Un nākotnes bruģī gulst smilts ar plastmasu

Juris Jansons, Zinātnes padomes priekšsēdētājs, Polimēru mehānikas institūta direktors

— Kā jūs raksturotu pašreizējo Rīgas zinātnisko vidi?

— To varētu iedalīt divās daļās — ģeogrāfiskajā un cilvēkvidē.

Ja runājam par Rīgu, zinātnieki pašlaik ir izkliedēti pa visu pilsētu: sākot no Kleistiem, kur koncentrēti bioloģijas, mikrobioloģijas un gēnu tehnoloģiju pētnieki, garām Ķīpsalai ar Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) pilsētiņu, cauri centram, kur atrodas Latvijas lielākās augstskolas — Latvijas Universitātes (LU) centrālā ēka un Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) augstceltne, garām Ķengaragam ar LU Cietvielu fizikas institūtu (pirmo juridiski neatkarīgo zinātnisko institūtu LU sastāvā — tagad tādu ir 17) līdz bijušajai LZA pilsētiņai pie kinoteātra "Teika". Starp citu, mūsu institūta administrācija atrodas Teikas zinātnes pilsētiņas visvecākajā ēkā. Šo trīsstāvu korpusu 1957. gadā uzcēla kā Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Arhitektūras un celtniecības institūta jauno ēku (vecā atradās līdzās Latvijas Universitātei). Zinātņu akadēmija ir dibināta 1946. gadā, tātad bija pagājuši desmit gadi, un tikai tad tā sāka plesties ārā no Rīgas centra. Nākamā jaunceltne te bija Organiskās sintēzes institūts.

Ārpus Rīgas savdabīga situācija veidojas Jelgavā, kur pilsētas intelektuālo dzīvi lielā mērā veido Latvijas Lauksaimniecības universitāte (LLU). Pavisam savrup pašlaik ir Salaspils institūti — LU Bioloģijas, LU Fizikas, RTU Neorganiskās ķīmijas, kuru situācija nav apskaužama, bet var apbrīnot šo institūtu darbinieku fanātismu un uzticību savai zinātnei.

"Teikas" rajonu, lai arī dzimis un audzis rīdzinieks, es pirmoreiz ieraudzīju tikai 1960. gadā — toreiz mēs, Rīgas Politehniskā institūta (RPI) studenti, Laimdotas ielā rakām grāvjus kabeļiem tur, kur tagad ir studentu kopmītnes.

Foto: Gvido Kajons

Apkārt pletās smilšu lauki, taču jau dažu gadu laikā tur uzbūvēja gan Fizikālās enerģētikas, gan Koksnes ķīmijas institūtu. Pēdējo uzcēla Elektronikas jeb, kā tautā sauca, Jakubaiša institūtu — jo viņš bija pirmais tā direktors. Un Polimēru mehānikas institūtam (PMI) 1967. gadā uzbūvēja septiņstāvu korpusu. Tad arī zinātnes pilsētiņa (saucām to vienkārši — "pie Teikas") bija gatava.

11. trolejbusa galapunkts sākotnēji atradās līdzās Organiskās sintēzes institūtam uz Lielvārdes ielas pusi. Rīta stundās trolejbuss no pilsētas centra (otrs galapunkts atradās pie Brīvības pieminekļa), pārpildīts ar Latvijas smadzenēm , brauca uz šejieni. Bet tad Organiskās sintēzes institūta darbinieki sāka protestēt, ka trolejbuss esot pārāk smags satiksmes līdzeklis — viņu smalkā aparatūra tādas vibrācijas nespējot izturēt. Trolejbusa pieturu pārcēla.

Skats no rītiem toreiz bija iespaidīgs — darbinieki no trolejbusa galapunkta straumēm plūda uz institūtiem (tikai PMI kopā ar eksperimentālās aparātu būves konstruktoru biroju strādāja ap 800 darbinieku). Tagad te atrodas Elektronikas un datorzinātņu, Polimēru mehānikas, Organiskās sintēzes, Koksnes ķīmijas un Fizikālās enerģētikas institūts, arī Latvijas Tehnoloģiskais centrs un Akadēmiskā bibliotēka. Eksakto zinātņu vidē viss ir kompakti un mūsdienīgi — te ir vienkārši izveidot dažādus informāciju tīklus. Ir vēl brīvas platības — arī mūsu institūts izīrē telpas, jo citādi izdzīvot nevar. Protams, īrniekus varam izvēlēties, un dažas firmas jau uzskatām par institūta sadarbības partneriem.

Tagad kopumā PMI strādā ap 120 darbinieku. Latvijas zinātnei salīdzinoši tā vēl ir diezgan laba proporcija … Diemžēl zinātniskā cilvēkvide laika pārbaudi nav izturējusi, varētu pat teikt, tā ir degradēta. Zinātnieki tagad strādā dažādās vietās, turpat telpas īrē arī īrnieki un apakšīrnieki… Tā vairs nav zinātniska vide. Nezinu, kāpēc deviņdesmito gadu sākumā, kad valstī sākās pārmaiņas, mums tomēr neizdevās šeit ieintegrēt humanitāros institūtus. Tāda iecere bija un šķita visnotaļ reāla. Fiziķiem un liriķiem kopādzīvošana noteikti nāktu par labu, un tad šeit būtu izveidojusies pavisam atšķirīga vide. Tomēr ieceri īstenot neizdevās. Humanitārie institūti atrunājās, ka pilsētas centrā viss gandrīz vai ar roku aizsniedzams: arhīvi, bibliotēkas… Jā, arī tirgi un veikali… "Teika" viņiem šķita tīrā nomale. Un tagad šie institūti velk dzīvību pilsētas centrā un kurn par lielajām īres maksām…

Iespējams, stāvoklis mainīsies, kad tiks pieņemts politisks lēmums par Pasaules bankas kredītu zinātnei. Daļu tā varētu novirzīt, lai pie "Teikas", atbrīvojot kādu korpusu un iekārtojot to pēc labākajiem Eiropas standartiem, izveidotu, nosacīti sakot, nacionālo kolekciju krātuvi. Nav taču normāli, ka, piemēram, Vēstures institūts daļu zinātnei paredzēto līdzekļu spiests tērēt pētniecības, kolekciju, respektīvi, ļoti dārgas un tautas kultūrai nozīmīgas infrastruktūras uzturēšanai. Turklāt glabā to Kaķu mājā, kuru daudz izdevīgāk būtu pārdot, teiksim, ārzemniekiem — Latvija jau tāpēc nenieka nezaudētu, gluži otrādi, iegūtu vēl vienu sakārtotu arhitektoniski interesantu vēsturisku namu.

— No kuras Rīgas vietas pats esat?

— Uzskatu sevi par piederīgu Torņakalnam — tur dzīvoju no 1947. līdz 1968. gadam. Starp citu, katru rītu uz lekcijām RPI (tagad Rīgas Tehniskā universitāte) gāju kājām — jebkurā gadalaikā. Pēc tam kādu laiku dzīvoju Zinātņu akadēmijas aspirantūras ģimenes kopmītnē Salaspilī. Tolaik ar savām ģimenēm tur mitinājās arī, piemēram, Jānis Vaivads, Ivars Kalviņš, Pēteris Cimdiņš. No 1976. gada dzīvoju Purvciemā.

— Kā nokļuvāt zinātnē?

— Pateicoties Aleksandram Mālmeisteram. Savulaik viņš strādāja Latvijas Universitātes Inženierceltniecības fakultātē, tad pārgāja uz Arhitektūras un celtniecības institūtu, pēc tam kļuva par Rīgas Politehniskā institūta rektoru. Kad tur sāka veidoties zinātniskās pētniecības laboratorijas, viņš nodibināja plasticitātes problēmu laboratoriju. Un 1961. gadā aicināja strādāt arī mani. Sākotnēji ne zinātniskā darbā, bet par jaunceļamā laboratoriju korpusa (kuru tagad nojauca sakarā ar Rātsnama būvi) tehnisko uzraugu. Izrādījās, ka tik jauns "speciālists" (biju tajā laikā pēdējā kursa students) pēc likuma nevar būt pasūtītāja pārstāvis pat projektēšanas stadijā, tāpēc attiecīgās iestādes manu kandidatūru noraidīja. Bet Aleksandrs Mālmeisters nebija tas cilvēks, kurš no saviem nodomiem atteiksies. Tā es nonācu viņa laboratorijā, droši vien cerībā, ka ar laiku jaunība pāries .... Vēl tur no maniem līdzaudžiem strādāja, piemēram, Ivars Knēts. Starp citu, štatos skaitījās arī Alfrēds Rubiks — viņš tolaik Tehniskajā universitātē bija atbrīvotais komjaunatnes sekretārs (kā students — gaišs cilvēks!), bet alga par šo darbu nepienācās, tāpēc viņu ierakstīja mūsu laboratorijas štatu sarakstā. Mums bija pat dežūrjociņš — šad un tad it kā nejauši pajautāt: "Kurš redzējis Rubiku? Viņš atkal nav ieradies! Kas tas par cilvēku, kas štatu sarakstā ir, bet darbā nenāk!" Kas tas par cilvēku, to mēs tagad esam pieredzējuši. Strādādams par Rīgas izpildu komitejas priekšsēdētaju, padomju laikā viņš ir veicis gan labus darbus, gan arī cīnījies par Rīgas metro un citu lielo objektu būvniecību, lai Latvijā un Rīgā iepludinātu pēc iespējas vairāk cittautiešu. Latvija tagad ir brīva un demokrātiska, un tagad visi var paust savus viedokļus.

Tā arī joprojām esmu Aleksandra Mālmeistera izveidotajā institūtā. Par institūta veidošanas aizkulisēm maz varu spriest, zinu tikai to, ka notika liela cīņa starp vairākām pilsētām — arī Maskava, Ļeņingrada, Minska pretendēja uz iespēju izveidot šādu institūtu. Es varu vērtēt vienīgi rezultātu. Savā laikā režisors Pēteris Pētersons neformālas tikšanās laikā man teica: "Es visu laiku domāju, ka jūsu institūtu iedēja kā tādu dzeguzes olu no Maskavas." Viņš ar patiesu interesi uzklausīja manu stāstījumu par iemesliem, kāpēc šī varas iestāžu izvēle bija pamatota un Latvijai diezgan veiksmīga. Tad man šķita, ka esmu viņu ja nu ne gluži pārliecinājis, tad vismaz nedaudz licis mainīt savu viedokli. Tāpēc mēģināšu atkārtot šos argumentus arī tagad.

Mehānikas tradīcijas Latvijā ir pietiekami senas, speciālistu sagatavošanas līmenis — augsts, labi attīstīta eksperimentālā bāze. Latvijas materiālu mehānikas zinātnieki bija uzkrājuši lielu pieredzi tāda komplicēta materiāla mehānisko īpašību izpētē kā betons, Latvijā bija arī dzelzsbetona speciālisti. Tas it īpaši svarīgi, pārejot uz polimēru materiālu izpēti, jo šiem materiāliem, lai cik tas dīvaini, ir dažas ļoti svarīgas kopīgas īpatnības un galvenā — īpašību būtiska atkarība no laika apstākļiem. Arī betons ir kompozīts. Atšķirībā no Maskavas mehānikas skolas (kura, neapšaubāmi, ieņēma vienu no vadošajām vietām pasaulē) Latvijas mehāniķu pētījumos bija labāk sabalansēti teorētiskie pētījumi (varbūt ne tik spoži, kaut gan atsevišķi rezultāti ir unikāli) ar eksperimentāliem. Tas ļāva izveidot savu skolu, ko vēl vairāk nostiprināja tālredzīga rīcība — vissavienības žurnāla "Mehaņika poļimerov"(no 1979. gada "Mehaņika kompozitnih materialov" — "Kompozītmateriālu mehānika") izdošana, tagad tas kļuvis par starptautisku izdevumu. No 1965.gada notika starptautisku konferenču (vienu brīdi gan tikai vissavienības mēroga) rīkošana par polimēru un kompozītu mehāniku, sākot ar 1967.gadu (2002.gada jūnijā būs divpadsmitā!), un disertāciju aizstāvēšanas padomes nodibināšana pie PMI. Žurnālu no pirmā numura tulko angļu valodā un izdod ASV.

Galvenie institūta pētniecības virzieni ir diezgan nemainīgi un, varētu pat teikt, tradicionāli: deformēšanas un sabrukuma procesu izpēte, inženierdarinājumu aplēses metožu pilnveidošana un izstrāde, ilglaicīgo īpašību pētījumi, noguruma izpēte, arī nesagraujošās materiālu pārbaudes metodes. Pētījumu rezultāti ir pietiekami plaši atspoguļoti speciālajā literatūrā (paldies Dievam, mehānikā nav problēmu ar publicēšanās iespējām, vajag tikai izmantot tās!).

— Vai padomju laikā Rīgā bija jāīsteno scenārijs zinātnisko virzienu attīstībai? Bet varbūt te bija paredzēts padomju ideoloģijas placdarms?

— Uz šiem jautājumiem izsmeļoši atbildēt nevarēšu, jo tolaik biju iesaistīts konkrētā zinātnē un biju vēl pārāk jauns un nepietiekami informēts par lielo politiku, par kuru varētu citēt Vinstona Čērčila teikto par Kremli: tur atšķirībā no demokrātijas valstīm cīņa par varu atgādina bulterjeru cīņu zem paklāja — klusums, murdoņa, un ik pa laikam no tepiķa apakšas izmet kādu asiņainu līķi... Tie, kas neatradās varas elitē, notiekošo īsti nesaprata.

Kas tolaik bija svarīgāks — zinātne vai ideoloģija? Droši vien, abas. Uz Maskavu no Latvijas aizgāja daudzi gaiši prāti, tomēr no zinātnieku aprindām diez vai vairāk nekā, teiksim, lauksaimnieki. Reiz izrēķināju — no pieciem studiju gadiem viens tika veltīts ideoloģijai, visāda veida ticības mācību apgūšanai. Vesels gads! Taču es to nenožēloju, jo man laimējās ar gudriem filozofijas pasniedzējiem. Piemēram, mums mācīja Kārlis Šteinbergs jeb, kā viņu saucām, jaunais Šteinbergs — brīvdomājošs pasniedzējs, kuram Atmodas laiks nelika pārslēgties uz cita viļņa . Unikāla personība bija arī profesors Ernsts Karpovics, kurš allaž mēdza atgādināt: "Filozofijas zinātņu doktoram jābūt tehnisko zinātņu kandidātam! Ja vienu zinātnes nozari pārzini perfekti, tad vari filozofēt."

Joprojām lepojos, ka man ir arī Marksisma–ļeņinisma universitātes diploms (daudziem bija tikai tas vien…). Tur ļoti interesantas, saturīgas un diezgan atklātas — lai gan bija tikai 1984. gads — lekcijas lasīja, piemēram, Ojārs Potreki.

Mums kādreiz pārmeta, ka strādājam militārajam kompleksam. Šajā sakarā var atcerēties kādu anekdoti: sieviete apgalvo, ka strādā šujmašīnu fabrikā. Katru dienu viņa nes mājās visādas detaļas, lai reiz sameistarotu šujmašīnu, bet visu laiku iznāk… Kalašņikova automāts.

PSRS ekonomiku reiz raksturoja skaitlis — 63 procenti no visas PSRS ekonomikas strādāja militārajam kompleksam. Un zinātnieki nebija izņēmums. Respektīvi, ideoloģija un arī militārais komplekss bija vienots. Un ne tikai tas vien. Jaunie materiāli tautsaimniecībā bieži vien parādās pēc tam, kad militārais komplekss ar tiem ir piesātināts. Duralumīnijs rūpnieciski vispirms tika izmantots militārajā aviācijā. Līdzīgs stāvoklis pašlaik ir ar kompozītu materiāliem — izejvielas (galvenokārt šķiedras) saražotas lielā daudzumā, ražošanas jaudas radītas, bet atbruņošanās procesu dēļ jāmeklē tām pielietojums civilā laukā.

— Kādi patlaban ir galvenie zinātnes virzieni?

— Zinātnes padomes dokumentos fiksēts, un arī profesors Jānis Stradiņš to vienmēr uzsver — Latvijā jāļauj attīstīties jebkuram zinātnes virzienam, apakšvirzienam, novirzienam, kaut minimāli, necerot uz pasaules līmeņa sasniegumiem. Tam ir vairāki iemesli.

Pirmkārt, Latvijai jāgatavo pašai savi speciālisti. Mēs nedrīkstam paļauties, ka atbrauks kāds (agrāk teica, no Maskavas, tagad — no Briseles) un mūs iemācīs. Nē, neviens cits no malas nav ieinteresēts nedz mūs objektīvi apmācīt, nedz sagatavot.

Otrkārt, neviens jau nezina, kurā virzienā notiks kas nozīmīgs, tāpēc vienmēr jābūt gataviem vismaz ekspertu līmenim. Diemžēl, lai iegūtu vienu augstas klases speciālistu, jāizaudzina vairāki un arī jāuztur. Ar Zinātnes padomes niecīgo finansējumu to izdarīt ir diezgan sarežģīti — 4,7 miljoni, ko sadala projektiem un programmām, ir apakšējā robeža, pie kuras zinātne nevis deg, bet čūlā kā zaļa malka.

Par virzieniem. Kā kritēriju pieņemts izmantot Eiropas Savienības ietvarprogrammās definētās prioritātes, par ko tiek izsludināti Eiropas mēroga projekti, kuros arī Latvija varētu iesaistīties un saņemt finansējumu. Spektrs plašs, piemēram, moderns virziens ir nanomateriāli un nanotehnoloģijas (nano… [< gr. nanno – punduris] — salikteņu pirmā sastāvdaļa mērvienību nosaukumos; tā nozīmē miljardreizēju samazinājumu — Svešvārdu vārdnīca ). Šie virzieni strauji attīstās, teiksim, medicīnā, mašīnbūvē.

Protams, nozīmīgi virzieni ir arī informāciju tehnoloģijas, molekulārā bioloģija.

Raugoties no Latvijas viedokļa, galvenā prioritāte mums noteikti ir letonika. Vienīgi nesaprotami šķiet tas, ka laikam jau trijās valdību deklarācijās tas tiek minēts, tomēr kaut kādu iemeslu dēļ papildu finansējums netiek piešķirts. Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts iztiek tikai no Zinātnes padomes finansējuma. Diemžēl zinātnieki paši nav pietiekami organizēti, trūkst autoritatīva vadītāja, nav vērienīga letonikas projekta, kuru piedāvāt, lūdzot finansējumu. To uzsver arī Valsts prezidente, viņa ir teikusi: "Es varu būt tā, kas iet pa priekšu, bet jums jānāk aiz muguras ar konkrētiem priekšlikumiem." Nedrīkst sēdēt un vaimanāt — ak, cik man grūti, trūkst naudas! Jo cilvēki tur ir spējīgi un daudz jau paveikuši, turklāt ir iesaistīti jauni un perspektīvi kadri. Tas ir satriecoši, ka cilvēki par tik mazu naudu tur grib strādāt!

— Cik zinātnieku tagad ir Latvijā?

— Nu, vecais Aleksandrs Mālmeisters šajā sakarā bija strikti noskaņots, viņš teica: "Mēs esam zinātnes darbinieki, nevis zinātnieki. Latvijā ir tikai daži zinātnieki."

Protams, likumā ir definēts, ka zinātnieks ir cilvēks ar zinātnisko grādu. Cik Latvijā tādu ir? Zinātnes padomes datu bāzē reģistrēti nepilni 2000. Vēl viens rādītājs varētu būt pēdējās Zinātnes padomes vēlēšanas. Uz tām ieradās tie, kam tas rūp un interesē, un tādu bija nedaudz vairāk par pusotru tūkstoti. Te gan uzreiz jāteic, ka LZP vēlēšanās atbilstoši nolikumam varēja piedalīties tikai tie, kas pēdējos trīs gados publicējuši vismaz vienu rakstu, un tas nozīmē, ka minētais skaitlis nosaka "apakšējo robežu". Rēķinot uz Latvijas iedzīvotāju skaitu, tas ir pat diezgan bīstami zems rādītājs — apmēram divas reizes mazāks, nekā vajadzētu, lai uzturētu līmeni Eiropas mērogā. Turklāt mēs vēl arvien lielā mērā dzīvojam uz vecās bagāžas un pēc inerces.

— Patlaban pasaulē itin visā risinās straujas izmaiņas. Kas notiek ar cilvēku, kad zinātnes atklājumi sāk pārveidot viņa dzīves kvalitāti? Vai jūs kā tehnisko zinātņu pārstāvis esat domājis, kas būs pēc gadiem piecdesmit?

— Pārmaiņas ir neizbēgamas. Padomju Savienības sabrukums bija neizbēgams, jo jau bija sākusies stagnācija. Dzīvoja no dabas resursu tirgošanas, un tikai atsevišķas zinātnes un tehnoloģiju nozares tika uzturētas zināmā līmenī.

Tagad ir mainījusies arī visa politiskā sistēma. Un tas, ko piedzīvojam Latvijā, ir dubultpārmaiņas un dubultpaātrinājums. Ne vienmēr mūsu dzīves kvalitāte uzlabojas, rodas problēmas attiecībās ar līdzcilvēkiem — pilsonība, īpašuma attiecības, arī principiālās izmaiņas zinātnes finansēšanas sistēmā, tas viss dažu gadu laikā.

— Bet kas šajās pārmaiņās notiks ar cilvēku? Attīstīsies "paātrinājumā"? Bet varbūt… pārstās domāt?

— Nekam briesmīgam nevajadzētu būt. Cilvēce, ja skatās ilgstošā laikposmā, vienmēr ir attīstījusies diezgan nevienmērīgi.

Reizēm man patīk paķircināt literātus, ka pēc Eiripīda, Eshila un pārējiem viņi neko jaunu nevar izdomāt — viņš, viņa un trešais; komēdija vai traģēdija. Un viss.

Kāpēc cilvēces attīstībā neredzam masveida progresu? Ir tikai atsevišķi indivīdi, kas var sev regulēt sirdsdarbību, ķermeņa temperatūru, atļauties ar sevi dažādus eksperimentus. Bet nekad tas nav noticis masveidā. Kāpēc lai piepeši notiktu citādi?

Cita lieta — daudziem cilvēkiem ir daudz brīvas naudas un daudz brīva laika, lai profesionāli nodarbotos ar dažādām lietām, izmantojot kvazizinātnisku pieeju. Un zinātniekam reizēm jau vienalga, ko pētīt, — viņu aizrauj process, metodoloģija.

Bet tagad nonākšu pretrunā ar savu iepriekš teikto — jā, joprojām vēl ir parādības, kuras arī zinātnieki nevar izskaidrot. Ir kaites, kuras spēj izārstēt tikai dziednieki jeb, kā tautā saka, riebēji. Tam var ticēt un var neticēt, bet tā nu tas ir. Ne velti ir teiciens: "Domā, ja šaubās, bet es zinu ."

Man no visām filozofiskajām idejām visvairāk patīk Vladimira Vernadska doma: viss, ko darām, uzkrājas. Noslēgta, skaista teorija, ko tehnokrāts uztver kā loģisku sistēmu. Ne velti saka — domā nosvīdis. Tātad — arī domājot tiek tērēta enerģija. Un nevar būt, ka tā nekur nepaliek. Tagad caur informāciju tīkliem un saziņas līdzekļiem izplatās ārkārtīgi daudz negatīvas informācijas, un arī tai kaut kur jāpaliek, jāuzkrājas. Un sekas būs neizbēgamas...

Paātrinājums ir neizbēgams, tomēr tas nevar pieaugt tik strauji, ka notiktu piepešas neatgriezeniskas izmaiņas. Jo katrai jaunajai paaudzei, lai tā varētu attīstīties, vispirms jāuzkrāj iepriekšējās pieredze. Informāciju tehnoloģijas jau nedomā — domā cilvēks. Mani gan satrauc prātojumi par nepieciešamību šīs jomas attīstībā un speciālistu sagatavošanā ieguldīt milzīgus līdzekļus. Bet ko liksim datu bāzē? Ņemsim no ārzemēm? Vajadzīga taču īpašā Latvijas informācija, kuru var radīt tikai šeit! Ja šo darbu nedarīs mūsu pašu speciālisti, ja viņiem nemaksās normālu algu, tad, runājot līdzībās, dators rādīs tikai betmenus , bet Rozes Stiebras brīnišķīgās multiplikācijas filmas neredzēsim.

Tas attiecas uz jebkuru nozari — to sasniegumi jālatvisko, tiem jābūt arī starptautiskajās valodās, tie jāiestrādā informācijas sistēmā. Vienvārdsakot, tiem jābūt plaši pieejamiem un pietiekami plaši izplatītiem. Jo — galvenais! — Latvijai ir pietiekami informācijas, ko celt priekšā.

Ja par šo tematu runājam vispārināti, domāt par zinātnisko fantastiku man gribētos līdzīgi kā Žilam Vernam — vispārcilvēciski, bet ne pārlieku tehnokratizēti. Ja mēs paši savu mazo planētu nesabojāsim, nekas briesmīgs nenotiks.

— Vai nenoslīksim savos atkritumos?

— Cilvēce intensīvi domā, kā tos pārstrādāt. Arī viena no zinātnes prioritātēm ir izejvielu otrreizējā pārstrāde. Eiropā šī nozare attīstās vētraini. Pieaugums ir apmēram 35 procenti gadā — tātad investori arī turpmāk šajā jomā labprāt ieguldīs naudu.

Latvijā šī nozare arīdzan attīstās perspektīvi. Vienīgi sākumā tā nav sevišķi rentabla. Ar to nodarbojas gan Koksnes ķīmijas, gan RTU Polimērmateriālu un arī mūsu institūts. Zinātniskie pamati ielikti, nu jāsāk strādāt. Šim nolūkam ir piemērotas nelielas, mobilas privātfirmas, kas valstī daudzviet varētu izveidot papildu darbavietas.

Atkritumu pārstrādes pielietošanas sfēras ir visplašākās. Piemēram, mums ir neliels projekts — no PET plastmasas pudelēm — tās kā materiāls otrreizējai pārstrādei pudelēs neder — var izveidot jaunu: šo plastmasu samaļ, sajauc ar smiltīm un uzsilda līdz zināmai temperatūrai. No šīs masas var izgatavot labus bruģakmeņus, kas lieliski izmantojami, piemēram, dārzā, ietvēm u.c. Maksā tie aptuveni pieci lati par kvadrātmetru, un tas ir gana lēti. Pēc svara šajos bruģakmeņos 80 procenti ir smilts, 20 procenti — vecās pudeles. Bizness visnotaļ izdevīgs. Tādas pudeles visriņķī mētājas, smilšu mums ir pietiekami (lai gan arī tās importē…). Uzņēmīgi cilvēki to jau dara, un arī mūsu ministrija ir atbalstījusi — ar tirgus pieprasījuma pētījuma projektu.

Nākamā ideja ir ar šādu materiālu lāpīt autoceļus, jo jauniegūtais materiāls ir pietiekami elastīgs.

— Ko pašam gribētos atstāt nākotnei?

— Mūsu paaudzei nav morālu tiesību sagraut, neattīstīt vai izpārdot to, ko saņēmām mantojumā no iepriekšējās. Lai gan mūsu algas būtu par 20 līdz 30 procentiem lielākas, ja mēs no savas grantu naudas neuzturētu infrastruktūru…

Tāpat mūsu paaudzei nav tiesību saviem pēctečiem atstāt mazāk, nekā iepriekšējā paaudze atstāja mums.

Helēna Grīnberga, Ina Eglīte