Eiropas Savienības vadība nu pusgadu Beļģijas rokās

Ilze Sedliņa, Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas integrācijas institūta Starptautisko attiecību 3. kursa studente, — "Latvijas Vēstnesim"

Arī nākamos sešus mēnešus paplašināšanās būs viena no galvenajām prioritātēm Eiropas Savienības prezidējošās valsts Beļģijas politikā — par to liecina Beļģijas valdības izstrādātā prezidentūras darba programma nākamajam pusgadam. Šī gada 1. jūlijā Beļģija pārņēma ES vadības grožus no Zviedrijas, kas organizāciju vadīja šī gada pirmajā pusē.

Savas prezidentūras laikā Zviedrija darbību koncentrēja uz trim galvenajām prioritātēm — paplašināšanās, nodarbinātības politika un vides aizsardzība — apzīmējot to ar trim "e" angļu valodā (enlargment, employment, enviroment) . Kā liecina milzīgais panāktais progress iestāšanās sarunās ar kandidātvalstīm, kā arī risinājumi vides un nodarbinātības sektoros, Zviedrijas prezidentūras posms vērtējams kā veiksmīgs un tā laikā sasniegti uzstādītie mērķi.

Atšķirībā no Zviedrijas, kas savas pūles vērsa uz trim galvenajiem jautājumiem, Beļģijas darba programma ir daudz plašāka, ambiciozāka, bet vienlaikus arī nekonkrētāka. Par saviem mērķiem Beļģijas valdība izvirzījusi septiņas sfēras, bet citā dokumentā, kurā apkopotas prezidentūras darba prioritātes, minēti pat sešpadsmit punkti, kam būtu jāpievērš īpaša uzmanība. Savas prezidentūras laikā Beļģija vēlas pievērsties visiem Eiropas integrācijas aspektiem un, lai to realizētu, izvirzījusi septiņas galvenās jomas, kurās būtu jākoncentrē prezidentūras darba centieni:

— Eiropas sociālais modelis;

— eiro ieviešana un jaunā ekonomiskā kārtība;

— Eiropas drošība, tiesiskums un brīvība;

— ilgtspējīga attīstība un dzīves kvalitātes uzlabošana;

— ES paplašināšanās;

— ES loma starptautiskajā arēnā;

— Eiropas nākotne.

Diskusija

par Eiropas nākotni

Tieši pēdējā no uzskaitītajām prioritātēm, proti, diskusija par Eiropas nākotni ir viens no galvenajiem uzdevumiem, ko Beļģija vēlas attīstīt savas "valdīšanas" laikā.

Kā teikts Beļģijas prezidentūras darba programmā, "gaidāmo 10 vai 12 jaunu valstu uzņemšanu Savienībā nav iespējams dēvēt vienkārši par paplašināšanos, tā būs šīs organizācijas transformācija jeb mutācija." Gaidāmā paplašināšanās rada vairākus sarežģītus jautājumus, uz kuriem atbilde jāmeklē jau pašlaik. Kāda būs ES institucionālā uzbūve, kāda būs spēku sadale starp pārnacionālajām un nacionālajām institūcijām, kā risināt finansiālos jautājumus, vai organizācijai nepieciešama konstitūcija, kā satuvināt savienību ar tās pilsoņiem? Šī diskusija aizsākās ar Vācijas ārlietu ministra Joškas Fišera runu pagājušā gada aprīlī, bet īpašu stimulu tai deva pagājušā gada nogalē Nicā Eiropas Padomes sanāksmē pieņemtā "Deklarācija par Eiropas Savienības nākotni", kura aicina uz aktīvām un visaptverošām debatēm par Eiropas nākotni. Kopš tā par iespējamiem Eiropas attīstības modeļiem izteikušies vairāku Eiropas valstu vadošie politiķi un šī diskusijam joprojām vēršas plašumā. Nicā Beļģijas prezidentūras perioda uzstādītais uzdevums ir — līdz gada beigām savākt vienkopus diskusijās izskanējušos priekšlikumus un tos apkopot deklarācijā, kuru paredzēts pieņemt šī gada decembrī ES dalībvalstu valdību vadītāju tikšanās laikā Briseles priekšpilsētā Lākenē. Šai deklarācijai vajadzētu ievadīt arī gatavošanos paredzētajai ES starpvaldību konferencei 2004. gadā.

Lai veiksmīgi realizētu šo uzdevumu, Beļģija iecerējusi diskusijās iesaistīt arī Eiropas Parlamentu un Eiropas Komisiju, nacionālos parlamentus, reģionu valdības, nevalstiskās organizācijas, pētnieciskos institūtus, kā arī kandidātvalstis. Par patiesu vēlmi uzklausīt arī nākamo ES dalībvalstu viedokļus Eiropas Savienības nākotnes sakarā liecināja arī Beļģijas premjera Gija Ferhofšta organizētā kandidātvalstu valdību vadītāju tikšanās vēl piecas dienas pirms prezidentūras sākuma.

ES paplašināšanās

Atšķirībā no Zviedrijas, kas ES paplašināšanos uzskatīja par vienu no primārajiem jautājumiem, Beļģija paplašināšanos īpaši neizceļ pārējo prioritāšu vidū. Tomēr, kā teikts prezidentūras darba programmā, Beļģija apzinās paplašināšanās lielo vēsturisko nozīmi un, cieši sadarbojoties ar Komisiju, nolēmusi darīt visu, lai paplašināšanās ritētu atbilstoši iepriekš noteiktajai kārtībai, kas paredz, ka iestāšanās sarunas ar sekmīgākajām dalībvalstīm varētu tikt pabeigtas jau 2002. gada nogalē un jaunās dalībvalstis jau varētu piedalīties Eiropas parlamenta vēlēšanās 2004. gadā. Kā apliecinājums Beļģijas centieniem veicināt šo procesu ir fakts, ka atšķirībā no iepriekšējiem gadiem ES iestāšanās sarunas šogad tiek turpinātas bez atvaļinājuma jūlijā.

Vienotā Eiropas valūta

— eiro

Viens no nozīmīgākajiem Beļģijas prezidentūras uzdevumiem, kura realizācijas panākumus vai kļūdas vistiešāk izjutīs ES iedzīvotāji, ir vienotās Eiropas valūtas skaidras naudas norēķinu ieviešana (banknošu un monētu izlaišana). Jau 2002. gada 1. janvārī eiro tiks ieviests kā reāls maksāšanas līdzeklis un kļūs par lielākās daļas ES iedzīvotāju dzīves ikdienu (Lielbritānija, Dānija un Zviedrija pagaidām nepievienojas kopējās Eiropas valūtas zonai). Eiro ieviešana ir viens no trim jautājumiem (pārējie divi — paplašināšanās un ES kopējā ārējā un drošības politika), kuros Beļģija iecerējusi aktīvi sadarboties ar Eiropas Komisiju. Tieši šos trīs jautājumus Beļģijas premjers Gijs Ferhofštats 2. jūlijā, uzstājoties prezidējošās valsts un Eiropas Komisijas kopējā sanāksmē, minēja kā īpaši sarežģītus un tādus, kuros Beļģija cer uz ciešu sadarbību ar Eiropas Komisiju.

Pirmo reizi Eiropas integrācija tik tieši ienāks ES pilsoņu dzīvē, un šis process neizbēgami tiks ļoti kritizēts. Tieši Beļģija ir tā ES dalībvalsts, kurai jāpaveic pēdējie sagatavošanas darbi un jāuzņemas atbildība par iespējamajām kļūdām un neveiksmēm, kas saistītas ar šo procesu. Protams, eiro ieviešana ir process, kas attīstās jau vairākus gadus, bet tieši Beļģijas uzdevums ir novest to līdz veiksmīgam iznākumam.

Paralēli daudzajām kopīgajām sanāksmēm ar Eiropas Komisiju un tā saukto eiro valstu grupu, kas iecerētas, lai pilnvērtīgi izvērtētu katras ES dalībvalsts gatavību ieviest kopīgo valūtu, Beļģija savas prezidentūras laikā vēlas realizēt arī ļoti apjomīgu informācijas kampaņu. Šīs kampaņas galvenais uzdevums ir vispusīgi iepazīstināt pilsoņus ar eiro un novērst īpaši jutīgo sociālo grupu un uzņēmēju bažas, kas saistītas ar nacionālās valūtas nomaiņu pret pagaidām šķietami visai vājo eiro.

Beļģijas prezidentūras dienaskārtībā iezīmējas centieni padziļināt integrāciju arī citās jomās. Beļģi ir iecerējuši aktualizēt jautājumu par vienotu Eiropas sociālo politiku, kā arī par dažādu tirdzniecības nodokļu harmonizēšanu. Šie ir jautājumi, kas saņem ievērojamu pretestību vairākās citās ES dalībvalstīs, tomēr Beļģija cer izmanot savu prezidentūru, lai aktualizētu diskusiju par ciešāku integrāciju arī šajās nozarēs.

Brisele

— Eiropas galvaspilsēta

Atšķirībā no citu dalībvalstu prezidentūras posmiem Beļģijas situācija ir īpaša ar to, ka tieši Beļģijas galvaspilsētā Briselē, kas nereti tiek dēvēta arī par Eiropas Savienības galvaspilsētu, koncentrējusies lielākā daļa ES institūciju. Tas būtiski atvieglo prezidentūras darbu un nodrošina īpaši labu prezidējošās valsts sadarbību ar Eiropas Komisiju un citām ES struktūrām.

Kā zināms, jau ilgāku laiku rit diskusija par to, ka vajadzētu atteikties no rotējošās prezidentūras principa, kad ik pusgadu ES vadība tiek uzticēta citai dalībvalstij, un veidot Briseli par pastāvīgu ES galvaspilsētu, kurā arī notiktu vairums ES Padomes tikšanos. Šāds ierosinājums pamatots galvenokārt ar prezidentūras maiņas pieaugošajām izmaksām, kas, uzņemot vēl 10 vai 12 jaunas dalībvalstis, varētu pat dubultoties. Šāds finansiālais slogs, kā arī administratīvā darba apjoms varētu būt par smagu mazajām dalībvalstīm un tādējādi varētu ciest ES darba kvalitāte un ātrums. Tomēr šis ierosinājums vēl aizvien ir tikai diskusiju līmenī un saskaras ar ievērojamu pretestību, īpaši no mazo dalībvalstu puses, kurām prezidentūra ES ir iespēja izjust savu ietekmi un piederību organizācijai.

Arī līdz šim prezidējošās valsts Zviedrijas premjers Jērans Pērsons atteikšanos no rotējošās prezidentūras principa novērtējis negatīvi. Neraugoties uz plašajiem demonstrantu izraisītajiem grautiņiem, kas pavadīja ES dalībvalstu vadītāju tikšanos Gēteborgā, Zviedrijai nododot prezidentūru Beļģijai, J.Pērsons teica: "Prezidentūras "atvilkšana" uz Briseli kā drošu un nocietinātu sanāksmju vietu nebūtu pareizais risinājums šābrīža situācijā." Šis apgalvojums visai skaidri liek domāt, ka prezidentūras galīga nodošana Briselei vismaz tuvākajos gados vēl nav sagaidāma.