Svinīgajā pasākumā uzrunu saka Jūrmalas domes priekšsēdētāja vietnieks Juris Hlevickis (augšējā attēlā) , piemiņas plāksni atklāj Konstantīna Čakstes meita Anna Čakste un mājas saimnieks Uldis Šīrons (apakšējā attēlā)              &n Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Šā gada 26. jūlijā aprit simt gadu, kopš Jūrmalā, Bulduros, Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes ģimenē dzimis Konstantīns Čakste — jurists, Latvijas Universitātes profesors un Latvijas Centrālās padomes (LCP) priekšsēdētājs.

Konstantīna Čakstes saistība ar Jūrmalu turpinājās Pirmā pasaules kara laikā, dzīvojot Tērbatā un mācoties uz turieni evakuētajā Dubultu ģimnāzijā.

1920.gadā viņš kļuva par Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tieslietu fakultātes studentu un piedalījās Jāņa Čakstes dibinātās akadēmiskās studentu vienības "Austrums" atjaunošanā. Tam sekoja strauja zinātnieka karjera no jaunākā asistenta 1928.gadā līdz pat docentam un profesoram trīsdesmito gadu beigās.

1932.gadā K.Čakste apprecējās ar Anastasiju Stīpnieci un nopirka zemi Jūrmalā, Rotas ielā 5. Pēc pāris gadiem te tika uzcelta neliela vasarnīca, ko vēlāk papildināja ar otro stāvu. Līdz pat trīsdesmito gadu beigām māja Rotas ielā bija vieta, kur pulcējās kuplā ģimene līdz ar K.Čakstes studentiem un daudzajiem draugiem. Pēc neatkarības atjaunošanas māju atguvuši K.Čakstes mantinieki, te bieži viesojas profesora meitas Anna un Katrīna.

Laikabiedri raksturo Konstantīnu Čaksti kā ļoti sirsnīgu un sabiedrisku cilvēku, vienmēr laipni uzņemtu katrā sabiedrībā. Lekcijās profesors vienmēr prata noturēt studentu uzmanību ar kādu joku vai asprātību, darbs universitātē bija viņa sirdslieta līdz pat pēdējam brīdim.

K.Čakstes politiskā darbība aizsākās kara un Latvijas okupācijas laikā, kad inteliģences pārstāvji un politiķi savas cerības atgūt Latvijas neatkarību saistīja ar ASV un Anglijas palīdzību pēc kara beigām. Nebūdams profesionāls politiķis, Konstantīns Čakste parādīja izcilas spējas šajā jomā, daudzi tālaika notikumu dalībnieki saskatīja viņā reālu kandidātu atjaunotās Latvijas valsts vadītāja amatam. Atsevišķu politisko partiju vadītāju mēģinājumi veidot kontaktus ar rietumvalstu diplomātiem un vācu armijā dienošiem latviešu virsniekiem nebija veiksmīgi, bet rietumvalstis prasīja pierādījumus, ka Baltijā pastāv vienota pretošanās kustība ar mērķi atjaunot valstu neatkarību.

Tāpēc 1943. gada 13. augustā Konstantīns Čakste sasauca slepenu Latvijas Centrālās padomes sapulci, lai, apvienojoties visiem politiskajiem spēkiem, nodrošinātu valsts nepārtrauktu pastāvēšanu. K.Čakste tika ievēlēts par LCP priekšsēdētāju.

Piemiņas plāksnes atklāšanā pie Jūrmalas mājas Rotas ielā, kur reiz dzīvojis Konstantīns Čakste un Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes mazdēls Jānis Čakste ar kundzi un Konstantīna Čakstes meita Anna Čakste (otrajā attēlā no labās)              &n Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

LCP darbojās pārstāvji no lielākajiem politiskajiem spēkiem — LSDSP, Demokrātiskās centra partijas, Latgales Kristīgo zemnieku savienības un Zemnieku savienības. Padomes sastāvā bija tādas pirmskara Latvijā pazīstamas personas kā sociāldemokrāts Fēlikss Cielēns, pēdējās demokrātiski vēlētās Saeimas vadītājs Pauls Kalniņš un viņa dēls Bruno Kalniņš,  bīskaps un teoloģijas profesors Jāzeps Rancāns, bijušie Saeimas deputāti Jānis Breikšs un Valdemārs Bastjānis, Zemnieku savienības līderis Ādolfs Klīve, diplomāts Ludvigs Sēja un citi.

LCP galvenais mērķis bija neatkarīgas, demokrātiskas valsts atjaunošana ar ASV, Anglijas un Skandināvijas valstu atbalstu, arī Baltijas valstu savienības radīšana. Tika dibināti kontakti ar līdzīgām demokrātiskām organizācijām Baltijā — Lietuvas atbrīvošanas padomi un Igaunijas pretošanās kustību. Papildus politiskajai cīņai LCP gādāja par ieroču piegādi kureliešiem, ārkārtīgi smagos apstākļos tika organizēta 2500 politisko bēgļu transportēšana uz Zviedriju. 

Diemžēl vācu pretizlūkošanas organizācija gestapo uzzināja par šīm aktivitātēm, arestēja daudzus no LCP vadītājiem un atbalstītājiem.

Agrā 1944.gada jūlija rītā māju Jūrmalā, Rotas ielā, ielenca gestapo vīri un arestēja Konstantīnu Čaksti. Tā sākās viņa ceļš cauri Hitlera koncentrācijas nometnēm. Salaspils, tad Štuthofa, tomēr necilvēcīgie apstākļi nespēja salauzt viņa garu. Konstantīns Čakste uzmundrināja pārējos ieslodzītos, palīdzēja tiem izturēt. Kad, tuvojoties padomju armijai, sākās nometnes pārvietošana, K.Čakste izglāba kāda sava bijušā studenta dzīvību, palīdzēdams viņam nemanāmi pārvietoties no iznīcībai nolemto ebreju kolonnas uz citu. Pateicībā par to Konstantīna Čakstes piemiņa iemūžināta Jeruzalemē līdz ar citiem ebreju glābējiem. Nometnes evakuācijas laikā profesora mūžs pēkšņi aprāvās, viņš neizturēja garos pārgājienus, badu un aukstumu.

Latvijas Centrālās padomes un Konstantīna Čakstes lielākais nopelns ir tas, ka visai pasaulei tika deklarēts — neatkarīga Latvijas valsts nav zudusi, lai arī okupācijas varā, tās tauta vēlas pati noteikt savu likteni.

Profesors Konstantīns Čakste bija viens no tiem, kuri, nedomājot par personisko drošību, darīja to, ko tobrīd diktēja sirdsapziņa.

Pēteris Stumburs, Jūrmalas pilsētas domes būvvaldes speciālists