Saeimas priekšsēdētājs:

— intervijā Latvijas Radio otrdien, 17.jūlijā

Intervija Latvijas Radio 17.jūlija raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnāliste Ingrīda Ābola.

— Mēs sāksim uzreiz ar klausītāju jautājumiem, jo ir jautātas ļoti nopietnas lietas. Jānis Liepsalde vaicā jums tā: kad Saeima grozīs likumu "Par sertifikātiem" un nominālvērtību izmaksās arī tiem politiski represētajiem, kuriem nav pensijas vecums?

Jāni s Straume: — Varētu piekrist tam, ka ir zināmi diskriminācijas elementi šobrīd likumā, jo likums paredz, ka politiski represētajām personām, kas pensijas vecumu sasniegušas līdz 1999.gada 31.decembrim, tātad tikai šīm personām, dzēš privatizācijas sertifikātus par nominālvērtību atbilstoši izsūtījumā, nometinājumā vai ieslodzījumā pavadītajam laikam. Taču Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā ir saņemti vairāki individuāli iesniegumi, arī es saņēmu pavisam nesen vairāku politiski represēto personu kopīgu iesniegumu par šo problēmu un domāju, ka šī problēma likumdošanas ceļā tiks risināta.

— Jo tā īstenībā ir ļoti netaisnīga norma — ja toreiz cilvēks tika izsūtīts kā bērns, un tur viņš bija projām desmit vai vairāk gadu, kāpēc tagad, kad viņam ir 59 vai 60 gadi, viņš nesaņem pensiju — ar ko viņš ir mazāk cietis?

J. Straume: — Es domāju, ka pilnībā var piekrist šim viedoklim. Atceros, ka šāda diskusija bija arī pirms pāris gadiem; toreiz jautājums, kā tas bieži vien ir bijis, lielā mērā atdūrās pret finansējumu — no kurienes ņemt līdzekļus. Bet katrā ziņā tas ir pietiekami nopietns jautājums, un es domāju, ka ir tas laiks nobriedis, lai mēs vēlreiz pie tā atgrieztos.

— Kas to virzīs, kā tas notiks un cik ātri?

J. Straume: — Es domāju, ka to virzīs vai nu atbildīgā par šiem jautājumiem komisija, vai arī frakciju pārstāvji.

— Šosestdien, 21.jūlijā, notiek Latvijas politiski represēto salidojums, viņi sanāk katru gadu savos salidojumos, un viņi ir nolēmuši, ka arī šosestdien atkal taps dokuments vai kopīgs aicinājums Saeimai pārskatīt šo jautājumu, tātad jūs atkal saņemsit šo dokumentu, un tad varbūt jūs pievērsīsit lielāku uzmanību.

J. Straume: — Jā, es domāju, ka noteikti, jo īpaši jau manā gadījumā — šajā pasākumā piedalīsies mana māte un vēl daudzi tuvi radinieki, tā ka es nemaz nevarēšu neņemt vērā.

— Un tagad vēl par kompensācijas sertifikātiem. Pieteikšanās termiņš uz kompensācijas sertifikātiem ir beidzies jau pirms vairākiem gadiem. Vai varētu būt tāda doma, ka vēl pieteikšanos atjauno, jo ir cilvēki, īpaši gados, kas palaiduši vienkārši garām šo iespēju pieteikties.

J. Straume: — Nu, tas, protams, ir krietni diskutējams jautājums, ja runājam par pieteikšanās termiņu; bet, ja runājam par sertifikātu lietošanas termiņa pagarināšanu, tad, kā zināms, pagājušās parlamenta sesijas beigās komisijām tika nodots apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK ierosinājums, kas skar tieši šo sertifikātu lietošanas termiņa pagarināšanu, tā ka šajā ziņā noteikti termiņš tiks pagarināts.

— Tātad pieteikšanās vairs nevar tikt atjaunota, bet izmantošanas termiņš varētu tikt pagarināts diezgan droši?

J. Straume: — Jā.

— Turpināsim vēl ar klausītāju jautājumiem. Piemineklis Kārlim Ulmanim un piemineklis Pēterim I — klausītāja vaicā tā: vai Kārļa Ulmaņa pieminekļa atrašanās vietu noteiks tikai Rīgas dome un vai tiešām Rīgas dome atjaunos arī pieminekli Pēterim I? Kā Saeimas priekšsēdētājs raugās uz šīm lietām? Jo Kārlis Ulmanis, kā cilvēki raksta, ir bijis mūsu izcilākais Valsts prezidents, Pēteris I ir bijis tāds pats kā Ļeņins un Staļins.

J. Straume: — Vispirms par to, kādas ir Rīgas domes tiesības. Rīgas teritorijā Rīgas domes izveidotā Pieminekļu pārvalde vai padome — es precīzi neatceros šīs institūcijas nosaukumu — ir tiesīga izlemt šos jautājumus. Kā mēs atceramies, nesen tika izlemts arī par pieminekli represētajiem. Ja runājam konkrēti par Pēteri I, tad neapšaubāmi mans viedoklis ir tāds, ka šādam piemineklim Rīgā un Latvijā vietas nebūtu, un man ir tāda iekšēja pārliecība, ka tāds būs arī Rīgas domes vairākuma viedoklis, neraugoties uz to, ka tieši Dolgopolova kungs, cik man zināms, ir visaktīvākais šīs idejas aizstāvis. Kas attiecas uz pieminekli Kārlim Ulmanim, tad, manuprāt, šī ideja būtu atbalstāma, bet es personīgi piekrītu tam viedoklim, ka būtu jāatdod gods visiem četriem mūsu brīvvalsts laika prezidentiem, un domāju, ka tas būtu vislabākais risinājums.

— Veidojot kopēju ansambli?

J. Straume: — Jā.

— Bet, ja cilvēki tagad vāc naudu tieši Kārļa Ulmaņa piemineklim, kā tad to risināt?

J. Straume: — Es domāju, ka tas neapšaubāmi ir atrisināms, vispirms uzstādot pieminekli Kārlim Ulmanim un pēc tam šo ideju turpinot.

— Atgriežoties pie pieminekļa Pēterim I, klausītājs vaicā arī, vēl striktāk — es sākumā jums šo jautājumu nepateicu: vai tad arī, ja kāds iedomātos atjaunot pieminekli Staļinam vai Ļeņinam, arī to Rīgas dome varētu izdarīt?

J. Straume: — Nu, es ceru, ka tādi laiki nepienāks, ka Rīgā dzīvojošie Latvijas pilsoņi ievēlētu tādu Rīgas domi, kas lemtu šādus jautājumus.

— Te doma ir tāda, ka Pēteris I Latvijai neko labu nav padarījis — kad Pēteris I bijis Latvijā, tad pa trim verstīm gaili nedzirdēja dziedam.

J. Straume: — Es domāju, ka šīs abas personas zināmā mērā ir salīdzināmas. Man šeit ir pilnīgi skaidrs viedoklis, taču, kā mēs zinām, ir Latvijā un Rīgā zināma sabiedrības daļa, kas domā savādāk.

— Nākamais jautājums ir par vēstuli, ko jūs esat saņēmis un arī laikam Saeimas Prezidijs saņēmis — tā ir vēstule no Latvijas Valsts arhīva direktores Dainas Kļaviņas, ko viņa ir nosūtījusi, un tur pievienots 14.un 15.jūnijā notikušās starptautiskās konferences galadokuments. Atgādinu, ka tā bija konference par 1941.gada deportācijām. Tur ir pamatdoma — visu, kas noticis 1941.gada 14. un 15.jūnijā, atzīt par genocīdu, ne vienkārši par deportācijām, izvešanām, bet genocīdu.

J. Straume: — Jā, es pats piedalījos šajā konferencē, un par šo tobrīd topošo rezolūciju mēs jau runājām konferences gaitā. Es šādu vēstuli vakar saņēmu un domāju, ka tuvākajā Saeimas Prezidija sēdē tā būs iekļauta darba kārtībā, lai lemtu, kādā veidā Saeima varētu iesaistīties šajā procesā, jo vairāki Saeimas deputāti, kuri ir juristi un kuri īpaši interesējas par šiem vēstures notikumiem, ir ieinteresēti piedalīties, veidojot ekspertu grupu, kas sagatavotu bāzi šim juridiskajam novērtējumam. Es domāju, ka tā ir ļoti laba ideja un mēs to realizēsim.

— Vai šo ekspertu grupu varētu veidot pie Saeimas, vai tā būtu pie Valsts prezidenta kancelejas, pie vēsturnieku komisijas?

J. Straume: — Es domāju, ka tas ir darba kārtībā atrisināms jautājums, jo, kā zināms, prezidentes virsvadībā jau darbojas vēsturnieku grupa. Šai grupai, kā es to saprotu, būtu mazliet citi uzdevumi, vairāk vērtējot šos notikumus nevis tikai no vēsturiskā, bet arī no juridiskā aspekta, kas mums šobrīd ir diezgan būtiski. Līdz ar to tas ir katrā ziņā darba kārtībā atrisināms jautājums, un, manuprāt, tas nav būtiski, vai tas ir Valsts prezidentes vai parlamenta uzraudzībā risināms. Būtiskākais ir tas, ka mēs šo lietu sākam.

— Tīri no politiskā viedokļa, kā jūs lūkojaties — vai pasaulei ir svarīgi uzzināt, ka šeit nav bijušas vienkārši izvešanas, jo ar šīm deportācijām un izvešanām bieži vien saprot tā: nu, aizveda tur vienu daļu cilvēku, viņi dzīvoja mazliet tālāk no dzimtenes, kas tur sevišķs, viņi atkal atgriezās; vai ir svarīgi tomēr parādīt pasaulei, ka tā bija patiesa latviešu tautas iznīcināšana, genocīds?

J. Straume: — Tas bija neapšaubāmi mēģinājums iznīcināt latviešu tautu. Pasaulē, kā mēs par to jau esam iepriekš runājuši, ļoti dažādi to uztver, un es domāju, ka arī šo notikumu juridiskais novērtējums dažiem pasaules politiķiem neko būtisku nenozīmēs. Tajā pašā laikā, manuprāt, tas ir ļoti būtiski jau pirmām kārtām mums pašiem, latviešu tautai — šo novērtējumu izdarīt, lai stiprinātu savu pašcieņu un lai radītu stabilu bāzi mūsu tālākām sarunām par mūsu tautas un valsts nākotni.

— Tālāk tāds klausītāja jautājums: vai, pārstāvot Latviju Eiropas institūcijās, deputāti pauž valsts vai savas partijas viedokli? Un konkrētais jautājums ir par deputātu Borisu Cileviču un viņa darbību Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā, bieži vien presē, kā raksta klausītājs, var lasīt, ka Cileviča kungs tur runā par cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā, par minoritāšu diskrimināciju. Tātad — vai tur deputāti pauž savu vai valsts viedokli?

J. Straume: — Tas ir ļoti labs jautājums! Kā jūs zināt, Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja ir parlamentāriju organizācija, un šajā organizācijā ir pārstāvēti nacionālie parlamenti. Mūsu parlaments ir pārstāvēts ar vairākiem pārstāvjiem, tai skaitā ar minēto Cileviča kungu, bet es gribētu teikt, ka šajā delegācijā savā laikā darbojās arī Juris Sinka un šobrīd darbojas Juris Dobelis, tā ka, es domāju, mēs varam būt pilnīgi droši, ka ne tikai Cileviča kunga viedoklis šeit ir pārstāvēts, bet arī cits viedoklis. Protams, ir grūti šādās situācijās nodalīt, vai šis parlamentārietis pārstāv valsts viedokli vai partijas viedokli, jo viņš ir iekļauts parlamentārā delegācijā kā sava politiskā spēka pārstāvis.

— Un to viņš arī pauž?

J. Straume: — Un to viņš arī pauž.

— Nākamais ir jau vairāk ekonomiskas dabas jautājums, tas ir jaunas māmiņas jautājums. Viņa prasa tā: ja Saeima pieņem likumu, kādas tiesības Ministru kabinetam ir to grozīt? 1995.gada novembrī Saeima likumā "Par bērnu kopšanas pabalstiem" noteica, ka tiem ir jābūt sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērā, tas ir, 35 latiem. Tūlīt pēc tam Ministru kabinets to grozīja un noteica šo summu tikai 30 latu mēnesī.

J. Straume: — Ja precizējam šo jautājumu, tad likumā "Par sociālo palīdzību" ir ietverta norma, ka tieši Ministru kabinets nosaka valsts sociālo pabalstu apmēru. Tāpat arī šajā likumā ir paredzēts, ka Ministru kabinets nosaka bērnu kopšanas pabalsta apmēru par bērniem līdz pusotra gada vecumam un no pusotra līdz trīs gadu vecumam. Līdz ar to šeit nekādas nesaskaņas ar likumu nav, un atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem bērnu kopšanas pabalsts šobrīd bērniem līdz pusotram gadam ir 30 latu mēnesī, un personām, kuras kopj bērnu vecumā no pusotra līdz trijiem gadiem, septiņarpus latu mēnesī. Kas attiecas uz valsts pabalstu, ko reglamentē valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu Ministru kabineta noteikumi, tad sociālā nodrošinājuma pabalsts šobrīd ir 30 latu mēnesī un 35 lati mēnesī — invalīdiem.

— Bet jūs jau arī zināt, ka mūsu valstī ir ļoti saspringta demogrāfiskā situācija, ir izdarīts pētījums, kur nekas īpaši labs un gaišs jau nu nerādās. Vai, pienākot labākiem laikiem, ja mēs runājam, ka valsts tomēr lēnām, lēnām, bet ceļas, nevarētu domāt arī par to, ka varētu gan bērniem, gan mātēm kaut vai par dažiem latiem palielināt pabalstu?

J. Straume: — Es domāju, ka tas lielā mērā būs atkarīgs jau tuvāko gadu laikā no tā, cik skaidri sociālie jautājumi būs valdības prioritāte. Kā zināms, šobrīd ir risināmi daudzi jautājumi, bet sociālos jautājumos — un to mēs redzējām, arī izskatot šī gada budžeta grozījumus parlamentā; bija diskusija par medmāsu algām — valdošā koalīcija spēja atrast risinājumu, un es ceru, ka blakus mūsu virzībai uz NATO un mūsu prioritātei — izglītībai — nākotnē un jau varbūt nākamgad trešā prioritāte būs tieši sociālie jautājumi.

— 27.jūlijā ir Saeimas ārkārtas sēde, jo Latvijā vizītē ieradīsies Francijas Republikas prezidents Žaks Širaks. Kas ir aicinājis Širaka kungu?

J. Straume: — Širaka kungu ir aicinājusi mūsu Valsts prezidente jau pirms laba laika. un viņš šobrīd ir atsaucies uz šo uzaicinājumu. Viņš apmeklēs ne tikai Latviju, bet arī Lietuvu un Igauniju, bet šajā gadījumā ļoti zīmīgs ir fakts, ka plašu uzrunu viņš teiks tikai Latvijā un mūsu parlamentā. Vienlaikus mūsu parlamentā tiks atklāta arī izstāde par Latvijas un Francijas attiecībām starpkaru periodā vai laika posmā starp 1920.un 1940.gadu.

— Un pēdējais — es gribu klausītājiem teikt, ka saruna, kas šobrīd skan, ir ierakstīta no rīta pulksten deviņos, jo šajā brīdī, kad saruna skan, Straumes kungs vai nu ir lidmašīnā un lido, vai jau ir ieradies galamērķī. Kur tas ir?

J. Straume: — Galamērķis šodien ir Somija, Tampere, kur notiks piecu Ziemeļvalstu un trīs Baltijas valstu parlamentu vadītāju sanāksme. Šī sanāksme notiek regulāri, un šīs sanāksmes pamatjautājums būs Baltijas asamblejas un Ziemeļvalstu padomes tālākās sadarbības modelis.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā