No Daugavas augšteces garām Bastejkalnam, uz ziemeļu Stokholmu

Ap "Aifur" melnajiem, vietām nobrāztajiem sāniem liegi skalojas Rīgas kanāla ūdeņi. Skan pārsvarā zviedru un angļu valoda. Pietauvota iepretim Bastejkalnam, lielā laiva piesaista garāmgājēju interesi. Izdzirdis, ka tas ir vikingu kuģis, dažs kā neticēdams aptausta mastu, cits apsēžas uz muciņas laivas dibenā, fotografējas.

"Latvijas Vēstnesis" 22. jūnija numurā jau rakstīja, ka 12. jūnijā ar deviņus metrus garo kuģi, kas darināts pēc jūras ceļotāju vikingu kuģu būves principiem, deviņu vīru komanda devās uz Baltkrieviju, lai veiktu kuģojumu pa vikingu pēdām no Daugavas augšteces pie Suražas līdz jūrai. 14. jūlijā ekspedīcija sasniedza Rīgu, veikusi ap 700 km. Ekspedīcijas dalībniekus sveica Zviedrijas vēstnieka vietas izpildītājs, padomnieks Pērs Erneuss, Latvijas Kultūras fonda priekšsēdis Pēteris Bankovskis, Daugavas programmas vadītāja Elvīra Mantrova, bet Rīgas domes izpilddirektors Māris Tralmaks pasniedza zviedru ekspedīcijas komandas vadītājam Bilam Eriksonam Rīgas karogu. Bils Eriksons pastāstīja, ka zviedru ekspedīcijas dalībnieki nebūt netēloja vikingus ar ķiverēm un ragiem, bet viens no ceļojuma mērķiem bijis uzzināt, kā vikingi ceļojuši ar šāda tipa kuģiem pa Daugavu. Protams, atkārtojot šo braucienu pēc tūkstoš gadiem, pilnīgi precīzu atbildi nevar saņemt. B.Eriksons stāstīja par ceļojumā sastaptajām grūtībām, kad jau 40 km lejpus Suražas "Aifur" nācās izcelt no ūdens, jo daļēji bija bojāts kuģa ķīlis. Akmeņainās krāces neļāva turpināt ceļu pa upi Baltkrievijā, "Aifur" tika vests ar piekabi līdz Piedrujai Latvijā, kur atsākās ceļš pa Daugavu. Tomēr trīsdesmit kilometrus lejpus Krāslavas lielo laivu nācās vilkt tauvā gar krastu.

Tā airējot, burājot un piekabē braucot, "Aifur" sasniedza Rīgu.

Secinājums ir viens — Daugava ir daļēji sekla upe, un tā ir kuģojama tikai ar viegla tipa kuģiem. Ceļojumam bija liela vērtība kultūrvides izpētē, veicinot mūsu tautu savstarpējo saziņu un saprašanos. Profesors Juris Urtāns rīkoja vairākas ekspedīcijas uz senajiem pilskalniem un apmetnēm, uz skaistiem muzejiem Daugavas krastos. "Mēs nakšņošanas vietās sastapām atsaucīgus un laipnus cilvēkus, kas nesa mums pienu, maizi

un dārza zemenes," piebilda B.Eriksons.

Ekspedīcijas dalībnieka Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas arheoloģijas centra vadītāja, profesora J.Urtāna secinājumi.

— Mūsu uzskatos par vikingu ceļošanu pa Daugavu radās radikālas pārmaiņas. Visticamāk, ka vikingi savus jūras kuģus atstāja Rīgā vai pie tās un pa Daugavu kuģoja vieglās plakandibena laivās. Jāšaubās, vai vikingu un Daugavas krastos dzīvojošo attiecības bija nedraudzīgas. Ja viņi kādā vietā būtu laupījuši, varu iedomāties, kas viņus sagaidītu pie nākamajām krācēm vai kādā nakšņošanā. Daugava bija un paliek internacionāla maģistrāle. Par to pārliecinājāmies jo sevišķi Daugavas augštecē.

"Aifur" ar jaunu komandu aizvadīto sestdien, ziemeļnieciskajā Oskaru dienā, 14. jūlijā, izbrauca pa Daugavu jūrā, lai dotos uz Somijas salām un tālāk uz ezeriem pie Stokholmas. Labu ceļavēju!

Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"