Kad izglītība kļūst par ienesīgu preci

Dr. habil. oec. Pēteris Guļāns — "Latvijas Vēstnesim"

Vai mums jāfinansē jūrnieku gatavošana? Šādu jautājumu izteica Latvijas finansu ministrs Gundars Bērziņš Latvijas inteliģences apvienības konferencē šā gada 1.jūnijā, skaidrojot augstākās izglītības finansēšanas lietas. Kā izrietēja no runas konteksta, ministru satrauc tas, ka valsts finansē speciālistu sagatavošanu uzņēmumiem, kuri darbojas ārpus Latvijas teritorijas. Jūrnieku, īpaši kuģu virsnieku, lielākā daļa patiešām strādā uz kuģiem, kuri nav reģistrēti Latvijas ostās. Tas attiecas ne tikai uz ārvalstu kuģošanas sabiedrībām, bet arī uz Latvijas kuģniecībām piederošajiem kuģiem, kuru lielākā daļa pierakstīti citu valstu (beznodokļu) ostās. Abos gadījumos no to algas Latvijas budžetā neieplūst ienākuma nodoklis un sociālās iemaksas. Tādējādi it kā iznāk, ka Latvija subsidē speciālistu sagatavošanu citu valstu uzņēmēju vajadzībām, negūstot atbilstošus ienākumus. Tā kā 1998. un 1999. gadā esmu šo jautājumu pētījis, mēģināšu īsumā sniegt dažas atziņas.

Risinot speciālistu sagatavošanu, ir jārēķinās ar objektīvo realitāti, ka kapitāls mūsdienās ir starptautiska kategorija un tā starpvalstu plūsmas — ikdienišķa parādība. Nav tādas valsts, kurā darbotos tikai vietējam kapitālam piederoši uzņēmumi. Pieņemot par kritēriju tikai uzņēmuma īpašnieka valstisko piederību, var viegli nonākt pie slēdziena, ka nav lietderīgi tērēt budžeta līdzekļus speciālistu gatavošanai, piemēram, "Aldarim", "Latvijas gāzei", degvielas uzpildes stacijām, ķīmiskās un stikla šķiedras, cementa, ģipša, tērauda rūpnīcām, kā arī banku sektoram un citiem uzņēmumiem, kuri pilnīgi vai lielā mērā pieder ārējiem investoriem.

Otrs ir jautājums par darbavietas teritoriālo piederību — Latvijā vai ārpus tās. Jūrnieku darbs nav saistīts ar noteiktas valsts teritoriju. Saskaņā ar starptautisko jūrniecības organizāciju noteikumiem kuģa komandas darbības periods ir četri mēneši, pēc tam četru mēnešu atpūta vai cita nodarbe krastā. Darbs galvenokārt jūrā, īslaicīgi iegriežoties dažādu valstu ostās. Tātad, strādājot ārpus Latvijas, tie nezaudē saikni ar ģimeni un dzimto zemi. Atšķirībā no citu nozaru ārvalstīs strādājošajiem speciālistiem jūrnieki parasti neiesakņojas ārzemēs, neveido tur ģimenes. Agrāk vai vēlāk tie pilnīgi atgriežas savā pastāvīgajā dzīvesvietā, izmanto uzkrātās zināšanas un pieredzi, strādājot citos darbos un maksājot arī attiecīgos nodokļus. Katrā ziņā iespējas Latvijai zaudēt jūrniekus ir daudz mazākas nekā citu nozaru speciālistus.

Trešais ir jautājums par nodokļiem. Te jārunā ne tikai par darba algas, bet arī par uzņēmuma ienākuma nodokļiem. Patiešām, ne tikai Latvijas, bet arī daudzu citu valstu kuģu īpašnieki reģistrē kuģus beznodokļu ostās. Naivi būtu tos vainot patriotisma trūkumā. Spert šādu soli liek situācija pārvadājumu tirgū, pasaules valstu nespēja vienoties par kopēju kuģošanas politiku. Lai Latvijas kuģniecības uzņēmumi spētu konkurēt pasaules pārvadājumu tirgū, to darbības nodokļu nosacījumi nedrīkst būt sliktāki kā konkurējošām kompānijām. Tas, ka mūsu kuģi nepeld zem Latvijas karoga, ir rezultāts nespējai izstrādāt un piekopt laikmetam atbilstošu jūrniecības politiku.

Un beidzot par jūrnieku pienesumu Latvijas budžeta ieņēmumos. Ir tiesa, ka, strādājot uz kuģiem, kuri reģistrēti beznodokļu ostās, jūrnieki algas nodokli Latvijas budžetā nemaksā. Tas pats attiecas arī uz sociālās apdrošināšanas iemaksu. Daļa jūrnieku cenšas nodrošināt vecumdienas ar starptautisko pensiju fondu palīdzību. Var saprast Finansu ministrijas neapmierinātību ar to, ka jūrnieki, saņemot relatīvi lielu algu, nemaksā šos nodokļus. Te tomēr jāņem vērā, ka ienākuma nodoklis un sociālā iemaksa nav vienīgais veids, kā strādājošo algas daļa ieplūst budžetā. Būtisks budžeta ieņēmumu avots ir pievienotās vērtības nodoklis, kuru maksā patēriņa preču un pakalpojumu pircējs. Laiki, kad bija izdevīgi preces iegādāties ārzemēs, ir pagājuši. Pēc kuģu virsnieku aptaujas datiem, apmēram 90% saņemtā atalgojuma viņi izlieto Latvijā, galvenokārt patēriņa preču iegādei personīgajām un ģimenes vajadzībām. Latvijas Jūras akadēmijas absolventu Latvijā izlietotās algas daļa ir lielāka par 90%. Atdodot savus ienākumus preču un pakalpojumu pirkšanai, viņi maksā cenā iekļauto pievienotās vērtības nodokli. Budžets pievienotās vērtības nodokļa veidā no viena kuģa virsnieka saņem vidēji Ls 1774 gadā jeb 148 latus mēnesī. Lai spriestu par šī skaitļa nozīmi, salīdzināsim ar tautsaimniecības vidējiem rādītājiem. Mūsu pētījuma gadā (1998) vidējā darba samaksa tautsaimniecībā bija Ls 133, ieskaitot nodokļus Ls 36. Pieņemot, ka viss saņemtais atalgojums (Ls 97) tiek izlietots ar pievienotās vērtības nodokli apliekamo preču un pakalpojumu pirkšanai, budžets saņems apmēram Ls 17. Kopā ar ienākuma nodokli un sociālajiem maksājumiem valsts no viena tautsaimniecībā nodarbinātā ieņēma vidēji Ls 53 mēnesī. Kuģa virsnieka ienese tātad 2,5 reizes pārsniedz tautsaimniecības vidējo.

Salīdzinot vidējo kuģa virsnieka ienesi budžetā un budžeta izdevumus viena attiecīgā speciālista sagatavošanai, iznāk, ka valsts budžeta tēriņi tā sagatavošanai tiek segti divos gados. Pārējā tā darbības laikā valsts saņem papildu ienākumu.

Vēl jāpiebilst, ka ar kuģu apkalpju komplektēšanu un to kvalifikācijas papildināšanu nodarbojas specializētas aģentūras, kuru darbinieki, tāpat kā citu iestāžu darbinieki, maksā visus nodokļus.

Atsevišķās valstīs jūrnieku kadru sagatavošana pasaules kuģniecības vajadzībām ir kļuvusi par vienu no pakalpojumu eksporta veidiem. Tā īpatnība — eksportētas tiek cilvēku zināšanas, profesionālās iemaņas veikt attiecīgu darbību. Šāda pakalpojuma priekšrocība ir tā, ka eksportētājvalstij nav vajadzīgas investīcijas darba nosacījumu radīšanai. Turklāt no valsts teritorijas viedokļa tas ir ekoloģiski simtprocentīgi tīrs pakalpojums. Mērķtiecīgi organizējot šo nozari, valsts var jūtami uzlabot tekošā konta stāvokli. Latvijas maksājumu bilancē šīs naudas plūsmas atspoguļotas nepilnīgi un rada maldīgu priekšstatu par to nozīmīgumu. Nav nejaušība, ka atsevišķas valstis šī pakalpojuma eksporta attīstīšanai pievērš lielu uzmanību. Piemēram, Indonēzija ir kļuvusi par vienu no lielākajiem kuģu matrožu piegādātājiem pasaules tirdzniecības flotei. Tās iedzīvotāju ārzemēs nopelnītie līdzekļi 1997.gadā veidoja 13,7% tekošā konta ieņēmumu un 8,2% iekšzemes kopprodukta.

Tātad iznāk, ka kuģu virsnieku sagatavošanas finansēšana nav valsts līdzekļu nelietderīga izmantošana. Gluži otrādi — tās ir investīcijas perspektīvā projektā, kur šodienas samērā nelielie ieguldījumi garantē daudz lielāku ieņēmumu gūšanu nākotnē.