Pārskats par tautas attīstību
Latvijā		2000/2001

Ar ANO Attīstības programmas atbalstu veiktais pētījums

Pārskata saturā

IEVADS

Atvērta un atbildīga politika

kā tautas attīstības priekšnosacījums

Kas ir politika?

Pārskata pamattermini

Pārskats par tautas attīstību kā līdzdalībnieks atvērtas politikas veidošanā

Pārskata struktūra

Pateicība

1.NODAĻA

Sabiedriskā politika un tautas attīstība

Ievads

Kāda ir sabiedriskā politika Latvijā?

Demokrātiskās vērtības politikā

Iedzīvotāju iespējas ietekmēt politiku

Līdzšinējā sabiedriskā politika un tās ietekme uz tautas attīstību

Pensiju politika

Veselības aprūpes politika

Lauku attīstības politika

Integrācija Eiropas Savienībā

Slēgtas sabiedriskās politikas izpausmes un to negatīvās sekas

Kas Latvijā ir svarīgi politiski lēmumi?

Zaudētāji un zaudējumi slēgtā politikā

Atvērtas sabiedriskās politikas veidošana Latvijā

Politiskās pašapziņas celšana

Politisko aizspriedumu pārvarēšana

Līdzdalības veicināšana

Saeimas deputātu ieteikumi politikas uzlabošanai

Publiskās atbildības procedūru nostiprināšana

Secinājumi

Ieteikumi

2.NODAĻA

Publiskās politikas process

Ievads

Publiskās politikas institucionālais ietvars

Publiskās politikas aģenti

Ekonomiskie grupējumi

Masu mediji

Nevalstiskās organizācijas

Politisko lēmumu pieņemšanas process ekspertu skatījumā

Politikas ietekmēšanas kanāli

Veiksmīgi politiski lēmumi

Publiskās politikas dienaskārtība

Politiskās dienaskārtības veidošana

Sabiedrības un valdības dienaskārtības atšķirības

Privatizācija valdības un iedzīvotāju dienaskārtībā

Lēmumu pieņemšanas process Saeimā

Lemšana valdībā

Lemšana pašvaldībās

Latvijas publiskās politikas īpatnības

Paralēlas lēmumu gatavošanas un pieņemšanas prakse

Valsts institūciju dominēšana

Atklātības trūkums publiskajā politikā

Masveidīga,kampaņveidīga,taču īslaicīga sabiedrības līdzdalība

Pārlieku sasteigti vai izstiepti publiskās politikas procesa posmi

Politika bez analītiska pamatojuma

Secinājumi

Ieteikumi

3.NODAĻA

Līdzdarbības ienākšana publiskajā politikā

Ievads

Publiskā telpa kā līdzdarbības mājvieta

Publiskās telpas likumiskās aprises

Sabiedrības resursi līdzdalībai

Līdzdarbības motivācija

Institūciju un domubiedru atbalsts

Zināšanas un prasme līdzdarboties

Finansiālie resursi līdzdarbībai

Sabiedriskās saziņas līdzek ļi publiskajā telpā

Līdzdalības formas un iedzīvotāju priekšstati par to efektivitāti

Līdzdarbības stratēģijas

Līdzdarbības praktiskie aspekti

Iedzīvotāju iesaistīšana:

piemērs ar Ventspils Sabiedrības integrācijas programmu

Valsts un pašvaldību iestāžu uzraudzība:

piemērs ar Rīgas autostāvvietu būvēšanu

Politikas veidošana un interešu aizstāvēšana:

piemērs ar reproduktīvās veselības politiku

Kopsavilkums un ieteikumi

Veicināt valsts struktūru pretimnākšanu sabiedrības interesēm

Stiprināt sabiedrības spēju līdzdarboties

Pilnveidot sabiedriskās kontroles mehānismus

Veicināt nevalstisku organizāciju sadarbošanos

sabiedrības interešu aizstāvēšanā

4.NODAĻA

Pārvaldības institūciju rīcībspēja

tautas attīstības kontekstā

Ievads

Centrālo pārvaldības institūciju rīcībspēja

Kur meklēt Latvijas valdības stratē ģisko vīziju?

Sadarbošanās spēja un politiku koordinācija

Publiskās pārvaldības saturiskā rīcībspēja –

spēja piesaistīt un izmantot nepieciešamo ekspertīzi

No valsts bud žeta finansētie politikas analīzes pētījumi

Neatkarīga politikas analīze Latvijā

Valdības publiskā atbildība un pārskatu sniegšana sabiedrībai

Publiskās pārvaldības institūciju rīcībspēja pašvaldībās

Lēmējvaras un izpildvaras attiecības pašvaldībās

Pašvaldību administrācijas rīcībspēja – izglītība un zināšanas

Pašvaldību spēja izmantot informācijas tehnoloģijas

Iedzīvotāju līdzdalība jautājumu izlemšanā

un pašvaldību darba publiskais atbildīgums

Pašvaldību iekšējais audits

Pārvaldības īpatnības mazajās pašvaldībās

Secinājumi un ieteikumi

NOBEIGUMS

Savu pilsonisko piederību veido pats!

 

 

Ievads

Atvērta un atbildīga politika kā tautas attīstības priekšnosacījums

Izdevuma Latvija. Pārskats par tautas attīstību 2000/2001 pamattēma ir tautas attīstības kopsakars ar politiku. Pārskats pievēršas politikas analīzei un izvirza divus galvenos jautājumus: vai politika Latvijā ir pietiekami vērsta uz tautas attīstības mērķiem un kādi uzlabojumi politikā ir nepieciešami, lai tā labāk sekmētu tautas attīstību?

Pievēršanās politikas analīzei sestajā gadskārtējā izdevumā Latvija. Pārskats par tautas attīstību nav nejauša. Līdzšinējie Pārskati bijuši veltīti dažādām tēmām: 1995. gada Pārskats – sociālajai integrācijai un tautas attīstībai, 1996. gada Pārskats – ekonomisko un sociālo pārmaiņu ietekmei uz tautas attīstību, 1997. gada Pārskats – nevienlīdzībai un tautas attīstībai, 1998. gada Pārskats – indivīda, valsts un privātsektora lomai tautas attīstībā, 1999. gada Pārskats – globalizācijas ietekmei uz tautas attīstību Latvijā. Šie Pārskati rosinājuši sabiedrībā diskusiju un piedāvājuši ieteikumus valdībai un pilsoniskās sabiedrības organizācijām. Šoreiz Pārskata degpunktā ir pati politika kā svarīgs tautas attīstības mērķu sasniegšanas līdzeklis.

Ir vairāki iemesli, kādēļ tieši politiskie jautājumi un politikas analīze ir izvirzīti uzmanības centrā, domājot par Latvijas attīstību gadsimtu mijā.

- Jāizvērtē demokrātijas pieredze. Desmit neatkarības gados Latvijā ir notikusi sekmīga pāreja no autoritāras uz demokrātisku pārvaldību. Tas ir liels ieguvums tautas attīstībai. Ir izveidotas darbotiesspējīgas demokrātiskas institūcijas un uzkrāta demokrātijas pieredze. Taču ir kļuvuši redzami arī politikas trūkumi. Lai trūkumus varētu novērst un politiku uzlabot, ir nepieciešams izvērtēt līdzšinējo politisko praksi un politisko institūciju darbību.

- Jāsaskaņo politikas tehnolo ģiskā un publiskā atbildība. Mūsdienās politiķi ar mērķtiecīgu lēmumu un politisko risinājumu palīdzību cenšas veicināt savu valstu ekonomisko izaugsmi un atsevišķu nozaru konkurētspēju. Politikai kā valsts attīstības stratē ģijas galvenajai noteicējai ir uzdevums panākt, lai tautsaimniecība būtu spējīga iekļauties pasaules ekonomikā. Taču politiķiem īpaša vērība jāvelta vispusīgai attīstības jautājumu risināšanai. Jācenšas panākt, lai pieņemtie lēmumi par ekonomiskajiem jautājumiem ne tikai atbilstu mūsdienu zinātnes un tehnoloģijas izaicinājumiem, bet arī būtu sociāli atbildīgi un sabiedrībā neradītu nelabvēlīgas sekas. Demokrātiskā valstī politiķiem jābūt lojāliem pret visiem sabiedrības slāņiem, jāņem vērā da žādu sociālo grupu intereses. Valdība nedrīkst veicināt kādas noteiktas nozares, institūcijas vai sociālas grupas attīstību, citas atstājot novārtā. Iekšēji nevienmērīga izaugsme rada sare žģījumus, pat bloķē sadarbību sabiedrisko grupu (piemēram, politiķu, uzņēmēju, izglītības, kultūras darbinieku) starpā. Bet tieši šai sadarbībai vajag būt stingram pamatam, uz kura būtu iespējams veiksmīgi realizēt attīstības idejas.

- Jāpārbauda varas mehānismi un publiskā atbildība. Mūsdienās politiskie lēmumi arvien vairāk ietekmē indivīdu dzīvi, sākot ar to, kādu pārtiku cilvēki patērē ikdienā, un beidzot ar to, kādus telefona sakarus viņi izmanto un kādas zāles lieto. Tāpēc sabiedrībā svarīgi ir atbildēt uz jautājumiem "Kas, kā vārdā un kādā veidā īsteno varu? Kā tiek pieņemti lēmumi, kuri ietekmē manu dzīvi?". Cilvēki vēlas būt lietas kursā par politiskajiem risinājumiem un būt pārliecināti, ka viņu intereses tiek ņemtas vērā.

- Jāpārbauda politikas morāliskie un pilsoniskie pamati. Latvijā sabiedrība aizvien noteiktāk prasa tādu politiku, kura būtu godīga, atbildīga, caurredzama, respektētu dažādu grupu un sabiedrības slāņu intereses. Citiem vārdiem sakot, sabiedrība vēlas, lai politika balstītos uz stingriem morāliskiem un pilsoniskiem pamatiem. Tāda politika neveidojas pati no sevis, to veido politiskā procesa dalībnieki, īstenojot demokrātiskas procedūras, kuru rezultātā pilsoniskās vērtības iesakņojas praksē. Latvijā aktuāls ir jautājums, kā uzlabot attiecības starp varu un sabiedrību, lai tās nevis būtu formālas un atsvešinātas, bet gan balstītos uz savstarpēju uzticēšanos un dialogu.

- Individuālisma tendences jāsaskaņo ar sabiedrības kopīgajām interesēm. Mūsdienu pasaulei raksturīgs individuālo identitāšu un interešu uzplaukums. Daudzi cilvēki augstāk par kolektīvajiem mērķiem vērtē savas dzīves individuālos mērķus un personisko piepildījumu. Individuālās intereses kopīgu mērķu vārdā apvienot grūtāk kļūst arī tāpēc, ka ir vājinājusies cilvēku piederība pie stabiliem sociāliem veidojumiem, tādiem kā šķiras, nācijas, etniskās un reliģiskās grupas. Tādēļ sabiedrības integrācijas centieni mūsdienās sastopas ar ļoti nopietniem šķēršļiem, kas, gluži otrādi, indivīdus vai grupas savstarpēji norobežo un atsvešina. Demokrātija atzīst indivīda brīvību un tiesības uz personiskās dzīves unikalitāti. Tā necenšas cilvēkiem uzspiest ārēju kolektīvu gribu un ir vispiemērotākā politiskā forma, kādā realizēt individuālo brīvību. Taču demokrātijā indivīda brīvība ir iespējama vienīgi tiktāl, ciktāl tiek cienītas arī citu cilvēku tiesības uz viņu brīvību. Tāpēc demokrātiskās procedūras ir arī vispiemērotākās tam, lai saskaņotu atsevišķās intereses un veidotu solidaritātes un sabiedriska labuma telpu.

- Jāuzlabo politikas kvalitāte. Nekad agrāk politikas kvalitāte tautas attīstībai Latvijā nav bijusi tik nozīmīga kā šobrīd. Ir kļuvis redzams, ka tieši politikas nepilnības un nevis finansiālo līdzekļu trūkums bieži kļūst par galveno tautas attīstības kavēkli. Ne vien kļūdaini politiski lēmumi un neefektīvi risinājumi, bet arī savstarpēja politiska neuzticēšanās, tendence daudzus publiskus jautājumus izlemt slēgtā lokā, demokrātijas normu neievērošana un neprasme līdzdarboties sāk arvien vairāk bremzēt Latvijas kopējo attīstību.

- Politikā ienāk jauni aģenti, politikas veidotāju kopiena paplašinās. Latvijas politiskajā sistēmā līdzās tradicionālajiem varas centriem – likumdevējvarai, zpildvarai, tiesu varai, centrālajai valdībai un pašvaldībām – arvien aktīvāk sevi piesaka jauni politikas dalībnieki – pilsoņu iniciatīvas grupas, nevalstiskās organizācijas, nozaru un profesionālās asociācijas, politikas analītiķi, atsevišķi aktīvi indivīdi. Politikas veidotāju kopiena, kurai raksturīga ne tikai padziļināta interese par politiku un vēlēšanās piedalīties tās procesos, bet daudzos gadījumos arī reāla līdzdarbošanās politisku lēmumu pieņemšanā un realizēšanā, pakāpeniski paplašinās. Līdz ar to veidojas jauni politiskas darbības tīkli, kuros bez valsts institūcijām iesaistās arī pilsoniskās sabiedrības un privātsektora organizācijas.

Kas ir politika?

Jēdziens "politika" ir Pārskata centrālā kategorija, tāpēc svarīgi to paskaidrot citu sociālo kategoriju vidū. To vislabāk izdarīt, politiku iztēlojoties kā vidutāju starp privāto telpu, kurā darbojas brīvais tirgus un indivīdi, un publisko telpu, kurā darbojas valsts un pilsoniskā sabiedrība. Šie četri elementi – brīvi indivīdi, tirgus, valsts un pilsoniskā sabiedrība – veido sabiedrību kopumā. Politika sabiedrībā izpau žas kā šo subjektu un institūciju bieži vien atšķirīgo un konfliktējošo interešu saskaņotāja un mijiedarbju veicinātāja. Piemēram, darba likumi reglamentē attiecības starp darba ņēmējiem un darba devējiem, panākot, ka brīvā tirgus organizācijas ievēro arī sociālās atbildības principus. Pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesaistīšanās politikā rada valstij atsvaru, valsts vairs nevar būt instruments tikai valdošo aprindu rokās.

Politikas jēga sabiedrībā izpau žas indivīdu, grupu un institūciju savstarpējā saskarsmē, kurā šie dažādie subjekti, paužot savas daudzveidīgās vēlmes un centienus, meklē labākos savstarpēji pieņemamos risinājumus. Tas iespējams tikai tad, ja politiku interpretē kā atvērtu sistēmu, kurā iespējama visu ieinteresēto pušu līdzdalība. Kas attiecas uz tautas attīstību (to saprot kā cilvēka iespēju paplašināšanos), tikai atvērta politika veicina politisko iespēju un izvēļu paplašināšanos un var pasargāt no tā, ka kāds kādam atņems viņa politisko izvēli. Atvērta politika, lai gan tajā pastāv asa interešu un ideju konkurence, dialogam un sabiedriskam labumam rada daudz plašāku telpu nekā slēgta politika. Atvērta politika ir pilsoniskajai sabiedrībai visvairāk atbilstošā pārvaldības forma, jo tā veido apstākļus, kuros cilvēki paši var izlemt būtiskus savas dzīves jautājumus.

Pārskata autoru skatījumā politika nav no indivīda atsvešināta parādība, tā ir cilvēku iesaistīšanās viņiem nozīmīgu jautājumu izlemšanā visos varas līmeņos. Politiku var definēt kā cilvēku līdzdalību savas dzīves nosacījumu veidošanā, iesaistoties lēmējdarbībā. Tātad politika nemājo kādas iedomātas varas piramīdas virsotnē un nav "izredzēto " privilē ģija, tā ir ikviena pilsoniskās sabiedrības indivīda izvēle un rīcība, kurā viņš realizē savas neatņemamās tiesības lemt par savu dzīvi. Tādā kārtā Pārskata autori ir centušies pacelties pāri tradicionālajai izpratnei par politiku, priekšplānā virzot ne tikai politisko institūciju analīzi, bet arī individuālās un kolektīvās politiskās rīcības analīzi.

Pārskata teorētisko pamatu veido ANO Attīstības programmas (UNDP) aizstāvētā tautas attīstības koncepcija, kas ekonomiskās un sociālās attīstības centrā liek cilvēka vajadzības, kā arī ietekmīgas mūsdienu sociālās idejas par pilsonisko sabiedrību, publisko telpu, demokrātiju, līdzdalību un publisko atbildību.

Demokrātiska politika vislabāk nodrošina individuālo un kolektīvo interešu pārstāvību un savstarpēji pieņemamus risinājumus, jo demokrātija dod iespējas visām interesēm tikt sadzirdētām. Taču svarīgi ir apzināties, ka demokrātisku režīmu grūti izveidot un nostiprināt bez cilvēku iesaistīšanās. Tāpēc Pārskatā īpaši izcelta ir līdzdalības ideja. Jautājumi, kuri cilvēkiem ir svarīgi un viņiem rūp, ir viņu pašu atbildības jautājumi. Tie prasa cilvēku iesaistīšanos to risināšanā. Tātad svarīgi dzīves jautājumi kļūst arī par svarīgiem politiskiem jautājumiem. Lai īstenotu tautas attīstības mērķus, ir nepieciešama iesaistīšanās jautājumu izlemšanā itin visos pārvaldības līmeņos – savā dzīvesvietā, pašvaldībā, visas valsts līmenī. Bez līdzdalības politikā nav iespējama cilvēcisko rūpju un vajadzību virzīšana politiskās uzmanības centrā un to pārtulkošana politiskos risinājumos, kuri sekmētu konkrētus dzīves uzlabojumus.

Otra ideja, kas virzīta šā Pārskata priekšplānā, ir publiskās telpas paplašināšana. Publiskā telpa sastāv no saskares punktiem, kuri veidojas, da žādiem sabiedrības pārstāvjiem pulcējoties un realizējot savas kopīgās intereses. Publiskajā telpā cilvēki risina kopīgas problēmas un sadarbojas ar valsts iestādēm. Tādējādi tiek apliecināts kopīgais labums un mazināta dziļu konfliktu iespējamība. Mūsdienu sadrumstalotajā sabiedrībā veidojas daudz patstāvīgu publisko telpu, un tas nostiprina visu demokrātisko sistēmu. Dzīvokļu īpašnieku asociācijas, pagastu un pilsētu mikrorajonu attīstības biedrības, lauku partnerības un vecāku komitejas ir piemēri, kas apliecina individuālo un sabiedrisko interešu papildināmību un kolektīvas rīcības iespējamību da žādās mikrovidēs. Šādām "mazām "publiskajām telpām saplūstot, veidojas kopēja identitāte:individuālais subjekts sajūt un apzinās, ka pieder pie sabiedrības un arī valsts.

Izdevums Latvija. Pārskats par tautas attīstību 2000/2001 uzsver politikas nozīmi tautas attīstībā un mudina Latvijā neatlaidīgi īstenot demokrātisku, atbildīgu, kompetentu un atklātu politiku. Vispārīgs politikas mērķis ir pilnvērtīga pilsoņu līdzdalība sabiedriskajās norisēs. Tas viņiemļauj būt patiesi integrētiem vietējā kopienā, nacionālajā valstī un Eiropas valstu saimē un būt īstenajiem attīstības noteicējiem.

Tomēr jāapzinās, ka politika nav brīnumlīdzeklis un tai ir robežas. Politika neaptver visus tautas attīstības aspektus, jo tā neietiecas visā sociālās dzīves daudzveidībā. Cilvēku dzīvē un tautas attīstībā ir būtiski svarīgas šķautnes (piemēram, morāliskās un emocionālās attiecības), kuras ar politiskiem līdzekļiem nevar regulēt. Politika nevar tieši uzlabot iedzīvotāju materiālo labklājību, kas drīzāk ir privātās uzņēmējdarbības un brīvā tirgus funkcija, lai gan politika tirgum var radīt veicinošus apstākļus. Politika indivīdu neatbrīvo no viņa tiesībām un pienākuma īstenot pašam savus dzīves mērķus, un tā nevar regulēt cilvēka intimitāti un brīvības subjektīvo dimensiju.

Pārskata pamattermini

Pārskatā bieži lietoti termini "vispārīgā politika", "rīcībpolitika", "sabiedriskā politika", "tautas attīstības politika" u. tml. Daļa no tiem jau iegājušies lietošanā, citi vēl ir mazāk pierasti. Galvenie no tiem šeit izskaidroti.

Vispārīgā politika. Ar vispārīgo politiku (angliski politics) Pārskatā saprasts viss to politisko aģentu un institūciju kopums, kuri darbojas politikā, un viss to politisko attiecību, ideoloģiju, resursu, instrumentu un politiskās darbības paņēmienu kopums, kurus šie aģenti un institūcijas izmanto. Politikas dažādos aspektus skar citi jēdzieni:"politiskā dzīve", "politiskais process", "politiskie notikumi", "politikas sfēra", "politiskā darbība", "politiskie uzskati", "politiskā pārliecība", "politiskie principi", "ideoloģija", "politiskās darbības stils". Tādējādi vispārīgās politikas jēdzienā ietverts plašs skatījums uz politiku kopumā.

Rīcībpolitika. Konkrētu politikas jomu, virzienu un nozaru apzīmēšanai Pārskatā lietots jauns termins "rīcībpolitika". Ar rīcībpolitiku (arī rīcībpolitikām; angliski policy, policies) tiek saprasta politika noteiktā sabiedrības dzīves jomā, šo jomu politiskās stratēģijas un risinājumi. Rīcībpolitikas piemēri ir ekonomiskā, sociālā, izglītības, veselības aprūpes, nodarbinātības, lauku attīstības un citas konkrētas politikas. Rīcībpolitikas jēdziens īpaši izceļpolitikas izstrādāšanas, politikas realizēšanas un tās rezultātu novērtēšanas pēctecību. Rīcībpolitikas dažādos aspektus skar tādi citi jēdzieni kā "politiskā stratēģija", "politiskā līnija" un "politiskā tālredzība", "politiskās programmas", "apakšprogrammas", "plāni", "rīcības plāni", "pasākumi", "projekti" un "risinājumi", "politiskā izvēle" un "politiskās alternatīvas", "politikas instrumenti", "politikas monitorings" un "politikas novērtēšana". Citiem vārdiem sakot, par rīcībpolitiku sauc sistemātisku politisko rīcību, kurā iesaistās dažādas institūcijas un citi subjekti un kurai raksturīgi noteikti mērķi, līdzekļi un darbības pēctecība. Dažādu rīcībpolitiku realizēšana un tās rezultāti atspoguļojas tautas attīstības rādītājos – iedzīvotāju materiālajā labklājībā, izglītībā, tautas veselības stāvoklī, sociālajā labklājībā.

Sabiedriskā politika (publiskā politika). Ar terminu "sabiedriskā politika" ((angliski public policy) var apzīmēt gan vispārīgo politiku, gan konkrētās rīcībpolitikas. Sabiedriskās politikas jēdziens īpaši izceļpolitikas sabiedrisko raksturu un tādus politikas aspektus kā politikas publiskums, sabiedriskās intereses, demokrātiskā pārstāvība, līdzdalība, pilsoniskā sabiedrība, publiskā atbildība, politikas caurredzamība, informācijas pieejamība un citi.

Tautas attīstības politika. Šis jēdziens iezīmē politikas jābūtīgo saikni ar tautas attīstības ideāliem. Tautas attīstības politika uzsver nepieciešamību sabiedriskās politikas degpunktā virzīt galvenās ar tautas attīstību saistītās vērtības – izglītību, iedzīvotāju veselību, cilvēku materiālās labklājības un dzīves kvalitātes uzlabošanu. Tādējādi tautas attīstības politika ir vispārīga politika un konkrēta rīcībpolitika, kas virzīta uz humāniem mērķiem.

 

Pārskats par tautas attīstību

kā līdzdalībnieks atvērtas politikas veidošanā

Izdevuma Latvija. Pārskats par tautas attīstību 2000/2001 mērķis ir analizēt politisko procesu Latvijā un ar šādas analīzes un ieteikumu palīdzību dot ieguldījumu arī praktiskā politikas uzlabošanā dažādos pārvaldības līmeņos – Saeimas, valdības, ministriju, pašvaldību, un nevalstisko organizāciju darbībā. Pārskati vienmēr ir ieņēmuši aktīvu sociālu pozīciju, taču šis izdevums, iespējams, vairāk nekā iepriekšējie pau žaktīvu politisku nostāju un iestājas par to, lai Latvijā nostiprinātos demokrātiska un atvērta politika. Tikai šāda politika, kuras izstrādāšanā un realizēšanā iesaistās politiskās partijas, valsts institūcijas, nevalstiskās organizācijas, interešu grupas, profesionālās asociācijas, neatkarīgi eksperti un citi politikas subjekti, var vislabāk veicināt tautas attīstību.

Viens no pilsoniski un intelektuāli spēcīgākajiem iespaidiem Pārskata gatavošanas laikā bija atvērtība, ar kādu aptaujātie un intervētie cilvēki runāja par politiskiem jautājumiem, viņu patiesā ieinteresētība politikas uzlabošanā. Lielākā daļa intervēto ne tikai atklāti izteicās par politikā pastāvošajām problēmām, bet arī izrādīja vēlmi tās risināt. Šāda attieksme liecina, ka pilsoniskajā apziņā notikušas būtiskas pārmaiņas, sabiedrība nonākusi pie politisko vērtību pārvērtēšanas. Tā vēlas politiku piepildīt ar pilnvērtīgu saturu un pati piedāvāt konstruktīvus risinājumus. Politiskās apziņas maiņa nav abstrakta, tā notiek sabiedrības dzīlēs un cilvēku prātos. Cilvēki, kuri vēlas uzlabot politiku, vairs nejūtas vientuļi, jo viņiem apkārt ir domubiedri.

Pārskatā sniegtā analīze daudzviet ir kritiska un atsedz politiskās dzīves nepilnības, taču konsekventi cenšas izcelt arī labo Latvijas politikā. Lai gan Pārskata tonis brīžam ir skaudrs, tajā apliecināts pozitīvs ideālisms –princips un pārliecība, ka sociālajā dzīvē un politikā ir ne tikai trūkumi (novēršami trūkumi), bet arī cilvēku labā griba un mērķtiecīgā rīcība, kas jau ir panākusi daudzus konkrētus uzlabojumus. Ar tiem ir pamats un pat pienākums lepoties.

Pārskata struktūra

Izdevuma 1. nodaļā "Sabiedriskā politika un tautas attīstība" vispārīgi raksturota politika Latvijā, analizēta līdzšinējā politika un tās ietekme uz tautas attīstību, kā arī caur lēmējdarbības prizmu iztirzātas slēgtas politikas negatīvās izpausmes. Nodaļā raksturoti arī atvērtas politikas veidošanās piemēri un mehānismi. Apkopojot rezultātus, kas iegūti, aptaujājot Saeimas deputātus, iedzīvotājus, pašvaldību vadītājus, ierēdņus un ekspertus, izstrādāti ieteikumi, kā politiku padarīt atvērtāku.

2. nodaļā "Publiskās politikas process "raksturoti galvenie politikas subjekti un analizēts, kā notiek jautājumu izlemšana parlamentā, valdībā un pašvaldībās. Nodaļā diskutēts par to, kā veidojas politiskā dienaskārtība un kas pašreiz Latvijā raksturīgs publiskajai politikai.

3. nodaļas "Līdzdarbības ienākšana publiskajā politikā "centrā izvirzīta cilvēku sabiedriskās iesaistīšanās un politiskās līdzdalības analīze. Caur indivīda un pilsoniskās sabiedrības grupu prizmu un uz konkrētu piemēru pamata analizētas da žādas līdzdalības formas, resursi, stratē ģijas un motivācija. Nodaļā parādīts, kā pilsoniskajā sabiedrībā pakāpeniski veidojas politiskās ietekmēšanas tīkli. Īpaši analizēta sabiedriskās saziņas līdzekļu loma politikā.

4. nodaļa "Pārvaldības institūciju rīcībspēja tautas attīstības kontekstā "pievēršas centrālo pārvaldības subjektu (valdības, ministriju)un pašvaldību spējai izstrādāt un realizēt efektīvu un atbildīgu, tautas attīstības interesēm atbilstošu rīcībpolitiku. Īpaši diskutēts par to, kā Latvijā nostiprināt kvalificētu politikas analīzi, lai politisko jautājumu izlemšana kļūtu vairāk pamatota, un kā politikas veidošanā un īstenošanā panākt ciešāku saikni ar sabiedrību.

Pielikumā "Pārskats par tautas attīstības galvenajiem rādītājiem "analizēti tādi svarīgi tautas attīstības rādītāji kā iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju un tā sadalījums pa reģioniem, mājsaimniecību ienākumi un iedzīvotāju pirktspēja, nodarbinātība un bezdarbs, demogrāfiskā situācija, iedzīvotāju veselība un izglītība. Savukārt statistikas pielikums ilustrē pārmaiņas šajos un arī daudzos citos tautas attīstības indikatoros no 1993. līdz 1999. gadam.

Kā jau Pārskatos pierasts, katras nodaļas nobeigumā doti galvenie secinājumi un ieteikumi, bet visa Pārskata nobeigumā sakopoti galvenie ieteikumi.

Pateicība

Pārskats pats ir atvērtas domas rezultāts. Tā tapšanā lielu ieguldījumu devuši ne tikai autori, bet arī daudzi citi cilvēki. Pārskatu gatavojot, UNDP kopīgi ar Latvijas Universitātes Filozofijas un sociolo ģijas institūtu veica īpašu pētījumu "Sabiedriskā politika un līdzdalība Latvijā". Tā ietvaros notika vairākas aptaujas: jautājumi tika uzdoti 1000 iedzīvotājiem, 100 Saeimas deputātiem (atsaucās 37 parlamentārieši), visu ministriju departamentu direktoriem un visu pašvaldību vadītājiem (atbildes iesūtīja 210 pašvaldību vadītāji). Autori veica arī vairāk nekā 60 tiešo interviju ar politisko partiju vadītājiem, nevalstisko organizāciju līderiem, erēdņiem, uzņēmējiem, mediju pārstāvjiem un citiem ekspertiem, kuri ir iesaistīti politiskajā procesā vai ir labi informēti par to. Pārskata pirmais variants tika apspriests īpašos UNDP rīkotos semināros, kuros piedalījās Saeimas, Valsts kancelejas, ministriju, pašvaldību, nevalstisko organizāciju un mediju pārstāvji. Viņu komentāri un ieteikumiļoti palīdzēja izdevuma galīgā varianta sagatavošanā. Tādējādi analīzes un ieteikumu pamatā ir daudzu cilvēku viedokļi un atziņas, par ko Pārskata veidotāji viņiem ir pateicīgi.

Būtisku pienesumu Pārskatam devuši viesi – izcili cilvēki no dažādām dzīves jomām: no mākslas, uzņēmējdarbības, nevalstiskām organizācijām, sporta, pašvaldībām un re ģioniem. Viņi uzrakstījuši, ar ko Latvijā lepojas. Šo cilvēku sacītais vēlreiz pārliecina, ka mūsu pašapziņa pieaug, un pamats tam ir Latvijas cilvēku griba, rīcība un panākumi.

1.nodaļa

Sabiedriskā politika un tautas attīstība

Ievads

Šajā nodaļā vispārīgi raksturota sabiedriskā politika Latvijā. No tautas attīstības viedokļa izvērtēti pensiju, veselības aprūpes, lauku attīstības un eirointegrācijas politikas rezultāti. Analizētas slēgtas politikas izpausmes un diskutēts par to, kā sabiedrisko politiku Latvijā padarīt atklātāku. Balstoties uz lēmējdarbības analīzes metodoloģiju, pētīts, vai politikas veidošanā un realizēšanā bez politiskajiem līderiem un pārvaldības administratoriem iesaistās arī sabiedrība, nevalstiskās organizācijas, pilsoņu grupas un citi politikas subjekti un vai publiskās lemšanas procesos tiek pietiekami ievērotas sabiedrības intereses. Nodaļā izmantoti dati, kas iegūti, aptaujājot iedzīvotājus, Saeimas deputātus, pašvaldību vadītājus un ministriju departamentu direktorus, kā arī intervijas ar politiķiem, uzņēmējiem, nevalstisku organizāciju pārstāvjiem, žurnālistiem un citiem politiskā procesa līdzdalībniekiem. Tas dod salīdzinošu ieskatu par politiskajām norisēm Latvijā. Nodaļas noslēgumā sniegti ieteikumi, kā Latvijā nostiprināt sabiedriskās politikas demokrātiskumu un atvērtību.

Kāda ir sabiedriskā politika Latvijā?

Jēdziens "sabiedriskā politika" ir plaši sazarots. No būtiskajām sabiedriskās politikas sastāvda ļām pirmām kārtām minamas institūcijas, likumi, politikas subjekti, vērtības un normas, politiskā rīcība, konkrētas rīcībpolitikas, politikas leģitimitāte (jeb tās publiskā pamatotība, tas, cik plaša sabiedrība to pieņem, atzīst par likumīgu un taisnīgu). Turpmākajās nodaļās sabiedriskā politika vispusīgi analizēta visos šajos aspektos, bet šajā sadaļā tā raksturota vispārīgā skatījumā, īpaši pievēršoties demokrātisko vērtību un normu apguvei Latvijas politikā.

Demokrātiskās vērtības politikā

Lai politika būtu demokrātiska, tajā jāievēro vairāki principi, uz kuriem mudināja jau 1998. gada Pārskats un kuri atgādināti arī šajā Pārskatā (īpaši sk. 4. nodaļu). Politikai jānodrošina sabiedrības interešu pārstāvība publiskās lemšanas procesos. Tai jābūt taisnīgai un jāievēro da žādu grupu vajadzību un interešu līdztiesīguma princips. Politikai jābūt caurredzamai, lai iedzīvotāji varētu piek ļūt informācijai un pārraudzīt sabiedriskās lemšanas procesus. Politiķiem jābūt atsaucīgiem pret iedzīvotāju paustajām vajadzībām un viņu izteiktajiem priekšlikumiem, jāapzinās līdzdalības nozīme un jābūt gataviem sadarboties ar sabiedrību. Turklāt politiķiem un ierēdņiem jābūt pietiekami kompetentiem, lai viņi varētu pieņemt pamatotus un tālredzīgus lēmumus. Sabiedrība no politiķiem arvien vairāk gaida augstas morāliskās īpašības.

Desmit neatkarības gados Latvijas politika ir virzījusies pretī šiem demokrātijas ideāliem. Tomēr, kā liecina pētījums "Sabiedriskā politika un līdzdalība Latvijā", pašreiz sabiedriskajā politikā izpaužas arī daudz trūkumu. Vairums aptaujāto iedzīvotāju, Saeimas deputātu, pašvaldību vadītāju un ierēdņu neuzskata, ka Latvijas sabiedrībā politiskās dienaskārtības jautājumi jau tiktu izlemti atklāti, pēc iespējas ņemot vērā visu ieinteresēto pušu viedokļus (sk. 1.1. attēlu). Tikai katrs desmitais iedzīvotājs, Saeimas deputāts un pašvaldību vadītājs piekrīt spriedumam, ka Latvija ir valsts, kurā sabiedrība atbalsta politiķus un politiķi sniedz pārskatu sabiedrībai. Pavisam neliela daļa iedzīvotāju (15% respondentu) un pašvaldību vadītāju (21% respondentu) domā, ka Latvijā pieņemtie svarīgākie politiskie lēmumi kalpo Latvijas iedzīvotāju vairākuma interesēm. Par to ir pārliecināti arī ne visi likumdevēji (57% aptaujāto) un vēl mazāk – augstākie valdības ierēdņi (44% aptaujāto). Tas rada būtiskus jautājumus par to, kā vārdā tiek īstenota politika un kāpēc tai ir tik zema leģitimitāte jeb publiskā pamatotība gan visas sabiedrības, gan pašu politiķu un ierēdņu acīs.

Salīdzinot iedzīvotāju, Saeimas deputātu, pašvaldību vadītāju un ierēdņu viedok ļus par politikas īpatnībām Latvijā, redzams, ka galvenajiem politikas subjektiem ir kritiska attieksme pret atklātības un atbildības trūkumu politikā. Taču viņi arī uzskata, ka iedzīvotājiem ir vēlme līdzdarboties valsts attīstībā un ka jāiedibina tādi mehānismi, lai sabiedrība varētu pilnvērtīgāk iesaistīties politikā. Šī vērtējumu sakritība norāda uz ievērojamu politikas uzlabošanas un sadarbošanās potenciālu Latvijā.

Sabiedriskās politikas klimatu ietekmē tas, kā politisko institūciju darbībā tiek ievēroti demokrātijas principi – kompetentums, godīgums, atbildība, caurredzamība, iedzīvotāju līdzdalība. Pārskata pētījumā tika noskaidrots, kā iedzīvotāji, parlamenta deputāti un pašvaldību vadītāji vērtē šo principu ievērošanu Saeimā, Ministru kabinetā, ministrijās un tām padotajās iestādēs, pašvaldībās un nevalstiskajās organizācijās (sk. 1.1. tabulu). Visas respondentu grupas visaugstāk vērtē lemšanas kompetentumu pārvaldības institūcijās. Savukārt sistemātiski viszemāk tiek vērtēts lemšanas caurspīdīgums šajās institūcijās (izņēmums ir Saeima, kurā visas respondentu grupas, ieskaitot pašus parlamentāriešus, lemšanas godīgumu vērtē vēl zemāk nekā to caurspīdīgumu).

Lielākā daļa Saeimas deputātu augstu vērtē parlamenta, Ministru kabineta, ministriju, kā arī pašvaldību lēmējdarbības kompetentumu (69 –85% no atbildējušajiem deputātiem). Nedaudz mazāks skaits deputātu (54 –60% atbildējušo)samērā augstu vērtē arī lemšanas atbildīgumu šajās institūcijās. Taču tikai aptuveni piektdaļa aptaujāto parlamentāriešu uzskata, ka lemšana valdībā un ministrijās ir caurspīdīga (par tādu to Saeimā uzskata 58% aptaujāto deputātu). Pēc deputātu domām (un viņiem piekrīt arī pašvaldību vadītāji un iedzīvotāji), lemšanas necaurspīdīgums kā problēma visasāk iezīmējas tieši Ministru kabineta, ministriju un tām padoto iestāžu darbībā.

Vērtējums par nevalstisko organizāciju darbību no vērtējuma par valsts pārvaldības institūciju darbību atšķiras ar to, ka itin visas respondentu grupas visaugstāk vērtē tieši lemšanas godīgumu šajās organizācijās. Arī lemšanas caurspīdīgums nevalstiskajās organizācijās tiek vērtēts augstāk nekā valsts iestādēs (izņēmums ir pašvaldību vadītāji, kuri stipri augstāk vērtē paši savu iestāžu darbības caurredzamību). Tomēr sabiedrisko organizāciju kompetentumu gan parlamenta deputāti, gan pašvaldību līderi, gan arī iedzīvotāji vērtē zemāk nekā valsts iestāžu kompetentumu.

Kopumā demokrātisko vērtību iedzīvināšana politisko institūciju darbībā ir vērtējama kā nepietiekama. Nevienas institūcijas gadījumā to iedzīvotāju skaits, kuri šo institūciju darbību vērtē kā godīgu, kompetentu, atbildīgu vai caurredzamu, nesasniedz pat pusi no aptaujātajiem.

Iedzīvotāju iespējas ietekmēt politiku

Lai demokrātija būtu efektīva, pilsoņiem jābūt iespējai realizēt savu gribu un ietekmēt politiku. Tas ir būtiski tāpēc, ka politiskie lēmumi ietekmē cilvēku dzīvi. Tāpēc pārliecība par savām politiskās ietekmēšanas iespējām ir svarīga sabiedriskās politikas raksturotāja.

Lielākā daļa aptaujāto iedzīvotāju (78%) uzskata, ka politiķu pieņemtie lēmumi būtiski ietekmē viņu dzīvi (10% domā, ka šie lēmumi dzīvi ietekmē maz un 5% – ka vispār neietekmē). Taču ļoti mazs ir to iedzīvotāju īpatsvars, kas ir pārliecināti, ka viņi var būtiski ietekmēt jautājumu izlemšanu Saeimā, valdībā un ministrijās:tā domā attiecīgi 6, 4 un 5% respondentu (sk. 1. 2. attēlu). Lielākā daļa aptaujāto uzskata, ka viņu iespējas ietekmēt šo institūciju lēmējdarbību ir mazas vai arī ka viņiem nav nekādu iespēju ietekmēt lemšanu parlamentā, valdībā un ministrijās.

Iedzīvotāji uzskata, ka vietējā pārvaldības līmenī viņiem ir lielākas iespējas ietekmēt politikas veidošanu un tās realizēšanu nekā centrālajā pārvaldības līmenī. 22% aptaujāto ir pārliecināti, ka viņi var nozīmīgi ietekmēt pašvaldību lēmumus, bet vēl 46% domā, ka viņi tos var ietekmēt daļēji, un tikai 29 procentiem respondentu šķiet, ka viņiem nav nekādu iespēju ietekmēt vietējo varu.

Lai gan Latvijā ir izveidota un darbojas parlamentārās demokrātijas sistēma un pakāpeniski ieviešas arī dažādas iedzīvotāju līdzdalības formas, kopumā pilsoniskās sabiedrības un varas institūciju attiecībās pastāv politiskās atkarības un ietekmēšanas "šķēres". Iedzīvotāji ne visai tic savām politiskās ietekmēšanas iespējām. Šās situācijas pamatā ir tas, ka politiķi un ierēdņi nepietiekami praktizē demokrātiskā atklātuma procedūras un iedzīvotāji paši nepietiekami iesaistās jautājumu izlemšanā. Latvijā nepieciešams iedibināt atklātākus lemšanas procesus visos pārvaldības līmeņos un plašāk izmantot konkrētas iedzīvotāju politiskās līdzdalības formas.

Līdzšinējā sabiedriskā politika

un tās ietekme uz tautas attīstību

Nav gandrīz nevienas sabiedriskās politikas jomas, kura neietekmētu tautas attīstību. Šajā sadaļā uzmanība pievērsta atsevišķiem sabiedriskās politikas sektoriem – pensiju politikai, veselības aprūpes politikai un lauku attīstības politikai – un to ietekmei uz tautas attīstību. Šīs rīcībpolitikas jomas tieši ietekmē tādus svarīgus tautas attīstības rādītājus kā vecākās paaudzes labklājība, tautas veselības stāvoklis, iedzīvotāju mūža ilgums, lauku iedzīvotāju iespējas dzīvot līdzvērtīgu dzīvi. Turpretī integrācija Eiropas Savienībā, kas arī analizēta šajā sadaļā, ir aplūkota kā tautas attīstību netieši ietekmējoša rīcībpolitika un kā jauns tautas attīstības politikas ietvars. Sadaļā gan nav pilnīgi izvērtēta attiecīgo politiku efektivitāte, taču uzmanība ir pievērsta tam, ka uz attiecīgo sistēmu reformēšanu un nostiprināšanu vērsta politika var arī nerealizēties būtiskā tautas dzīves kvalitātes kāpumā un tādos rezultātos, ko saņem publisko pakalpojumu patērētāji. Norādīts, ka konkrētu politiku realizēšanā svarīgi ir panākt sadarbošanos ar tām sociālajām grupām, uz kurām šī politika vērsta.

Pensiju politika

Pensiju politikai ir ļoti liela nozīme Latvijas tautas attīstības kontekstā, jo valsts pensijas saņem vairāk nekā ceturtā da ļa Latvijas iedzīvotāju (1999. gada beigās 26 %, bet 2000. gada beigās 27,1 %iedzīvotāju). Sakarā ar iedzīvotāju kopējās novecošanas tendenci pensiju politika var būtiski veicināt izpratni par paaudžu solidaritāti, kā arī pašreiz strādājošās paaudzes atbildīgumu par savu vecumdienu nodrošināšanu. Pensiju sistēma kopš 1995. gada ir pieredzējusi milzīgas pārmaiņas, kuras gan nav izraisījušas lielus uzlabojumus pensionāru dzīves līmenī.

1996. gadā pensiju rēķināšanā sāka pāriet uz jaunu metodi, kur pensijas rēķina pēc sociāli apdrošināto personu ienākumiem, no kuriem izdarītas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Pakāpeniski tiek ieviesta triju līmeņu pensiju sistēma, kur pirmais līmenis ietver pieticīgu valsts garantētu pensijas minimumu, otrais līmenis – individuālus pensiju kontus, kuros tiek ieskaitīti obligātie individuālie sociālās apdrošināšanas maksājumi (spēkā stāsies 2001. gada 1. jūlijā), un trešais līmenis – privātu brīvprātīgu uzkrājumu veidošanu pensiju fondos (spēkā stājās 1998. gadā).

Krasi samazinoties pensiju sistēmas kā pārdalītājas un novienādotājas funkcijai, pensiju sistēma Latvijā ir radikāli mainījusies, kas dažkārt likts par priekšzīmi citām Centrālaustrumeiropas valstīm. Kā atzīst Labklājības ministrija un Pasaules Banka, Latvija pirmā no šā reģiona valstīm pensiju jomā sāka reformēt no padomju laika mantoto shēmu, kuras pamatā ir paaud žu solidaritāte, pāriet uz pensiju fondu un apdrošināšanas iemaksu sistēmu. Taču tagad Latvijai pensiju sistēmas reformēšanā priekšā aizsteigušās tādas valstis kā Polija un Ungārija. Cēlonis tam ir ne tikai kavēšanās ar fondēto pensiju (otrais līmenis) ieviešanu un iedzīvotāju zemā uzticēšanās privātiem pensiju fondiem (trešais līmenis), bet arī tas, ka reālos pensijas apmērus sistēmas reformēšana ietekmē niecīgi.

Individuālā pensijas saņēmēja līmenī progress ir daudz pieticīgāks. Galvenais pensiju sistēmas pārmaiņu indikators cilvēka līmenī ir pensiju apmēra pieaugums, kas Latvijā izpaužas pensiju indeksācijas veidā. Vidējais vecuma pensiju pieaugums Latvijā ir bijis visai pieticīgs: 1997. gadā – 4, 25 lati, 1998. gadā – 9, 02 lati, 1999. gadā – 7, 35 lati un 2000. gadā – 0, 84 lati. Pensijas apmērs joprojām saglabājas krietni zem iztikai minimālā preču un pakalpojumu groza vērtības, lai gan atšķirība starp šiem diviem rādītājiem pastāvīgi samazinās (sk. 1. 2. tabulu).

Pensiju sistēmas reformai ir izdevies nodrošināt, ka pensiju sistēma ir ilgtspējīga, zināmā mērā diferencēta atkarībā no indivīda veikto sociālās apdrošināšanas iemaksu apjoma, kā arī atbilst pieejamo finansiālo resursu apjomam. Iespējams, viens no cēloņiem, kāpēc sistēmas reforma bijusi daudz straujāka nekā pensijas saņēmēja situācijas uzlabošanās, ir tas, ka sistēmas reformēšana prasa daudz mazākus finansiālos resursus nekā būtiska lielas iedzīvotāju grupas labklājības celšana. Pakāpeniski sarūkošā atšķirība starp vidējo pensijas apjomu un minimālo patēriņa grozu liecina, ka pašreizējai pensiju sistēmai ir potenciālas iespējas būtiski uzlabot lielas iedzīvotāju da ļas labklājību un veicināt tautas attīstību kopumā.

Pētījumi liecina, ka jau tagad pensija kā neliels, bet stabils ienākumu avots nodrošina pensionāriem pat labāku situāciju nekā da žām citām iedzīvotāju grupām. Turpmākā pensiju sistēmas efektivitāte tautas attīstības kontekstā būs lielā mērā atkarīga no tā, cik iedzīvotāji būs informēti par pensijas aprēķināšanas kārtību, lai paši varētu apzināti veidot gaidāmo nodrošinājumu vecumdienās.

Veselības aprūpes politika

Arī veselības aprūpes sistēma kopš 90. gadu sākuma ir būtiski reformēta. Viens no galvenajiem uzsvariem ir likts uz veselības aprūpes finansēšanas maiņu. Veselības aprūpes finansēšana ir ļoti svarīgs jautājums, jo, kā jau norādīts 1997. gada Pārskatā, Latvijā, tāpat kā citās pārejas valstīs, nepietiekamā veselības aprūpes finansētība, nabadzīgo iedzīvotāju nespēja maksāt par medicīnu un ārstēšanos, kā arī zemais dzīves līmenis ir veicinājuši sabiedrības veselības pasliktināšanos.

1997. gadā tika ieviesta valsts obligātā veselības apdrošināšana un valsts apmaksātais medicīnas pakalpojumu minimums. Valsts apmaksā iedzīvotājam konkrētus medicīnas pakalpojumus. Savukārt pacients no savas puses veic pacienta iemaksu. Budžeta līdzekļus pārvalda Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra, kas tos sadala astoņām teritoriālajām slimokasēm. Tomēr ar slimokasu rīcībā esošajiem līdzekļiem nepietiek, lai segtu veselības aprūpes iestāžu kārtējos izdevumus, par ko liecina gadījumi, kur slimnīcas ir spiestas atteikties sniegt plānoto medicīnisko palīdzību. Nelielie valsts budžeta līdzekļi medicīnas iestādēs veicina korupciju. Sabiedrības par atklātību "Delna" pētījumā 25% no visiem aptaujātajiem, kas bija ārstējušies medicīnas iestādēs, atbildēja, ka viņiem ir nācies izmantot kādu no kuku ļošanas vai neoficiālas maksāšanas paņēmieniem.

Veselības aprūpes jomā ir izveidota sistēma, kurai ir potenciālas iespējas nodrošināt finansiālu pamatu plaši pieejamiem medicīnas pakalpojumiem. Tomēr veselības aprūpei atvēlēto valsts budžeta līdzekļu nepietiekamība un iedzīvotāju zemā aktivitāte veselības apdrošināšanā liecina, ka šai sistēmai tikai nākotnē ir sagaidāms kāds jūtami pozitīvs efekts attiecībā uz tautas attīstības rādītājiem.

Primārās aprūpes jomā svarīga reforma bija ģimenes ārstu institūta ieviešana kādreizējās iecirkņa terapeita sistēmas vietā. Pie ģimenes ārstiem ir reģistrējušies 80% Latvijas iedzīvotāju, un ar viņu darbu ir apmierinātas divas trešdaļas no tiem cilvēkiem, kam ir savs ģimenes ārsts. Primāro veselības aprūpi, ko galvenokārt veic ģimenes ārsts, iedzīvotāji pārsvarā vērtē kā labu (33% respondentu) vai apmierinošu (19% respondentu). Tomēr katrs trešais Latvijas iedzīvotājs ģimenes ārsta veikto aprūpi vērtē kā līdzīgu tai, ko veica iecirkņa terapeits.

Vienlaikus ar veselības aprūpes sistēmas reformām dažas pozitīvas tendences ir vērojamas arī iedzīvotāju veselības stāvok ļa pašnovērtējumā. 2000. gada februārī veiktajā aptaujā 40% no aptaujātajiem Latvijas iedzīvotājiem savu veselības stāvokli vērtēja kā labu vai diezgan labu (1994. gadā – tikai 25%), 43 % – kā vidēju (1994. gadā – 49%), bet 16% – skā sliktu vai diezgan sliktu (1994. gadā – 25%).

Pakāpeniskie uzlabojumi tomēr nav novērsuši atsevišķas smagas problēmas veselības aprūpes jomā. 2000. gada Sociālajā ziņojumā teikts, ka 48 % aptaujāto iedzīvotāju pat saslimuši neapmeklē ārstu, jo viņiem nav naudas, lai ārstētos. 33% respondentu nopietnas slimības gadījumā ar grūtībām tomēr naudu ārstēšanai var atrast. Un tikai 19% var at ļauties ārstēties, neraizējoties par to, vai pēc tam naudas pietiks citu vajadzību apmierināšanai.

Smaga problēma ir medicīnas personāla zemā atalgotība. 2001. gada martā sabiedrības uzmanību pievērsa medicīnas māsu protesta akcijas. Daudzas medmāsas sava zemā atalgojuma un viņu profesijas nenovērtēšanas dēļ ir izteikušas gatavību pamest Latviju, lai dotos strādāt uz ārzemju veselības aizsardzības iestādēm.

Grūtības ar slimokasu finansēm liecina, ka, atšķirībā no pensiju sistēmas, veselības aprūpes sistēma vēl nestrādā stabili un tās funkcionēšanas ilgtspēja nav garantēta. Arī indivīda jeb veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēja līmenī nav saskatāms neapstrīdams progress. Te gan liela nozīme ir arī Latvijas makroekonomiskajiem rādītājiem – tam, ka nepietiekami strauji pieaug iekšzemes kopprodukts, joprojām augsts ir bezdarba līmenis un stipri ierobežoti ir valsts budžeta līdzekļi veselības aprūpes sistēmai. Tāpēc joprojām valsts kopējais ekonomiskais stāvoklis ir faktors, kura ietekme uz iedzīvotāju veselību ir, iespējams, vislielākā.

Lauku attīstības politika

Lauku, mazpilsētu un reģionu attīstīšana ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem, kas Latvijai jāveic, lai visiem valsts iedzīvotājiem būtu nodrošinātas līdzvērtīgas iespējas. Par to runāts jau 1997. un 1999. gada Pārskatos. Šajā sada ļā no tautas attīstības viedokļa izvērtēta līdzšinējā lauku politika, par pamatu ņemot Lauku attīstības programmas analīzi.

Lauku attīstības programmu 1998. gadā izstrādāja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, sadarbojoties ar Zemkopības, Ekonomikas, Izglītības un zinātnes, Satiksmes, Labklājības un Kultūras ministriju, kā arī ar zinātniekiem, pašvaldībām un lauku organizācijām. To pieņēma Ministru kabinets un apstiprināja Saeima. Tika cerēts, ka programmas realizēšana mazinās lauku problēmas un lielo atšķirību starp Rīgu un lauku teritorijām. Programma formulēja daudzveidīgas un ilgtspējīgas lauku attīstības mērķus, vērsdama uzmanību uz to, ka laukus attīstīt nozīmē ne tikai attīstīt lauksaimniecību, mežsaimniecību un zivsaimniecību, bet arī veicināt citu uzņēmējdarbības veidu attīstību, dažādot lauku ekonomiku, gādāt par vides aizsardzību, izglītības, kultūras un veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanu lauku iedzīvotājiem. No tautas attīstības viedokļa sevišķi svarīgi programmas mērķi ir samazināt lauku nabadzību un veicināt nodarbinātību.

Šo mērķu vārdā programmā tika ietvertas vairākas apakšprogrammas –"Lauksaimniecība", "Izglītība un kultūra laukos", "Veselības aprūpe laukos" "Lauku ceļu programma" un citas. Par apakšprogrammu realizēšanu atbildīgas bija attiecīgās ministrijas.

Atšķirībā no iepriekš analizētajiem politikas gadījumiem (pensiju politika un veselības aprūpes politika), lauku politikas jomā netika izveidota vienota sistēma, lauku politika tika izkliedēta starp dažādām institūcijām. To liecina arī Lauku attīstības programmas finansēšanas veids. Līdz šim tā ir finansēta no valsts bud žeta (ministriju programmu ietvaros), kā arī no Pasaules Bankas aizdevuma (Lauku attīstības projekta ietvaros). Ir saņemta arī ārvalstu tehniskā palīdzība. Kopumā no valsts budžeta Lauku attīstības programmai 1999. gadā tika izlietoti 34,8 miljoni latu, bet 2000. gadā – 45, 6 miljoni latu. 51,3% no šās summas veidoja Zemkopības ministrijas un Ekonomikas ministrijas programmu ietvaros sniegts finansiālais atbalsts lauksaimnieciskajai ražošanai un uzņēmēju un pašvaldību projektiem. 37,7% no kopējiem līdzekļiem tika ieguldīti konkrētu apdzīvoto vietu infrastruktūras un vides sakārtošanā. Šie līdzekļi tika izlietoti Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas programmu ietvaros. 10,1% no kopējiem līdzekļiem tika ieguldīti cilvēkresursu attīstīšanā – galvenokārt nodarbinātības veicināšanas un bezdarbnieku apmācības pasākumiem, kurus īsteno Labklājības ministrijas dienesti. 0,9% bija pārējie izdevumi.

Ministrijas Lauku attīstības programmu realizē cita no citas neatkarīgi, savu programmu ietvaros paredzot "laukiem novirzītus" līdzekļus. Tātad šī programma būtībā ir mehānisks dažādu ministriju programmu kopsalikums, kas neveido saskanīgu politiku. To pašu var sacīt arī par Lauku programmas pārraudzības institūciju – Reģionālās attīstības padomi, kurā ietilpst ministri, Saeimas deputāti un Pašvaldību savienības pārstāvji. Šās padomes darbība ir bijusi formāla, un padome sabiedrībai attiecībā uz lauku attīstību nav piedāvājusi ilgtermiņa redzējumu. Lai gan lauku attīstībai novirzītie bud žeta līdzekļi nav mazi, programmas uzbūves eklektiskums un pārvaldības neefektivitāte šo līdzekļu izlietošanu padara grūti pārraugāmu un ieguldījumu efektivitāti – grūti novērtējamu.

Vislielākais valsts budžeta atbalsts laukiem tiek novirzīts caur Zemkopības ministriju: 2000. gadā lauksaimniecības subsīdijās tika piešķirti 19,93 miljoni latu, bet 2001. gadā subsīdijās paredzēts izlietot 20,56 miljonus latu. Pēdējos gados ir vērojama tendence subsīdiju programmu ietvaros vairāk atbalstīt lauku izglītību, pētniecību, netradicionālo saimniekošanu un lauku vides projektus, tomēr pamatā lauksaimniecības subsīdijas domātas nozares konkurētspējas paaugstināšanai.

Lauksaimniecības subsīdijas saņem ierobežots skaits zemnieku un pārstrādes uzņēmumu, tikai paši veiksmīgākie, un arī Latvijā veidojas Eiropas Savienības valstīs kritizētā 80:20 proporcija (80% subsīdiju nonāk pie lielajiem zemniekiem – tikai pie 20% no visiem). Šāda politika kopumā sekmē ražošanas modernizāciju un uzlabo ekonomiski spēcīgāko zemnieku stāvokli, taču tā var padziļināt lauku nodarbinātības problēmas.

Kā nepietiekams vērtējams tas līdzekļu apjoms, kas novirzīts lauku izglītības, nodarbinātības un nabadzības izskaušanas pasākumiem. Vajadzīgi papildu līdzekļi, un jāveido fondi, no kuriem atbalstīt kopienu iniciatīvu un novatoriskus projektus, jo tas lauciniekiem palīdzētu ātrāk izkļūt no izplatītās nabadzības, ja vien viņi nevēlas ieslīgt depresijā vai pārcelties uz pilsētām, kur ir plašākas dzīves iespējas.

2000. – 2001. gadā ir iezīmējies pavērsiens uz integrētāku lauku politiku. Par Lauku attīstības programmas koordinētāju kļuvusi Zemkopības ministrija. Tas izskaidrojams ar ministrijas politisko gribu uzņemties atbildību par smagajām lauku problēmām un lauku attīstību Latvijā kopumā, kā arī ar to, ka Eiropas Savienības pirmsstrukturālo fondu līdzekļi lauksaimniecības un lauku attīstībai tiks administrēti caur Zemkopības ministriju. Šajā nolūkā ministrija 2000. gadā sagatavoja un Eiropas Komisijai iesniedza Latvijas Lauku attīstības plānu, kurā nosprausti pieci virzieni lauksaimniecības un lauku attīstībai pirmsiestāšanās periodā: investīcijas lauksaimniecības uzņēmumos, produkcijas pārstrādes un mārketinga pilnveidošana, lauku ekonomikas dažādošana, lauku infrastruktūras uzlabošana, vidi saudzējošas lauksaimniecības metodes. Pašreiz valdība Lauku attīstības plānu uzskata par vienu no svarīgākajiem Latvijas Lauku attīstības programmas instrumentiem.

Laukos aktīvas ir vairākas nevalstiskās organizācijas – Zemnieku federācija, Zemnieku saeima, Jauno zemnieku klubs, Lauku atbalsta asociācija, Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācija, ap 40 lauksaimniecības nozaru asociāciju. 2000. gadā tika izveidota Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome, kas iesaistās Zemkopības ministrijas tiesisko aktu projektu gatavošanā un cenšas nodrošināt atklātību un plašu līdzdalību lauku problēmu risināšanā. Tomēr problēma ir tā, ka sadarbības padomē nav līdzvērtīgi pārstāvētas visu re ģionu lauksaimnieku intereses.

Ministru kabinets Zemkopības ministrijai uzdevis 2001. gadā izstrādāt Latvijas lauku attīstības ilgtermiņa koncepciju, kurā iecerēts lauku vajadzības saistīt ar reālu finansējumu. Citu ministriju pārstāvji gan pauž bažas, vai Zemkopības ministrija, uzņemdamās koordinētājas lomu, jaunajā koncepcijā pietiekami aptvers arī ne lauksaimnieciskos aspektus. Zemkopības ministrijai vajadzētu rūpīgi raudzīties, lai tās līdzšinējā lauksaimnieciskā ievirze nek ļūtu par šķērsli integrētas lauku politikas veidošanai. Ministrijai nav lielas pieredzes sadarbībā ar citas ievirzes nevalstiskajām organizācijām, kuras pārstāv plašākas lauku sabiedrības intereses.

Kopumā līdzšinējā Lauku attīstības programmas realizācija nav bijusi apmierinoša. Pats galvenais, nav konstatējama pozitīva ietekme uz lauku iedzīvotāju labklājību: laucinieku reālie ienākumi ir nevis pieauguši, bet gan samazinājušies (sk. 1. 3. tabulu un arī analīzi Pielikumā), nav uzlabojušies arī nodarbinātības, izglītības un veselības aprūpes rādītāji. Reģistrētā bezdarba līmenis vairākos lauku rajonos (Balvu, Krāslavas, Preiļu un Rēzeknes rajonā) jau vairākus gadus ir stabili augsts un pārsniedz 20% no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita.

Programmas niecīgā ietekme uz lauku iedzīvotāju labklājību ļauj izdarīt vairākus secinājumus.

Lauku programmas realizāciju objektīvi apgrūtina lauku problēmu dziļums, taču to apgrūtina arī politikas nesakārtotība un tas, ka lauku problēmu risināšanā trūkst koordinācijas starp ministrijām.

Lauku politiku kavē reģionālās politikas neskaidrība un iestigusī administratīvi teritoriālā reforma.

Valsts līmenī nav pasludināti Latvijas lauku attīstības galvenie virzieni, lai būtu iespējams piekopt koncentrētu, nevis "izplūdušu" politiku.

Lauku politikā dominē lauksaimniecības politika. Izglītībai, lauku jauninājumiem un jaunu tehnoloģiju izplatei laukos atvēlēta nepietiekama uzmanība un līdzekļi.

Lauku attīstības programmas realizācijā vērojamas atvērtas politikas iezīmes – konsultācijas un lauku organizāciju iesaistīšana politikā. Tomēr turpmāk lauku politika būtu vēl vairāk jādecentralizē un jāpanāk visu re ģionu lauku organizāciju līdzvērtīga līdzdalība.

Pēdējā laikā vērojams lauku iedzīvotāju pašapziņas pieaugums. Tas izpaužas laucinieku iniciatīvā un centienos iesaistīties savas kopienas problēmu risināšanā. Lauku politikai jāatbalsta vietējās iniciatīvas.

Latvijā ir nepieciešams jauns skatījums uz lauku politiku. Šai politikai jāsekmē komunikācija, izglītība un novatoriski projekti laukos. Vairāk jāatbalsta lauku attīstības partnerību veidošanās, kopienu attīstības projekti un reģionālā sadarbība. Jāpārdomā pašreiz lauku atbalstīšanai atvēlēto 40 – 50 miljonu latu izlietošana pa apakšprogrammām, lai vairāk līdzekļu varētu novirzīt cilvēkresursu attīstīšanai, jauno tehnoloģiju ieviešanai un kopienu sadarbības projektiem. Latvija nav vienīgi metropole Rīga, tā ir arī lauki un pārējie reģioni. Lai panāktu, ka visai tautai ir līdztiesīgas iespējas, lauku attīstībai novirzītie publiskie līdzekļi būtiski jāpalielina un to izlietošana jāvirza uz nākotnes mērķiem.

Integrācija Eiropas Savienībā

1999. gada Pārskatā konstatēts, ka eirointegrācijas procesā mainās Latvijas iedzīvotājiem pieejamo ekonomisko, sociālo un kultūras iespēju mērogi un būtiski palielinās starptautiskās mijiedarbes. Svarīgi ir apzināties, ka Latvijas integrācijai Eiropas Savienībā ir liela ietekme uz daudziem svarīgiem tautas attīstības rādītājiem, piemēram, tādiem rādītājiem kā iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, sociālais nodrošinājums un izglītības iespējas.

Lai gan pasaulē izplatās brīvā tirgus kapitālisms, pieaug valstu un re ģionu konkurence un rezultātā dažkārt sociālie jautājumi paliek novārtā, Eiropas Savienības līmenī ir pārņemta pieredzē pārbaudītā Eiropas valstu vairākuma tradīcija sociālo labklājību uzlūkot par pamatvērtību un par nepieciešamu priekšnosacījumu tam, lai būtu miers, stabilitāte un attīstība. Svarīgāko ES sociālās politikas virzienu vidū ir nodarbinātības politika, brīva darbaspēka kustība, darba tiesiskās attiecības, sociālā drošība un darbinieku aizsardzība, droši darba apstākļi, dzimumu līdztiesība, sabiedrības veselības politika. Dažās no šīm jomām, piemēram, attiecībā uz drošiem darba apstākļiem, Eiropas Savienībai ir ļoti detalizēts juridiskais regulējums.

Divi no svarīgākajiem izaicinājumiem eirointegrācijas un tautas attīstības kontekstā ir vispārējā ekonomikas augsme un vienotā tirgus ietekme uz sociālajiem rādītājiem. Prognozes par to, cik strauja varētu būt Eiropas Savienības ekonomiskā augsme pēc paplašināšanās uz austrumiem, ir pretrunīgas. Ja ekonomikas augsme būs strauja, tā radīs labvēlīgus apstākļus tautas attīstībai Latvijā un citās Eiropas valstīs. Ja turpretī ekonomikas pieaugums būs zems, Eiropas integrācija var neattaisnot cerības, ka indivīdu dzīves kvalitāte strauji uzlabosies. Taču, lai kādas arī būtu prognozes, tādas ES politikas nozares kā iekšējais tirgus, enerģētika, transports un citas ir vērstas uz ekonomiskās augsmes veicināšanu un ar tās starpniecību – arī uz tautas attīstību.

Otrs izaicinājums ir problēma, kā, pieaugot konkurencei, nosargāt un nostiprināt iedzīvotāju sociālās garantijas. Vismaz atsevišķos gadījumos konkurence var veicināt tālāku nevienlīdzību kandidātvalstu iedzīvotāju vidū, piemēram, ekonomiski vājo zemnieku stāvoklis, visticamāk, vēl pasliktināsies, bet ekonomiski spēcīgākie zemnieki būs ieguvēji, jo varēs izmantot jaunā tirgus iespējas.

Eiropas Savienības juridiskais ietvars zināmā mērā nostiprinās sociāli vismazāk aizsargāto grupu intereses. Eiropas Savienības pamatdokumentos – Romas līgumā un Amsterdamas līgumā – ir uzsvērta ekonomiskās un sociālās sfēras savstarpējā atkarība. 1989. gadā Eiropas Savienības valstu vaditāju sanāksme pieņēma Eiropas Kopienas Strādātāju sociālo pamattiesību hartu", kas atzīst daudzas sociālās pamattiesības, piemēram, tiesības uz profesionālo izglītību, darba ņēmēju tiesības uz apmācībām, konsultācijām un līdzdalību jautājumu izlemšanā utt. Tomēr harta nav juridiski saistoša, tā ir vērtējama tikai kā politiskas gribas paušana.

Daļa pētnieku apgalvo, ka Latvijā un citās ES kandidātvalstīs vidusmēra cilvēku iespēja gūt labumu no integrācijas Eiropas Savienībā būs lielā mērā atkarīga no tā, cik kvalitatīva un atklāta katrā valstī būs valsts iekšējo jautājumu izlemšana. Daudzi svarīgi darba un sociālo tiesību jautājumi joprojām tiek risināti atsevišķu dalībvalstu līmenī. Gan pirmsiestāšanās laikā, gan arī jau kā ES dalībvalstij Latvijai būs iespējas saņemt finansiālu atbalstu tādiem sociāliem mērķiem kā, piemēram, ilga bezdarba samazināšana, it īpaši jauniešu un minoritāšu vidū. Tāpēc izšķirīga nozīme būs tieši Latvijas pārvaldības spējai efektīvi izmantot finansiālos resursus.

Latvijas dalībai Eiropas Savienībā ir ļoti lielas potenciālās iespējas veicināt tautas attīstību, taču jāapzinās arī ar konkurences pieaugumu saistītais risks. Diemžēl, patlaban grūti ir precīzi izvērtēt, tieši cik liela būs ES integrācijas ietekme uz Latvijas tautas attīstību ilgākā laika periodā. Taču pamats ir uzskatīt, ka principā šī ietekme būs pozitīva.

Uzņemšanas sarunās ar Eiropas Savienību Latvijai liela uzmanība būtu jāpievērš visam, kas var apdraudēt atsevišķu sociālo grupu stāvokli. Nepieciešamības gadījumā būtu jārīko konsultācijas ar attiecīgajām grupām un jācenšas panākt tām vislabvēlīgākie risinājumi.

 

Slēgtas sabiedriskās politikas izpausmes

un to negatīvās sekas

Izdevums Latvija. Pārskats par tautas attīstību 2000/2001 iestājas par atvērtu sabiedrisko politiku. Politikas atvērtība nozīmē, ka jautājumu izlemšanā, politikas izstrādāšanā un realizēšanā var piedalīties plaša politikas veidotāju kopiena, kas ietver ne tikai politiskos līderus un pārvaldības administratorus, bet arī nevalstiskas organizācijas, interešu grupas, profesionālās asociācijas, neatkarīgus ekspertus un citus politikas subjektus. Atvērtas politikas dotais ieguvums ir tas, ka uzlabojas lēmumu kvalitāte un efektīvāka kļūst politikas realizēšana; no tā iegūst visa sabiedrība. Otrs ieguvums ir politikas le ģitimitāte, no kā iegūst gan sabiedrība, gan paši politiķi. Politikas atvērtība nenozīmē, ka ikvienam indivīdam ikkatru brīdi jānodarbojas ar politiku; tā nozīmē, ka pastāv efektīvi mehānismi, kā pilsoniskā sabiedrība var iesaistīties lemšanas procesos un panākt savu interešu ievērošanu.

Latvijā sabiedriskajā politikā tomēr visai spēcīgi izpaužas noslēgtības tendence. Slēgtai politikai raksturīgas vairākas pazīmes: šaurs izlēmēju loks, biznesa grupējumu liela ietekme uz svarīgu politisku jautājumu izlemšanu (var būt saistīta ar korupciju), lemšanas procedūru necaurredzamība, sabiedrības interešu neievērošana. Šajā sadaļā analizētas un kritizētas tieši politikas noslēgtības izpausmes, vienlaikus paturot vērā, ka publiskās politikas process kopumā Latvijā nekādā ziņā nav uzskatāms par slēgtu.

Pētījums par sabiedrisko politiku un līdzdalību liecina, ka svarīgi politiski jautājumi Latvijā nereti tiek izlemti šaurā lokā, nevis ar demokrātiskām diskusijām. Biznesa grupējumu vadītāji kopā ar politiskajiem līderiem un tā dēvētajiem pelēkajiem kardināliem jeb politikas aizkulišu darboņiem nereti izšķir svarīgus vispārnacionālus jautājumus, par kuriem savs viedoklis būtu sakāms arī dažādām sabiedrības grupām. Jo noslēgtāks ir politiskās lemšanas process, jo vairāk tas koncentrējas ierobe žotā indivīdu lokā – un jo vairāk no politiskās ietekmēšanas tiek atstumti citi politikas virzītāji, pat valdošo partiju biedri un "ierindas deputāti ".

Apkopotā veidā slēgtas un atvērtas politikas modeļi Latvijā parādīti 1. 3. un 1. 4. attēlā. Šie modeļi veidoti, balstoties uz intervijām ar politisko partiju līderiem, deputātiem, uzņēmējiem, nevalstisku organizāciju pārstāvjiem, žurnālistiem. Tie ilustrē svarīgu jautājumu izlemšanas vidi un procedūras un to, ka Latvijā institucionalizējas gan noslēgti, gan atvērti lemšanas mehānismi. Lai gan modeļi ir vispārinātas shēmas, tiem var atrast analogus politiskajā praksē.

Ir tādi jautājumi, kuru izlemšana ļoti bieži tiecas būt noslēgta. Parasti tie ir svarīgi ekonomiskās politikas jautājumi, kas skar privatizāciju, monopolu regulēšanu, likumus, kuri reglamentē ienesīgākos uzņēmējdarbības veidus, kā arī jautājumi, kuri skar lielu uzņēmumu un biznesa grupējumu intereses. Slēgta lemšana šajos gadījumos ir antidemokrātiska, jo svarīgi ekonomiski jautājumi ir nozīmīgi visai sabiedrībai un prasa publisku apspriešanu.

Lai gan dažādi informācijas sniedzēji no politiķu un ekspertu vidus, cits no cita neietekmējušies, diezgan vienprātīgi nosauc nedaudzas personas, kuras nereti faktiski izlemj svarīgus politiskus jautājumus, slēgta lemšana tomēr nav tieši identificējama ar konkrētām partijām un konkrētiem politiķiem. Slēgtas politikas mehānisms drīzāk darbojas kā sabiedrībai un medjiem apslēptas un grūti kontrolējamas attiecības partiju finansētāju un politisko līderu starpā. To kodolu veido "trijstūrveida saistības "starp biznesa grupējumiem (partiju finansētājiem), politiskajiem līderiem un tā sauktajiem pelēkajiem kardināliem. Šādas attiecības nodrošina partiju finansētāju interešu virzīšanu politiskajos lēmumos un nereti arī iesaistīto politiķu apslēpto interešu apmierināšanu.

Noslēgtības stilu politikā palīdz uzturēt arī valdošo partiju izveidotie, taču lielā mērā ārpusparlamentārie varas institūti, piemēram, koalīcijas padomes, sadarbības padomes, valdošo partiju proporcionāla pārstāvētība lielo valsts uzņēmumu padomēs. Valdošajām partijām šie mehānismi palīdz nosargāt savu ietekmi un arī uzmanīt citai citu, taču kopumā tie neveicina politikas atklātību.

Noslēgtības tendence atklājas, arī analizējot politisko diskursu, proti, to cilvēku politisko leksiku, runas un izteikšanās veidu, kuri ir iesaistīti svarīgu jautājumu izlemšanā vai ir labi informēti par to (sk. 1. 1. informāciju). Politiskais diskurss parāda, kā cilvēki domā par politiku, kā cilvēki domā, ka politikā rīkojas, un kā viņi uzskata, ko politikā vajadzētu un ko nevajadzētu darīt. Šis diskurss atspogu ļo daudzas noslēgtības izpausmes politiskajā praksē.

Slēgtas lemšanas ekonomiskā bāze Latvijā lielā mērā ir saistīta ar aizejošo ekonomikas modeli, kam raksturīga orientēšanās uz NVS tirgiem un prasības pēc liela valsts protekcionisma. Būtiski ir vēl kas: uzņēmumi, kuriem ir sevišķa ietekme uz politiku, pēc uzņēmējdarbības formas gan ir akciju sabiedrības, taču faktiski tie pieder nelielam indivīdu lokam. Tāpēc slēgta tipa lēmumi nereti kļūst atkarīgi ne tikai no šo uzņēmumu ekonomiskajām interesēm, bet arī no to īpašnieku personiskajiem uzskatiem. Raksturīgi, ka tie uzņēmēji, kuru vadītās firmas visbiežāk tiek pieskaitītas pie ietekmīgiem biznesa grupējumiem, savā publiskajā runā cenšas norobežoties no savas politiskās ietekmes un proponē viedokli, ka lēmumi Latvijā tiekot pieņemti likumā paredzētajā kārtībā.

Tieši slēgta lemšana ir tā vide, kurā var zelt korupcija. 2000. gadā publicētajā Pasaules Bankas pētījumā par korupcijas izplatību Centrālaustrumeiropas valstīs atzīts, ka korupcija augstāko valsts jautājumu izlemšanā Latvijā visvairāk izpau žas kā ekonomisko grupējumu ietekme uz valdības lēmumiem, deputātu ietekmēšana, balsu pārdošana parlamentārajā likumdošanā un necaurspīdīga politisko partiju finansēšana. Par koruptīvas prakses iespējamību slēgtos jautājumu izlemšanas gadījumos liecina arī politiskā diskursa analīze (sk. 1. 2. informāciju).

Kas Latvijā ir svarīgi politiski lēmumi?

Politiķu vidū nereti ir pieņemts sabiedriskās politikas jautājumus "svarīgajos" un "mazāk svarīgajos" iedalīt nevis pēc to sabiedriskā nozīmīguma, bet gan pēc tā, vai šie lēmumi skar vai neskar ietekmīgas biznesa intereses. Bieži vien kā "svarīgākie politiskie jautājumi" tiek minēti tie jautājumi, kurus par tādiem uzskata korporatīvais bizness. Savukārt jautājumi, kuri attiecas uz publisko sfēru un sociālo politiku (piemēram, sociālās apdrošināšanas reforma, veselības aprūpe, izglītības jautājumi, nabadzības novēršana utt.) un kuri tieši neskar biznesa intereses, nereti tiek kvalificēti kā "ne tik svarīgi" vai "arī svarīgi".

Šāda pieeja politisko jautājumu svarīguma noteikšanā un politiskās dienaskārtības veidošanā ir diskriminējoša attiecībā pret publiskajām interesēm – diskriminējoša divos aspektos: par politikas svarīguma kritēriju tiek izraudzītas šauru grupu intereses un netiek ievērots publiskas prioritāšu un interešu apspriešanas princips.

Tas, kādā veidā jautājumus iedala "svarīgajos" un "mazāk svarīgajos", nosaka arī to, kādā veidā tos izlemj: ja lemjamais jautājums tiek kvalificēts kā "ekonomiski svarīgs", lemšana bieži vien tiek aizvirzīta pa noslēgtības ceļu, bet, ja turpretī politiķi jautājumu interpretē kā "mazāk svarīgu" vai "publiski nozīmīgu", lemšanā visai plaši tiek izmantotas atklātuma procedūras: lēmumprojektu gatavošanas nolūkā tiek veikti pētījumi, lēmumprojekti tiek publiski izdiskutēti, notiek konsultācijas ar nevalstiskām organizācijām u. tml.

Zaudētāji un zaudējumi slēgtā politikā

Politikas nolēgtība nesekmē attīstības ilgtspēju, jo neveicina līdzsvaru starp individuālajām un kolektīvajām tautas attīstības formām, samēru starp privātajām un publiskajām interesēm (sk. 1. 5. attēlu). Demokrātijai būtiski svarīga ir privātās un publiskās sfēras vienotība. Privātajā sfērā cilvēki veido savas individuālās identitātes un apmierina individuālās intereses. Taču cilvēkiem svarīgas ir arī solidaritātes saites ar citiem cilvēkiem un kolektīvas identitātes, kuras viņi ar dažādu kopdarbības un biedrošanās formu palīdzību veido publiskajā telpā (sk. 3. nodaļas analīzi).

Tikai publiskajā telpā ir iespējama ne vien individuālo interešu un identitāšu publiska izpaušanās, bet arī to pilnvērtīga realizācija un savstarpēja samērošana. Publiskajā telpā ir iespējama kopīgā labuma nodrošināšana un to interešu apmierināšana, kuras cilvēki nevar piepildīt individuāli (vajadzība pēc tiesiskas vides, sociālas drošības u. tml.). Tieši tāpēc publiskajā telpā būtisku lomu iegūst politika kā interešu un identitāšu saskaņošanas mehānisms – savdabīga pilsoniskās sabiedrības interešu pārvaldīšanas māksla. Šo uzdevumu vislabāk veic tieši demokrātiska un atvērta politika.

Ja politika ir noslēgta un svarīgi jautājumi tiek izlemti šaurā lokā, no politikas veidošanas tiek atstumti citi tās potenciālie dalībnieki – interešu grupas, nevalstiskās organizācijas, nozaru un profesionālās asociācijas, politikas analītiķi, opozīcija. Tas noved pie tā, ka sašaurinās jautājumu izlemšanas publiskā bāze un lemšanas procesā vairs nav pienācīgi pārstāvēts viss pilsoniskās sabiedrības interešu spektrs. Sabiedrības grupām "atkrītot" no lemšanas un politiskajiem līderiem nosliecoties par labu biznesa interesēm, publiskā telpa sarūk un atsevišķu grupu intereses sāk dominēt pār citu grupu interesēm.

Noslēgta politika var pakalpot atsevišķiem uzņēmumiem un partiju finansētājiem, bet tā nenāk par labu uzņēmējdarbībai kopumā, jo lielu ietekmi uz ekonomisko politiku gūst daži uzņēmumi, kamēr no tās veidošanas tiek atstumti daudzi citi uzņēmumi, it īpaši mazie un vidējie uzņēmumi, kas politiķiem nešķiet pievilcīgi kā partiju finansētāji. Šādā gadījumā politikas veidošanā netiek pienācīgi ņemts vērā arī nozaru asociāciju viedoklis.

Atvērta tirgus un ekonomikas globalizācijas kontekstā var vērot, ka savu nozaru priekšgalā izvirzās nevis tie uzņēmumi, kuri cenšas "saaugt" ar politiku, bet gan tie uzņēmumi, kuri darbojas brīvas konkurences apstākļos.

Sevišķi to var sacīt par jauno ekonomikas nozaru un informācijas un komunikāciju tehnoloģiju uzņēmumiem, kuriem brīvā tirgus iespējas šķiet svarīgākas nekā ekonomisku priekšrocību iegūšana apšaubāmā ceļā.

Noslēgtā procesā ir grūti politiskajām izvēlēm nodrošināt analītisku pamatojumu, jo jautājumi tiek izlemti, tos pietiekami neizdiskutējot. Netiek rūpīgi izvērtētas arī lēmumu realizēšanas sabiedriskās sekas. Būtisks trūkums ir tas, ka pazeminās politiskās argumentācijas līmenis. Racionālie argumenti, kuri var būt sastopami arī slēgtā lemšanā, negūst pietiekamu apstiprinājumu, jo tos nevar salīdzināt ar alternatīviem viedokļiem.

Neveiklā situācijā slēgta jautājumu izlemšana nostāda arī pašus politiķus, kuri tajā iesaistās. Palikdams viens pret vienu ar uzņēmēju, politiķis nonāk nevienlīdzīgā situācijā, kurā svaru kausi parasti nosveras par labu ekonomiski spēcīgākajam.

Atšķirībā no uzņēmēja, ko vada leģitīma, tomēr savtīga privātā interese, politiķi saista viņa pienākums rūpēties par visu pilsoniskās sabiedrības interešu pārstāvību. To ir grūti nodrošināt, ja lemšana notiek bez šo interešu subjektu iesaistīšanas.

Noslēgta politiskā prakse ne ļauj pilnvērtīgi izpausties mazākuma un opozīcijas viedoklim. Saeimas deputātu atbildes uz aptaujas jautājumiem liecina, ka parlamentā pārstāvētās opozīcijas deputātu viedokļi netiek pietiekami uzklausīti. Tādas parlamentārā darba formas kā jautājumi un pieprasījumi, kas arī pieder pie politikas veidošanas mehānisma, kaut arī ir Saeimas Kārtības rullī paredzētas, praksē darbojas ne visai efektīvi, un arī tas sekmē varas virsotnē esošo visatļautību.

Lai gan noslēgtības tendence rada daudzus trūkumus politikā, tomēr jāuzsver, ka to nevar attiecināt uz visu politisko procesu Latvijā. Kā redzams arī turpmākajās noda ļās dotajā analīzē, Saeimas, Ministru kabineta, ministriju un pašvaldību darbībā ir daudz piemēru, kuros redzams, ka jautājumi tiek izlemti atbildīgi, kompetenti, caurredzami un ievērojot atklātības procedūras.

Sabiedrības attieksme pret politikas noslēgtību Latvijā ir noraidoša, un vairākums iedzīvotāju, Saeimas deputātu, pašvaldību vadītāju un ierēdņu iestājas par atvērtu politiku.

Atvērtas sabiedriskās politikas veidošana Latvijā

Kā jau analizēts iepriekš, atvērtai politikai raksturīga potenciāla sabiedrības informētība par topošajiem lēmumiem, sabiedrības līdzdalība politikas formulēšanā un jautājumu izlemšanā, ekspertīzes izmantošana politikas izstrādāšanā, pieņemto lēmumu sabiedriska izskaidrošana, iedzīvotāju iesaistīšanās politikas realizēšanā.Tieši šāds politikas stils vislabāk atbilst tautas attīstības mērķiem un veido arī pozitīvu Latvijas tēlu pasaulē.

Turpmākajās nodaļās analizēti atvērtas politikas institucionālie priekšnosacījumi un konkrēti šādas politikas veidošanas mehānismi, bet šajā sadaļā īpaši diskutēts par tādiem atvērtas politikas priekšnosacījumiem kā politiskās pašapziņas celšana, savstarpējas uzticēšanās vairošana, politisko aizspriedumu pārvarēšana un plašas līdzdalības veicināšana.

Īpaši analizēti un apkopoti Saeimas deputātu priekšlikumi par to, kā politisko procesu padarīt atklātāku un kā uzlabot politikas izstrādāšanu un realizēšanu.

Vietējās varas institūcijās (pagastu, novadu, pilsētu pārvaldībā) atvērtas politikas mehānismi un procedūras veidojas un ieviešas straujāk nekā nacionālā līmeņa pārvaldībā, un reģionos tie ieviešas straujāk nekā galvaspilsētas Rīgas pārvaldībā.

Raksturojot politikas atvērtību vietējā līmenī, labs piemērs ir Latgales reģions, kurā pašvaldības ir izveidojušas Latgales Attīstības padomi. Tā ir sagatavojusi, apspriedusi un uz konsensa pamatiem pieņēmusi visa re ģiona attīstības plānu, kas tagad tiek izmantots par pamatojumu, lai piesaistītu Eiropas Savienības Phare programmas līdzekļus. 2001. gadā vairākos Latgales rajonos ir sākušas veidoties lauku attīstības partnerības, kurās iek ļaujas vietējās pašvaldības, valsts un pašvaldību iestādes, uzņēmējdarbības atbalstīšanas organizācijas, nevalstiskas organizācijas un brīvprātīgi indivīdi. Partnerības, sadarbodamās ar vietējām kopienām un iedzīvotājiem, izstrādā kopienu attīstības stratēģijas, lai uz to pamata veidotu konkrētus projektus un tiem piesaistītu finansējumu.

Atvērtas politikas piemērus var sastapt arī daudzviet citur Latvijas reģionos. Tieši pagastos, kuri nāk kopā, lai apspriestu sadarbības plānus un novadu veidošanu, novērojama demokrātija darbībā – rūpes par kopienas attīstību, vēlme uzlabot līdzcilvēku dzīvi, brīvprātība, cilvēku spars darboties. "Mazajā politikā" tādi gadījumi, kur atsevišķu grupu intereses ņem virsroku pār sabiedriskajām interesēm, ir daudz retāki nekā "lielajā politikā". Latvijas politiskajā ainavā, tuvojoties Rīgai, arvien biežāki ir gadījumi, kur partiju un ar tām saistīto ekonomisko grupu intereses sāk dominēt pār sabiedrības kopīgajām un nacionāli nozīmīgajām interesēm.

Atvērtas politikas mehānismi arvien plašāk tiek ieviesti arī nacionālajā pārvaldības līmenī un valdības iestā žu darbā (sk. 4. nodaļu). Pēdējā laikā Latvijā vairāku ministriju sadarbībā ar nozaru asociācijām un nevalstiskām organizācijām veidojas veiksmīga jautājumu izlemšanas prakse, kuras pamatā ir kopīga likumprojektu izstrāde. Piemēram, Labklājības ministrija, izstrādādama ārstniecības politiku, sadarbojas ar Ārstu biedrību. Ekonomikas ministrijā ir sagatavota Latvijai būtiska koncepcija par elektronisko komerciju, kas tapusi sadarbībā ar Informācijas un komunikāciju tehnoloģijas nozares asociāciju. Zemkopības ministrija kopā ar Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomi ir izstrādājusi pasākumu plānu Eiropas Savienības lauksaimniecības un lauku atbalstīšanas programmas ieviešanai Latvijā. Arī Satiksmes ministrija un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija sadarbojas ar nevalstiskām organizācijām.

Ar nozaru asociācijām ministriju departamenti visaktīvāk sadarbojas sektorpolitikas izstrādāšanā, dažkārt šajā procesā iesaistīdami arī Latvijas Pašvaldību savienību.

Paši ministriju darbinieki ir novērojuši, ka sadarbība ar nevalstiskām organizācijām aktīvāk noris tajās ministrijās, "kurās nav lielas naudas, bet kurās risina svarīgus publiskus jautājumus, kas skar lielu iedzīvotāju daļu". Piemēram, Labklājības ministrijas departamenti sadarbojas ar arodbiedrībām, Invalīdu biedrību, Daudzbērnu ģimeņu biedrību un citām nevalstiskām organizācijām.

No līdzdalības demokrātijas viedokļa raugoties, nevalstisku organizāciju iesaistei lēmumu gatavošanā vajadzētu būt lielākai. Taču jāapzinās, ka tā prasa papildu laika patēriņu un paildzina lemšanas procesu. Gan ministriju darbinieki, gan arī pašvaldību pārstāvji atzīst, ka ierēdņu darba apjoms ir liels, un, lēmumu gatavošanā iesaistot nevalstiskas organizācijas, tas vēl vairāk palielinās, bet ministriju politiskā vadība "spiež uz tempu". Tāpēc ierēdņu darba novērtēšanā un atalgošanā būtu jāparedz stimuli nevalstisko organizāciju iesaistīšanai.

 

Politiskās pašapziņas celšana

Atvērta un efektīva sabiedriskā politika nav iespējama bez augstas politiskās pašapziņas, kas cilvēkiem dod iespēju justies pilnvērtīgiem politikas līdzdalībniekiem. Tāpēc politiskās pašapziņas celšana un savstarpējas uzticēšanās vairošana ir svarīgs uzdevums. Šā Pārskata izpratnē politisko pašapziņu veido ne tikai pilsoniskā izglītība, bet arī indivīda personiskā rīcība. Būtiski pašapziņu ietekmējoši faktori ir ne vien demokrātijas principu ievērošana publiskajā politikā, bet arī indivīda personiskās līdzdalības pieredze, kas viņam liek lauzt aizspriedumus un at ļauties lielāku uzticēšanos.

Latvijā jau ierasts runāt par iedzīvotāju zemu uzticēšanos politiķiem un valsts institūcijām. Uz to norādīja jau 1996. gada un 1998. gada Pārskats, taču šī problēma sabiedrībā joprojām ir aktuāla. Arī šā izdevuma gatavošanas laikā veiktais pētījums liecina, ka lielākā daļa iedzīvotāju maz uzticas tām institūcijām, kuras viņi uzskata par ietekmīgākajiem lēmumu pieņēmējiem. Saeimai, Ministru kabinetam un politiskajām partijām uzticas mazāk nekā piektdaļa aptaujāto (sk. 2. nodaļas 1. attēlu). Vienīgie, kam 16 institūciju vidū uzticas vairāk nekā puse aptaujāto, ir profesionālie eksperti. Zemā uzticēšanās ir saistīta ar to, ka cilvēki nav droši, vai varas institūciju pieņemtie lēmumi būs kompetenti, godīgi un taisnīgi.

Zema politiskā uzticēšanās neizriet vienīgi no trūkumiem varas institūciju darbībā, tā ir saistīta arī ar politikas subjektu zemu pašnovērtējumu, zemu savstarpējo vērtējumu un negatīvas attieksmes stereotipizāciju. Aptaujājot iedzīvotājus, Saeimas deputātus, ministriju departamentu direktorus un pašvaldību vadītājus, visām četrām respondentu grupām tika lūgts brīvā formā atbildēt uz jautājumiem "Kādas ir Latvijas politiķu raksturīgākās iezīmes", "Kādas ir Latvijas ierēdniecības raksturīgākās iezīmes" un "Kādas ir Latvijas pašvaldību vadītāju raksturīgākās iezīmes". Tā tika iegūts galveno politiskā procesa dalībnieku pašnovērtējums un viņu savstarpējais vērtējums, kas sniegts 1. 6. attēlā. Šajos vērtējumos negatīvie raksturojumi ir lielā pārsvarā pār pozitīvajiem raksturojumiem.

Iedzīvotāju vērtējumi par citiem politiskā procesa dalībniekiem ir viskritiskākie. Politiķiem iedzīvotāji pārmet egoismu un savtīgumu, bet ierēdņiem – birokrātismu un augstprātību. Pašvaldību vadītājus viņi raksturo līdzsvarotāk, tajos saskatot ne tikai negatīvas iezīmes, tādas kā savtīgums un nekompetence, bet arī daudzas pozitīvas īpašības, no kurām biežāk nosauktās ir vēlme strādāt un atsaucīgums.

Atšķirībā no iedzīvotājiem, politiķi, ierēdņi un pašvaldību vadītāji citi citus vērtē mazāk kritiski, lai gan savstarpējā portretējumā negatīvās īpašības pārmāc pozitīvās. Ierēdņi un pašvaldībnieki politiķiem pārmet tos pašus trūkumus, ko iedzīvotāji: egoismu, ekonomisku ietekmējamību, šauru interešu pārstāvēšanu. Ļoti reti tie politiķus raksturo atzinīgiem vārdiem. Politiķi, no savas puses, ierēdņos saskata augstprātību, nelaipnību un profesionālisma trūkumu, lai gan atzīst, ka ierēdņu vidū ir arī daudz kompetentu speciālistu. Saeimas deputātu vērtējums par pašvaldību vadītājiem ir visaugstākais no savstarpēji dotajiem raksturojumiem. Deputāti izceļ tādas vietējo līderu īpašības kā saimnieciskums un tuvums iedzīvotāju interesēm, bet kā raksturīgākos trūkumus min nekompetenci, bailes no pārmaiņām un turēšanos pie krēsla. Pašvaldību vadītāji savukārt politiķus un ierēdņus raksturo vienlīdz kritiski, katrā grupā tomēr saskatīdami atšķirīgas vājības un reti pieminēdami arī pa kādai pozitīvai īpašībai.

Politiskā procesa dalībnieku negatīvais savstarpējais raksturojums liecina, ka visā sabiedrībā ir vispārēja emocionāla neuzticēšanās un pozitīvas attieksmes deficīts. Taču zīmīgi ir tas, ka politiķi un ierēdņi ļoti zemu novērtē arī paši sevi. Arī iedzīvotāji, būdami gan ļoti kritiski pret politiķiem un ierēdņiem, ne sevišķi tic, ka viņu pašu iniciatīva varētu ietekmēt lēmumu pieņēmējus. Tādējādi politikas subjektu savstarpējā neuzticēšanās ir atspulgs tam, ka viņi netic paši savām iespējām uzlabot politiku un otrādi. Šis apburtais pašapziņas deficīta loks ir pārvarams nevis ar abstraktu apgaismošanu, bet gan konsekventi praktizējot atklātuma procedūras un plašu līdzdalību politikā.

Politisko aizspriedumu pārvarēšana

Atvērtas sabiedriskās politikas veidošanos Latvijā kavē vairāki sabiedrībā izplatīti aizspriedumi par politiku, kuri raksturoti zemāk.

"Politika ir netīra." Šis ir bieži sastopams aizspriedums, kura pamatā ir politikas negatīvo izpausmju vispārināšana. Diemžēl, cilvēku ikdienas pieredzē vairāk tiek aktualizētas tieši politiķu kļūmes, nevis viņu labie darbi un sasniegumi. Arī mediji, pildīdami demokrātijas "sargsuņa" lomu, labprātāk dienasgaismā ceļskandālus un aizdomīgus darījumus nekā analītiski informē auditoriju par to, kas politikā ir pozitīvs, – par konkrētām attīstības programmām, uzlabotu informācijas pieejamību, sasniegumiem likumdošanā, administratīvās spējas nostiprināšanos u. tml. Tas liek politiku uztvert uz visumā negatīva fona un daudzus cilvēkus mudina izdarīt pesimistiskus secinājumus par to. Lai gan politikā pastāv trūkumi, tie nevar būt attaisnojums politiskam cinismam, jo tie izriet arī no indivīdu neprasmes vai nevēlēšanās uzlabot politiku. Tiem, kuri apgalvo, ka "politika ir netīra", vispirms vajadzētu atbildēt uz jautājumu "Ko es pats esmu darījis, lai politika būtu tīra".

"Politika mani neinteresē". Šādā nostājā politiskais skepticisms izpaužas kā viena no sabiedrības individuālisma un atsvešinātības formām. Tā domādami, cilvēki pieņem, ka viņu dzīvi veido vienīgi individuālās intereses, un nenovērtē sabiedrisko interešu un politisko risinājumu nozīmīgumu. Piemēram, cilvēku vajadzības pēc tīras vides, ērta publiskā transporta, sakoptas pilsētas, sociālās aizsardzības un citiem publiskiem labumiem ir apmierināmas tikai publiskajā sfērā ar politikas palīdzību. Norobežodamies no politikas, cilvēki lielā mērā sašaurina arī savas individuālās dzīves iespējas.

"Politika uz mani neattiecas, ar to lai nodarbojas valdība un Saeima." Šajā stereotipiskajā priekšstatā politika tiek uztverta kā "augsto institūciju" darbības sfēra, kurā ierindas pilsonim nav ko meklēt. Vienlaikus netieši tiek pausts arī augsts gaidījumu līmenis attiecībā pret valsti. Tā domādami, cilvēki cer, ka visus politiskos uzdevumus var atrisināt bez viņu līdzdalības un ka institūcijas ir pilnīgi atbildīgas par "politisko pakalpojumu sniegšanu" tautai. Tas sašaurina izpratni par politiku un paver ce ļu centralizācijai. Patiesībā politiku realizē plaša politikas virzītāju kopiena, kurā darbojas ne tikai valsts, bet arī pilsoniskās sabiedrības grupas un politiskie tīkli kā daudzveidīgu interešu pārstāvniecība sabiedrībā.

"Vēlēšanas ir vienīgais brīdis, kad tauta var ietekmēt politiku". Šajā maldīgajā spriedumā līdzdalība tiek sašaurināta līdz vēlēšanu laika aktivitātei, kas ir svarīga, tomēr nebūt ne vienīgā iedzīvotājiem pieejamā politiskās rīcības forma (sk. 3. nodaļu).

"Laba politika var būt tikai tad, ja ir īstie cilvēki pareizajās vietās." Latvijā iedzīvotāji politiku cieši identificē ar konkrētām personībām un visai izplatīta ir vēlme pēc stingra līdera, kuram piemistu arī augstas morāliskās īpašības. Politiskās partijas šo iedzīvotāju vēlmi izmanto un savu sabiedrisko attiecību stratēģiju drīzāk balsta uz personību pievilcības spēku nekā uz demokrātiskā atklātuma procedūrām. Piemēram, partijas kopj savu līderu tēlu un aizrautīgi raugās, kādu iespaidu politiskā kosmētika atstāj uz viņu reitingiem. Arī vēlēšanu sarakstu veidošanā tiek izmantota "pareizo cilvēku" pieeja. Lai gan personībām politikā ir ļoti nozīmīga loma, jo vēlētāji uzticas nevis abstraktiem, bet konkrētiem politiķiem, demokrātiskā atklātuma un atbildības procedūru konsekventa ievērošana tomēr vēl svarīgāka.

"Politikā nevajag ideālus, galvenais ir māka kaulēties." Šādu attieksmi sabiedrībā veicina paši politiķi, valdības un pašvaldību domju veidošanas brī žos tirgojoties par amatiem un dalot ietekmes sfēras. Šādos brīžos politiķi nereti aizmirst savu partiju programmatiskās nostādnes un vēlētājiem dotos solījumus. Politikas pielīdzināšana tirgum un rīkošanās utilitārā preču apmaiņas veidā "Es tev, tu man un mēs kopā pret viņiem" nav uzskatāma par publiskajai sfērai piemērotu. Šāda rīcība politiku attālina no ideāliem un var padarīt cinisku.

"Brīvprātīga līdzdarbošanās politikā ir naiva. Gudri cilvēki tā vietā taisa naudu un karjeru." Šis ir viens no pretrunīgākajiem izaicinājumiem mūsdienu indivīda dzīvē; savs individuālisms viņam jāspēj samērot ar kolektīvo atbildību. Tiklīdz cilvēks pieņem, ka patības dzi ļākajā līmenī viņam piemīt solidaritātes jūtas pret citu cilvēku kopumu, kas ir plašāks par viņu pašu un viņa ģimeni, viņš atrodas politiskas iesaistīšanās izvēles priekšā. Šai izvēlei ir nepieciešama spēcīga pašrefleksijas spēja. Bet, tiklīdz cilvēks ir izšķīries par līdzdarbību (kā, piemēram, ir izšķīrušies tie Latvijas iedzīvotāji, kuri darbojas nevalstiskajās organizācijās), viņam jābūt gatavam sastapties ar dažādiem šķēršļiem – amatpersonu īgnumu, līdzcilvēku vienaldzību un domubiedru atkrišanu. Tikai pārvarot šķēršļus, līdzdalība politikā noved pie publiska labuma apliecināšanas, personiskās pieredzes paplašināšanas un cilvēciska gandarījuma.

Līdzdalības veicināšana

Jēga piedalīties politikā izpau žas pilsoniskās sabiedrības subjektu interešu apmierināšanā lemšanas procesos. Šā Pārskatā izpratnē līdzdalība (tā vispusīgi analizēta 3. nodaļā) ir gan sabiedriskās politikas līdzeklis, gan tās mērķis. Līdzdalība var tikt aplūkota gan "plašā nozīmē" kā netieša un pastarpināta dalība politikā, gan "šaurākā nozīmē" kā tieša un personiska līdzdarbošanās. Netiešā līdzdalība tiek realizēta ar demokrātiskas pārstāvības palīdzību, informācijas pieejamību, publiskām debatēm, mediju veikto politikas uzraudzīšanu un citu mehānismu palīdzību. Pilsonim tā rada pa ļāvību, ka viņa intereses tiek publiski paustas un ņemtas vērā, kaut arī viņš pats politikā tieši neiesaistās vai to dara ļoti reti, piemēram, piedaloties vēlēšanās vai kādreiz aizrakstot vēstuli uz avīzi. Tāpēc netiešajā līdzdalībā svarīga loma ir demokrātiskajām tradīcijām, kas pilsoņos rada pa ļāvību, ka pie varas esošie demokrātijas principus ievēros pat bez viņu aktīvas iejaukšanās. Citiem vārdiem sakot, netiešā līdzdalība izpau žas kā varas uzticēšana un pa ļaušanās uz demokrātiskajām procedūrām.

Tiešā līdzdalība jeb līdzdarbošanās politikā izpaužas kā indivīda personiska politiska iesaistīšanās un rīcība. Tā var būt neregulāra un regulāra (pēdējā gadījumā svarīga ir rīcības pēctecība), un tā var noritēt tiklab individuālās, kā kolektīvās formās. Līdzdarbošanās, salīdzinājumā ar netiešo līdzdalību, no indivīda prasa daudz lielāku politisko gribu, aktivitāti un politiskās rīcības iemaņas.

Jāapzinās, ka reālās līdzdarbošanās pakāpe vienmēr ir ierobe žota. Aptaujās 20% respondentu atzīst, ka viņiem trūkst intereses par sabiedrības norisēm, pietiek ar savām problēmām. 7% aptaujāto saka, ka viņi nezina, kas jādara, lai iesaistītos jautājumu izlemšanā. 56% aptaujāto netic, ka viņu līdzdarbība kaut ko mainīs. Tikai neliela iedzīvotāju da ļa jau šobrīd aktīvi iesaistās svarīgu jautājumu izlemšanā (5% respondentu)un darbojas nevalstiskajās organizācijās (6%). Ir vērojama šāda parādība: jo regulārāku rīcību prasa kāda sabiedriska aktivitāte, jo mazāks kļūst tās līdzdalībnieku loks. Piemēram, sava pagasta vai pilsētas attīstības plāna sabiedriskajā apspriešanā ir piedalījušies 6% iedzīvotāju, taču tikai 2% ir turpinājuši darboties konkrētu attīstības projektu realizēšanā.

Līdzdalības demokrātija vislabāk atbilst mūsdienu sabiedrības vajadzībām, taču tā prasa aktīvu pieeju politikai un piepūli no visu politikas līdzdalībnieku puses:politiķiem, pārvaldītājiem un ierēdņiem jābūt atvērtiem sabiedrībai, kaut arī tas no viņiem prasa papildu pūles;iedzīvotājiem savukārt aktīvi jāiesaistās publisku jautājumu apspriešanā un risināšanā papildus tam, ka ikdienā viņi ir aizņemti ar savām privātajām darīšanām. Tā kā ne visi cilvēki vēlas tieši iesaistīties politikā, bet priekšroku dod pastarpinātai savu interešu pārstāvībai, valsts pārvaldīšanā un politikā kopumā svarīga ir demokrātisko procedūru ievērošana.

Lai gan cilvēki Latvijā nav sevišķi pārliecināti par savām spējām un iespējām ietekmēt politiku, tā viņus interesē. Visbiežāk piekoptās politiskās aktivitātes ir tās, kuras mūsu sabiedrībā nemaz nav pieņemts uzskatīt par politiku: sekošana līdzi notikumiem, politikai veltītas sarunas ģimenē, darbā un ar draugiem, savu domu paušana un citu cilvēku viedokļu uzklausīšana. 2/3 aptaujāto iedzīvotāju atzīst, ka viņi pārrunā politiskos jautājumus, un vēl 7% respondentu teic, ka viņi meklē veidu, kā nokļūt pie lēmumu pieņēmējiem, ja ar kādu lēmumu nav apmierināti. Latvijas politiskās sistēmas spēks izpaužas "zemajā politikā" jeb tautas demokrātijā –tajā apstāklī, ka politiskie jautājumi tiek aktīvi diskutēti sociālajās mikrovidēs, kurās cilvēki formulē savas demokrātiskās vērtības un savas prasības politiķiem. Tas ir labs pamats, lai nostiprinātu atvērtu politiku.

Saeimas deputātu ieteikumi politikas uzlabošanai

Pārskata gatavošanā lielu ieguldījumu deva Saeimas deputāti, kuri aptaujā un personiskās in- tervijās atbildēja uz jautājumiem, kādas ir problēmas svarīgu politisku jautājumu izlemšanā, kādi ir šķēršļi atvērtas politikas veidošanā, kā jautājumu izlemšanu padarīt atklātāku un politiku –kompetentāku.

Deputātu atbilžu kopums liecina par piecām galvenajām nepilnībām svarīgu politisku jautājumu izlemšanā: partiju atkarību no ekonomiskajiem grupējumiem, politiķu nepietiekamu kompetentumu, partiju un politiķu interešu dominēšanu pār valsts interesēm, vāju sabiedrības iesaistīšanu un korupciju (sk. 1. 7. attēlu).

Šīs augstākā līmeņa politikas problēmas nav izolētas parādības, bet viens otru padziļinoši trūkumi, kas rada būtiskus šķēršļus ceļā uz politikas atvērtību. Atbildēdami uz jautājumu "Kas ir galvenie šķēršļi atvērtas politikas veidošanā Latvijā?" , deputāti norādīja uz trim galvenajiem kavēkļiem: partiju interešu savtīgumu, nesadarbošanos ar sabiedrību un politisko nekompetenci. Šie šķēršļi sasaucas ar iepriekš nosauktajām problēmām jautājumu izlemšanā. Deputāti ar bažām runāja par to, ka ir vērojama "pārāk liela personisko interešu ietekme valsts politikā" , ka "politiskās partijas saaug ar ekonomiskajiem grupējumiem" un ka nereti "lielos, ar ekonomiku saistītos lēmumus pieņem nevis oficiālas varas struktūras, bet aiz tām stāvošas nezināmas personas" .

Deputātprāt, šāda situācija ir izskaidrojama ne tikai ar zināmas daļas politiķu negodīgumu, bet arī ar to, ka nepietiekami ir kontakti ar sabiedrību, kas nodrošinātu lielāku atklātību. Joprojām politiķu vidū diezgan izplatīta ir no padomju laikiem mantotā attieksme, ka "varai ar sabiedrību nav jārēķinās".

Deputātu ieteikumi atklātas un caurspīdīgas politikas veidošanai saskan ar Pārskata galvenajiem ieteikumiem un ir ņemti vērā to gatavošanā. Zīmīgi, ka parlamentārieši pirmajā vietā liek tieši labāku sadarbošanos ar sabiedrību: "Jādiskutē ar sociālajām grupām, asociācijām", "Sabiedrība jāinformē un jāiesaista lēmumu pieņemšanā ", "Lēmumi publiski jāapspriež", "Jāpastiprina sargsuņu NVO loma". Saiknē ar sabiedrību svarīgu lomu deputāti atvēl medijiem, lai gan viņu attiecības ar tiem ir visai sare žģītas (sk. 3. nodaļu).

Otrs galvenais uzdevums atvērtas politikas nostiprināšanā, deputātprāt, ir politiķu atbildības paaugstināšana. To var panākt, liekot vēlētām un ieceltām amatpersonām sniegt pārskatus sabiedrībai, politiķiem deklarēt savas finanses, atklāti deklarēt lobismu, strikti ievērot personisko atbildību, ieskaitot to, ka pārkāpumu gadījumā viņi atkāpjas vai tiek atsaukti no amata.

Parlamentārieši uzskata, ka politikas atklātumu sekmētu politisko partiju finansēšana no valsts budžeta, jo tas mazinātu partiju pašreiz lielo atkarību no biznesa grupējumiem un sponsoriem. Kā izriet arī no citiem pētījumiem, tieši partiju finansēšanai ir ciešs sakars ar slēgtas politikas modeli. Joprojām partijas galvenokārt finansē lielie uzņēmumi un arī privatizācijas process, bet tās mazā mērā finansē nelielie uzņēmumi, kurus partijas ne īpaši cenšas uzrunāt kā potenciālos donorus. Pašreizējais politisko partiju finansēšanas modelis atspogu ļo zināmu atsvešinātību starp politisko eliti un mazo biznesu, ar ko cita starpā da ļēji izskaidrojama šā uzņēmējdarbības sektora atbalstīšanas politikas hroniskā buksēšana. Kamēr nav atrisināts jautājums par partiju finansēšanu no valsts bud žeta, partijām pašām jāuzņemas daudz lielāka atbildība par sava finansējuma caurspīdīguma nodrošināšanu.

Kā viens no būtiskākajiem uzdevumiem sabiedriskās politikas jomā deputātu aptaujā izvirzījās kvalitatīvas politiskās analīzes nodrošināšana (par šo jautājumu sīkāk sk. 4. nodaļā). Deputāti un arī aptaujātie ministriju darbinieki norādīja, ka turpmāk kvalitatīva politikas izstrādāšana un realizēšana būs arvien vairāk atkarīga no kvalificētas ekspertīzes izmantošanas. Jau šobrīd ministrijas izmanto lietišķus politiskas analīzes tipa pētījumus. Deputāti uzskata, ka tie jāizmanto plašāk un šādiem pētījumiem jāpalīdz politiķiem un ierēdņiem izsvērt dažādus risinājumu variantus. Tādēļ Latvijā jāstiprina neatkarīgi politiskas analīzes institūti. Tam labvēlīgs priekšnoteikums ir fakts, ka profesionāliem ekspertiem Saeimas deputāti, valsts amatpersonas un pašvaldību vadītāji uzticas vairāk nekā jebkuram citam politiskā procesa dalībniekam.

Atbildēdami uz jautājumu "Kādi galvenie uzlabojumi Latvijā nepieciešami, lai pilnveidotu politikas izstrādāšanu?", deputāti minēja četrus galvenos uzdevumus:partiju politiskās atbildības palielināšanu, profesionālu ekspertu padoma izmantošanu, likumdošanas uzlabošanu un sabiedrības iesaistīšanu. Savukārt atbildēdami uz jautājumu "Kādi galvenie uzlabojumi Latvijā nepieciešami, lai pilnveidotu politikas īstenošanu?", deputāti iezīmēja trīs neatliekamos darbus:ierēdniecības nostiprināšanu, ekspertīzes izmantošanu un sabiedrības iesaistīšanu politikas realizēšanā –"politikas realizācijā un tās izpildes kontrolē jāpalielina NVO loma".

Publiskās atbildības procedūru nostiprināšana

Politikas publiskā atbildība mūsdienās arvien vairāk izvirzās ne tikai Latvijas, bet arī citu demokrātisko valstu un Eiropas Savienības politiskās dienaskārtības centrā. Aizvien nozīmīgākas demokrātijā kļūst tā sauktās publiskās atbildības procedūras, ar kuru palīdzību politiskā procesa dalībnieki cenšas panākt, lai lēmumi un realizētā politika būtu sociāli pieņemami. Publiskās atbildības procedūras un līdzdalība ir divi galvenie atvērtas politikas mehānismi. Līdzdalība nodrošina sabiedrības ietekmi uz jautājumu izlemšanu un realizēšanu, publiskās atbildības procedūras nodrošina sabiedrības kontroli pār politikas realizāciju.

Tādējādi publiskās atbildības procedūras veido caurredzamu un atbildīgu saikni starp tiem, kuri pārvalda (valsti, ministrijām, pašvaldībām, politiķiem), un tiem, kurus pārvalda (pilsoņiem, iedzīvotājiem, sabiedrību). Tās balstās uz informācijas pieejamību un atklātumu. Taču jāuzsver, ka publiskās atbildības princips jāievēro ne tikai Saeimas, valdības, ministriju un pašvaldību, bet arī nevalstisko organizāciju darbībā.

Latvijā publiskās atbildības procedūras izpaužas praktiskajos pasākumos, ar kuriem pārvaldības institūcijas cenšas uzlabot informācijas pieejamību, pretkorupcijas organizācijas "Delna" un citu sabiedrisko organizāciju darbībā, kuras mērķis ir nodrošināt atklātību. Daudzos gadījumos publiskās atbildības procedūras sakrīt ar konkrētām līdzdalības formām. Piemēram, ministriju prakse sektorpolitikas izstrādāšanā pieaicināt nevalstiskas organizācijas, kā arī pašvaldību sadarbošanās ar nevalstiskām organizācijām vietējās politikas veidošanā veicina gan līdzdalību, gan atklātumu.

Līdz šim lielākie sasniegumu publiskās atbildības procedūru ieviešanā ir bijuši tieši likumdošanas jomā, jo Latvijā ir izveidoti labi informācijas atklātības likumi. Ir sperti arī praktiski soļi to iedzīvināšanā. Piemēram, Saeima, Ministru kabinets un ministrijas savās interneta mājaslapās ievieto informāciju par topošajiem likumu un lēmumu projektiem. Taču informācijas pieejamība vēl nenozīmē atklātumu un līdzdalību, jo tā rada nākamos risināmos uzdevumus. Jānodrošina, lai sabiedrības grupām, piemēram, pilsētniekiem un lauciniekiem, būtu vienlīdzīgas iespējas piekļūt pārvaldības informācijai. Ja tikai dažas grupas ir informētas un ietekmē lēmumus, tas var pat sašaurināt lēmumu publisko leģitimitāti, lai gan atklātības procedūras būtu ievērotas.

Ar piekļuvi informācijai vien ir par maz, lai cilvēki varētu kompetenti sekot lemšanas gaitai un to ietekmēt. Informācijas apjoms daudzās jomās pieaug straujāk nekā cilvēku spēja šo informāciju apgūt. Arī politikā populārā cīņa par informācijas pieejamību pati par sevi vēl nenodrošina kontroli pār lēmumiem, ja indivīdi un nevalstiskās organizācijas nemācās šo informāciju prasmīgi izmantot. Ir arī svarīgi, lai atklāts un atbildīgs būtu ne tikai politisko jautājumu izlemšanas process, bet arī lēmumu administratīvā izpilde. Turklāt jāpārdomā un jāievieš sankcijas, kuras pilsoņi varētu piemērot attiecībā pret pārvaldes aparātu, ja atklātības procedūras netiek ievērotas. Šajā ziņā svarīgi būtu, lai kādai institūcijai Latvijā tiktu uzticētas tiesībsarga (ombudsmana) funkcijas, kas pilsoņiem dotu iespēju panākt, lai valdības iestādes izpilda likumā paredzētās procedūras.

Secinājumi

Sabiedriskajā politikā Latvijā visai spēcīgi izpaužas noslēgtības tendence un publiskās atbildības trūkums, lai gan sabiedriskās politikas process kopumā Latvijā nekādā ziņā nav uzskatāms par slēgtu.

Saeimas deputātu un citu politikas ekspertu atbilžu kopums liecina par iecām galvenajām nepilnībām svarīgu politisku jautājumu izlemšanā: partiju atkarību no ekonomiskajiem grupējumiem, politiķu kompetentuma nepietiekamību, partiju un politiķu interešu dominēšanu pār valsts interesēm, vāju sabiedrības iesaistīšanu un korupciju.

Slēgtam politisko jautājumu izlemšanas procesam raksturīgs šaurs politisko lēmēju loks, biznesa grupējumu liela ietekme uz svarīgu politisku jautājumu izlemšanu (var būt saistīta ar korupciju), lemšanas procedūru necaurredzamība un sabiedrības interešu neievērošana.

Slēgtas politikas kodolu veido "trijstūrveida saistības" starp biznesa grupējumiem (partiju finansētājiem), politiskajiem līderiem un tā sauktajiem pelēkajiem kardināliem. Šādas attiecības nodrošina partiju finansētāju interešu virzīšanu politiskajos lēmumos un nereti arī iesaistīto politiķu apslēpto interešu apmierināšanu.

Ir jautājumi, kuru sakarā lemšana ļoti bieži tiecas būt noslēgta. Parasti tie ir svarīgi ekonomiskās politikas jautājumi, kas skar privatizāciju, monopolu regulēšanu, likumus, kuri reglamentē ienesīgākos uzņēmējdarbības veidus, kā arī jautājumi, kuri skar lielu uzņēmumu un biznesa grupējumu intereses.

Politiķu vidū nereti ir pieņemts sabiedriskās politikas jautājumus "svarīgajos" un "mazāk svarīgajos" iedalīt nevis pēc to sabiedriskā nozīmīguma, bet gan pēc tā, vai šie lēmumi skar vai neskar ietekmīgas biznesa intereses. Savukārt jautājumi, kas attiecas uz publisko sfēru un sociālo politiku, nereti tiek kvalificēti kā "ne tik svarīgi".

Lai gan noslēgtības tendence rada daudzus trūkumus politikā, tā nav attiecināma uz visu sabiedriskās politikas procesu. Saeimas, Ministru kabineta, ministriju un pašvaldību darbībā ir daudz tādu piemēru, kuros redzams, ka jautājumi tiek izlemti atbildīgi, kompetenti, caurspīdīgi un ievērojot procedūru atklātību.

"Mazajā politikā" (vietējās pārvaldības līmenī) tādi gadījumi, kur atsevišķu grupu intereses ņem virsroku pār sabiedriskajām interesēm, ir daudz retāki nekā "lielajā politikā ".

Saeimas, valdības, ministriju un tām padoto iestā žu un pašvaldību darbībā dažādas respondentu grupas – parlamenta deputāti, ministriju darbinieki, pašvaldību vadītāji un iedzīvotāji – visaugstāk vērtē jautājumu izlemšanas kompetentumu, savukārt sistemātiski viszemāk tiek vērtēts lemšanas caurspīdīgums šajās institūcijās.

Pēc Saeimas deputātu domām, jautājumu izlemšanas necaurspīdīgums kā problēma visasāk iezīmējas Ministru kabineta, ministriju un tām padoto iestāžu darbībā.

Vērtējums par nevalstisko organizāciju darbību no vērtējuma par valsts pārvaldības institūciju darbību atšķiras ar to, ka visas respondentu grupas visaugstāk vērtē lemšanas godīgumu šajās organizācijās. Tomēr sabiedrisko organizāciju kompetentumu parlamenta deputāti, pašvaldību līderi un arī iedzīvotāji vērtē zemāk nekā valsts pārvaldības iestāžu kompetentumu.

Iedzīvotāji ne visai tic savām politiskās ietekmēšanas iespējām, lai gan viņi atzīst, ka politika būtiski ietekmē viņu dzīvi. Šās situācijas pamatā ir tas, ka politiķi un ierēdņi nepietiekami praktizē demokrātiskā atklātuma procedūras un arī iedzīvotāji paši nepietiekami iesaistās jautājumu izlemšanā.

Iedzīvotāju zemā uzticēšanās valsts institūcijām ir saistīta ar to, ka cilvēki nav droši, vai šo institūciju pieņemtie lēmumi būs kompetenti, godīgi un taisnīgi.

Zema politiskā uzticēšanās ir saistīta arī ar politikas subjektu zemu pašnovērtējumu, zemu savstarpējo vērtējumu un negatīvas attieksmes stereotipizāciju.

Sabiedrības attieksme pret noslēgtu politiku Latvijā ir noraidoša, un vairākums iedzīvotāju, Saeimas deputātu, pašvaldību vadītāju un ierēdņu iestājas par atklātu, kompetentu, atbildīgu un godīgu politiku.

Latvijā institucionalizējas atvērti lemšanas mehānismi un demokrātiskās atklātības procedūras. Atvērtai politikai raksturīga politiķu un ierēdņu sadarbība ar nevalstiskām organizācijām, profesionālām asociācijām, pilsoņu grupām, neatkarīgiem ekspertiem un citiem subjektiem politikas izstrādāšanā un realizēšanā.

Vietējās varas institūcijās (pagastu, novadu, pilsētu pārvaldībā) atvērtas politikas mehānismi un procedūras veidojas un ieviešas straujāk nekā nacionālā līmeņa pārvaldībā, un reģionos tie ieviešas straujāk nekā galvaspilsētas Rīgas pārvaldībā. Atvērtas politikas piemērus var sastapt pagastos, kuri nāk kopā, lai apspriestu sadarbības plānus un novadu veidošanu.

Vairāku ministriju (Labklājības, Ekonomikas, Zemkopības, Satiksmes, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas) sadarbībā ar nozaru asociācijām un nevalstiskām organizācijām veidojas veiksmīga lemšanas prakse, kuras pamatā ir kopīga likumprojektu izstrāde. Visaktīvāk ministriju departamenti sadarbojas ar nozaru asociācijām sektorpolitikas izstrādāšanā, dažkārt šajā procesā iesaistīdami arī Latvijas Pašvaldību savienību.

Atvērta tirgus un ekonomikas globalizācijas kontekstā savu nozaru priekšgalā izvirzās nevis tie uzņēmumi, kuri cenšas "saaugt" ar politiku, bet gan tie uzņēmumi, kuri darbojas brīvas konkurences apstākļos.

Latvijas politiskās sistēmas spēks izpaužas "zemajā politikā" un apstāklī, ka politiskie jautājumi tiek aktīvi diskutēti sociālajās mikrovidēs, kurās cilvēki formulē savas demokrātiskās vērtības un savas prasības politiķiem.

Pensiju un veselības aprūpes jomā līdzšinējā tautas attīstības politika indivīda līmenī ir sasniegusi visai pieticīgus rezultātus, un uzlabojumi ir lēni un pakāpeniski. Politika ir bijusi vērsta uz tautas attīstības ilgtermiņa mērķiem, taču mazāk uzmanības ir pievērsts īstermiņa mērķiem.

Uz tautas attīstību vērstas politikas efektivitāti indivīda līmenī mazina Latvijas makroekonomiskās īpatnības: mazs iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju un no tā izrietoši ierobe žojumi valsts budžeta apjomam.

Pensiju un veselības aprūpes jomā valsts izveidotās sistēmas vēl nespēj būt iedzīvotāju drošības tīkls makroekonomiskās nestabilitātes gadījumos.

Lauku programmas realizāciju objektīvi apgrūtina lauku problēmu dziļums, taču to apgrūtina arī politikas nesakārtotība un tas, ka lauku problēmu risināšanā trūkst koordinācijas starp ministrijām.

Sabiedrībā nav nostiprināta pārliecība, ka valsts politika kopumā ir vērsta uz iedzīvotāju dzīves apstākļu uzlabošanu.

Ieteikumi

Pēc Saeimas deputātu domām, politika kļūtu atklātāka un caurspīdīgāka, ja tiktu nostiprināta saikne ar sabiedrību un paaugstināta politiķu atbildība, prasot viņiem sniegt pārskatu sabiedrībai par savu darbību, deklarēt finanses, deklarēt politisko lobismu, kā arī panākot, ka pārkāpumu gadījumā politiķi un ieceltās amatpersonas atkāpjas vai tiek atsauktas no amata.

Tā kā ne visi cilvēki tieši iesaistās un līdzdarbojas politikā, bet priekšroku dod pastarpinātai savu interešu pārstāvībai, valsts pārvaldībā un politikā kopumā neatlaidīgi jāievēro demokrātiska procedūru atklātība.

Jānodrošina, lai sabiedrības grupām, piemēram, pilsētniekiem un lauciniekiem, būtu vienlīdzīgas iespējas piekļūt pārvaldības informācijai par topošajiem lēmumu un likumu projektiem.

Jāievieš sankcijas, kuras pilsoņi varētu piemērot attiecībā pret pārvaldes aparātu, ja procedūru at klātība netiek ievērota. Šajā ziņā svarīgi butu, lai Latvijā kādai institūcijai tiktu uzticētas tiesībsarga (ombudsmana) funkcijas, kas pilsoņiem dotu iespēju panākt, lai valdības iestādes izpilda likuma prasības.

Politikas atklātumu sekmētu politisko partiju finansēšana no valsts bud žeta, jo tas mazinātu partiju pašreiz lielo atkarību no biznesa grupējumiem un sponsoriem.

Kamēr nav atrisināts jautājums par partiju finansēšanu no valsts budžeta, partijām pašām jāuzņemas daudz lielāka atbildība par sava finansējuma caurspīdīguma nodrošināšanu.

Nepieciešams likums par lobiju, kas reglamentētu lobēšanas procedūras un nodrošinātu to atklātumu. Nepieciešams likums par publisko apspriešanu tādu sarežģītu jautājumu izlemšanā, kuriem ir tālejoša ietekme uz tautas attīstību.

Jāievieš princips, ka nevienu lēmumu nedrīkst pieņemt bez konsultēšanās ar tiem cilvēkiem un sabiedrības grupām, kurus tas skar. Ar Ministru kabineta lēmuma spēku katrs likumprojekts vai lēmumprojekts būtu jāpapildina ar protokolu, kurā attiecīgās jomas interešgrupas un nevalstiskās organizācijas varētu paust savu vērtējumu un ieteikumus un piedāvāt alternatīvus risinājumus. Šie protokoli būtu jāpublisko un jāizmanto, pieņemot galīgo lēmumu.

Ierēdņu darba novērtēšanā un atalgošanā būtu jāparedz stimuli nevalstisko organizāciju iesaistīšanai politikas izstrādāšanā un realizēšanā.

Politikas izstrādāšanā un realizēšanā efektīvāk jāizmanto kvalificēta rīcībpolitiska analīze un pētījumi. Tāpēc Latvijā jāstiprina neatkarīgi politiskās analīzes institūti. Politiskās analīzes nostiprināšanai jāizmanto labvēlīgā situācija, ka Saeimas deputāti, ministriju departamentu direktori un pašvaldību vadītāji no visiem politikas līdzdalībniekiem visvairāk uzticas tieši profesionāliem ekspertiem.

Lauku un re ģionu attīstības interesēs jāatbalsta tādu partnerību veidošanās, kurās apvienojas pagastu un pilsētu pašvaldības, lauku atbalstīšanas institūcijas, nevalstiskas organizācijas un privātas organizācijas, lai kopīgi veidotu un realizētu novadu un reģionu attīstības stratēģijas. Partnerībām būs liela loma Eiropas Savienības strukturālo fondu līdzekļu apguvē.

Lai paātrinātu lauku un reģionu attīstību, jāveido kopienu fondi, kuros līdzek ļus iegulda valsts, pašvaldības, uzņēmēji, kā arī privātpersonas. Šādi kopienu fondi varētu finansēt publiska labuma projektus un turpmāk nodrošināt līdzfinansējumu Eiropas Savienības strukturālo fondu programmām Latvijas reģionu attīstībai. Kopienas fondu izveidošanā pašvaldībām un valsts institūcijām aktīvi jāsadarbojas ar uzņēmējiem, un valstij un pašvaldībām vajadzētu atrast līdzek ļus ieguldījumiem šādos fondos.

Jāpārdomā pašreiz lauku atbalstīšanai atvēlēto līdzekļu izlietošana pa apakšprogrammām, lai vairāk līdzekļu varētu novirzīt cilvēkresursiem, jauno tehnoloģiju ieviešanai, izglītībai un sadarbības projektiem.

Pārējais — nākamreiz