem dzīvokļiem, un tomēr jautājums ir — tā kā pašvaldībām nāk šis papildu slogs klāt, vai tām būs arī papildu finansējums?

Andris Bērziņš: — Pašvaldību galvenais pienākums ir rūpēties par saviem cilvēkiem, un pašvaldības tieši tāpēc visā pasaulē ir izveidotas, ka tās, ja tā varētu teikt, apkalpo vai apsaimnieko kādu noteiktu teritoriju, kurā dzīvo noteikts cilvēku skaits, tā ka tas ir pašvaldību pienākums. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kas visā pilnībā aiziet pašvaldībām, katru gadu aug vidēji par deviņiem līdz desmit procentiem, tas ir, vidēji divas reizes straujāk, nekā pieaug valsts budžets. Tā ka pašvaldībām būtu grēks sūdzēties par to, ka tām pietrūkst līdzekļu, lai kaut kādā veidā sāktu risināt dzīvokļu problēmu. Tas nebūt nenozīmē, ka jāsāk pašām būvēt dzīvokļus; tas nozīmē — ir ļoti daudz dažādu veidu, vienkārši vajag ķerties pie tā klāt un darīt.

— Jūs to varat skaidrot ar negribēšanu? Nu, jūs pats esat bijis pilsētas mērs, jūs ļoti labi zināt.

A.Bērziņš: — Jā, mēs, piemēram, savā laikā skatījām un risinājām šos jautājumus tādējādi, ka faktiski izlēmām, ka aptuveni 20 procenti pašvaldības dzīvokļu ir jāpatur pašvaldības īpašumā, lai tas būtu regulāri kā tāds apmaiņas dzīvojamais fonds, kuru varētu izmantot šādiem ekstra gadījumiem — vai nu tad, kad kādu cilvēku liek uz ielas, vai arī tad, kad, teiksim, kāda māja nodeg vai visādas lietas notiek, jo pilsēta ir dzīvs organisms.

— Jautājums par valsts pilnvarniekiem. Ozoliņa kungs jautāja tā: vai Bērziņa kungs negribētu likvidēt valsts pilnvarniekus, kas tikai lieki barojas no uzņēmumu siles?

A.Bērziņš: — Kalvīša kungs pirms kādiem mēnešiem trim koalīcijas padomē ierosināja šo jautājumu, un faktiski neviens pret to neiebilda; mēs gaidām pašlaik no viņa sagatavotos dokumentus.

— Nu, mēnešu gan ir pagājis jau itin padaudz!

A.Bērziņš: — Bet acīmredzot darbs arī nav sevišķi vienkāršs!

— Nez kas tur sarežģīts varētu būt? Nu, tīri cilvēciski?

A.Bērziņš: — Droši vien likumi jāraksta un attiecīgi rīkojumi jādod.

— Toreiz, kad tā saruna sākās, es jums jautāju jūsu personisko viedokli, jūs teicāt: nu, sagaidīsim no Kalvīša kunga to dokumentu. Un tad, kad viņš nesniedz un nesniedz, kāds jums tas personiskais viedoklis...?

A.Bērziņš: — Mans personiskais viedoklis ir tāds, ka it īpaši dažādos mazos, vidējos uzņēmumos vai tajos, kur valsts kapitāla daļas pārvalde ir salīdzinoši neliela un kura neietekmē būtiski uzņēmuma darbību, tur ļoti labi varētu iztikt arī bez valsts pilnvarniekiem.

— Un lielos?

A.Bērziņš: — Attiecībā uz lielajiem uzņēmumiem ir svarīgi, lai būtu daudzpakāpju pārvaldes sistēma, kur ir dalīta atbildība, un valstij jābūt pārliecinātai par to, ka šajā uzņēmumā viss ir kārtībā. Ir, protams, viens atbildīgais ministrs, kurš atbild par šo uzņēmumu, jo uzņēmums atrodas ministrijas pārraudzībā vai pārvaldīšanā, bet viņam jau nekad nav laika tīri reāli iedziļināties līdz niansēm, līdz detaļām.

— Jūs ļoti labi zināt, ka tas jautājums īstenībā tiek cilāts tāpēc, ka šie pilnvarnieki saņem ļoti lielas algas.

A.Bērziņš: — Pilnvarnieku algas ir samazinātas apmēram astoņas reizes un ir atkarīgas no uzņēmuma apgrozījuma, tā ka, ja ir runa par šīm pēdējā laikā zināmu skandalozu slavu ieguvušajām prēmijām, tad, man liekas, ekonomikas ministrs ļoti precīzi rīkojies, apstādinādams visas šīs darbības.

— Prēmijas jā, bet algas — tā pati "Latvijas kuģniecība" vai "Latvenergo", kur samazināja gan, bet pēc tam atkal uzcēla atpakaļ uz tiem pašiem 1300 latiem laikam Kuģniecībā. Līdz ar to tās summas vienalga ir, salīdzinoši ar jūsu algu, divreiz lielākas.

A.Bērziņš: — Nu, mana alga ir noteikta savā laikā tīri politiski, bet es gribu teikt, ka saimnieciskā uzņēmumā jābūt tā: lai vispār varētu piesaistīt kvalificētus cilvēkus, ir jāmaksā pietiekami lielas algas. Un, jo lielāka atbildība, jo šai motivācijai, kurai vajadzētu būt izteiktai gan caur algām, gan caur prēmijām, ir jābūt lielākai — vienkārši lai būtu motivācija cilvēkam strādāt, jo pieņemsim, valsts budžeta iestādēs, kur algas ir salīdzinoši nelielas, — ir mums tādas ministrijas, kurās ir personāla nomaiņa viena gada laikā 40 līdz 60 procenti, — ja tas tā notiek, tad ir ārkārtīgi grūti nodrošināt pēctecību un kvalitāti izpildāmajam darbam. Tās ir tādas lietas, kas varbūt garākas sarunas vērtas.

— Vēl viens jautājums. Uzņēmuma direktora alga, uzņēmuma menedžmenta alga, tātad tiem cilvēkiem, kas patiešām no rīta līdz vakaram strādā, mājās reizēm netiek gulēt; otrs jautājums ir par valsts pilnvarniekiem, kurus mēs biežāk, protams, redzam visādos citos pasākumos, visur, visur, un viņi pat ir pilnvarnieki reizēm ļoti daudzās institūcijās, cik viņiem nav amatu! Tas nozīmē, ka darbs tur nav tik smags. Jūsu darbs paņem vairāk laika nekā viņu.

A.Bērziņš: — Jā, jā! Nu, nemēģināsim pašlaik salīdzināt, sagaidīsim Kalvīša kunga iesniegtos dokumentus, un tad jau mēs visi redzēsim, kā tur būs.

— Kādēļ Latvijā neaizliedz iepirkt krāsainos metālus no privātpersonām? Zaļkalns no Liepājas mums to jautāja vēl pagājušajā reizē, mēs pie šī jautājuma atgriežamies atkal, jo situācija nav uzlabojusies.

A.Bērziņš: — Jā, nu kādēļ lai, piemēram, man aizliegtu pārdot savu veco tējkannu, teiksim, metāluzpirkšanas punktā? Grozījumi likumā ir izdarīti, katrā metāluzpirkšanas punktā tam ir jābūt sadalītam divās daļās — vienā daļā tiek uzpirktas dažādas sadzīves preces, kaut kādi metāla izstrādājumi. Otrā daļā ir dažādas rūpnieciski ražotas preces, turklāt ir jābūt reģistrētiem konkrētiem cilvēkiem, kuri šādas preces pārdod. Ir noteikta kriminālatbildība par nelikumīgi iegādātu preču uzpirkšanu, un tāpat arī tām personām, kas pārdod, ir jābūt piefiksētām, tā ka, es domāju, situācija ir jūtami labāka.

— Nu, spriežot pēc situācijas liftos un tādās vietās, kas joprojām apstājas un nekursē, jo metālus aizved un aizved… un mums ir zvanījuši vairāki klausītāji: naktīs tās lietas darbojoties tā, ka skan vien. Viņi paši ir no Šķirotavas, viens cilvēks zvanīja mums un teica, ka tur "viss notiek".

A.Bērziņš: — Es ieteiktu šiem cilvēkiem Šķirotavā salikt galvas kopā un ierīkot automātisko elektronisko atslēgu tā, lai naktī neviens pa to kāpņu telpu netraucētu.

— Nē, nē, viņš saka par pieņemšanas punktu, kur viss notiekot ļoti skaidri un atklāti. Tas nav vienīgais punkts, valstī tādu ir daudz.

A.Bērziņš: — Ja ir šāda informācija, tad jāgriežas tuvākajā policijas nodaļā, un viņu pienākums ir šo jautājumu sakārtot.

— Viņš saka: viņi ir ziņojuši, bet nekas nemainās — kā ir, tā ir.

A.Bērziņš: — Nu, grūti teikt, kam viņi ir ziņojuši; tad, ja viņi ir ziņojuši un tiešām nekas nav mainījies, lai raksta vēstuli man! Pārbaudīsim, varbūt kāda amatpersona jāatbrīvo no darba, kura nereaģē, ja iedzīvotāji tai ziņo.

— Jautājums ir par to, ka ir likums, tas īsti nedarbojas vai vismaz neredzam, vai nejūtam, ka tas darbotos.

A.Bērziņš: — Likums darbosies tikai tad, kad mēs visi vienlīdz lielā mērā izpildīsim šo likumu un pildīsim to, un tas attiecas vienlīdz lielā mērā uz visiem iedzīvotājiem, kuriem jālūkojas, lai likums tiktu pildīts, kā arī uz visām amatpersonām. Tā ka, ja ir šāda informācija — lūdzu, es esmu gatavs izdarīt cietus cirtienus!

— Mēs runājām ar iekšlietu ministru Mareku Segliņu, viņš teica: ja nu likums ir tāds, ka to firmu ir tik daudz, laikam nekad dzīvē nebūs iespējams tās izkontrolēt — diemžēl, diemžēl! Viens no variantiem — viņš lūdzis savus valsts sekretārus un savus padomniekus apskatīties — varbūt "aizklapēt" lielāko daļu firmu ciet, atstāt kādas divas trīs licences, protams, līdz ar to samazinot konkurenci, bet...

A.Bērziņš: — Redziet, vienkārši šajā virzienā ir vairāk jāstrādā un jāliek, lai policijas kārtībnieki un pārējās atbildīgās personas ar to darbojas. Bija viduslaiki, kad cirta rokas cilvēkiem nost tāpēc, ka viņi gāja zagt. Un vai tāpēc zagšana gāja mazumā?

— Nu, acīmredzot tiešām...

A.Bērziņš: — Pieredze ir tāda, ka tikai ar kādu aizliegšanu atrisināt problēmu nav iespējams, tā radīsies kaut kur citā vietā un citādākā veidā.

— Jā, vienkārši ir jāmeklē kaut kāds risinājums, jo tā, kā tas ir tagad, tas nav normāli. Runājot par citām lietām, par priekšlaicīgo pensionēšanos — mums zvanīja viena klausītāja un sacīja: viņai ir 39 gadu darba stāžs, viņa maksājusi laikam arī sociālo apdrošināšanu, bet ir atlicis laikam pusotrs gads līdz pensijai, viņa nespēj atrast nekur darbu. Ja šo priekšlaicīgo pensionēšanos atņem, tas ir bezcerīgi.

A.Bērziņš: — Nu, pirmkārt, nekādi grozījumi pašlaik nav izdarīti, un, ja viņa jau ir pazaudējusi darbu, tad viņai ir tiesības priekšlaikus pensionēties. Tātad viņas gadījumā es nesaskatu šeit nekādu problēmu, vienīgi viņai pašai jāizšķiras, ko darīt — iet priekšlaikus pensionēties, saņemt ārkārtīgi mazu pensiju līdz brīdim, kamēr pienāk pensijas vecums un viņas pensija tiek pārrēķināta atbilstoši tiem sociālās apdrošināšanas maksājumiem, kurus viņa ir maksājusi par sevi jeb kurus viņas darba devējs kopā ar viņu ir maksājis; vai turpināt aktīvi meklēt darbu un mēģināt atrast, kā kaut kādā veidā pielietot sevi; iespējams, nostrādāt kādu gadu ilgāk un saņemt pēc tam atlikušo mūža daļu lielāku pensiju. Tātad ir vairākas šīs opcijas iespējas, katra cilvēka varā ir to izlemt.

— Nu, paredzams, ka pēc jaunā gada tā vairs nebūs.

A.Bērziņš: — Saeimai par šo jautājumu ir jālemj, un faktiski, ja mēs gribam esošajiem pensionāriem normāli indeksēt pensijas, pensijas regulāri palielināt, tad mums ir jāpieņem arī kādi ierobežojoši mēri. Un man liekas, ka tas cilvēku skaits, kuri šobrīd ir pensijā un kuri gaida pensiju palielinājumu, ir stipri lielāks nekā tie, kuri pašlaik aiziet priekšlaicīgā pensijā, tādējādi tā naudas daļa, kas varētu būt samaksāta tiem, kuri ir jau "īstā" pensijā pēc pensijas vecuma sasniegšanas, tiek izmaksāta priekšlaikus pensionējušamies cilvēkiem.

— Arodbiedrības saka, ka tā summa — 1,7 miljoni — nav tik liela, lai to ietekmētu.

A.Bērziņš: — Nu, arodbiedrībām 1,7 miljoni ir neliela summa; valsts budžetā tādu ir grūti atrast, un — paši varat parēķināt, cik daudziem cilvēkiem par šo summu var pielikt klāt pie pensijām.

— Viņi sola rīkot referendumu šajā jautājumā.

A.Bērziņš: — Ir likums, un katrs var rīkoties tā, kā viņš uzskata par nepieciešamu.

— Jautājums par Laventu. Es nezinu, kāpēc man vairāki cilvēki zvanīja — vai tur kaut kas ir noticis vai mainījies šajā laikā?

A.Bērziņš: — Neesmu tiesa, to vajadzētu jautāt kādai tiesu instancei.

— Es pieļauju, bet cilvēki vienkārši jautā, kāpēc tiek pieļauts, ka visa Latvija ir pie Laventa kājām, visiem ir bail, nekas nenotiek, viņš ārstējas greznos apartamentos, trešais konsīlijs pieļauj, ka viņš atkal nesaņems spriedumu, bet Latvija pēc mēneša dabūs maksāt vienu miljonu, ja Strasbūra to piespriedīs.

A.Bērziņš: — Nu, es nezinu, no kurienes cilvēks, kurš sauca šos skaitļus, ņem šādu informāciju, no kurienes tas skaitlis ir radies. Katrā gadījumā skaidrs ir viens: šobrīd Lavents izmanto absolūti visas juridiskās legālās iespējas, lai tiesas procesu novilcinātu, lai panāktu situāciju, ka viņa iesniegums Strasbūrā tiek izskatīts, pirms tiek pabeigs izskatīt lietu šeit, Latvijā.

— Ja šādas iespējas ir, vai tas neliecina, ka tiesas sistēmā kaut kas nav kārtībā? Piecus vai faktiski cik gadus viņš tādā veidā...?

A.Bērziņš: — Jā, pirmstiesas izmeklēšanā viņš atrodas vairāk nekā piecus gadus, un es par šo jautājumu esmu runājis ar tieslietu ministri. Arī tieslietu ministre atzīst, ka tas ir tā, un mēs šobrīd esam izveidojuši darba grupu un kriminālprocesa likumu principā gribam pārtaisīt, padarot to elastīgāku, ātrāku, straujāku, padarot to par tādu, lai viena daļa cilvēku, kas varbūt šodien ir ielikti cietumā, bet varētu nesēdēt cietumā, varētu pret parakstu turpināt strādāt paši un apgādāt paši sevi, tā arī varētu atrasties, un tai skaitā arī pats kriminālprocess būtu stipri straujāks un ātrāks. Bet tas prasa noteiktu laiku.

— Un lai arī nevarētu tā stiept — vienreiz neierodas viens uz sēdi, atliek, otrreiz — otrs.

A.Bērziņš: — Tieši tā — lai būtu mehānisms, kā šos procesus reglamentēt un virzīt uz priekšu. Pašreizējais kriminālprocesa likums, kurš faktiski ir no padomju laikiem pārmantota likuma versija, kurš ir spēkā kopš deviņdesmitajiem gadiem, ļauj šādā veidā advokātiem strādāt, atrast visādus iemeslus, un neļauj tiesai normāli pabeigt darbu. Es pieņemu, ka tiesnese Šteinerte jau nu ir ļoti ieinteresēta, lai tik tiešām tiesvedības process virzītos uz priekšu labi, bet kaut kā šie procesi neiet. Bet jāsaka, ka mani komentāri, protams, nav ņemami simtprocentīgi vērā, jo es nekādā veidā nevaru ietekmēt tiesvedību.

— Nē, nu jautājums bija par sistēmu kā tādu.

A.Bērziņš: — Par sistēmu runājot — jā, tur šī problēma ir. Es domāju, ka galvenā problēma šodien ir kriminālprocesa likumā.

— Man ir jājautā jums arī par nākamās nedēļas tikšanos, ministru prezidentu tikšanos, kura sāksies jau svētdien vakarā.

A.Bērziņš: — Mēs sāksim jau šonedēļ. Baltijas valstu Ministru padome — tā ir tāda regulāra institūcija, tāpat kā Ziemeļvalstu Ministru padome, un tur ik pusgadu mainās prezidējošā valsts. Šobrīd prezidējošā valsts ir Latvija, un mēs esam ieplānojuši šo kārtējo tikšanos, un prezidentūru mēs atdosim tālāk Lietuvai. Aļģirds Brazausks nevarēs atbraukt pagaidām, brauks valdības vadītāja pienākumu izpildītājs uz šejieni, mēs oficiāli svinīgi nodosim šo prezidentūru Lietuvai, bet pirms tam, protams, aprunāsimies par vairākām problēmām, kas jau aizsāktas pirms tam. Viena no lietām — kā virzās uz priekšu jautājums, ko tieši Latvijas prezidentūras laikā mēs atrunājām, — vienota robežšķērsošanas procedūra un kravu deklarācija; otra lieta — mēs vienojāmies, ka šajā tikšanās reizē apstiprināsim kādu darba plānu, kas varētu būt saistošs visām trim Baltijas valstīm attiecībā uz enerģētikas tirgus liberalizāciju.

— Droši vien arī kādas perspektīvas tālākā nākotnē, ko vēl vajadzētu risināt tuvākajā laikā?

A.Bērziņš: — Jautājumu jau ir ārkārtīgi daudz, kaut vai, teiksim, Eiropas Savienības integrācijas kontekstā mums ir jāsaskaņo dažādi viedokļi attiecībā uz dažādām nacionālām interesēm, piemēram, to pašu zvejniecību, brīvu darbaspēka kustību un daudzām citām lietām, tā ka šādas tikšanās ir ārkārtīgi labas. Es domāju, ka pēc kāda laika, tad, kad mēs būsim Eiropas Savienībā, droši vien vairs nebūs tādu tikšanos, tad droši vien būs astoņu Baltijas valstu Ministru padome, un šonedēļ Ufe Ellemans Jensens Zalcburgā tā arī teica no tribīnes: pēc kāda laika nebūs nekādas Ziemeļvalstis, bet būs astoņas Baltijas valstis.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā