Ar Latvijas bērzu trīsdesmit pasaules valstīs

Juris Biķis, a/s "Latvijas finieris" prezidents, —"Latvijas Vēstnesim"

Foto: Andris Kļaviņš

— 28. jūnijā jūsu vadītais uzņēmums saņēma FSC (Forest Stewarship Council — Meža uzraudzības padomes) koksnes piegādes ķēdes sertifikātu, līdz ar to "Latvijas finieris" ir gatavs iekļauties sertificētas koksnes tirdzniecībā. Tas nozīmē, ka var izsekot visu koksnes plūsmas ceļu no mežsaimniecības un finierkluču iepirkšanas līdz saplākšņa ražošanai un pārdošanai. Kā līdz tam tika nonākts? VEF, Rīgas radiorūpnīca, Rīgas vagonu rūpnīca un daudzi citi agrāk pazīstami uzņēmumi ir beiguši pastāvēt. Kā "Latvijas finierim" izdevies izvairīties no šāda likteņa?

— Ir vairāki faktori, kāpēc mums izdevās pārvarēt šo ekonomikas pārmaiņu posmu. Atšķirībā no minētajām rūpnīcām mēs tolaik bijām ļoti slikti strādājošs uzņēmums. Padomju laikā ražojām nemainīgu produktu ar fiksētām cenām.

Uzņēmumā strādāja arī karavīri: vjetnamieši... Mēs bijām tā spīdzināti morāliski, ka tad, kad mums radās iespēja patstāvīgi strādāt, parādījās liela vēlēšanās un griba pierādīt sevi. Tūlīt centāmies pārkārtot ražošanu uz Rietumu tirgu, šā mērķa labad orientējām, uz Eiropas tirgu arī uzņēmuma iekšējo politiku un algu sistēmu. Deviņdesmito gadu sākumā vēl varēja šo procesu sekmīgi sākt ar mazu ražošanas apjomu. Tagad tas vairs nav iespējams, jo pašizmaksa augusi, bet cenas kritušās. Šobrīd ražojam desmit reizes vairāk. Tomēr startam mums bija labvēlīgi apstākļi. Sākām arī kā vienots uzņēmums, jo izdevās pierādīt un neļaut to sadalīt. Nepakļāvāmies kooperatīvu bumam, izturējām lielu spiedienu. Ar maziem uzņēmumiem konkurēt Eiropas vai pasaules tirgū nevar.

— Pašlaik "Latvijas finieris" ir lielākais dažādu finierizstrādājumu ražotājs Baltijā ar apgrozījumu 57,6 miljoni latu 2000. gadā. Ja atgriežamies vēl tālākā vēsturē, vai šajā nozarē Latvijai ir senas tradīcijas?

— Saplākšņu ražošanas tradīcijas Latvijā, precīzāk — Rīgā, kā lielā 19. gadsimta rūpniecības centrā, aizsākās jau pirms 129 gadiem. Kaut kokapstrāde tad bija rūpniecības vadošā nozare, finierrūpniecība arī tad piedzīvojusi gan uzplaukumu, gan stagnācijas laikus, gan renesansi Latvijas neatkarības gados. Laika gaitā Latvijas kokrūpnieki spējuši sekmīgi apgūt jaunus tirgus.

— Kā "Latvijas finierim" izdevās iekļūt Eiropas tirgū, kas mūsu dienās ir visai sarežģīti? Vai bija kāds lūzuma gads?

— Nebija lūzuma. Mēs katru gadu strādājām ar nelielu ražošanas apjoma pieaugumu. Sakrita trīs lietas. Pirmkārt, iespēja iegūt izejvielas, jo Latvijā arvien vairāk cilvēku atguva īpašumā mežus, otrkārt, ražošanas apjoma pieaugums un, treškārt, pakāpeniska tirgus apgūšana. Tagad jau "Latvijas finieris" pārdod savus izstrādājumus trīsdesmit pasaules valstīs. 2000. gadā saražots 167,6 tūkstoši m3 līmētās produkcijas, tai skaitā 150,8 tūkstoši m3 saplākšņu. Varbūt kāda daļa tirgus apguvē ir arī uz vēsturisko tradīciju un uzņēmuma ģeogrāfiskās atrašanās vietas rēķina. Pasaules tirgū ir saplākšņu grupa no "Riga Ply" līdz "Riga Color", kas nes senās Hanzas pilsētas Rīgas vārdu.

— Cik cilvēku strādā uzņēmumā? Kā risinās vadības un strādājošo attiecības, ja rodas savstarpējas problēmas, kā risināt sociālos jautājumus?

— Akciju sabiedrībā strādā ap trīs tūkstošiem darbinieku. Manuprāt, attiecības ir normālas, algas samaksu visus šos desmit gadus ne reizi neesam aizkavējuši, tā vidēji ir ap 270 latu mēnesī. Jāatzīst, darbs nav viegls, jo pēdējā laikā strādājam nepārtrauktā režīmā: septiņas darba dienas nedēļā trīs maiņās ar slīdošo grafiku. Uzņēmumā darbojas arodbiedrība, pastāv daudz noteikumu kolektīvajā līgumā, kas aizstāv strādājošo, ir lielākā minimālā alga nekā valstī noteiktā. Regulāri tiek maksāti visi nodokļi.

— Kā panākat, lai inženieri un strādnieki turpinātu apgūt jauno, paaugstinātu kvalifikāciju?

— Tas ir viens no sarežģītākajiem jautājumiem. Sadarbojamies ar savas nozares augstskolu — Latvijas Lauksaimniecības universitāti. Pēdējos gados tā ir ļoti produktīva, un mēs saņemam labus jaunos speciālistus. Ir nodibinātas stipendijas. Ir līgumi. Daudzi studenti mūsu uzņēmumā izstrādā diplomdarbus, strādā praksi, kuras laikā savstarpēji iepazīstamies.

Sarežģītāk ir ar pēcapmācību vidējā ranga speciālistu kvalifikācijā. Esam izveidojuši samērā plašu mācību programmu pašu mājās. Sākumā vēl varējām sūtīt mācīties uz ārzemēm, bet tagad, kad mūs uzskata par nopietniem konkurentiem, tādas iespējas vairs nav, izņemot valodu apguvi.

— Ražošanas tehnoloģijas kļūst arvien modernākas, tas prasa milzīgus līdzekļus. Vai "Latvijas finieris" tiek šim procesam līdzi?

— Tādas ražošanas iekārtas, kādas bija pirms gadiem desmit, vairs nav konkurētspējīgas. Mūsdienu tehnoloģijai jānodrošina augstākas prasības galaproduktam, gan tīri fiziski — tas nozīmē precizitāti milimetra iedaļās un citos rādītājos. Vienlaikus jābūt gan augstākam darba ražīgumam, gan programmētai darba vadībai. Visām ražošanas iekārtām jābūt apvienotām vienā vadības sistēmā ar datorvadību. Šī nepārtrauktā modernizācija ir ļoti dārga. Iekārtas pērkam no tām firmām Vācijā, Anglijā, Japānā, visā pasaulē, kas pazīstamas ar saviem kvalitatīvajiem ražojumiem. Salīdzinām un izvērtējam. Pirkt tās ir nepieciešamība, lai būtu konkurētspējīgi pasaules tirgū.

— Uzsverat, ka jums ir sadarbības partneri, sākot ar meža kopējiem, finierkluču piegādātājiem un beidzot ar pircējiem. Vai šī ķēde ir pietiekami stipra?

— Mūsu devīze: gribam būt ilgstoši un labi partneri tiem, kam ir mežs īpašumā, un meža izstrādātājiem — tātad izejmateriāla piegādātājiem. Bērzs neaug viendabīgās audzēs, tāpēc kokus uzpērkam no visas Latvijas, tā kā galvenā izejmateriāla — bērza — pārstrādes apjoms sasniedz pusmiljonu kubikmetru gadā, kopā ar citu koksni pērn izlietojām pāri par 800 tūkstošiem m3. Gatavā produkcija tiek pārdota 30 valstīs, lielākie tirgi ir Vācijā, Anglijā, arī Latvijas tirgus pēdējā laikā aktivizējas. Notiek ķēdes saīsināšana, t.i., tirdzniecība maksimāli pietuvojas patērētājiem bez starpniekiem. Mēs dibinām savus tirdzniecības uzņēmumus ar savu kapitālu ārzemēs — Vācijā, Anglijā, Zviedrijā. Ķēde ir pietiekami stipra, kaut spriedze uz tās posmiem mainās.

Pašlaik pasaules ekonomikā ir grūtāka situācija. No ķēdes tiek izņemti tādi posmi kā noliktavas, nevajadzīgi uzkrājumi, svarīga kļūst preces ātra piegāde. Militārā terminoloģijā to varētu nosaukt par "ātro reaģēšanu". Jāiekļaujas straujā ritmā, jo nedrīkst pieļaut kavēšanos.

— "Latvijas finieris" pārdod savu produkciju daudzās valstīs, Vācija ir viens no lielākajiem tirgiem. Vai tas, ka Latvijas Attīstības aģentūra slēdz savas pārstāvniecības Vācijā un citur neietekmēs eksporta paplašināšanas iespējas?

— Man grūti komentēt. Katrā ziņā pastāv noteikti attīstības posmi, kad var savu produktu piedāvāt ar kādas aģentūras vai kopīga izstādes stenda, ar vēstniecību līdzdalību. Bet, sasniedzot augstāku līmeni, ir jāpiedalās sava profila specializētās izstādēs. Ja runā par "Latvijas finieri", mēs piedalāmies paši. Nesen, piemēram, bijām ar stendu izstādē Ķelnē. Tas vairs nav iepazīstināšanas līmenis ar valsti, ar uzņēmumu — mēs ar savu pircēju tiekamies kā seni paziņas. Iespējams, ka Attīstības aģentūra jau savu labo darbu paveikusi, ievadot jaunos profesionālā līmenī, bet nākamie jaunie pietiekamā skaitā nedzimst.

— Daudziem vēl labā atmiņā ir padomju laikā ražoto dažādu materiālu, kuru sastāvā bija līmes un citas ķīmiskās vielas, negatīvā ietekme uz cilvēku veselību. Joprojām taču tiek izmantoti fenoli un formaldehīdi. Vai par "Latvijas finiera" produkciju var sacīt, ka tā ir cilvēkam un videi pilnīgi nekaitīga?

— Jā, savulaik Līvānu mājas ražoja un aprīkoja ar skaidu plāksnēm, kurās netika ievērotas starptautiski pieņemtās normas un standarti.

Absolūti nekaitīgs laikam nav nekas. Pat pārēsties ir kaitīgi. Mūsu produkts ir ļoti tuvu tai zonai, ko var uzskatīt par pilnīgi nekaitīgu. 2000. gadā tika pabeigta sertifikācija par uzņēmuma kvalitātes vadības sistēmas atbilstību ISO 9002:1994 prasībām, bet izvirzīts mērķis strādāt, ievērojot standarta ISO 14000:1996 prasības. Uzņēmuma kvalitātes politika apliecina, ka viens no uzņēmuma galvenajiem darbības virzieniem ir veikt ilglaicīgas un mērķtiecīgas darbības, lai garantētu ražotās produkcijas nekaitīgumu cilvēka veselībai un apkārtējai videi. Beigu produktu kontrolē laboratorijās ar metodēm, kas nosaka pieļaujamo izdalījumu atbilstību normām.

— Kā akciju sabiedrībā veicas ar vides piesārņojuma samazināšanu?

— Tā ir kokrūpnieku lielā bēda. Izmantojot koku kā izejvielu, nedrīkstētu sacīt, ka paliek pāri atkritumi. Kokam ir dažādas struktūras daļas un katra kaut kam noderīga. Vai mums ir pareizi sastrukturēta ražošana, ko dod mežs? Latvijā nav pareizi attīstīta kurināšana, izmantojot koksni, un arī celulozes rūpniecība, kura patiesībā ir ļoti vajadzīga. Akciju sabiedrība daļu koksnes atlikumu, kas Latvijā nav izmantojami, eksportē, piemēram, šķeldu. Atliekas, kas satur līmes piejaukumu, sadedzinām mūsu kurtuvē, kas ir modernākā Baltijā un ir speciāli projektēta un būvēta vielu saturošu koksnes atlieku sadedzināšanai. Saplākšņu un liekti līmēto detaļu ražošanai izmanto karbamīda – formaldehīda un fenolformaldehīda sveķus, kas tehnoloģiskā procesa gaitā izdala formaldehīdu un fenolu, ko ar speciālu nosūkšanas sistēmu savāc un sadedzina kurtuvēs. Ar filtriem un gaisa attīrīšanas iekārtām tiek nodrošināta atmosfēras aizsardzība, un izmešu līmenis nepārsniedz pieļaujamo. Kas attiecas uz ūdeni, visas noteces ir pieslēgtas pilsētas kanalizācijas tīklam, un notekūdeņi tiek novadīti attīrīšanas iekārtās.

— Jūs minējāt vairākus dzinējspēkus, kas veicināja uzplaukt un attīstīties lieluzņēmumam pārejas periodā. Kas tagad palīdz noturēties mainīgajā pasaules tautsaimniecībā un veiksmīgi paplašināt tirgu?

— Domāju, ka tā ir veiksmīga vadība. Tā nav šaura cilvēku grupiņa, bet liela speciālistu komanda, kas prot kopīgi noteikt mērķus, lai pēc tam katrs darītu savu darba daļu. Sevišķi pēdējo gadu mērķu izvirzīšana, analīze, realizācija. Pareiza prognožu pieņemšana, straujais temps, nepilna gada laikā uzceļot jaunu ražotni, katram dienestam prasīja augstu profesionalitāti un atbildību. Bez labas komandas tas nebūtu iespējams.

— Vai tā ir gados jauna komanda?

— Komandā jābūt dzīves pieredzes un jaunības līdzsvaram. Ja jaunajiem dod patstāvību, viņi strādā ļoti labi, bet blakus jābūt arī speciālistiem ar dzīves pieredzi. Manuprāt, jaunajiem profesionāļiem jādod rīcības brīvība, bet tuvumā jābūt pieredzējušiem koordinatoriem.

— Jūs esat arī Latvijas Kokrūpnieku federācijas prezidents. Kāds ir mērķis šādām federācijām, kurās apvienojas it kā savstarpēji konkurējoši uzņēmēji?

— Tā kā ilgu laiku dzīvojām slēgtā vidē, neatkarības atjaunošanas pirmajos gados uzskatīja, ka mēs savstarpēji esam konkurenti. Tāpēc arī notika sadalīšanās. Bet pasaulē notiek gluži pretējais — globalizācija. Visiem kokrūpniekiem kopējs ir koks, kam konkurents ir plastmasa, metāls utt. Ja mums nav kopēja starpnozaru aizstāvja, tad cietīs visi, visa meža nozare. Kaut vai piemērs ar plastmasas un metāla logiem. Koka logus meta laukā. Tagad visā Eiropā liek atkal koka logus. Visai nozarei izdevies pagriezt procesu.

— Daudzos pagastos mazie un vidējie koku pārstrādes uzņēmumi ir vienīgais darba devējs. To apvienošanās un mazo izputēšana vēl vairāk saasinās spriedzi darba tirgū.

— Tāda attīstība ir visā pasaulē. Domāju, ka visgrūtāk izdzīvot būs vidējiem uzņēmumiem. Mazie, ja pratīs strauji piemēroties un pietiekami labi izpildīt nelielos individuālos pasūtījumus, varbūt noturēsies. Šajos lauku uzņēmumos lielākā problēma būs jaunās paaudzes tehnoloģisko iekārtu iegāde, lai nodrošinātu kvalitāti un zināmu apjomu, kas nepieciešams konkurences izturēšanai.

— Jūsu domas par jaunceļamo celulozes rūpnīcu. Jūs taču piedalāties vienā no projekta darba grupām.

— Uzskatu, ka celulozes rūpnīca ir viena no meža rūpnieciskā kompleksa sastāvdaļām. Apmēram 30 procentu no augoša meža masas ir ideāls materiāls šķeldai. Jautājums — vai šī rūpnīca būs kompleksa dalībnieks, kas pērk un pārstrādā minēto daļu vai — otrajā variantā — rūpnīcas īpašnieki iegūst visu meža masu kopā ar pārējo sortimentu un izmanto visu. Otrajā variantā viņi nostājas blakus pašreizējai mežrūpniecībai, iegūst lielas mežu platības ar izdevīgiem noteikumiem. Tad daļēji tiek sagrauta pastāvošā mežrūpniecības nozare. Kad tika lūgts parādīt, kāda būs ekonomiskā iedarbība uz visu Latvijas mežrūpniecības kompleksu, ne tikai šauri — celulozes rūpnīca, tika pateikts, ka tas pagaidām paliek slepenībā. Tas izraisīja nesapratni. Kā var būt slepens dokuments, kas vērtē ne jau rūpnīcas ekonomiku, bet rūpnīcas iedarbību uz Latvijas sektoru, kura dēļ to vispār sāktu būvēt. To valdība arī atzina, un šī slepenība maija beigās Ministru kabineta sēdē no šiem dokumentiem tika atcelta. Tāpat mainīja sākotnējo nostāju, kas "Baltic Pulp" rīcībā nodotu 30 procentus no valsts mežiem, bet jānodrošina zināms daudzums resursu, lai garantētu rūpnīcas darbu. Domāju, ka tagad pamatnostādnes ir ievirzījušās pareizi. Ja sarunas turpināsies labvēlīgā gultnē, ievērojot Latvijas kokrūpnieku ieteikumus, uzsveru, ka celulozes rūpnīca kopējā kompleksā ir vajadzīga.

— Tagad par projektu "Stādīsim bērzus". Vai tas guvis atsaucību?

— Bija laiks, kad bērzu daudzās valstīs, arī Latvijā, uzskatīja par otrās šķiras koku. Uzskatām, ka bērzs ir ideāls materiāls saplāksnim, tagad noskaidrots, ka arī labu celulozi nevar izgatavot bez bērza līdzdalības. Akciju sabiedrība 2000.gadā sadarbībā ar Latvijas Izglītības un zinātnes ministriju noslēdza divas ilgtermiņa pētniecības programmas par bērza izpēti desmit gadu garumā, atvēlot 200 000 latu. Tā kā mēs bērzus cērtam, gribam tos arī stādīt. Esam izvērsuši stādu audzēšanu, četrās Latvijas vietās iegādājušies lauksaimniecībā neizmantojamu zemi, pielietojam, tā teikt, demonstratīvas metodes un gribam sabiedrībai pierādīt, ka Latvijā bērzs ir tradicionāls, ka ne visur to vajadzētu nomainīt ar skujkokiem. Stādīt vienmēr ir patīkamāk, nekā cirst. Šī programma ir pieņemta. Arī jaunatnei patīk. Izsludinājām bērnu zīmējumu konkursu "Kā es redzu mežu gada garumā". Atsūtīja ap tūkstoti bērnu zīmētu bilžu. Kopā ar Latvijas Bērnu fondu 5.jūnijā Kongresu namā rīkojām lielu koncertu ar apbalvošanu un kopējām pusdienām Gunāra Ķirsona "Dzirnavās".

— Eiropā ir tikai sešas valstis, kurās meži pārklāj 44 procentus un vairāk teritorijas, tai skaitā Latvija. Vai, iestājoties Eiropas Savienībā, mēs ātri vien nekļūsim pliki kā lielākā daļa Eiropas?

— Teikšu, ka mana atbilde nebūs tāda, kādu daudzi grib dzirdēt. Daudzās Eiropas valstīs samazina lauksaimniecisko ražošanu un top programmas par šo zemju apmežošanu gan no ainavas, gan zemes izmantošanas viedokļa — arī rūpnieciskā. Ja starpnozaru konkurencē neizdosies palielināt koka patēriņu tautsaimniecībā, ja Latvijā neizdosies sakārtot kokrūpniecību, lai tā atbilstu jaunajām eksporta prasībām, ja neveiksmīgi izveidosies celulozes rūpnīcas pieprasījums pēc mūsu koksnes, tad Latvijas meži nevienam nebūs vajadzīgi. Tāpēc cītīgi jāstrādā, lai Latvijas mēbeļrūpniecība un kokrūpniecība kompleksā spētu attīstīties.

— Kādēļ no Somijas bērziem var ražot baltāku saplāksni nekā no mūsējiem?

— Tas saistīts ar koka augšanas klimatiskajiem apstākļiem un bērzu sugu. Arī no Krievijā Vologdas apkaimē augošiem, arī Gulbenes un Alūksnes apvidus bērziem var iegūt baltāku saplāksni. Pūkainais bērzs dod gaišāku toni nekā kārpainais. Interjeristi orientē sabiedrību uz gaišāku koku, lai it kā aizsargātu Āfrikas koku, kas pamatā ir sarkans. Mums tas patīk, mums tas ir izdevīgi.

Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"