No ierindas diplomāta līdz Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāram

Politikas godavīrs un arhitekts Mārtiņš Nukša

Dr. habil. hist. Rihards Treijs — "Latvijas Vēstnesim"

Kā daudzi 19. un 20. gadsimta latviešu intelektuāļi, Mārtiņš Augusts Nukša bija zemnieka dēls. Vidzemnieks, pasaulē nācis 1878. gada 29. septembrī Vidrižu pagasta Laukšās. Pēc mācībām Lēdurgas draudzes skolā jaunietis absolvēja reālskolu Rīgā, bet pēc astoņiem gadiem beidza ar izcilību Rīgas Politehnisko institūtu, iegūstot inženiera arhitekta diplomu. Pēc tam bija darbs savā specialitātē Rīgā.

Pēc M.Nukšas projektiem tika uzbūvētas gandrīz 20 vairākstāvu mūra dzīvojamās mājas, kas ir neatņemama pilsētas centra arhitektoniskās ainavas sastāvdaļa. To skaitā ir nams Elizabetes ielā 21a (1910. gadā), kas piederēja pašam arhitektam, nami Strēlnieku ielā 1 un 2 (1911), Tērbatas ielā 38 (1910) u.c. Kā atzīmē arhitektūras profesors Jānis Krastiņš, M.Nukša, "lai arī ko viņš darītu, vienmēr izcēlās ar laikmetīgu domāšanu un vides konteksta izpratni".

1914. gada jūlijā arhitekts Vecās Ģertrūdes baznīcā salaulājās ar Mariju Luīzi Sustēnu — skaistu tumšmati francūzieti (interesanti atzīmēt, ka ar šīs tautības dāmām bija precējušies arī vairāki citi latviešu diplomāti). Viņa bija atbraukusi uz Rīgu ciemos pie savas māsas, kas strādāja par franču valodas mājskolotāju Vidzemes gubernatora bērniem. 1924. gada 10. februārī Nukšām piedzima mantinieks — dēls Andris Jānis.

Jaunais arhitekts bija ne tikai augstas klases profesionālis un gādīgs ģimenes galva, bet arī rosmīgs sabiedriskais darbinieks. Pietiekami sacīt, ka M.Nukša bija bieži redzams vairāku banku valdēs un piecās (!) vispārības organizācijās: Izglītības biedrībā, Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijā un derīgo grāmatu apgādāšanas nodaļā, Latviešu labdarības biedrībā un Rīgas namu īpašnieku biedrībā.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Nukšas devās uz Maskavu, kur Mārtiņš strādāja savā specialitātē Ziemeļu dzelzceļa pārvaldē. Darbs tika turpināts Sevastopolē, kur latviešu speciālists ieņēma pilsētas galvenā arhitekta posteni, bet saslima ar tuberkulozi. 1919. gada vidū franči evakuēja Nukšu laulāto pāri uz Marseļu, kur dzīvoja Marijas Luīzes brālis. Pārvarējis slimību, M.Nukša turpināja darbu savā profesijā kādā no pilsētas būvfirmām. Tās īpašnieka 1919. gada 7. novembrī izsniegtā izziņa apliecināja, ka Latvijas arhitekts pie viņa visus profesionālos uzdevumus veicis kompetenti un priekšzīmīgi. Vēlāk M.Nukša vairākus mēnešus bija Marseļas galvenā arhitekta vietnieks. Strādādams franču zemē, M.Nukša piedalījās divu sešstāvu īres namu un pilsētas operas nama ēkas pārbūves projekta izstrādāšanā.

Iesaistīšanās Latvijas diplomātiskajā dienestā

Tā kā M.Nukša bija akadēmiski teicami izglītots cilvēks, sabiedriski aktīva personība, turklāt ar apskaužamām svešvalodu zināšanām — viņš brīvi pārvaldīja krievu, vācu, franču un angļu valodu —, ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics piedāvāja talantīgajam arhitektam kļūt par karjeras diplomātu. M.Nukša bija ar mieru, un 1920. gada 1. februārī viņu iecēla par Latvijas sūtniecības Parīzē pirmās šķiras sekretāru. Jau pēc nepilna pusgada nāca pirmais paaugstinājums — padomnieka amats. Tādā kapacitātē jaunajam diplomātam nereti vajadzēja izpildīt Latvijas sūtņa Dr. Oļģerda Grosvalda pienākumus (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, turpmāk — LVVA, 2570. fonds, 14. apr., 1083. lieta, 9. lapa).

Kad pirmā ārpolitiskā skola Francijā bija sekmīgi pabeigta, Ministru kabinets 1921. gada 4. augustā iecēla M.Nukšu par Latvijas ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Polijā. Sūtņa pienākumus Varšavā viņš uzņēmās tā paša gada 24. novembrī. Nākamā gada 19. janvārī ar Satversmes sapulces priekšsēdētāja Jāņa Čakstes rīkojumu M.Nukša tika iecelts tādā pašā amatā arī Rumānijā. Vēl pēc pusgada valdība uzticēja viņam adekvātu posteni arīdzan Čehoslovākijā, bet ar Valsts prezidenta J.Čakstes 1925. gada 26. oktobra rīkojumu — arī par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru pie Austrijas valdības (LVVA, cit. lieta, 7., 9. lapa). Reprezentēt Latviju četrās valstīs nebija joka lieta, bet M.Nukša sekmīgi tika galā arī ar šo nebūt ne vieglo uzdevumu.

Tā kā Polija bija pati lielākā, spēcīgākā un nereti, jūtoties kā piektā lielvalsts Eiropā, arī ambiciozākā no šīm četrām valstīm un M.Nukšas sēdeklis atradās Varšavā, attiecības ar poļiem ieņēma centrālo vietu viņa diplomātiskajā darbībā šajā laikā.

Pēc neatkarīgās Latvijas un neatkarīgās Polijas nodibināšanās sākotnēji attiecības abu valstu starpā bija ļoti labas. Polija bija vienīgā valsts, kas piegādāja Latvijai ieročus, ieskaitot lielgabalus, bez maksas, un poļu armija, gan pati savās interesēs, palīdzēja latviešu karaspēkam atbrīvot Latgali.

Lai gan Z.Meierovics bija panācis labas attiecības ar lielo dienvidu kaimiņu, 20. gadu sākumā grūtības radīja ne tikai Polijas un Lietuvas konflikts, bet arī poļu prasība pēc 6 pierobežas pagastiem (Kaplavas, Silenes, Dēmenes, Kalkūnu, Salienas un Skrudalienas), kuros iedzīvotāju vairākums esot poļi. Patiesībā viņu šajā novadā bija tikai 12,5%. Poļu nacionāldemokrātu partija pat prasīja atdot visu Latgali viņu valstij, kā arī iespēju izmantot Latvijas ostas un dzelzceļu.

Pateicoties Latvijas valdības, Ārlietu ministrijas un arī M.Nukšas pūlēm, pamazām tomēr attiecības ar kaimiņvalsti normalizējās. 1924. gada otrajā pusē Polija savu nostāju mainīja. Pulkvedis Gustavs Grīnbergs raksta, ka augustā, ierodoties Varšavā pārņemt Latvijas militārā atašeja posteni, viņš uzņemts laipni. M.Nukša 21. oktobrī secināja, ka attiecības ar Poliju uzlabojušās un poļi ir apmierināti, ka latvieši nenostājās lietuviešu pusē. Ziemassvētku laikā Polijā viesojās Latvijas Saeimas priekšsēdētājs Fridrihs Vesmanis, kura vizītes sagatavošanā un gaitā lielu darbu darīja sūtnis. Augsto ciemiņu pieņēma Valsts prezidents prof. Vladislavs Grabskis. Pēc tam strauji izbeidzās poļu kampaņa pret Latviju.

Intervijā "Latvijas–Polijas saimnieciski un kulturālie sakari", kuru 1924. gada 13. maijā publicēja laikraksts "Latvijas Kareivis", M.Nukša atzīmēja, ka starpvalstu kontakti 1923. gadā bijuši ļoti dzīvi. Latvija ieņem sesto vietu Polijas eksportā. Taču Latvijas eksports uz Poliju ir desmit reizes mazāks. "Mūsu saimnieciskās aprindās būtu jāattīsta lielāka rosība un uzņēmība attiecībā uz Poliju." Šopavasar, turpināja M.Nukša, Latvijas skolotāji apmeklēja Poliju. Ar to sperti pirmie soļi, lai tuvinātos kultūras laukā. Pirms neilga laika Rīgā notika poļu grafikas izstāde. Ierosināts jautājums par latviešu glezniecības un tēlniecības izstādes sarīkošanu Varšavā. Vasaras beigās Latvijas pedagogu delegācija dosies uz skolotāju kongresu Varšavā. "Poļu sabiedrībā par mums valda dzīva interese un simpātijas. Tāpat tas ir poļu presē. Tikai dažos atsevišķos gadījumos un arī tad tikai mazākos provinces laikrakstos pa retam parādās mums nedraudzīgi raksti."

Tā paša gada 28. augustā "Jaunākās Ziņas" ievietoja sarunu ar M.Nukšu "Par Polijas dzīvi". Viņš tajā stāstīja par kaimiņzemes saimniecisko stāvokli finansu sfērā, rūpniecībā un lauksaimniecībā. Abu valstu tuvināšanai ekonomiskajā laukā, informēja sūtnis, domāts atvērt Latvijas goda konsulātus Lodzā, Poznaņā, Katovicē un Ļvovā. "Mūsu uzņēmējiem derētu piegriezt vērību Ļvovas gadskārtējai izstādei – tirgum". 1925. gada septembrī Latvijas goda vicekonsulātu Viļņā pārveidoja konsulātā. To vadīja labs poļu valodas zinātājs un poļu mentalitātes pazinējs Felikss Donass.

Strādājot Varšavā, M.Nukša piedalījās ne viena vien Latvijas draudzības, tirdzniecības, kuģniecības u.tml. līguma izstrādāšanā, parakstīšanā un ratifikācijas dokumentu apmaiņā ar Poliju un citām valstīm, kurās viņš pārstāvēja savu zemi. Sūtnis 1922. gada 7. jūlijā Latvijas vārdā parakstīja sanitāro konvenciju ar Poliju. Šā akta tulkojuma tekstu Saeima pieņēma 1924. gada 19. decembra plenārsēdē, bet Valsts prezidents J.Čakste to izsludināja tā paša gada 31. decembrī. Ar M.Nukšas līdzdalību sagatavoja un noslēdza Latvijas un Polijas 1927. gada tirdzniecības līgumu, ievērojami palielinot akmeņogļu importu no turienes.

1924. gada 1. decembrī Ministru kabinets pilnvaroja M.Nukšu parakstīt Varšavā draudzības līgumu ar Turciju, kas tika izdarīts 1925. gada 3. janvārī. 1928. gada sākumā viņš saņēma pilnvaru apmainīt ratifikācijas dokumentus Latvijas un Grieķijas tirdzniecības un kuģniecības līgumam, kas bija parakstīts Rīgā 1927. gada 25. februārī. Sevišķi bagāts šajā ziņā bija 1928. gads, kad M.Nukšam uzticēja apmainīt ratifikācijas grāmatas tirdzniecības un kuģniecības konvencijai ar Turciju, nolīgumam par dzelzceļu satiksmi starp Latviju un Poliju un tirdzniecības un kuģniecības līgumam starp abām pēdējām valstīm.

Sūtņa amatā

ziemeļvalstīs

Tā kā M.Nukša bija "aizsēdējies" Varšavā jau pārāk ilgi, sekojot diplomātiskajā praksē pieņemtajam sūtņu regulāras maiņas principam, ar Valsts prezidenta Alberta Kvieša 1930. gada 28. marta rīkojumu viņš tika pārcelts uz Stokholmu par Latvijas ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru. Jau 23. maijā jaunais sūtnis iesniedza savus akreditācijas dokumentus mītnes zemes karalim Gustavam V. Ādolfam. 30. jūlijā M.Nukša akreditējās Kopenhāgenā un 9. augustā — Oslo. Bez šo oficiālo lietu kārtošanas viņa pirmais tiešais uzdevums bija godam uzņemt Latvijas karaflotes eskadru, kura augusta vidū viesojās Zviedrijā un Dānijā. Tas bija visnotaļ atbildīgs pienākums, jo runa bija par savas valsts prestižu.

Latvijas karakuģi admirāļa Arčibalda Keizerlinga vadībā ieradās Stokholmā 13. augustā. Ciemiņus pēc protokola sagaidīja Latvijas sūtniecības sekretārs, ģenerālkonsuls un vairāki zviedru virsnieki. Pēc salūtu apmaiņas admirālis ieradās vizītē pie M.Nukšas, Stokholmas pilsētas galvas un citām augstām amatpersonām. Sūtnis savukārt pēcpusdienā devās pretvizītē pie A.Keizerlinga. Viņam, protams, vajadzēja būt klāt zviedru flotes virsnieku rīkotajās brokastīs par godu ciemiņiem, bet vakarā — ģenerālkonsula savīkšķītajā dinejā. Bez M.Nukšas nevarēja iztikt arī dineja, kuru, cienot augstos viesus, sarūpēja zviedru flotes virskomandieris admirālis Okermarks uz kuģa "Gustaf V".

Vairākas dienas noņēmies ar latviešu jūrniekiem, sūtnis, pat elpu neatvilcis, 17. augustā izbrauca uz Kopenhāgenu, kura bija Latvijas eskadras nākamais pieturas punkts. Tur lielos vilcienos vajadzēja darīt to pašu, ko mītnes zemē.

Komandējums sekoja pēc komandējuma. Ar Ministru prezidenta un ārlietu ministra Hugo Celmiņa 1930. gada 10. novembra pavēli M.Nukša tika sūtīts uz Oslo, lai Latvijas valsts uzdevumā piedalītos Norvēģijas karaļa Hakona X 25 gadu kronēšanas svinībās. Izpildot savas valdības rīkojumu, viņam nākamā gada sākumā vajadzēja doties uz Malmi Zviedrijā, lai noklausītos avīzes "Sydssvenska Dagbladet" šefredaktora P.Bakmana referātu par Latviju zviedru–latviešu biedrībā un piedalīties biedrības rīkotajā vakarā. Ar H.Celmiņa 1931. gada 30. jūlija pavēli M.Nukša tika komandēts inspicēt goda konsulārās pārstāvniecības Zviedrijas pilsētās Hērnēstandā, Jeplē, Sundsvallē un Norčēpingā. 1933. gada aprīlī viņam bija jāpiedalās latviešu mākslas izstādes atklāšanā Norvēģijas galvaspilsētā.

Lai gan Baltijas valstis bija ieinteresētas cieši sadarboties ar Skandināviju, saimnieciskā ziņā to bija grūti izdarīt, jo kā vienas, tā otras pēc būtības konkurēja ar vienādām vai līdzīgām precēm. Zviedrijai nevajadzēja baltiešu lauksaimniecības produkciju, bet Dānija pati eksportēja šos ražojumus. Tāpat Zviedrija un Norvēģija sacentās ar Latviju, Igauniju un Lietuvu kokmateriālu tirdzniecībā.

M.Nukša, cik tas bija viņa spēkos, veicināja Latvijas ekonomisko kontaktu paplašināšanos ar ziemeļvalstīm. Saimnieciskās depresijas laikā 30. gadu sākumā, kad viņš strādāja Stokholmā, zviedri neatrāva savus kapitālus, kā to darīja daudzas citas valstis, bet ieguldīja Latvijā vēl vairāk. Daudz līdzekļu Latvijas uzņēmumos bija investējusi Austrijā, Zviedrijā un ASV bāzētā latviešu finansista Viljema Cimdiņa firma.

M.Nukšam bija cieša saskarsme ar 1931. gadā nodibināto Komiteju kulturālās sadarbības veicināšanai ar Baltijas valstīm, kuru vadīja prof. Sigurds Kurmans. Šī komiteja nodibināja Stokholmā Baltijas institūtu kā centru, kas katru gadu rīkoja trīs mēnešu kursus kādā pētniecības nozarē.

Ne bez sūtņa līdzdalības 1932. gadā Rīgā svinīgi atklāja Gustava Ādolfa izstādi populārā zviedru karaļa 300. nāves dienas atcerei. Tajā pašā gadā Latvijā un Lietuvā sāka darbu zviedru etnoloģiskā ekspedīcija. Latvijas Universitātē kopš 1928. gada mācīja zviedru valodu.

Latvijas pārstāvis

Mazās antantes valstīs

Ar Valsts prezidenta A.Kvieša 1933. gada 10. jūnija rīkojumu M.Nukšu diplomātu rotācijas kārtībā pārcēla par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Čehoslovākijā un Dienvidslāvijā ar sēdekli Prāgā. Tā paša gada 8. augustā viņš ieradās mītnes zemē. 6. septembrī M.Nukša devās uz Topolčianku pili Slovākijā, lai iesniegtu Čehoslovākijas valsts prezidentam Tomasam Masarikam iepriekšējā sūtņa Kārļa Ducmaņa atsaukšanas un savu akreditācijas rakstu. Stacijā atbraucējus sagaidīja prezidenta automobilis, bet pilī katram ciemiņam bija sagatavots atsevišķs apartaments. Otrā dienā prezidents aicināja latviešus uz intīmām brokastīm, kurās piedalījās arī viņa meita, protokola šefs un kāds skulptors, kas strādāja pie prezidenta krūšutēla. Prezidents izrādīja diezgan lielu interesi par Latviju. Pēc tam līdz pulksten 15 pils salonos notika abpusējas sarunas. Čehi, uzņemot diplomātus šajā pilī, rīkojās pēc vienkāršota protokola. M.Nukša, kā paskaidroja protokola šefs, bija pirmais, kam parādīja godu, uzaicinot pārnakšņot prezidenta rezidencē.

1934. gada oktobrī M.Nukša akreditējās pie Dienvidslāvijas karaļa Aleksandra I, bet nākamajā mēnesī — pie Rumānijas karaļa Karola II. Jau tā paša gada novembrī viņam atkal vajadzēja doties uz Belgradu, lai reprezentētu Latviju Aleksandra I bērēs (LVVA, 2570.f., 14.apr., 1083. lieta, 4., 5., 179. lapa).

Čehoslovākija noslēdza alianses līgumu ar Dienvidslāviju 1921. gadā. Nākamajā gadā šim līgumam pievienojās Rumānija. Tā radās savienība, kas iegājusi vēsturē ar nosaukumu Mazā antante. M.Nukša 1934. gada 24. janvārī rakstīja, ka šī antante top par nopietnu un reālu faktoru ne tikai saimnieciskā un politiskā nozīmē, bet ir arī labs paraugs Baltijas valstīm.

Darbs uz sava veida pulvermucas Eiropas viducī bija sarežģītāks nekā Skandināvijā. Vajadzēja labi orientēties Vācijas un PSRS plānos šajā reģionā, kā arī domstarpībās pašu šīs antantes valstu vidū Eiropas kontekstā. Un M.Nukša to prata. Viņš regulāri kontaktējās ne tikai ar šo zemju diplomātiem, bet arī ar politiķiem, valstsvīriem un žurnālistiem. 1936. gadā M.Nukša bija klāt Mazās antantes valstu galvu sanāksmē Bukarestē, kur turpināja arī tur agrāk iesāktās tirdzniecības sarunas. Tāpat viņš gādāja par Čehoslovākijas, Rumānijas un Dienvidslāvijas atbalstu Latvijas uzņemšanai Tautu savienības padomē.

1934. gada 26. septembrī Nukša tika pilnvarots apmainīt ratifikācijas dokumentus starp Latviju un Čehoslovākiju par izlīgšanu, par strīdu nokārtošanu tiesas ceļā un par šķīrējtiesu. Čehoslovākija, sekojot Francijas piemēram, 1935. gada maijā parakstīja ar PSRS savstarpējās palīdzības līgumu. Latviešu diplomāti Prāgas akcijas vērtēja rezervēti. M.Nukša 1935. gada 28. jūnijā raksturoja čehu politiku kā "pielāgošanās politiku".

Latvijas un Čehoslovākijas attiecības 30. gadu otrajā pusē tomēr bija labas. Kā liecina M.Nukšas vadītās vēstniecības 1938. gada 7. marta ziņojums, čehu sabiedrība un iestādes izrādīja lielas simpātijas pret Latviju. Latviešu mākslas izstādi apmeklēja pats prezidents. Savukārt Latvijas Valsts prezidentu Kārli Ulmani apbalvoja ar Čehoslovākijas augstāko ordeni, lai gan čehiem, kuriem bija demokrātiska valsts, nepatika autoritārais režīms gratulētā zemē. Prāga un Rīga apmainījās zinātnieku vizītēm. Čehoslovākijas galvaspilsētā ieradās Latvijas metropoles valdes delegācija. Attīstījās sporta sakari, kuri bija sākuši veidoties jau Latvijas pirmajos gados. Saimnieciskās attiecības tomēr plašāku attīstību neguva.

Kā politiskie, tā ekonomiskie sakari Latvijai ar abām pārējām Mazās antantes valstīm nebija nozīmīgi. Īpaši tas sakāms par Dienvidslāviju, kur plašas aprindas joprojām sēroja par Krievijas impērijas sabrukumu, atbalstīja krievu baltemigrantus un atzina Latviju de iure tikai 1927. gada 17. septembrī.

Augstajā

Ārlietu ministrijas

ģenerālsekretāra postenī

Gandrīz 20 gadu ilgajā darbā Latvijas ārpolitiskajā dienestā M.Nukša bija uzkrājis bagātu profesionālu pieredzi. Tālab pilnīgi saprotams Ministru kabineta 1939. gada 9. marta lēmums iecelt viņu par Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāru, atbrīvojot M.Nukšu, sākot ar 1. maiju, no sūtņa pienākumiem Čehoslovākijā, Dienvidslāvijā un Rumānijā (LVVA, 2570.f., 14.apr., 1083. lieta, 5. lapa).

Pēc ārlietu ministra, kas šajā laikā jau vairākus gadus bija Vilhelms Munters, otro augstāko amatu šajā resorā ieņēma ģenerālsekretārs. Lai arī tā, tomēr ziņu par M.Nukšas darbību minētajā krēslā nav daudz, jo priekšplānā vienmēr bija ministrs, īpaši jau presē. Un Munters, K.Ulmaņa labā roka, par publicitātes trūkumu nevarēja sūdzēties. Tomēr ar M.Nukšu, augstas raudzes diplomātu, kā savās atmiņās liecina Politiskā departamenta direktors Arturs Stegmanis, V.Munters nekad nav konsultējies principiālos ārpolitikas jautājumos.

Turpmāk — vēl