Ventspili un Rīgu salīdzināt ir nekorekti

Uz Rīgu un Latviju raugās Ventspils domes priekšsēdētājs, Latvijas Tranzīta biznesa asociācijas prezidents Aivars Lembergs

— Ne reizi vien nācies dzirdēt, ka Aivars Lembergs vada šo valsti. Kā jūs uztverat šādu apgalvojumu — ar gandarījumu, ar humoru?

— Es cilvēkus dalu pragmatiķos un liriķos, pats sevi pieskaitu pie pragmatiķiem ar mazu liriķa maliņu. Līdz ar to mans kādas parādības vērtējums nav atkarīgs no tā, kā par to izsakās kāds cits. Tie, kas apgalvo, ka vadu valsti, paši saprot: tas neatbilst patiesībai, jo nav iespējams. Nav iespējams pēc konstitūcijas, jo Latvija ir parlamentāra republika un to vada simt deputāti, kuri ieceļ Ministru kabinetu, ievēlē Valsts prezidentu, ieceļ ģenerālprokuroru, ievēlē tiesnešus un visu pārējo struktūru. Protams, pilsoņi ievēlē arī pašvaldības, kas ir nodalītas no parlamenta, bet tur tomēr ir zināma saikne ar īpašu uzdevumu ministru pašvaldību lietās. Ja runājam par valsts amatpersonām, viņi šo valsti vada tikai no atsevišķiem iecirkņiem. Ja Latvija būtu prezidentāla republika, tad būtu citādi — kā Krievijā vai ASV, bet arī tur ir dialogs starp prezidentu un parlamentu.

Latvijā var būt runa par to, cik var, cik vajag un cik pareizi tie vai citi cilvēki iespaido lēmumu pieņemšanas procedūru, vispirms jau Saeimā. Citiem vārdiem, ir runa par zināmu lobismu, kas sociālisma cilvēkam ir ja ne lamuvārds, tad vismaz svešvārds. Taču publisks lobisms ir demokrātiskas valsts vispārpieņemta atribūtika, es pat teiktu, obligāta. Pie mums to grib iztēlot kā kaut kādu varas saņemšanu, bet tā ir pilnīga nekompetence.

Es kā pašvaldības vadītājs un Tranzīta biznesa asociācijas prezidents realizēju pilsētas intereses un attiecīgas biznesa intereses. Bet Ventspils un šī biznesa intereses sakrīt. Tāpēc arī uzskatu, ka tranzīta biznesa intereses simtprocentīgi sakrīt ar valsts interesēm, līdz ar to mans pienākums ir sekot līdzi tam, kā darbojas parlaments, kā darbojas valdība, Valsts prezidents, citas pārvaldes institūcijas — vai tās ar savu darbību sekmē vai nesekmē Ventspils pilsētas attīstību, tranzīta biznesa attīstību, neatraujamu no Latvijas attīstības.

Ja redzu, ka tāda vai citāda darbība, pēc mūsu domām, neatbilst šīs valsts interesēm, tad mēģinām ar demokrātiskām metodēm to iespaidot, pirmkārt, ar līdzdalību lēmumu sagatavošanā. Esam iespaidojuši daudzus lēmumus, un neviens no tiem nav bijis negatīvs Latvijas valstij. Cita lieta, ka tos ir mēģinājuši bloķēt šauru ekonomisku interešu dēļ, pēc principa — jo sliktāk tranzītam, jo labāk. Tas nekas, ka, jo sliktāk tranzītam, jo sliktāk Latvijas valstij, — gan jau valsts kaut kā izdzīvos.

Foto: Andris Kļaviņš

Jūsu jautājums būtībā ir politisks sauklis. Ja papētīsit, kas to izvirza, tad redzēsit, ka tie ir vieni un tie paši preses izdevumi un redaktora uzdevuma skavās iejūgti žurnālisti. Zinu ne vienu vien gadījumu, kad tie paši cilvēki, kad vairs nestrādā tajā redakcijā un kad viņiem ir iespēja izteikt savu viedokli, pauž ko pilnīgi atšķirīgu no tā, ko viņi rakstīja agrāk. Bet cilvēkiem ir ģimene, vajadzīgs darbs, tāpēc viņi ir spiesti tā rīkoties.

— Mēdz teikt, ka Rīga ir valsts valstī. Vai tagad Latvijā nav divas tādas valstis, arī Ventspils?

— Ventspili un Rīgu salīdzināt ir nekorekti. Proporcija starp Rīgu un pārējo Latviju ir pilnīgi nepieņemama, nepamatota un kaitīga. Es nevaru atrast nevienu nopietnu argumentu par labu šādas proporcijas pastāvēšanai. Parasti runā par proporciju pēc iedzīvotāju skaita, bet šī proporcija neatspoguļo faktisko ainu. Teiksim, valsts kultūrpolitika. Rīgas kultūras dzīvi lielā mērā finansē valsts. Pārējās Latvijas kultūras dzīvi valsts nefinansē. Valsts finansētie teātri ir Rīgā, muzeji — Rīgā, dažādi pasākumi — Rīgā, restaurācija — Rīgā, lielākā daļa infrastruktūras naudas — Rīgā. Ja paanalizēsit, cik no valsts budžeta paliek Rīgā, tad redzēsit lielu disproporciju, un tas norāda uz to, ka šī nesamērība Latvijas valsts attīstībā ir nevis mazinājusies, bet gan pastiprinājusies.

Šobrīd valstī diemžēl nav neviena politiska spēka, kas būtu apliecinājis politisku gribu decentralizēt Latviju. Rīgas metropoles statuss un arī augstākais attīstības līmenis nekā citur Latvijā un nākotne bāzējas uz to, ka Rīga atņem naudu pārējai valstij. Ar Ventspili ir pavisam citādi. Ventspils pati pelna naudu, katrs ventspilnieks gadā pašvaldību izlīdzināšanas fondā iemaksā 55 latus. Katrs rīdzinieks — 27 latus, katrs liepājnieks — 3 latus. Mēs uzturam citas pašvaldības. Šie fakti ir zināmi, bet tos parasti cenšas neievērot. Arī Ventspils pēdējo desmit gadu sasniegumi tiek nonivelēti uz to, ka "nujā, tur bija jau padomju laikā". Šādās reizēs vienmēr saku: ne Andris Bērziņš cēla Rīgas Domu, ne Andris Ārgalis būvēja Rīgas vecpilsētu, ne Gundars Bērziņš būvēja Rīgas ostu, ne Madonas Jānis būvēja Gaiziņu, ne Jelgavas Žanis veidoja Zemgales līdzenumu ar tik labu zemi, ne latgalietis Jons izraka zilos ezerus, ne Dundagas Marta iestādīja Dundagas mežus, ne rīdzinieki izraka Rīgas līci.

20. gadsimta 80.gadu beigu sludinājumos par dzīvokļiem bija viens sauklis: "Ventspili nepiedāvāt." To daudzi nu ir aizmirsuši. Jautājums ir par to: kā protam rīkoties ar to, ko esam mantojuši. Jūs varat mantot briljanta gredzenu, bet jūs arī varat to briljantu pazaudēt. Konkrēti — Jūrmala. Vai mēs to nemantojām kā Padomju Savienības atpūtas centru? Un tagad? Kur palikusi Jūrmala kā vērienīgs atpūtas centrs?

— Cilvēkiem vajadzēja un vēl vajag pārstrukturēt domāšanu.

— Te ir tā starpība, ka vieniem vajadzēja desmit gadu, lai ievilktu elpu, citiem — vienu dienu, tiem, kas sāka izmantot potenciālu pareizā virzienā vēl pirms neatkarības. Ventspilnieki tā sāka darīt no 1988.gada, bijušās Padomju Savienības laikā. Tās ir neizmantotās iespējas, kuras nevar izskaitļot, bet tikai salīdzināt. Salīdzināsim trīs pilsētas — Jūrmalu, Pērnavu un Palangu. Kādas tās bija pirms desmit gadiem un kādas ir tagad?

— Palanga bija laba arī agrāk.

— Un Jūrmala nebija laba? Palanga — maziņa, sabāzta, sabūvēta. Jūrmala — plaša, ērta, liela, ar milzīgām attīstības iespējām, ar līci, kur siltāks ūdens... Kas nogremdēja šo Baltijas jūras pērli?...

— Jūrmala jau tagad atdzimst.

— Jā, pēc desmit gadu gaidīšanas. Bet ventspilnieki nevar gaidīt gadiem. Viņi dzīvo šodien. Nevaram solīt kā Ņikita Hruščovs — pēc divdesmit gadiem komunismu. Neder tāds variants. Šai paaudzei jādzīvo, nevis tikai nākamajai. Vai tad tiem, kam septiņdesmit, nav jādzīvo, vai tie ir norakstīti?

Aizbrauciet uz Liepāju, uz Karostas rajonu un salīdziniet. Latvijā mūsu acu priekšā ir dzimusi Hārlema. Kāpēc tā bija tik tālu jānolaiž, lai pēc tam atdzimtu? Šīs lietas nav izvērtētas tādā griezumā. Vai Rīgas vecpilsēta ir Rīga?

— Ir.

— Un Bolderāja?

— Arī.

— Aizbrauciet uz Bolderāju. Kā tur ir?

— Skumji.

— Nu, lūk, "Latvijas tūrisma centrs"... Un Ķengaragā, kas tur ir mainījies? Pļavniekos, Imantā? Šobrīd rīdzinieki lepojas ar Rīgas centru, kura diametrs ir kilometrs. Aizejiet aiz bijušās Kirova ielas, kā to tagad sauc...

— Elizabetes iela.

— Jā. Es studēju padomju laikā, atceros vecos nosaukumus... Aizejiet aiz Krievijas vēstniecību, paejiet vienu šķērsielu tālāk — kas tur ir mainījies?

Ja neskaita politisko un saimniecisko eliti, kas dzīvo Rīgas centrā, visi pārējie dzīvo bez kādām izmaiņām. Kāpēc? Tāpēc, ka Rīga savā attīstībā desmit gadus ir stāvējusi uz vietas. Tas, kas Rīgas centrā sakārtots, ir uzņēmēju nopelns — kad tika veidotas vēstniecības, pārstāvniecības Baltijā, jo Latvija atrodas centrā, te ērtāk tās izvietot. Tas lielā mērā izveido šo Rīgas centru, bet vietējās varas nopelns tur ir ļoti minimāls. Drīzāk šīs pārstāvniecības ir par spīti problēmām, ko rada vietējā vara.

Ventspilī, lai mēs piesaistītu vienu investoru, mums no ādas jālien ārā. Rīgā viņi ienāk automātiski. Protams, jautājums ir, kas tie par investoriem. Runāju par investoriem, kas gatavi radīt jaunas ražotnes, lai ražotu eksportspējīgu produkciju. Latvijā pēdējos desmit gados šādu ražotņu radīts ļoti maz. Benzīnpildītavas, veikali — tas nav eksports. Tie ir vietējam tirgum, paņemt to naudiņu, kas jau te ir. Būtībā neatkarības gados tikai tranzīts ir palielinājis eksportu un vēl izaudzētie koki. Divas sadaļas. Arī tūrisms būtu eksports, bet tur mūsu cilvēki vairāk izved naudas, nekā ārzemnieki ieved. Latvija ir dārga, jo mums daudzu preču ievedumam ir nepamatotas muitas barjeras. Tās tiek pamatotas ar vietējā ražotāja aizsardzību. Taču, aizsargājot vietējo neefektīvo ražotāju, mēs gremdējam vietējo patērētāju un radām dārgu iekšējo tirgu. Uz dārgu iekšējo tirgu braukt negrib. Pa šiem gadiem esam radījuši dārgu valsti. Tagad par to beidzot sāk runāt.

— Problēma ir arī tā, ka viens strādājošais Latvijā pašlaik uztur divus pensionārus.

— Šāda proporcija starp ekonomiski aktīvajiem un pārējiem Latvijā demogrāfiskās situācijas dēļ jau ir bijusi un tagad pastiprinās. Lai to atrisinātu, ir vajadzīga efektīva uzņēmējdarbība, kas saražo pietiekamu jaunradīto vērtību.

— Vai Rīgā redzat šādu uzņēmējdarbību?

— Man gribētos runāt par visu Latviju kā uzņēmējdarbības vietu. Cik konkurētspējīga Latvija ir Baltijas reģionā? Tā kā Latvijā ir ļoti maz brīva kapitāla, ko saražo vietējais uzņēmējs, tas nozīmē, ka attīstību noteiks kapitāla imports jeb ārvalstu kapitāls. Tātad Latvija jāskata ārvalstu investoru acīm. Ja šo problemātiku sadalīsim, tad redzēsim, ka Latvija kā uzņēmējdarbības vieta ir interesanta sava ģeogrāfiskā novietojuma dēļ. Bet mēs nevaram sist sev pie krūts, ka to būtu izveidojuši desmit gados. Varbūt tagadējie Rīgas priekšnieki uzskata, ka viņi novietoja Latviju pie Rīgas līča, — es gan tā nedomāju.

Tātad ģeogrāfiskais stāvoklis un atrašanās Baltijas centrā ir mūsu pluss. Mums ir trīs ostas, laba transporta sistēma. Tie ir mūsu objektīvie plusi.

Bet kāda aina ir citos jautājumos? Nodokļu politika Tallinā ir labāka nekā Rīgā, tāpat Klaipēdā. Tikai Rēzeknei un Liepājai ir labi nodokļu nosacījumi, bet tām nav daudzu citu nosacījumu lielā kapitāla ienākšanai, kādi ir Ventspilī un Rīgā, varbūt arī Daugavpilī, bet nav Liepājā. Pavisam objektīvi. Kaut vai ostas dziļums — Ventspilī 17 metru, Liepājā — 11 metru. Daudzi biznesa projekti Ventspilī nav tikuši īstenoti tikai tāpēc, ka nodokļu vide Igaunijā ir bijusi labāka.

Ja skatāmies korupcijas jautājumu, cik tas atkarīgs no valsts struktūrām, valdības, parlamenta vai Privatizācijas aģentūras, tur uzreiz jāsaduras ar būtiskām korupcijas problēmām. Tas atkal aizbaida investorus. Tāpēc viņi it kā nāk, iet prom, nogaida, un nopietna investīciju projekta eksportspējīgā nozarē Latvijā nav.

Tas attiecas arī uz ostu stāvokli. Infrastruktūras izmantošanas efektivitāti lielā mērā nosaka starpvalstu attiecības. Tas, ka mūsu politiķi nav pratuši izmantot dialoga attiecības ar Krieviju un tagad apzināti, kā Kristovskis, meklē kašķi ar Baltkrieviju, sākot viņus mācīt, kā jātaisa demokrātija... Mums vēl pašiem ir ko mācīties, pirms mācām kaimiņus. Un vispār — solīds kaimiņš tā neuzvedas, nebļaustās pār žogu. Tas tikai kaitēs mūsu ekonomiskajām attiecībām, bet, vai mūsu pamācības ņems par pilnu, vēl jāšaubās. Demokrātijas klimatu pasaulē veido citi; Latvija nav starp šīm līdervalstīm — tur ir Amerikas Savienotās Valstis, kas ir "mazliet" lielākas un ietekmīgākas par Latviju, Lielbritānija, Francija, Vācija...

Verga dvēsele, kas audzināta latvietī kopš 13.gadsimta, kopš Rīgas dibināšanas, šajos desmit gados ir pilnā mērā izpaudusies un joprojām izpaužas lielākajā daļā politiskās elites, kas nav spējīga pastāvīgi analizēt situāciju un pastāvīgi pieņemt lēmumu, saprotot, ka Latvijai nav draugu, Latvijai ir tikai intereses, par kuru īstenošanu atbild politiķis. Viņa darbība tiek vērtēta pēc rezultātiem. Meklēt objektīvus iemeslus, kāpēc neizdarīji, — mani kā pilsoni tas neinteresē. Nevari — ej prom, nāks vietā cits, varbūt būs labāks.

Salīdzināsim divas valstis — Latviju un Igauniju. Igaunija pasaulē par sevi radījusi tik pārliecinoši pozitīvu tēlu! Aizbraucu uz "Microsoft" ideju konferenci par e–pārvaldes jautājumiem vai uz investīciju piesaistes konferenci Strasbūrā, Londonā vai Maskavā — visur Igaunija iet pa priekšu ar pozitīvu auru. Nekā pārāka jau viņiem starta apstākļos nebija. Tagad viņi ir pavirzījušies uz priekšu, bet kā viņi to menedžē, — tas ir jāredz!

Nesen konferencē Tallinā runāju par to, ka Baltijas jūras valstīm vajag kopā domāt par Baltijas jūras konkurētspēju ar Dienvidiem starptautiskā darba dalīšanā Eirāzijas tranzītā. Mēs esam viens reģions, otrs ir Dienvidi — Suecas reģions, Zīda ceļš. Mums jārada tādi nosacījumi klientiem, lai mēs šajā konkurencē būtu labāki. Aicināju Baltijas valstis šādi sadarboties, un, man par lielu pārsteigumu, Igaunijas premjerministrs principā runāja par to pašu. Šajā sadarbībā jāietilpst trim Baltijas valstīm, Somijai, Baltkrievijai, Kazahijai, Krievijai, Ķīnai — ļoti lielai valstu grupai. Lai tā sadarbotos, ir jābūt izpratnei. Igaunijas premjerministrs to demonstrēja. No mūsu puses neko tādu neesmu dzirdējis.

— Kā ir ar pozitīvajiem piemēriem Rīgas uzņēmējdarbībā?

— Rīgas masa ir tik liela, ka nav tādu vietējo uzņēmēju, kas varētu kā investori iespaidot Rīgas attīstību. Šobrīd to iespaido lielo rietumvalstu investoru intereses caur vietējo lobiju. Piemēram, norvēģi. Lielas kompānijas, kas ieguvušas starta kapitālu naftas ieguvē un pārstrādē un kuras šobrīd meklē investīciju realizācijas vietas. Latviju tās ir izvēlējušās kā investīciju vietu nekustamajā īpašumā un citur. Šīs intereses viņi realizē caur vietējo lobiju. Tā ir normāla prakse. Cita lieta, ka vietējais lobijs saprot lobismu lielā mērā kā spēju kādu nopirkt. Tas vairs nav lobisms, tā ir korupcija, un tā deformē uzņēmējdarbības vidi, jo to, ko spējīgas nopirkt lielas Rietumu kompānijas, vietējais, protams, nespēj.

— Kas vēl bez norvēģu kapitāla ienāk Rīgā?

— Ir amerikāņu kapitāls, kas te tiek ieguldīts nekustamajā īpašumā, bet tas nav tik būtisks, lai to izceltu. Ir uzņēmējsabiedrības, kā "Latvijas gāze", kas ir uzdāvināta krieviem un vāciešiem uz pusēm, arī "Lattelekom". Bet tā ir visa Latvija, ne tikai Rīga.

— Kāpēc uzdāvinātas?

— Tāpēc, ka cena, par ko uzņēmums tika pārdots, bija nesalīdzināmi mazāka nekā faktiskā tirgus cena. To redzēsim, kad vajadzēs maksāt ļoti lielu naudu tikai par monopoltiesību atcelšanu. Bizness te sastāv no tā, ka vispirms vienojas ar valsti par monopoltiesībām, pēc tam vienojas par to, ka lauzīs šīs monopoltiesības. Kas to maksās? 360 miljonus latu izdaliet ar 2,4 miljoniem un dabūsit, cik katrs Latvijas iedzīvotājs maksās par to, ka valsts iedeva monopolu un pēc tam atņēma. 170 latu! Jums nav vēlēšanās paprasīt, kuri bija tie, kas nolēma, ka jums jāmaksā 170 latu bez jūsu ziņas? Vai tas ir demokrātiski? Vai tas jums neatgādina 1949.gada valsts aizņēmumu? Tikai vēl nekaunīgāk — tur vismaz bija aizņēmums, 80.gadu beigās kaut ko pat sāka atmaksāt. Bet te neko neatmaksās.

— Jūs 1990.gada 4.maijā balsojāt par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Šis balsojums radīja arī to politisko eliti, kuru jūs tagad kritizējat. Vai jums tādā gadījumā nebūtu pienākums iet nevis pašvaldību, bet valsts līmeņa politikā? Vai tas nebūtu efektīvāk nekā lobisms?

— Par to balsojumu. Ar katru dienu kļūstu lepnāks par to, ka dzīvē esmu pieņēmis vēl vienu pareizu lēmumu un mēs vairs neesam Krievijas sastāvā. Mans kritiskais vērtējums vispirms ir par neizmantotajām iespējām. It kā jūs taisītos sēt zāli. Ir nolijis lietus, ir mitrs, bet jūs esat kaut kur aizbraucis. Paiet divas nedēļas, jūs nu sējat zāli, bet zeme ir sausa, un zāle nedīgst. Ja jūs to būtu izdarījis pirms divām nedēļām, tagad zāle jau dīgtu. Tā apmēram var runāt par šiem desmit gadiem. Aizbraucām, papriecājāmies — tā vietā, lai vienu dienu ilgāk paliktu mājās un iesētu zālīti, kamēr ir pareizi agrotehniskie apstākļi.

Taču nekad nenožēloju tās pārmaiņas, kas Latvijā ir notikušas politiskajā, saimnieciskajā dzīvē, īpašumattiecībās, jo pasaules prakse rāda, ka nekas labāks pagaidām civilizācijas attīstībā nav iznācis. Pamats ir īpašumattiecības un demokrātija.

Kas attiecas uz valsts mēroga politisko darbību, cilvēkam vajag gūt gandarījumu no sava darba. Man dzīvē iznācis, ka lielāko daļu dzīves esmu strādājis ar domu, ka jāizdara kas labs un vēl labāks. Šajā laikā šajā amatā redzu — var praksē apliecināt, ka mēs Latvijā neesam ne dumjāki, ne slinkāki, ne neuzņēmīgāki par rietumniekiem. Tieši otrādi — mēs, kas esam nākuši no sociālisma un spējuši pārvarēt inerci, esam zinātkārāki, mums ir lielākas ambīcijas, mēs zinām, ko nozīmē dzīvot "uz taloniem", dozētā sabiedrībā, un mēs to vairs negribam. Ja šo brīvības sajūtu pavērš radošā virzienā, rodas ļoti lielas iespējas. Es tās varu īstenot kā vadītājs kopā ar kolēģiem (tik nevajag pārspīlēt tieši manu lomu) Ventspilī. Mainīt tās uz citu vidi — tur būtu jābūt priekšnoteikumiem, ka būs iespēja strādāt ar tādu pieeju, kas galarezultātā dos efektu.

To politisko struktūru, konstitūciju, kas mums ir izveidota, uzskatu par ļoti neefektīvu. Parlamentāras republikas konstitūcija ir neefektīva laikam, kad vajag strauji virzīties uz priekšu. Protams, tā nodrošina līdzsvaru, kas ir pozitīvi, bet nenodrošina strauju virzību uz priekšu. Tāpēc, lai Latvijā kaut ko izdarītu, ir vajadzīgs stabils parlamentārs vairākums. Tikai "Latvijas ceļam" no 1993.gada līdz 1996.gadam bija pārliecinošs vairākums, diemžēl viņi to neprata izmantot radikāliem efektīviem soļiem — lai gan uzskatu, ka tālaika "Latvijas ceļa" darbība ir bijusi veiksmīgākā visā tā pastāvēšanas laikā. Visā pārējā laikā mūsu politiskā sabiedrība ir tik sašķelta, tik daudzu savtīgu interešu sadrumstalota, ka, godīgi sakot, neredzu, kā to savākt kopīgiem valsts mērķiem. Nolikt torti vidū un vienoties, kā to sadalīt, — pat to viņi nevar. "Latvijas kuģniecību" jau viņi nepārdod, viņi to dala, tur tā nelaime.

— Vai tas nozīmē, ka neiesit politikā, kamēr neredzēsit, ka varat dabūt stabilu parlamentāro vairākumu?

— Šobrīd mūsu sabiedrība, vēlētājs beidz iziet demokrātiskas sabiedrības politisko skolu. 90.gadu sākums bija raksturīgs ar antikreisumu, tagad svārsts sveras uz kreisumu, pēc tam sabiedrība stabilizēsies. Protams, par to, ka svārsts aizies stipri pa kreisi, ir atbildīgi tie, kas bija pie varas. Nu šo kustību ir grūti apturēt, un es arī neesmu izvirzījis šādus mērķus to regulēt. Uzskatu, ka labāk ir uztaisīt vienu labu rietumniecisku pilsētu Rietumlatvijā nekā mocīties pa Rīgu.

— Jūs uzliekat sev šādu augšējo robežu?

— Jā, turklāt uzskatu, ka ar šiem četriem gadiem, kas ir manu pilnvaru laiks, arī beidzas mana politiskā darbība. Ir jau gandrīz 13 gadu, plus četri , — tas jau ir 17 gadu. Revolucionāru pārvērtību laikā to, kā agrāk aiz Polārā loka, jāreizina ar divi.

Šobrīd Ventspilī jau gandrīz radīta (vēl daži gadi vajadzīgi) pilnīgi cita domāšanas vide, dzīves vide, vērtību vide, kvalitātes vide — pilnīgi cits "es". Tagad ventspilnieks ir ar pilnīgi citu "es" nekā pirms desmit gadiem. Tas būtībā ir tas vērtīgākais. Esmu ievērojis rīdzinieki, kas dzīvo pilsētā, kura nomāc visu pārējo Latviju, iedomājas, ka tas automātiski dod šai pilsētai un īpaši viņiem pašiem (tas neattiecas uz visiem, bet ar šādu domāšanu esmu saskāries bieži) tiesības domāt: mēs esam metropole, un visi pārējie — province. Kad skatos, kad tā sauktās metropoles tādi iedzīvotāji kā ministri, premjerministri, viens otrs redaktors, žurnālists spriež un darbojas, tad redzu, ka viņi ir ievērojami lielāka province nekā tie, ko viņi uzskata par provinci, jo viņiem ir, no starptautiskā viedokļa, provinciāla domāšana, pat uzpūtība. Čigānam ir teiciens: "Kaut tu lepns paliktu!" Liels amats vai dzīvošana metropolē jau vēl nenozīmē, ka tu esi liels.

— Kā jums kā Latvijas pilsonim šķiet — vai tas, ka Aivars Lembergs atsakās politikā iet augstāk par pašvaldības līmeni, Latvijai nāk par labu vai sliktu?

— Objektīvi domāju, ka par sliktu.

— Kāpēc tad viņš tā dara?

— Tāpēc, ka visi mēs esam egoisti. Redziet, man šķiet, ka cilvēkiem ir vajadzīgs pozitīvs paraugs, kas aizrauj. Mēs bijām pirmie, kas uzbūvēja Olimpisko sporta halli — tādu, par kādu padomju laikā pat Rīga nevarēja sapņot. Tas bija pirmais grūdiens, un visā Latvijā pašvaldības pēkšņi sāka domāt par to, ka vajag taču ieguldīt līdzekļus sporta būvēs, jo tas ir brīvais laiks, jaunatne... Un tagad ir sācies sporta bums. Ja neticat, pajautājiet Vilnim Baltiņam, viņš jums pateiks to pašu. Skaudība, kas izraisa vēlēšanos izdarīt vairāk, labāk — ir pozitīva. Mēs bijām pirmie, kas lika bruģakmeņus. Atbrauciet uz Ventspili, un redzēsit, ka tie gan labi izskatās, gan ir piemēroti ekspluatācijai, jo tos var izņemt un nolikt atpakaļ. Nesen Valmierā ievēroju — tur jau trotuārus būvē no bruģakmeņiem. Mēs esam kalpojuši par pozitīvu paraugu. Tā daudzās citās lietās. Zilais karogs pludmalē mums bija pirmajiem. 2001. gadā ir jau trijām, un citi gatavojas, viņi redz: mēs arī varam, bet kāpēc mēs to neizdomājām jau ātrāk? Varbūt mēs kaut ko varam no Eiropas paņemt pirmie? Tā veidojas konkurence starp pilsētām, tiek veicināta izaugsme.

— Vai no Ventspils daudzi mācās?

— Jā. Tā zināmā mērā ir mūsu sūtība Latvijā. Domāju, ka mēs arī pirmie izveidosim e–pārvaldes modeli, bez visām kampaņām, un šis modelis derēs ne tikai Latvijai, bet visai Vidusaustrumeiropai — tādu uzdevumu izvirzām mūsu galvenajiem partneriem "Microsoft" sistēmā.

Turklāt tas nav pašmērķis, tā ir dzīves nepieciešamība. Vai nu ej kopā ar laiku, vai atpaliec. Ja atpaliec, tad jautājums — vai par gadu vai par divdesmit. Šobrīd mēs cenšamies iet kopā ar laiku. Ir lietas, kur ejam kopā ar labākajiem; ir lietas, kurās vēl atpaliekam.

— Vai Latvijā vajadzēs iepludināt darbaspēku?

— Nevajadzēs. Latvijā ir pietiekami darbaspēka resursi. Protams, vajadzīga apmācība un sagatavošana. Mūsu cilvēki ir ar labu izglītību un sagatavoti. Svarīgi ir arī tas, kādu dzīves standartu cilvēks redz sev apkārt. Man stāstīts, ka dažā Latvijas pilsētā, kur liels bezdarbs, cilvēks piesakās darbā apavu fabrikā, viņu pieņem, bet viņš negrib strādāt, jo — apkārtējā vide neveicina viņa motivāciju uzlabot savu vides standartu. Ventspilī aina ir cita.

Divi piemēri. Pirmais. Kad privatizēja kālija sāls terminālu, privātie vispirms uztaisīja ģērbtuves un sanitāros mezglus labā rietumvalstu līmenī. Dokeri pelnīja daudz, mēnesī līdz tūkstoš latiem un pat vairāk. Un izrādījās, ka nevienam no viņiem mājās sanitārie mezgli nav tādā kvalitātē. Viņi teica: "Man mājās tādu vajag!" Un ņēmās pārtaisīt savus sanitāros mezglus, jo viņiem bija paraugs. Ja viņš sāk ar to un ievieš tur kārtību, tad viņam virtuvē arī vairs nevarēs būt nekārtība. Dzīves standarts liek viņam arī vairāk pelnīt.

Otrs piemērs — ielas. Ventspilī sociālisms bija atstājis ielas kā visur — bedru bedres, žogi šķībi greizi, nekrāsoti. Sākām ar to, ka pirmos sakārtojām pašvaldības īpašumus. Uz ielām parādījās labi, sakārtoti posmi. Tad sākām ar labu un ar ļaunu stimulēt, lai privātie sakārto savus īpašumus. Sākās bums. "Kā? Kaimiņam ir, bet man nav?" Tā ir kultūrvides ķēdes reakcija, motivācija. Bet, ja jūs ar savu labo žogu būsit viens uz visas ielas, jūs uzskatīs par putnubiedēkli. Ja visas sievietes staigā vateņos un viena uzvilks kleitu, kas viņa tad būs?

— Runājot par skaudību, gribu jautāt, vai jūsu un Andra Šķēles attiecībās ir kāds skaudības elements?

— Nē.

— Vai šīs attiecības kaut kādā mērā var dēvēt par Rīgas un Ventspils attiecībām?

— Nē, nekādā ziņā.

— Par ko tad?

— Par biznesa konkurences vidi Latvijā — uz kādiem principiem tā veidojas. Vai tā ir brīva konkurence, kurā visu nosaka nauda (pareizāk sakot, tirgus ekonomikas principi) vai arī to nosaka tas, kā es caur saviem cilvēkiem politikā varu ietekmēt sev izdevīgu lēmumu pieņemšanu. Es uzskatu: Andris Šķēle pārstāv šo otro virzienu. Manuprāt, tas ir kā senāk: ieejat veikalā, tur stāv desa, bet jūs to nevarat nopirkt, jo jums vajag talonu. Kam iedoti taloni, tas desu var pirkt, kam nav — nevar. Es uzskatu, ka veikalā drīkst pirkt ikviens, kam ir nauda. Ja ir tikai viens kilograms un uz to ir daudz pretendentu, tad jātaisa izsole: kurš vairāk samaksā, tas paņem. Teiksim, Rembranta gleznu nav daudz. Kurš izsolē vairāk samaksā, tas to dabū.

Tā ir mūsu pieeja. Diemžēl Andra Šķēles pieeja ir cita. Un tas ir mūsu strīdus ābols. Te ir runa par principiem. Kamēr Andris Šķēle nebija premjerministrs, viņš bija tāds pats kā visi uzņēmēji. Situācija bija šāda: uzņēmēji sēž vienā pusē, deputāti un ministri — otrā, un uzņēmēji savā starpā konkurē, kā viņi veidos savas lobisma attiecības. Tagad situācija ir citāda: vienā pusē sēž Andris Šķēle – uzņēmējs, otrā — Andris Šķēle – politiķis. Un ko Andrim Šķēlem – politiķim runāt ar pārējiem uzņēmējiem? Viņš jau tur ir!

Uzskatu šādu stāvokli par interešu konfliktu. Viņam jābūt vai nu vienā, vai otrā pusē. Kad Andris Šķēle aties no politikas un atkal kļūs tikai uzņēmējs, kas sēž tikai vienā pusē, konflikta nebūs. Kamēr viņš nebija premjerministrs, konflikta nebija, jo tā bija brīva konkurence konkrētā biznesa vidē. Šobrīd tā tāda nav, jo viņam ir savs finansu ministrs, kuram ir Valsts ieņēmumu dienests. Jūs var atnākt un desmitreiz gadā pārbaudīt, vienmēr kaut kādus sīkumus atradīs un uzliks jums uzrēķinu. Tos atdod tikai caur tiesu, bet jums pirms tam ir jānomaksā. Viss — vai jums ir miljons, ko samaksāt? Nav. Bet pēc tam izrādās, ka tas nav bijis pamatoti.

Vai, teiksim, ja jums ir iekšlietu ministrs... Tas ir bīstamākais — ka konkurencē tiek iesaistītas valsts pārvaldes institūcijas, kuras kļūst par instrumentu cīņā ar konkurentiem. Bet cīnīties ar valsti nav tik vienkārši. Protams, pluss ir citi deputāti, kas redz šo situāciju un negrib pieļaut, ka valsts ir viena cilvēka uzņēmējsabiedrības cehs. Andris Šķēle redz valsti kā uzņēmumu, bet es negribu, lai valsts kļūtu par viena uzņēmēja cehu.

— Vai šādā situācijā jums vispār ir iespēja neiet politikā?

— Šie apstākļi spiež uzturēt dialogu un sadarboties ar politiskajiem spēkiem, kas negrib pieļaut Latvijas veidošanos par viena cilvēka cehu. Tādi spēki Latvijā ir. Tas vien, ka "Latvijas kuģniecības" privatizācija trešo reizi nav notikusi — un es teicu, ka tā ir negodīga, — rāda, ka Latvija nav kļuvusi par viena cilvēka cehu.

— Kas notiks ceturtajā reizē?

— Ja būs sakarīgi noteikumi, — tā aizies, ja nebūs, — neaizies. Kamēr būs nevis doma, kā labāk pārdot, bet kā pārdot jums, lai jūs man pēc tam atnestu kaudzīti naudas, tik ilgi būs politiska cīņa, kas visu laiku balansēs uz valdības krišanas robežas.

— No malas tomēr šķiet, ka jūs politiku vadāt...

— Nekādā gadījumā nevar runāt par kādu vadību.

— Par ietekmi?

— Ir jau acīmredzamas lietas. Kurš politisks spēks ir ieinteresēts nostiprināt Andra Šķēles ietekmi valstī? Sociāldemokrāti — nav, "Saskaņa" — nav, Jaunā partija — nav. Vai "Latvijas ceļš" objektīvi ir ieinteresēts?

— Tas ir kompromisu meistars.

— Jā, bet, jo stiprāka ir Tautas partija, jo "Latvijas ceļam" mazāk balsu — jo tā ir viena un tā pati niša. Kā Tautas partijai reitings ceļas, tā "Latvijas ceļam" reitings krīt. Tātad "Latvijas ceļš" objektīvi, ja neskaita atsevišķu cilvēku savtīgās intereses, ir ieinteresēts, lai Tautas partijas pozīcijas nenostiprinātos. Ko nozīmē Tautas partijas pozīcijas, Andra Šķēles pozīcijas? Vai "Tēvzemei un Brīvībai" ir ieinteresēta, lai Tautas partijas pozīcijas nostiprinātos? Protams, nē. Jo viņi ir konkurenti.

— Jūs taču esat politiķis!

— Es stāstu objektīvas lietas, kuras nevajag izdomāt. Protams, kāds var nopirkt atsevišķus politiķus, bet viņš nevar mainīt politisko partiju objektīvās intereses. Katrs politisks spēks objektīvi ir ieinteresēts, lai cita partija mirst, jo tad atbrīvojas vēlētāju balsis. Andris Šķēle kā premjerministrs sāka ar to, ka radīja sev placdarmu: "Ak, šie politiķi ir tādi un šitādi, viņi nestrādā! Es esmu labs, bet jūs pārējie nekam nederat! Ar to viņš dabūja sev augstu reitingu, bet pēc tam tas viss aizgāja uz leju.

— Kam pieder lielākā vara uz zemes — naudai vai kam citam?

— Lielākā vara pieder tautai. Cita lieta, cik gudri tauta ar šo varu rīkojas. Pat Ventspilī 13 procenti vēlētāju gribēja pārmaiņas. Kādas pārmaiņas — grūti pateikt, bet tas ir normāli. Lielākā daļa pārmaiņas negribēja. Tātad lielākā vara pieder vēlētājiem.

— Ja Ventspilī jūs dabūjāt 87 procentus, varbūt visā Latvijā arī varat dabūt stabilu vairākumu?

— Nē, ko jūs! Latvija ir pārāk sadrumstalota. Daudziem nepatīk mana domāšana, viņi domā citās kategorijās. Viņi arī nezina, kas kā top, viņiem viegli iestāstīt, ka te kaut kas atvests uz zelta paplātes.

— Parasti jau ir otrādi, cilvēki labprāt balso par cilvēku, kuru viņi nepazīst — kā par Joahimu Zīgeristu. Varbūt jums tomēr vajadzētu kandidēt 8. Saeimas vēlēšanās?

— Nē, nē, to mēs jau izrunājām.

— Kam, atskaitot politiku, ir lielākā vara pār cilvēku?

— Dabai...

Helēna Grīnberga — "Latvijas Vēstnesim"