Nu visi novadi vij dziesmu rotu savai Rīgai

Aizvakar, 18.jūlijā, sākās Dziesmu un deju svētku "Rīgai 800" ieskaņas koncerti

Dailes vārds un darbs

Rīgas astoņsimtgades Dziesmu un deju svētku laikā kopš trešdienas, 18. jūlija, atkal un atkal priekšplānā izvirzās Dailes teātra vārds. Ar tā darbošanos dažādās norisēs. Aizvakar un šodien Dzegužkalnā, rīt un parīt, 21. un 22. jūlijā, teātra namā uz tā skatuves. Vispirms "Dziesma Rīgai", tad "Īsa pamācība mīlēšanā", visbeidzot "Četri meti".

Par daileniešu rosību lūdzām komentāru teātra direktora vietniekam Ervīnam Dukam. Viņš labprāt piekrita sarunai "uz piecām minūtēm".

— Nākamajā rudenī būs jau divdesmit gadu, kopš te ir mana darba vieta. Esmu izstaigājis visas telpas, kopā ar ugunsdzēsējiem mācību laikā vērojis mūsu ēku pat no jumta. Valsts teātra uzdevums ir gana patīkams, taču reizē arī daždažādu rūpju pārpilns. Patlaban esam ceļā uz pilsētas teātra statusu. Tas principā nav nekas neparasts, jo pasaules un tamlīdz arī Eiropas valstīs municipālie teātri ieņem savu stabilu vietu. Jau pāris gadus to apgūst liepājnieki. Viņu teātra budžetu veido valsts dotācijas, Liepājas domes atbalsts un pašu ieņēmumi.

Mūsu mērogi ir atšķirīgi. Liepājnieki var "apgrozīties" ar 250 tūkstošiem latu. Mums nepieciešams trīsreiz vairāk, valsts dotācija sasniedz 20 procentus, paši par biļetēm ieņemam ap 450 tūkstošus. Savu artavu dod sponsori, ģenerālsponsors "Aldaris", "Unibanka", vēl nesen arī "Ventspils nafta". Mēs rēķinām, ko ienes lielā zāle ar 1000 vietām, mazā zāle ar 200 krēsliem, kamerzāle, kur pietiek vietas 80 — 100 skatītājiem. Mūsu biļešu cenas ir demokrātiskas, caurmērā ieeja maksā 2,05 latus, pirmizrāžu un "skanošo" izrāžu maksa, protams, ir trīs reizes augstāka, jo tur vajadzīgs cits aprīkojums.

Dažkārt gadās dzirdēt, ka Dailes teātris "komercializējas". Var jau izvēlēties dažādus vārdus, bet galu galā nevienam nav noslēpums, ka mūsu namā notiek ne mazums citu teātru — galvenokārt tie brauc no Krievzemes — viesizrādes. Rīgā ir pietiekami daudz, un man reizēm liekas, ka pat pārāk daudz starpniekfirmu, kas aicina šur daudzas trupas un dažādus kolektīvus, kam nepieciešamas labas telpas, un mūsu lielā zāle šķiet pietiekami vilinoša. Te notikušas daudzas tematiskas izstādes, floristikas, dārzkopju un dizaineru darbu skates, jo mūsu priekštelpas ir plašas un ērtas. Taču ne uz Dailes rēķina. Varbūt kāds nav ievērojis, tomēr mūsu teātris Rīgā ir vienīgais, kam nav brīvdienu. Tas nozīmē, ka sezonas lablaikā — rudens un ziemas, daļēji pavasara mēnešos — mums lielajā zālē vidēji ir 30 izrāžu, sestdienās un svētdienās — pa divām, mazajā zālē — vismaz desmit. Šāds noslogojums ļauj kalkulēt, un gadās, ka četras piecas dienas mēnesī varam atvēlēt dažādiem citiem sarīkojumiem, kongresiem, apspriedēm, jā pat firmu Jaungada ballēm. Tāda ir tā sauktā ikdiena.

Tomēr ar šo gadu, ja tā var izteikties, esam sākuši jaunu dzīvi. To nosaka trīspusējais līgums, kas uz pieciem gadiem noslēgts starp Dailes teātri, Kultūras ministriju un vēl iepriekšējā sasaukuma Rīgas domi. Tāds varētu būt ceļš uz pilsētas teātra izveidi. Tas nozīmē, ka Rīga mums atvēl pieklājīgu summu, gandrīz 50 tūkstošus latu. Mēs galvaspilsētas vajadzībām sešreiz gadā atvēlēsim teātra zāli, turklāt regulāri rīkosim izrādes un koncertus dažādās priekšpilsētās. Mūsu izgājiens Kurzemes rajonā, tātad Dzegužkalnā, zināmā mērā ir pirmā bezdelīga. Pie reizes, atceroties trešdienas koncertu "Mūsu dziesma Rīgai", man šķita nesaprotama šī rajona "kultorgu" atturība. Mēģinājuma laikā nāca pieaugušie un bērni, lai no teātra cilvēkiem uzzinātu, kas te īsti notiek. Vai tad "kurzemnieki" bija tik minimāli ieinteresētu personu lokā, lai noskanētu ne tikai Pārdaugava? Domājams, ka šīsdienas izrādei būs cita gaisotne.

Mūsu koncerts jau bija iestrādāts kopš Teātra dienām. To uz skatuves rādījām uz Rīgas fona, arī trešdienas programma bija pielāgota brīvdabai, pat ar "Mīlēšanas" dekorācijām. Par laimi, priekšnesums izdevās, ne nieka nespēja kaitēt īslaicīgais lietus.

Šīsdienas "Īsa pamācība mīlēšanā" nebūs kādreizējās izrādes restaurācija. Teātra galvenais režisors Kārlis Auškāps veido savu variantu. Piedalās četri desmiti tēlotāju, arī studenti no Dailes teātra aktieru kursa. "Mīlēšana" būs ar "veco" Raimonda Paula mūziku, tomēr varēsim saklausīt citus ritmus, jaunu aranžējumu. Brīvdabas uzvedumā spēlēs ansamblis "Time after time", turpretī rudenī, kad būs pirmizrāde un turpmākās izrādes, iztiksim ar mūzikas ierakstiem. Arī tāda varētu būt 20. jūlija intriga.

Bet mūsu teātra skatuvi jau kopš nedēļas sākuma apdzīvo dejotāji. Viņi pošas 21. un 22. jūlija uzvedumam "Četri meti", ko veido horeogrāfe Rita Spalva. Tur piedalās populārās tautas deju kopas "Laima", "Teiksma", "Rotaļa" un "Zalktis".

Tāds šovasar veidojas citkārt ierastais teātra atvaļinājumu mēnesis. Atšķirīgāks, trauksmaināks nekā parasti. Tāpat kā neparasta ir Rīgas astoņsimtgade un viss, kas ar to saistās.

Mintauts Ģeibāks

Foto: Bērtulis Pizičs,

Dailes teātra direktors